Krišna, Dieva Augstākā Personība sešdesmit otrā nodaļa

null

Sešdesmit otrā nodaļa

Kunga Krišnas
cīņa ar Bānāsuru

Kad četri lietainā gadalaika mēneši bija pagājuši, bet Anirudha joprojām nebija atgriezies mājās, Jadu ģimenes locekļi sāka uztraukties. Viņi nevarēja saprast, kā jauneklis pazudis. Par laimi kādu dienu ieradās diženais gudrais Nārada un pastāstīja, kādā veidā Anirudha aiznests no pils un nonācis Šonitapurā, Bānāsuras impērijas galvaspilsētā, kā Bānāsura sagūstījis viņu ar nāgapāšu, lai gan Anirudha uzveicis Bānāsuras karavīrus. Nārada Muni visu ļoti sīki izstāstīja. Tad Jadu dinastijas locekļi, kuri ļoti mīlēja Krišnu, gatavojās uzbrukt Šonitapurai. Sapulcējās gandrīz visi ģimenes vadītāji, arī Pradjumna, Sātjakī, Gada, Sāmba, Sārana, Nanda, Upananda un Bhadra, un sagatavoja karagājienam astoņpadsmit akšauhinī lielu karaspēku. Tad ar visiem karavīriem, ziloņiem, zirgiem un kaujas ratiem viņi devās uz Šonitapuru un aplenca to.

Uzzinājis, ka Jadu dinastijas karavīri uzbrūk pilsētai, gāž sienas, vārtus un posta apkārtējos dārzus, Bānāsura ārkārtīgi sadusmojās un sūtīja viņam pretī tikpat lielu karaspēku. Kungs Šiva bija tik labs pret Bānāsuru, ka bija ar mieru kļūt par viņa karaspēka virspavēlnieku. Viņam palīdzēja varonīgie dēli Kārtikēja un Ganapati. Nandīšvara, Kungs Šiva, sēdēja uz sava iemīļotā buļļa un vadīja cīņu pret Kungu Krišnu un Balarāmu. Mēs varam tikai iedomāties, cik nikna bija šī cīņa — vienā pusē bija Kungs Šiva ar saviem varonīgajiem dēliem, un otrā pusē bija Dieva Augstākā Personība Kungs Krišna ar savu vecāko brāli Šrī Balarāmadžī. Tiem, kas redzēja šo kauju, aiz brīnumiem mati cēlās stāvus. Kungs Šiva cīnījās ar pašu Kungu Krišnu, Pradjumna — ar Kārtikēju, un Kungs Balarāma — ar Bānāsuras virspavēlnieku Kumbhāndu, kuram palīdzēja Kūpakarna. Krišnas dēls Sāmba cīnījās ar Bānāsuras dēlu, un pats Bānāsura cīnījās ar Jadu dinastijas karaspēka virspavēlnieku Sātjakī. Tāda bija šī cīņa.

Vēstis par kauju drīz izplatījās pa visu Visumu. Augstāko planētu padievi, kā Kungs Brahma, kā arī diženi gudrie un svētie — sidhas, čāranas un gandharvas —, gribēdami redzēt cīņu starp Kungu Šivu, Kungu Krišnu un viņu palīgiem, savos gaisa kuģos lidoja virs kaujas lauka. Kungu Šivu sauc par bhūta-nāthu, jo viņam palīdz dažādi vareni spoki un elles iemītnieki: bhūtas, prētas, pramathas, guhjakas, dākinī, pišāčas, kūšmāndas, vētālas, vinājakas un brahma-rākšasi. (No visiem spokiem brahma-rākšasi ir visvarenākie. Brahma-rākšasi ir brāhmani, kas kļuvuši par spokiem.)

Dieva Augstākā Personība Šrī Krišna aizdzina šos spokus no kaujas lauka, apšaudot tos no sava slavenā loka Šārngadhanu. Tad Kungs Šiva sāka izmantot pret Dieva Personību īpašus ieročus. Kungs Šrī Krišna bez jebkādām grūtībām tos atvairīja ar saviem ieročiem. Brahmāstrai, kas ir līdzīga atombumbai, Viņš palaida pretī otru brahmāstru, un gaisa ierocim Viņš lika pretī kalnu ieroci. Kad Kungs Šiva izmantoja ieroci, kas kaujas laukā radīja briesmīgu vētru, Kungs Krišna tam pretī palaida kalnu ieroci, kas tūlīt vētru apturēja. Gluži tāpat, kad Kungs Šiva palaida iznīcinošas uguns ieroci, Krišna radīja lietus gāzes.

Visbeidzot, kad Kungs Šiva palaida savu īpašo ieroci pāšupata-šastru, Krišna tam pretī palaida nārājana-šastru. Kungs Šiva jau kļuva nikns. Kungs Krišna to izmantoja un palaida žāvu ieroci. Kad šis ierocis ir palaists, pretinieks zaudē spēkus, pārtrauc cīņu un sāk žāvāties. Kungs Šiva jutās tik noguris, ka atteicās no cīņas un sāka žāvāties. Tagad Krišna varēja pievērst uzmanību Bānāsuram un sāka nogalināt Bānāsuras karavīrus ar zobeniem un vālēm. Pa to laiku Kunga Krišnas dēls Pradjumna nikni cīnījās ar Kārtikēju, padievu virspavēlnieku. Kārtikēja bija ievainots un sāka noasiņot. Viņš atstāja kaujas lauku un, vairs necīnīdamies, apsēdās uz sava pāva un aizlidoja. Līdzīgi Kungs Balarāma ar savu vāli sasita Bānāsuras karaspēka virspavēlnieku Kumbhāndu. Tādā pašā veidā tika ievainots arī Kūpakarna. Tā Kūpakarna un virspavēlnieks Kumbhānda gulēja kaujas laukā, un Kumbhānda bija nāvīgi ievainots. Zaudējuši virspavēlnieku, Bānāsuras karavīri bēga uz visām pusēm.

Redzot, ka karavīri un virsnieki ir uzveikti, Bānāsura kļuva vēl niknāks. Viņš pārtrauca cīņu ar Krišnas karaspēka virspavēlnieku Sātjaki un nolēma labāk uzbrukt pašam Kungam Krišnam. Tagad viņam bija radusies iespēja izmantot visas tūkstoš rokas, un viņš metās virsū Krišnam, reizē šaujot bultas no pieciem simtiem loku, katru reizi uz stiegras likdams pa četrām bultām. Nejēga nespēj saprast, cik neizmērojams ir Krišnas spēks. Krišna pavisam viegli vienā mirklī pārcirta visus Bānāsuras lokus divās daļās, nošāva zirgus un sašķaidīja kaujas ratus, lai Bānāsura vairs nevarētu cīnīties. Pēc tam Krišna sāka pūst savu gliemežnīcu Pānčadžanju.

Bānāsura godināja dievieti Kotaru, un starp viņiem bija dēla un mātes attiecības. Māte Kotara baidījās par Bānāsura dzīvību un ieradās kaujas laukā. Kaila un izlaistiem matiem viņa nostājās Kunga Krišnas priekšā. Šrī Krišna negribēja skatīties uz šo kailo sievieti un aizgriezās. Nu Bānāsuram bija izdevība aizbēgt no Šrī Krišnas uzbrukuma, un viņš to arī darīja. Visas loku stiegras bija pārcirstas, nebija vairs ne kaujas ratu, ne to vadītāju, tāpēc viņam nekas cits vairs neatlika, kā atgriezties pilsētā. Kaujā viņš bija zaudējis visu.

Kungs Krišna ar savām bultām izdzenāja arī visus Kunga Šivas pavadoņus — garus, spocīgos bhūtas un prētas —, kā arī kšatrijus. Tad Kungs Šiva ķērās pie beidzamā līdzekļa. Viņš palaida savu lielo nāves ieroci Šivadžvaru, kas ar lielu karstumu visu iznīcina. Ir teikts, ka, pienākot pasaules galam Saule kļūst divpadsmit reizes karstāka nekā parasti. Šo karstumu sauc par šivadžvaru. Kad šivadžvaras iemiesojums tika palaists, tam bija trīs galvas un trīs kājas, un likās, ka tas pa ceļam visu sadedzina pelnos. Viss apkārt aizdegās, un Krišna redzēja, ka ierocis nāk Viņam tieši virsū.

Pastāv arī Nārājanadžvaras ierocis, kas rada briesmīgu aukstumu. Lielu karstumu vēl kaut kā var paciest, bet lielā aukstumā viss iet bojā. To izjūt mirstošs cilvēks. Nāves brīdī temperatūra vispirms pieaug gandrīz līdz četrdesmit grādiem, bet pēc tam ķermenis iet bojā un kļūst auksts kā ledus. Pret Šivadžvaras briesmīgo karstumu var cīnīties tikai ar Nārājanadžvaras ieroci.

Redzot, ka Kungs Šiva palaidis Šivadžvaru, Kungam Krišna nekas cits neatlika, kā palaist Nārājanadžvaru. Kungs Šrī Krišna ir sākotnējais Nārājana, un Viņš ir Nārājanadžvaras ieroča valdnieks. Kad Nārājanadžvara tika palaista, starp abām džvarām sākās nikna cīņa. Kad lielam karstumam stājas pretī briesmīgs aukstums, tad temperatūra pamazām samazinās, un tas notika arī Šivadžvaras un Nārājanadžvaras cīņas laikā. Šivadžvara pamazām atdzisa un sāka lūgt palīdzību Kungam Šivam, bet Kungs Šiva Nārājanadžvaras klātbūtnē nespēja neko padarīt. Tad Šivadžvara saprata, ka nav citas izejas un tai jāuztic sevi Nārājanam, pašam Kungam Krišnam. Kungs Šiva, diženākais no padieviem, nespēja palīdzēt, nemaz jau nerunājot par zemākiem padieviem, tāpēc Šivadžvara uzticēja sevi Krišnam, noliecoties Viņa priekšā un veltot Kungam lūgšanas, lai Kungs būtu ar Šivadžvaru apmierināts un to aizsargātu.

Šī cīņa starp Kunga Šivas un Kunga Krišnas augstākajiem ieročiem pierāda, ka būtni neviens nevar nogalināt, ja Krišna viņu aizsargā, un neviens nav glābjams, ja Krišna atsakās viņu aizsargāt. Kungs Šiva tiek saukts par Mahādēvu, vislielāko no padieviem, lai gan reizēm par vislielāko no padieviem tiek uzskatīts Kungs Brahma, jo viņš var radīt, turpretī Kungs Šiva var tikai iznīcināt Brahmas radīto. Tomēr gan Kungs Brahma, gan Kungs Šiva darbojas tikai vienā veidā. Kungs Brahma var radīt, un Kungs Šiva var iznīcināt, bet neviens no viņiem nevar uzturēt. Taču Kungs Višnu ir ne tikai uzturētājs, bet arī radītājs un iznīcinātājs. Patiesībā radīšanu neveic Brahma, jo pats Brahma ir Kunga Višnu radīts. Arī Kungs Šiva ir radīts, jo viņš ir dzimis no Brahmas. Tā Šivadžvara saprata, ka viņai var palīdzēt vienīgi Krišna jeb Nārājana, tāpēc nolēma meklēt patvērumu pie Kunga Krišnas un, lūgšanā salikusi rokas, teica.

«Mans dārgais Kungs! Es pazemīgi noliecos Tavā priekšā, jo Tev ir bezgalīgas spējas. Neviens nevar tās uzveikt, un tāpēc Tu esi Kungs pār visiem. Ļaudis parasti uzskata, ka materiālajā pasaulē visvarenākais ir Kungs Šiva, taču arī viņam nav visu spēku; Tu esi visvarenais, un tā tas ir. Tu esi sākotnējā apziņa jeb zināšanas. Bez zināšanām jeb apziņas nekas nevar būt varens. Materiālā lietā var būt kāds spēks, taču bez zināšanām jeb apziņas tā nevar darboties. Kāda materiāla ierīce var būt ļoti liela un brīnumaina, bet, ja to neiedarbina būtne ar apziņu un zināšanām, tad šī materiālā ierīce nekam nav derīga. Mans Kungs! Tu esi pilnīgās zināšanas, un Tavā personībā nav ne mazākā materiālā piesārņojuma. Kungs Šiva var būt ļoti varens padievs, jo viņš spēj iznīcināt visu pasauli, un gluži tāpat Kungs Brahma var būt ļoti varens, jo viņš var radīt visu Visumu, taču patiesībā ne Brahma, ne Kungs Šiva nav sākotnējie kosmiskās izpausmes cēloņi. Tu es Absolūtā Patiesība, Augstākais Brahmans, un Tu esi sākotnējais cēlonis. Kosmiskās izpausmes pirmcēlonis nav bezpersoniskā Brahmana starojums. Šis starojums nāk no Tavas personības. Kā teikts Bhagavad-gītā, bezpersoniskā Brahmana cēlonis ir Kungs Krišna. Šis Brahmana starojums ir salīdzināts ar saules stariem, kas nāk no Saules. Tādējādi bezpersoniskais Brahmans nav sākotnējais cēlonis. Visa pirmcēlonis ir Krišnas augstākais un mūžīgais veidols. Visas materiālās darbības un pretdarbības notiek bezpersoniskajā Brahmanā, bet personiskajā Brahmanā, Krišnas mūžīgajā veidolā, nav ne darbību, ne pretdarbību. Mans Kungs, Tavs augums ir miera un svētlaimes pilns, un tajā nav nekādu materiālo sārņu.

Materiālajā ķermenī notiek triju materiālās dabas īpašību darbības un pretdarbības. Vissvarīgākā sastāvdaļa ir laiks, jo materiālā izpausme rodas, kad materiālo elementu kopumu iekustina laiks. Tādā veidā rodas jutekļiem uztveramā daba, un līdz ar tās rašanos parādās arī auglīgā darbība. Savas auglīgās darbības dēļ dzīvā būtne iegūst noteiktu veidolu. Būtne saņem arī noteiktu dabu, kas ir ietverta smalkajā ķermenī un rupjajā ķermenī, kuri veidoti no dzīvības dvašas, «es» apziņas, desmit jutekļu orgāniem, prāta un pieciem rupjajiem elementiem. Tādā veidā izveidojas ķermenis, kas vēlāk kļūst par cēloni citiem ķermeņiem, kurus dvēsele saņem pārceļošanas gaitā. Visas šīs jutekļiem uztveramās izpausmes ir Tavas materiālās enerģijas darbības iznākums. Tevi neskar dažādo elementu darbības un pretdarbības, Tu esi ārējās enerģijas cēlonis. Materiālā enerģija Tevi nespiež darboties, tāpēc Tu atrodies augstākā miera stāvoklī. Neviens nav tik brīvs no materiālajiem sārņiem kā Tu, tāpēc es pametu visus citus patvērumus un meklēju patvērumu pie Tavām lotospēdām.

Mans dārgais Kungs! Tu esi atnācis cilvēka izskatā un kļuvis par Vasudēvas dēlu, un šī spēle liecina par Tavu pilnīgo brīvību. Tu ierodies dažādos avatāros, lai dāvātu svētību saviem bhaktām un iznīcinātu nebhaktas. Visi šie avatāri atnāk, lai piepildītu Tavu Bhagavad-gītā doto solījumu, ka Tu ierodies tad, kad sabiedrība pārstāj pilnveidoties. Ja netiek vairs ievēroti reliģijas principi, tad Tu, mans dārgais Kungs, atnāc ar savu iekšējo spēju. Tavs galvenais mērķis ir aizsargāt un uzturēt padievus un tos, kas cenšas garīgi pilnveidoties, kā arī atjaunot materiālos likumus un kārtību. Lai to īstenotu, Tu ar spēku iznīcini neliešus un dēmonus. Tu neesi atnācis uz šejieni pirmo reizi; ir zināms, ka Tu to esi darījis agrāk jau daudzas, daudzas reizes.

Mans dārgais Kungs! Tava Nārājanadžvara jau ir pietiekami sodījusi mani. Tā ir ļoti auksta, mums visiem bīstama un nepanesama. Mans dārgais Kungs! Kamēr vien iemiesotā dvēsele neapzinās Krišnu, atrodoties materiālo vēlmju burvības varā un neko nezinot par Tavu lotospēdu patvērumu, tā materiālajā dabā saņem triju veidu ciešanas. Tas, kurš neuztic sevi Tev, cieš mūžīgi.»

Uzklausījis Šivadžvaras lūgšanu, Kungs Krišna atbildēja: «Ak, trīsgalvi! Mani ļoti iepriecina tavi vārdi. Vari nebaidīties, Nārājanadžvara vairs neliks tev ciest. Es dodu pilnīgu brīvību no jebkādām bailēm ne tikai tev, bet arī visiem, kuri atcerēsies šo cīņu starp Šivadžvaru un Nārājanadžvaru.» Noklausījusies šos Dieva Augstākās Personības vārdus, Šivadžvara noliecās pie Kunga lotospēdām un pēc tam devās projām.

Pa to laiku, atguvies pēc sakāves, kaujas laukā ar jauniem spēkiem atgriezās Bānāsura. Kungs Krišna sēdēja kaujas ratos, un Bānāsura viņam uzbruka, savās tūkstoš rokās turēdams dažādus ieročus. Bānāsura bija ļoti dusmīgs, un pār Kungu Krišnu lija dažādu ieroču lietus. Lai apturētu šo nevaldāmo straumi, Kungs Krišna paņēma savu aso Sudaršanas disku un vienu pēc otras nocirta dēmona tūkstoš rokas, gluži tāpat kā dārznieks apcērp koka zarus. Bānāsura bija Kunga Šivas bhakta, tāpēc Kungs Šiva, redzot, ka Bānāsuru neglābj pat viņa klātbūtne, pats devās pie Kunga Krišnas un centās mazināt Viņa dusmas ar lūgšanām.

Kungs Šiva sacīja: «Mans dārgais Kungs! Tev ir veltītas Vēdu himnas. Tas, kurš Tevi nezina, uzskata bezpersonisko brahmadžoti par Augstāko Absolūto Patiesību, lai gan Tu pats atrodies savā mūžīgajā mājvietā, augstāk par garīgo mirdzumu. Tāpēc, mans dārgais Kungs, Tu esi Parambrahmans. Vārds «parambrahmans» Bhagavad-gītā izmantots, lai norādītu uz Tevi. Svētie, kas pilnīgi šķīstījuši sirdis no materiālajiem sārņiem, spēj apzināties Tavu pārpasaulīgo veidolu, lai gan Tu caurstrāvo visu gluži kā debesis, un materiālais Tevi nekādā ziņā neskar. Tevi apzināties var tikai un vienīgi bhaktas. Impersonālistu izpratnē par Tavu augstāko esamību debesis ir kā Tava naba, uguns ir Tava mute, un ūdens ir Tava sēkla. Debesu planētas ir Tava galva, virzieni ir Tavas ausis, Urvī planēta ir Tavas lotospēdas, mēness ir Tavs prāts, un saule ir Tava acs. Ja runā par mani, tad es darbojos kā Tavs ego. Okeāns ir Tavs vēders, un debesu valdnieks Indra ir Tava roka. Koki un augi ir Tava ķermeņa mati, mākoņi ir mati uz Tavas galvas, un Kungs Brahma ir Tavs saprāts. Diženie būtņu tēvi, kurus sauc par pradžāpatī, ir Tavi pārstāvji. Reliģija ir Tava sirds. Tādā veidā tiek izprasta Tava ķermeņa bezpersoniskā iezīme, taču Tu galu galā esi Augstākā Personība. Tava augstākā ķermeņa bezpersoniskā iezīme ir tikai neliels Tavas enerģijas izvērsums. Tu esi kā sākotnējā uguns, bet izvērsumi ir kā Tava gaisma un siltums.»

Kungs Šiva turpināja: «Lai gan Tava izpausme ir viss Visums un dažādās Visuma daļas atbilst dažādām Tava ķermeņa daļām, Tu ar savu neaptveramo spēju vari reizē atrasties gan nelielā telpas apjomā, gan būt Visuma lielumā. Arī Brahma-samhitā teikts, ka Tu vienmēr atrodies savā mājvietā Goloka Vrindāvanā, bet tajā pat laikā esi visur. Kā teikts Bhagavad-gītā, Tu ierodies, lai aizsargātu bhaktas, un tā ir liela laime visam Visumam. Tikai ar Tavu žēlastību padievi var atbildēt par dažādām lietām šajā Visumā. Tā ar Tavu žēlastību tiek uzturētas septiņas augstākās planētu sistēmas. Pienākot pasaules galam, visas Tavas enerģiju izpausmes — vai tie būtu padievi vai cilvēki, vai dzīvnieki — ieiet Tevī, visi tiešie un netiešie kosmiskās izpausmes cēloņi zaudē savas atšķirības un arī nonāk Tevī. Galu galā nav iespējams atšķirt Tevi no kaut kā cita — ne no tā, kas atrodas tādā pašā līmenī kā Tu, ne no tā, kas ir zemāks par Tevi. Tu reizē esi gan kosmiskās izpausmes cēlonis, gan arī visas tā sastāvdaļas. Tu esi Augstākais Veselums, un otra tāda nav. Jutekļiem uztveramajā izpausmē būtnes var atrasties trijos stāvokļos: apziņas stāvoklī, zemapziņas stāvoklī jeb miegā un bezsamaņas stāvoklī. Bet Tu, Kungs, atrodies ārpus visiem šiem materiālās esamības stāvokļiem. Tu atrodies ceturtajā dimensijā, un Tava atnākšana un aiziešana ir atkarīga no Tevis paša. Tu esi visa esošā augstākais cēlonis, bet Tev pašam nav cēloņa. Tu pats izraisi savu atnākšanu un aiziešanu. Lai gan Tu, mans Kungs, esi pārpasaulīgs, Tu esi atnācis dažādos avatāros — zivs, bruņurupuča, mežakuiļa, Nrisimhas, Kēšavas un citos avatāros —, izpauzdamies pats, lai atklātu savas sešas varenības un parādītu savas pārpasaulīgās īpašības, kā arī ar savām savrupajām izpausmēm Tu esi atnācis kā dažādas dzīvās būtnes. Ar savu iekšējo spēju Tu ierodies kā dažādi Višnu avatāri, un ar savu ārējo spēju Tu izpaudies kā jutekļiem uztveramā pasaule.

Kad debesīs ir mākoņi, parastam cilvēkam liekas, ka saule ir pārklāta. Taču patiesībā mākoņus ir radījusi saule, un, pat ja debesis ir pilnīgi apmākušās, sauli nav iespējams pārklāt. Līdzīgi arī tie, kam nav īpaši daudz saprāta, apgalvo, ka Dievs nepastāv, taču izglītots cilvēks, redzot dažādu dzīvo būtņu un viņu darbības izpausmes, zina, ka Tu ar savu ārējo enerģiju un robeženerģiju atrodies katrā atomā. Tavu bezgalīgo varenību un darbību spēj saskatīt visizglītotākie bhaktas, turpretī tie, kurus apbūrusi Tava ārējā enerģija, pielīdzina sevi šai materiālajai pasaulei un pieķeras sabiedrībai, draudzībai un mīlestībai. Tādā veidā viņi paši pieņem triju veidu materiālās esamības ciešanas un nonāk prieku un bēdu pretstatu varā, reizēm slīkstot pieķeršanās okeānā un reizēm izkļūstot no tā ārā.

Mans dārgais Kungs! Tikai ar Tavu žēlastību dzīvā būtne var saņemt cilvēka ķermeni, kas dod iespēju izkļūt no ciešanu pilnās materiālās esamības. Tomēr, ja būtne ir saņēmusi cilvēka ķermeni, bet nespēj pakļaut jutekļus, viņu aiznes juteklisko baudu viļņi. Tad viņa nevar rast patvērumu pie Tavām lotospēdām un garīgi kalpot Tev. Tādas būtnes mūžs ir ļoti nelaimīgs, un tas, kurš dzīvo tādā tumsībā, noteikti krāpj gan sevi, gan citus. Tādējādi sabiedrība bez Krišnas apziņas ir krāpnieku un piekrāpto sabiedrība.

Mans Kungs! Tu esi visu dzīvo būtņu Virsdvēsele un vislabākais draugs. Tu esi visa augstākais vadītājs. Cilvēks, kurš dzīvo pastāvīgos maldos, baidās no tā, ka viņam galu galā nāksies mirt. Tas, kurš ir pieķēries tikai jutekliskām baudām, pats pieņem ciešanu pilno materiālo esamību un dzenas pēc juteklisko baudu malduguns. Tāds cilvēks ir pilnīgs nejēga, jo viņš dzer indi un atsakās no nektāra. Mans dārgais Kungs! Visi padievi, arī es un Kungs Brahma, kā arī diženie svētie un gudrie, kas atbrīvojuši sirdi no materiālās piesaistības, ar Tavu žēlastību ir pilnīgi pieņēmuši Tavu lotospēdu patvērumu. Mēs esam raduši patvērumu pie Tevis, jo esam atzinuši Tevi par Visaugsto Kungu, par savu sirdi un dvēseli. Tu esi šīs kosmiskās izpausmes pirmcēlonis, Tu esi augstākais tās uzturētājs, un Tu esi arī tās iznīcināšanas cēlonis. Tu esi vienāds pret visiem, Tu esi miera pilnais un augstākais dzīvo būtņu draugs. Tu ikvienam no mums esi visaugstākais godināšanas mērķis. Mans dārgais Kungs! Mēs gribam pārpasaulīgā mīlestībā vienmēr kalpot Tev, lai varētu atbrīvoties no materiālajām važām.

Visbeidzot, mans Kungs, es gribu Tev teikt, ka Bānāsura man ir ļoti dārgs. Viņš ir tik labi kalpojis man, tāpēc es vēlos, lai viņš aizvien būtu laimīgs. Viņš mani iepriecināja, un es apsolīju viņam drošību. Mans Kungs, es lūdzu, esi pret viņu žēlīgs, tāpat kā Tu biji žēlīgs pret valdnieku Prahlādu un Bali Mahārādžu, viņu senčiem.»

Uzklausījis Kunga Šivas lūgšanu, Kungs Krišna, uzrunājot viņu par kungu, sacīja: «Mans dārgais Kungs Šiva, Es piekrītu taviem vārdiem un esmu ar mieru saudzēt Bānāsuru, kā tu to vēlējies. Es zinu, ka Bānāsura ir Bali Mahārādžas dēls, un tādēļ Es viņu nedrīkstu nogalināt, jo esmu devis valdniekam Prahlādam svētību, ka nekad nenogalināšu viņu ģimenē dzimušos dēmonus. Tāpēc Es esmu saudzējis Bānāsuras dzīvību un tikai esmu nocirtis viņam rokas, lai atbrīvotu dēmonu no viltus lepnuma. Bānāsuras daudzie karavīri Zemei bija liels slogs, un, lai to mazinātu, Es viņus nogalināju. Tagad Bānāsuram ir palikušas četras rokas, un viņš dzīvos mūžīgi, materiālo ciešanu un prieku neskarts. Es zinu, kungs, ka viņš ir viens no taviem galvenajiem bhaktām, un tu vari būt drošs, ka no šī brīža viņam vairs ne no kā nebūs jābaidās.»

Saņēmis Kunga Krišnas svētību, Bānāsura pienāca pie Kunga un noliecās Viņa priekšā, ar galvu pieskardamies zemei. Pēc tam Bānāsura iesēdināja Anirudhu un savu meitu Ušu skaistā karietē un atveda viņus pie Kunga Krišnas. Anirudha un Uša ar Kunga Šivas svētību bija kļuvuši materiāli ļoti bagāti. Tad Krišna ar jauno pāri devās atceļā uz Dvāraku, un pa priekšu viņiem gāja viena akšauhinī karavīri. Dvārakas iedzīvotāji jau bija saņēmuši vēsti, ka Kungs Krišna kopā ar Anirudhu un Ušu, kuri bija saņēmuši bagātīgas dāvanas, drīz atgriezīsies pilsētā, tāpēc viņi visu izgreznoja ar karogiem, vijām un ziedu vītnēm. Visi lielie ceļi un krustojumi tika kārtīgi izslaucīti un apslacīti ar ūdeni, kuram bija piejaukta sandalkoka pasta. Viss smaržoja pēc sandalkoka. Draugi un radi sanāca kopā, lai sarīkotu Kungam Krišnam krāšņu un priecīgu sagaidīšanu. Skanēja gliemežnīcas, bungas un ragi. Tā Dieva Augstākā Personība Krišna iebrauca savā galvaspilsētā Dvārakā.

Šukadēva Gosvāmī valdniekam Parīkšitam teica, ka stāsts par Kunga Šivas un Kunga Krišnas cīņu atšķirībā no parastu kauju aprakstiem nav nelabvēlīgs. Gluži otrādi, ja cilvēks no rīta atceras šo gadījumu un priecājas par Kunga Krišnas uzvaru, tad savas dzīves cīņā viņš nekādā gadījumā necieš zaudējumus.

Tas, ka Bānāsura cīnījās ar Krišnu un vēlāk ar Kunga Šivas žēlastību tika glābts, ir apstiprinājums Bhagavad-gītas vārdiem, ka padievu godinātāji nevar saņemt nekādas svētības, ja to nav atļāvis Visaugstais Kungs Krišna. No šī stāsta mēs uzzinām, ka Bānāsura bija dižens Kunga Šivas bhakta, taču, kad viņam draudēja nāve no Krišnas rokas, arī Kungs Šiva nespēja neko padarīt. Šiva lūdza, lai Kungs Krišna glābj viņa bhaktu, un Kungs šo lūgumu izpildīja. Tāds ir Kunga Krišnas stāvoklis. Bhagavad-gītā teikts: majaiva vihitān hi tān. Bez Visaugstā Kunga atļaujas neviens padievs nevar piešķirt savam godinātājam nekādu svētību.

Tā beidzas Bhaktivēdāntas skaidrojums grāmatas «Krišna» sešdesmit otrajai nodaļai «Kunga Krišnas cīņa ar Bānāsuru».


Tālāk: 63. nodaļa

Saturs Bibliotēka