Krišna, Dieva Augstākā Personība sešdesmit pirmā nodaļa

null

Sešdesmit pirmā nodaļa

Ušas un Anirudhas satikšanās

Anirudhas un Ušas satikšanās, kas izraisīja lielu cīņu starp Kungu Krišnu un Kungu Šivu, ir ļoti noslēpumaina un interesanta. Mahārādža Parīkšits gribēja zināt, kā tas viss noticis, un Šukadēva Gosvāmī viņam par to pastāstīja: «Mans dārgais valdniek! Tu noteikti esi dzirdējis valdnieka Bali vārdu. Viņš bija dižens bhakta, kurš uzdāvināja Kungam Vāmanam, Višnu avatāram, kurš izskatījās pēc pundurīša brāhmana, visu, kas tam bija, t.i., visu pasauli. Valdniekam Bali bija simts dēli, un vecākais no tiem bija Bānāsura.»

Lielais varonis Bānāsura, Mahārādžas Bali dēls, bija dižens Kunga Šivas bhakta un vienmēr bija gatavs kalpot savam kungam. Pateicoties savai bhakti pret Kungu Šivu, viņš sasniedza augstu stāvokli sabiedrībā un kļuva ļoti cienījams. Viņš bija arī ļoti saprātīgs un augstsirdīgs, un visi viņa darbi bija slavējami, jo Bānāsura nekad neatkāpās no sava godavārda un vienmēr patiesīgi izpildīja solījumus. Tai laikā viņš valdīja pār Šonitapuras pilsētu. Ar Kunga Šivas žēlastību Bānāsuram bija tūkstoš rokas, un viņš kļuva tik varens, ka pat tādi padievi kā valdnieks Indra paklausīgi kalpoja viņam.

Reiz, kad Kungs Šiva dejoja savu slaveno tāndava-nritjas deju, kuras dēļ viņu sauc arī par Natarādžu, Bānāsura ar savām tūkstoš rokām bija ritmiski spēlējis bungu pavadījumu. Kungs Šiva bieži tiek saukts par Āšutošu (ļoti viegli iepriecināmu), un viņš arī ļoti mīl savus bhaktas. Šiva labi aizsargā tos, kas raduši patvērumu pie viņa, un viņš valda pār visām materiālās pasaules dzīvajām būtnēm. Bānāsuras kalpošanas iepriecināts, viņš teica: «Tu vari lūgt man visu, ko vēlies, jo es esmu tev ļoti pateicīgs.» Bānāsura atbildēja: «Mans dārgais kungs, ja tas ir iespējams, lūdzu, paliec manā pilsētā un aizsargā mani no ienaidniekiem.»

Reiz Bānāsura atnāca pie Kunga Šivas viņu godināt. Valdnieks noliecās Kunga Šivas priekšā ar savu kroni, kas spožumā līdzinājās saulei, pieskardamies viņa lotospēdām. Tad Bānāsura sacīja: «Mans dārgais kungs! Ja kādam nav izdevies piepildīt savas tieksmes, viņš var to izdarīt, rodot patvērumu pie tavām lotospēdām, kuras ir gluži kā vēlmju piepildītāji koki. Mans dārgais kungs! Tu man esi devis tūkstoš rokas, bet es nezinu, ko ar tām darīt. Lūdzu, piedod man, bet liekas, ka cīņā es tās nemaz nevaru kārtīgi izmantot. Es nevaru atrast nevienu sev cienīgu pretinieku, izņemot tevi — kungu un sākotnējo materiālās pasaules tēvu. Reizēm man ļoti gribas izmantot savas rokas cīņā, un es meklēju atbilstošu pretinieku. Diemžēl visi zina manus neparastos spēkus un bēg projām. Nespēdams atrast piemērotu pretinieku, es cenšos rast apmierinājumu, sitot ar rokām kalnus. Tā es esmu sašķaidījis druskās jau daudzas lielas klintis.»

Kungs Šiva saprata, ka viņa dotā svētība atnesusi Bānāsuram tikai raizes un teica: «Ak tu nelieti! Tu gribi cīnīties, bet, nevarēdams atrast piemērota pretinieka, bēdājies. Lai gan tu domā, ka visā pasaulē, izņemot mani, nav neviena, kas varētu stāties tev pretī, es saku, ka reiz pienāks laiks un tāds pretinieks atradīsies. Tad tavas dienas būs skaitītas un uzvaras karogs kritīs. Tavs viltus lepnums būs sašķaidīts putekļos!»

Noklausījies Kunga Šivas vārdus, Bānāsura, kurš ļoti lepojās ar saviem spēkiem, bija lielā sajūsmā par to, ka varēs tikties ar kādu, kurš sašķaidīs viņu pīšļos. Bānāsura priecīgi devās mājās un gaidīja dienu, kad parādīsies labs pretinieks, kas spēs uzveikt viņu. Bānāsura bija muļķa dēmons. Var saprast, ka dēmoniski nejēgas, kuriem ir pārāk daudz materiālās varenības, vēlas šīs varenības izpaust un jūtas ļoti apmierināti, kad tām pienāk gals. Viņi nezina, kā pareizi izmantot savus spēkus, jo nesaprot, kādu labumu var dot Krišnas apziņa. Īstenībā ir divu veidu cilvēki: vieni apzinās Krišnu, bet otri neapzinās. Tie, kas neapzinās Krišnu, parasti ir padievu bhaktas, turpretī tie, kas apzinās Krišnu, ir Dieva Augstākās Personības bhaktas. Viņi izmanto visu, lai kalpotu Kungam, bet tie, kas neapzinās Krišnu, izmanto visu, lai apmierinātu jutekļus, un Bānāsura ir vislabākais šāda cilvēka piemērs. Viņš ļoti gribēja izmantot savas neparastās cīņas spējas, lai tādā veidā gūtu apmierinājumu. Neatrazdams pretinieku, viņš sita savas varenās rokas pret kalniem, sašķaidot tos gabalos. Arī Ardžunam bija neparastas cīņas spējas, taču viņš atšķirībā no Bānāsuras izmantoja tās vienīgi Krišnas labad.

Bānāsuram bija daiļa meita vārdā Uša. Nākusi precību gados, viņa reiz, kopā ar draudzenēm gulēdama, sapnī sev blakus ieraudzīja Anirudhu un baudīja mīlestību ar viņu, lai gan patiesībā nekad nebija viņu ne redzējusi, ne arī dzirdējusi par viņu. Pamodusies Uša skaļi iesaucās: «Mans mīļais, kur tu esi?» Draudzenes to dzirdēja, un Uša nokaunējās. Viena no Ušas draudzenēm bija Čitralēkha, Bānāsuras galvenā ministra meita. Čitralēkha un Uša bija labas draudzenes, un Čitralēkha, ziņkārības pārņemta, jautāja: «Mana dārgā, daiļā princese! Tu taču vēl neesi precēta un neesi pat redzējusi jaunus puišus; es ļoti brīnos par taviem vārdiem. Kurš ir tas, ko tu meklē? Kas ir tavs iecerētais?»

Uša Čitralēkhai atbildēja: «Mana dārgā draudzene, sapnī es redzēju kādu ļoti skaistu jaunekli. Viņš bija melnīgsnējs, lotosu ziedlapiņu acīm un tērpts dzeltenās drēbēs. Viņam bija garas rokas, un augums bija tik skaists, ka šai puisī iemīlētos jebkura meitene. Es esmu ļoti lepna, ka šis skaistais jauneklis mani skūpstīja, un viņa lūpas bija saldas kā nektārs. Taču šajā brīdī viņš pazuda, un es jūtos kā bēdu atvarā iekritusi. Ak, draudzene! Es ļoti gribu atrast šo brīnišķīgo jaunekli, manas sirds kungu.»

Noklausījusies Ušas teikto, Čitralēkha tūlīt atbildēja: «Es saprotu tavas bēdas un apsolu — ja vien šis puisis atrodas kādā no trijām pasaulēm — augstākajā, vidējā vai zemākajā —, es viņu tev par prieku sameklēšu. Ja tu vēl atceries, kāds viņš sapnī izskatījās, tad es gādāšu, lai tavs prāts būtu mierīgs. Tagad es zīmēšu jaunekļus, un, ja tu kādā no viņiem pazīsi savu iecerēto, tad saki. Nav svarīgi, kur viņš ir; es zināšu, kā viņu atvest uz šejieni. Līdzko mēs uzzināsim, kas viņš ir, es tūlīt visu nokārtošu.»

Runādama Čitralēkha sāka zīmēt daudzus augstāko planētu padievus, pēc tam gandharvus, sidhas, čāranas, panagas, daitjas, vidjādharas un jakšas, kā arī daudzus cilvēkus. (Šrīmad Bhāgavatamas un citu Vēdu rakstu izteikumi pierāda, ka uz katras no planētām ir dažādas dzīvās būtnes. Tāpēc ir muļķīgi apgalvot, ka Zeme ir vienīgā apdzīvotā planēta.) Čitralēkha zīmēja daudzus attēlus. Starp uzzīmētajiem cilvēkiem bija arī Vrišni dinastijas locekļi: Krišnas tēvs Vasudēva un vectēvs Šūrasēna, Šrī Balarāmadžī, pats Kungs Krišna un daudzi citi. Ieraudzījusi Pradjumnas attēlu, Uša sakautrējās, bet, kad Čitralēkha uzzīmēja Anirudhu, viņa bikli nolieca galvu un smaidīja, jo bija atradusi meklēto jaunekli. Uša pateica Čitralēkhai, ka šis ir tas puisis, kas nolaupījis viņas sirdi.

Čitralēkha bija varena mistiskā joginī, un, tiklīdz Uša attēlā pazina savu iemīļoto, Čitralēkha tūlīt saprata, ka tas ir Krišnas mazdēls Anirudha, kaut gan agrāk neviena no meitenēm nebija viņu redzējusi vai dzirdējusi viņa vārdu. Tās pašas dienas vakarā Čitralēkha pacēlās debesīs un pavisam drīz sasniedza Dvāraku, ko labi aizsargāja Krišna. Viņa iegāja pilī un sameklēja Anirudhu, kurš gulēja krāšņā gultā. Tad Čitralēkha ar saviem mistiskajiem spēkiem vienā mirklī aiznesa guļošo Anirudhu uz Šonitapuru pie Ušas, kura tik ļoti gribēja redzēt savu iemīļoto. Uša atplauka laimē un sāka baudīt mīlestību ar Anirudhu.

Pils, kurā dzīvoja Uša ar Čitralēkhu, bija tik labi nocietināta, ka tajā nevarēja ieiet vai ieskatīties neviens vīrietis. Uša un Anirudha kopā dzīvoja šajā pilī, un viņu mīlestība ar katru dienu kļuva četrreiz četras reizes lielāka. Uša centās iepriecināt Anirudhu ar savām dārgajām drēbēm, ziediem, vītnēm, smaržām un vīraku. Blakus Anirudhas gultai un krēslam vienmēr bija garšīgi dzērieni, kā piens un šerberts, un brīnišķīgi ēdieni — gan tādi, ko varēja košļāt, gan tādi, kurus nevajadzēja košļāt. Turklāt Uša teica Anirudham maigus vārdus un visādi centās viņam pakalpot. Uša godināja Anirudhu kā pašu Dieva Augstāko Personību. Ar savu brīnišķīgo kalpošanu viņa lika Anirudham aizmirst visu uz pasaules, un Anirudha domāja tikai par viņu un mīlēja meiteni ar visu sirdi. Dzīvodams šādā mīlestības un kalpošanas gaisotnē, Anirudha pilnīgi aizmirsās un vairs nezināja, cik ilgu laiku nav bijis mājās.

Gāja laiks, un Ušas augumā parādījās pazīmes, kas liecināja par tuviem sakariem ar vīrieti. Pazīmes bija tik nepārprotamas, ka tās vairs nevarēja noslēpt ne no viena. Kopā ar Anirudhu Uša vienmēr bija priecīga, viņas apmierinājumam nebija robežu. Pils pārzinis un sargi pavisam viegli varēja saprast, ka viņai ir kāds draugs, un, negaidīdami, kas notiks tālāk, visu pastāstīja savam saimniekam Bānāsuram. Ja kādai meitenei pirms kāzām bija sakari ar vīrieti, tad ģimenei Vēdu kultūrā tas bija vislielākais negods, tādēļ uzraugs ļoti uzmanīgi pastāstīja savam saimniekam, ka Ušas augumā redzamas pazīmes, kas liecina par šādiem sakariem. Kalpi zvērēja, ka sargājuši pili ļoti rūpīgi, augām dienām un naktīm bijuši nomodā un uzmanījuši, lai pilī neiekļūtu neviens vīrietis. Viņi sargāja pili tik labi, ka neviens vīrietis nevarēja pat redzēt, kas tajā notiek, un bija ļoti pārsteigti, ka ar Ušu kaut kas tāds varēja atgadīties. Viņi nespēja atrast tam nekādu izskaidrojumu, tādēļ visu pastāstīja savam saimniekam.

Bānāsura bija satriekts, uzzinot, ka viņa meita Uša vairs nav jaunava. Šī vēsts smagi nospieda sirdi, un viņš tūlīt steidzās uz Ušas pili. Tur Bānāsura ieraudzīja, ka Uša un Anirudha kopā sēž un sarunājas. Viņi izskatījās neatvairāmi, jo Anirudha bija Pradjumnas dēls, bet Pradjumna bija pats mīlas dievs. Bānāsura redzēja, cik saderīgs pāris ir viņa meita un Anirudha, taču, tā kā bija aizskarts ģimenes gods, viņam šāds pāris nemaz nepatika. Bānāsura nevarēja saprast, kas ir šis jauneklis. Viņš redzēja, ka Uša visās trijās pasaulēs nebūtu varējusi atrast skaistāku puisi. Anirudha bija melnīgsnējs, tērpts dzeltenās drēbēs, un viņa acis bija kā lotosa ziedlapiņas. Viņam bija garas rokas un skaisti, tumši un cirtaini mati. Anirudhas auskari mirdzēja, un viņam uz lūpām bija apburošs smaids. Tomēr Bānāsura nevarēja novaldīt dusmas.

Anirudha sēdēja un spēlēja ar Ušu kauliņus. Viņam mugurā bija skaists apģērbs, bet ap kaklu Ušas uzlikta ziedu vītne no dažādām skaistām puķēm. Uz ziedu vītnes šur un tur bija redzams sarkanais kunkumas pūderis no sievietes krūtīm, un bija skaidrs, ka Uša bija apskāvusies ar viņu. Bānāsura brīnījās, ka pat viņa klātbūtnē Anirudha mierīgi sēž kopā ar Ušu. Taču Anirudha saprata, ka viņa nākamais sievastēvs nebūt nav priecīgs un ka pie pils karavīri jau gatavojas uzbrukumam.

Neatrazdams nekādu ieroci, ar ko varētu stāties pretī Bānāsuram un viņa kareivjiem, Anirudha paņēma lielu dzelzs nūju. Jaunekļa stāja liecināja par to, ka viņš ir gatavs notriekt zemē jebkuru uzbrucēju. Bānāsuram un viņa kareivjiem likās, ka viņu priekšā ir pats nāves valdnieks ar savu neuzveicamo nūju. Karavīri pēc Bānāsuras pavēles no visām pusēm metās virsū Anirudham, lai viņu sagūstītu, bet Anirudha sita, sašķaidot tiem galvas, kājas, rokas un gurnus, un uzbrucēji viens pēc otra krita zemē. Viņš nogalināja karavīrus, gluži kā mežacūku bara vadonis vienu pēc otra nogalina rejošus suņus. Tādā veidā Anirudha izkļuva no pils.

Bānāsura bija dažādu cīņas mākslu pratējs, un ar Kunga Šivas svētību viņš zināja, kā sagūstīt ienaidnieku ar nāgapāšu jeb čūskas cilpu, un tā viņš notvēra Anirudhu, kad tas nāca ārā no pils. Uzzinājusi par Anirudhas apcietināšanu, Uša izmisumā nezināja, ko darīt. Viņai pār vaigiem ritēja asaras, un, nespēdama savaldīties, Uša sāka skaļi vaimanāt.

Tā beidzas Bhaktivēdāntas skaidrojums grāmatas «Krišna» sešdesmit pirmajai nodaļai «Ušas un Anirudhas satikšanās».


Tālāk: 62. nodaļa

Saturs Bibliotēka