Krišna, Dieva Augstākā Personība sešdesmit trešā nodaļa

null

Sešdesmit trešā nodaļa

Stāsts par valdnieku Nrigu

Reiz Kunga Krišnas ģimenes locekļi — Sāmba, Pradjumna, Čārubhānu un Gada —, kā arī citi Jadu dinastijas prinči devās uz mežu, kas atradās netālu no Dvārakas, lai izklaidētos. Ejot viņiem sāka gribēties dzert, un tie sāka meklēt ūdeni. Jaunieši atrada kādu aku, taču tajā ieraudzīja nevis ūdeni, bet gan brīnumainu būtni. Tā bija liela ķirzaka, un visi brīnījās par neparasto dzīvnieku. Viņi redzēja, ka ķirzaka ir iekritusi akā un pati nespēj no tās izkļūt, tādēļ centās tai palīdzēt. Taču par spīti visām pūlēm nekas neizdevās.

Atgriezušies mājās, prinči pastāstīja par ķirzaku Kungam Krišnam. Kungs Krišna ir visu dzīvo būtņu draugs, tāpēc, uzklausījis dēlu lūgumu, Viņš pats devās uz mežu un, izstiepjot kreiso roku, pavisam viegli izvilka ķirzaku no akas. Kad Kungs Krišna ķirzakai pieskārās, tā tūlīt zaudēja savu agrāko izskatu un kļuva par skaistu padievu, debesu planētu iedzīvotāju. Padieva augums mirdzēja kā kausēts zelts, viņam mugurā bija skaistas drēbes, bet ap kaklu — dārgas rotas.

Kungs Krišna labi zināja, kā padievs bija nonācis ķirzakas ķermenī, tomēr, lai to pavēstītu arī citiem, Viņš jautāja: «Ak, veiksmīgais padiev! Tavs augums ir tik skaists un mirdzošs. Kas tu esi? Droši vien kāds no labākajiem debesu planētu padieviem. Esi sveiks! Manuprāt, šis nebija tavs īstais stāvoklis. Tu droši vien agrāk biji kaut ko izdarījis, un tev nācās kļūt par ķirzaku. Es gribētu uzzināt, kā tu nokļuvi šajā stāvoklī. Ja tu vari atklāt šo noslēpumu, tad, lūdzu, pastāsti mums par sevi.»

Lielā ķirzaka īstenībā bija valdnieks Nriga. Dieva Augstākās Personības uzrunāts, viņš tūlīt noliecās Kunga priekšā pie zemes, pieskardamies tai ar savu mirdzošo kroni. Tā, vispirms pagodinājis Visaugsto Kungu, viņš sacīja: «Mans dārgais Kungs! Es esmu valdnieka Ikšvāku dēls valdnieks Nriga. Ja Tu kaut ko esi dzirdējis par devīgiem cilvēkiem, tad Tev noteikti nav svešs arī mans vārds. Mans Kungs, Tu esi liecinieks visam, kas notiek. Tu zini visu, ko darījušas dzīvās būtnes gan pagātnē, gan tagadnē, gan nākotnē. Neko nav iespējams noslēpt no Tavām mūžīgajām zināšanām. Tomēr, tā kā Tu vēlējies, lai es pastāstu par sevi, es visu atklāšu.»

Valdnieks Nriga sāka stāstīt, kā nodarbojies ar karma-kāndu un pagrimis. Viņš bija ļoti devīgs un dāvināja citiem tik daudz govju, cik ir smilšu graudiņu uz zemes, zvaigžņu debesīs un pilienu lietū. Saskaņā ar Vēdu rituāliem devīgam cilvēkam ir jādod govis brāhmaniem. No valdnieka Nrigas teiktā var saprast, ka viņš to darījis ar lielu prieku, tomēr nelielas kļūdas dēļ bijis spiests piedzimt par ķirzaku. Ja cilvēks ir devīgs un vēlas, lai šī īpašība dotu kādu labumu, viņam jāseko Dieva Kunga norādījumiem. Kungs Bhagavad-gītā iesaka ar dāvanām iepriecināt Krišnu. Dot dāvanas nozīmē dievbijīgi darboties, un tādā veidā cilvēks var nonākt uz augstākajām planētām. Taču tas, kas nonācis uz augstākajām planētām, var kādreiz krist. Piemērs ar valdnieku Nrigu ļoti labi parāda, ka auglīga un pat ļoti dievbijīga darbība nevar dot mums mūžīgu un svētlaimes pilnu dzīvi. Kā teikts Bhagavad-gītā, vienalga, vai darbība ir dievbijīga vai bezdievīga, tās augļi noteikti sasaista cilvēku, ja vien darbs netiek veikts kā jagja, tas ir, veltīts Dieva Augstākajai Personībai.

Valdnieks Nriga teica, ka dāvinātās govis bija īpašas. Tās visas bija jaunas, un katrai no tām bija pa vienam teliņam. Govis deva daudz piena, bija mierīgas un veselīgas. Tās bija pirktas par godīgi nopelnītu naudu. Vēl jo vairāk, govju ragi bija pārklāti ar zeltu, nagi — ar sudrabu, un tās bija izgreznotas ar kaklarotām un zīda audumiem, kas bija izšūti ar pērlēm. Valdnieks Nriga teica, ka šīs bagātīgi izrotātās govis netika dotas vis kuram katram, bet gan augstākā līmeņa brāhmaniem, kuriem tika dāvinātas arī skaistas drēbes un zelta rotas. Brāhmani bija tikumīgi, neviens no viņiem nebija bagāts, un viņu ģimenes locekļi bija dzīvojuši pastāvīgā trūkumā. Īsteni brāhmani nekad nenodarbojas ar bagātību krāšanu, lai varētu dzīvo tikpat grezni kā kšatriji un vaišjas. Viņi vienmēr ir nabadzīgi, jo zina, ka nauda novirza prātu uz materiālistisku dzīvesveidu. Īsti brāhmani apņemas dzīvot nabadzībā, un arī šie brāhmani stingi ievēroja savu cildeno apņemšanos. Viņi labi zināja Vēdas, nodarbojās ar askēzēm un bija augstsirdīgi — tātad apveltīti ar visām brāhmanu īpašībām. Viņi vienlīdz draudzīgi izturējās pret visiem un, vēl jo vairāk, bija jauni un labi varēja veikt īstenu brāhmanu uzdevumus. Valdnieks Nriga viņiem dāvāja ne tikai govis, bet arī zemi, zeltu, mājas, zirgus un ziloņus. Neprecētajiem tika dotas arī sievas, kalpones, graudi, sudrabs, trauki, drēbes, dārgakmeņi, mēbeles, karietes utt. Dāvanu došana notika saskaņā ar visiem Vēdu rituāliem kā ziedošanas ceremonija. Vēl valdnieks teica, ka viņš ne tikai ir devis dāvanas brāhmaniem, bet arī veicis citus dievbijīgus darbus: racis akas un dīķus, kā arī stādījis kokus gar ceļiem.

Valdnieks turpināja: «Bet par spīti tam reiz kāda brāhmana govs iejuka manā ganāmpulkā, un es, to nezinot, uzdāvināju šo govi citam brāhmanam. Kad brāhmans jau veda govi projām, agrākais īpašnieks teica, ka tā pieder viņam: «Šī govs tika uzdāvināta man. Kādēļ tu tagad ved to prom?» Abi brāhmani sāka strīdēties, bet pēc tam nāca pie manis un apsūdzēja mani par to, ka es esmu paņēmis atpakaļ atdāvinātu govi.» Ja cilvēks kaut ko dāvina un pēc tam ņem šo dāvanu atpakaļ, tad tas tiek uzskatīts par lielu grēku it īpaši attiecībās ar brāhmaniem. Kad abi brāhmani valdnieku apsūdzēja, viņš nespēja saprast, kā tas noticis. Pēc tam valdnieks lielā pazemībā piedāvāja katram no brāhmaniem 100 000 govju, lai izpirktu savu vainu par to govi, kuras dēļ brāhmani bija sastrīdējušies. Valdnieks teica brāhmaniem, ka ir viņu kalps un ka ir notikusi kļūda. Valdnieks Nriga gribēja to labot un lūdza, lai brāhmani apžēlojas par viņu un pieņem dāvanu. Valdnieks no visas sirds lūdza, lai brāhmani viņam šīs kļūdas dēļ neliek nonākt ellē. Brāhmana īpašumu sauc par brahma-svu, un saskaņā ar Manu likumiem to nedrīkst ņemt pat valdība. Par spīti visiem valdnieka lūgumiem, katrs no brāhmaniem teica, ka govs pieder viņam un par tās atdošanu nevar būt ne runas. Neviens no tiem nebija ar mieru mainīt šo govi pat pret 100 000 govīm. Brāhmani nepieņēma valdnieka priekšlikumu un aizgāja lielās dusmās, uzskatīdami, ka pārkāpts likums.

Gāja laiks un pienāca brīdis, kad valdniekam vajadzēja atstāt ķermeni. Viņš tika aizvests pie nāves dieva Jamarādžas, kurš jautāja, vai Nriga vispirms vēlas baudīt savas dievbijīgās darbības augļus vai arī izciest bezdievīgās darbības sekas. Vēl Jamarādža norādīja, ka valdnieks ir paveicis ļoti daudz dievbijīgu darbu un devis neskaitāmas dāvanas, tāpēc sagaidāmās baudas ir neiedomājami lielas. Valdnieks varētu baudīt materiālo laimi gandrīz bezgalīgi. Par spīti Jamarādžas teiktajam apjukušais valdnieks tomēr nolēma vispirms izciest bezdievīgās darbības sekas un tikai pēc tam pieņemt dievbijīgās darbības augļus, tāpēc Jamarādža viņu tūlīt pārvērta par ķirzaku.

Valdnieks Nriga bija dzīvojis akā ķirzakas izskatā ļoti ilgi. Viņš teica Kungam Krišnam: «Lai gan es biju tik ļoti pagrimis, es domāju tikai par Tevi, mans dārgais Kungs, un vienmēr visu atcerējos.» No šiem valdnieka Nrigas vārdiem mēs varam saprast, ka cilvēks, kurš ievēro auglīgās darbības principus un tiecas pēc materiālajiem labumiem, nav īpaši saprātīgs. Kad nāves valdnieks Jamarādža lika valdniekam Nrigam izvēlēties, viņš varēja vispirms pieņemt savas dievbijīgās darbības augļus. Tomēr valdniekam Nrigam bija licies, ka vispirms labāk saņemt bezdievīgās darbības sekas un pēc tam bez jebkādiem uztraukumiem baudīt dievbijīgās darbības augļus. Var teikt, ka viņš nebija izkopis Krišnas apziņu. Tas, kurš apzinās Krišnu, attīsta sevī arī mīlestību uz Dievu, Krišnu, nevis mīlestību uz dievbijīgu vai bezdievīgu darbību, un tāpēc viņš nav pakļauts šādas darbības sekām. Kā teikts Brahma-samhitā, bhakta ar Kunga žēlastību nav spiests saņemt auglīgas darbības sekas.

Tā vai citādi, pateicoties savai dievbijīgajai darbībai, valdnieks Nriga bija tiecies ieraudzīt Kungu. Viņš turpināja: «Mans dārgais Kungs! Es ļoti vēlējos kādu dienu ieraudzīt Tevi vaigu vaigā. Es domāju, ka mana tieksme uz rituāliem un labdarību kopā ar šo vēlmi ieraudzīt Tevi deva man iespēju atcerēties iepriekšējo dzīvi pat tad, kad biju kļuvis par ķirzaku. [Tas, kurš atceras savu iepriekšējo dzīvi, tiek saukts par džāti-smaru.] Mans dārgais Kungs! Tu esi Virsdvēsele, kas atrodas visu būtņu sirdīs. Ir daudz diženu mistisko jogu, kuri prot Tevi saskatīt caur Vēdām un Upanišadām. Lai iegūtu tādas pašas īpašības kā Tev un paceltos šajā augstajā stāvoklī, viņi pastāvīgi meditē uz Tevi savās sirdīs. Tomēr, lai gan šie diženie svētie vienmēr redz Tevi sirdī, viņi nespēj skatīt Tevi vaigu vaigā. Tāpēc es esmu ļoti pārsteigts, ka Tu pats stāvi manā priekšā. Es biju aizņemts ar visdažādāko darbību, es biju valdnieks. Man apkārt bija greznība un bagātība, un es biju pakļauts tik daudziem materiālās esamības priekiem un ciešanām, tomēr man ir ļoti paveicies, un es varu redzēt Tevi pašu. Cik es zinu, tas ir iespējams tad, kad cilvēks atbrīvojas no materiālās esamības.»

Kad valdnieks Nriga izvēlējās saņemt bezdievīgās darbības sekas, viņam tika dots ķirzakas ķermenis, jo savā dievbijīgajā darbībā valdnieks bija kļūdījies, un tāpēc nevarēja uzreiz nonākt augstākā stāvoklī, dižena padieva stāvoklī. Tomēr, darot auglīgos darbus, valdnieks arī bija domājis par Krišnu, tādēļ drīz vien atbrīvojās no ķirzakas ķermeņa un saņēma padieva ķermeni. Tie, kas vēlas materiālas bagātības, godinot Visaugsto Kungu, var saņemt varenu padievu ķermeni. Dažreiz šiem padieviem ir iespēja skatīt Dieva Augstāko Personību vaigu vaigā, tomēr viņi vēl nevar iet uz garīgās valstības Vaikunthas planētām. Tomēr, ja padievi turpina būt Kunga bhaktas, viņi pēc tam saņem iespēju nonākt uz Vaikunthas.

Valdnieks Nriga, kas bija saņēmis padieva ķermeni, atcerējās agrākos notikumus un teica: «Mans dārgais Kungs! Tu esi Visaugstais Kungs, un Tevi godina visi padievi. Tu neesi kāda no dzīvajām būtnēm; Tu esi Augstākā Personība Purušotama. Tu esi visu dzīvo būtņu laimes avots, un tāpēc Tevi sauc par Govindu. Tu esi Kungs gan pār tām dzīvajām būtnēm, kas pieņēmušas materiālos ķermeņus, gan pār tām, kas vēl nav pieņēmušas materiālos ķermeņus. [Dzīvās būtnes, kas nav pieņēmušas materiālos ķermeņus, ir tās, kas mīt materiālajā pasaulē kā ļaunie gari vai dzīvo spocīgā gaisotnē. Tām būtnēm, kas dzīvo garīgajā valstībā Vaikunthalokā, ķermeņi nav veidoti no materiālajiem elementiem.] Tu, Mans Kungs, esi nekļūdīgs. Tu esi Visaugstākais un tīrākais no visām dzīvajām būtnēm. Tu mājo visu būtņu sirdīs. Tu esi būtņu patvērums Nārājana. Tu atrodies visu būtņu sirdīs un esi augstākais šo būtņu jutekļu darbības vadītājs, tāpēc Tevi sauc par Hrišīkēšu.

Ak, Visaugstais Kungs Krišna! Tu man esi devis šo padieva ķermeni, tādēļ man vajadzēs iet uz kādu no debesu planētām; izmantojot šo gadījumu, es gribētu lūgt Tev svētību, lai es nekad neaizmirstu Tavas lotospēdas, neatkarīgi no tā, kādā dzīvības veidā un uz kādas planētas es nonāktu. Tu visu caurstrāvo un atrodies visur kā cēlonis un sekas. Tu esi visu cēloņu cēlonis, un Tava vara ir bezgalīga. Tu esi Absolūtā Patiesība, Dieva Augstākā Personība un Augstākais Brahmans, tāpēc es vēlreiz un vēlreiz pazemīgi noliecos Tavā priekšā. Mans dārgais Kungs. Tavs augums ir pārpasaulīgas svētlaimes un zināšanu pilns, un Tu esi mūžīgs. Tu valdi pār visiem mistiskajiem spēkiem, un tāpēc Tevi sauc par Jogēšvaru. Es vēlos kļūt par mazu puteklīti pie Tavām lotospēdām.»

Pirms došanās uz debesu planētām valdnieks Nriga godbijīgi apgāja apkārt Kungam un noliecās pie Viņa lotospēdām, pieskaroties tām ar savu kroni. No debesīm nolaidās gaisa kuģis, un Kungs atļāva Nrigam tajā iekāpt. Kad valdnieks Nriga bija aizlidojis, Kungs Krišna atzinīgi novērtēja valdnieka uzticību brāhmaniem, labdarību un viņa veiktos Vēdu rituālus. Tādēļ, ja cilvēks tiešā veidā nespēj kļūt par Kunga bhaktu, viņam ir ieteikts sekot vēdiskajiem dzīves principiem. Tas dod iespēju ar laiku vai nu nonākt tieši garīgajā valstībā, vai netieši uz debesu planētām, no kurām ir cerība pacelties uz garīgajām planētām un tad ieraudzīt Kungu.

Kopā ar Kungu Krišnu bija arī Viņa radinieki, kas piederēja kšatriju kārtai. Minot gadījumu par valdnieku Nrigu, Kungs teica: «Pat ja kšatriju valdnieks ir varens kā uguns, viņš nedrīkst piesavināties brāhmana īpašumu un izmantot to savā labā. Un kā gan parasti valdnieki, kas maldīgi uzskata sevi par visvarenākajām būtnēm pasaulē, var piesavināties brāhmanu īpašumu? Es domāju, ka dzert indi nav tik bīstami, kā atņemt kaut ko brāhmaniem. Parastu saindēšanos var ārstēt un atbrīvoties no tās sekām, bet, ja cilvēks saindējas, atņemot brāhmanam viņa īpašumu, tad šāda kļūda vairs nav labojama. Ļoti labs piemērs tam ir valdnieks Nriga. Viņš bija ļoti varens un dievbijīgs, bet kļūdas dēļ, nejauši paņēmis brāhmana govi, viņš bija spiests kļūt par ļoti zemu radījumu, ķirzaku. Parastā inde iedarbojas tikai uz tiem, kas to iedzer, un parastu uguni var nodzēst, lejot tai virsū ūdeni; bet arani uguns, ko ar savu garīgo spēju aizdedzina brāhmans, var sadedzināt pelnos gan to, kas izraisījis brāhmana dusmas, gan visu viņa ģimeni. [Agrākajos laikos brāhmani mēdza aizdedzināt ziedojumu uguni nevis ar sērkociņiem vai kādu citu ārēju uguns avotu, bet gan ar varenām mantrām, ko sauc par arani.] Ja kāds tikai pieskaras brāhmana īpašumam, tad viņa dzimtā cieš veselas trīs paaudzes. Bet, ja kāds paņem brāhmana īpašumu ar varu, tad sods nāk pār visiem viņa radiniekiem desmit paaudzes uz priekšu un desmit paaudzes atpakaļ. No otras puses, ja cilvēks kļūst par vaišnavu jeb Dieva Kunga bhaktu, tad desmit paaudzes pirms viņa un desmit paaudzes pēc viņa saņem atbrīvi.»

Kungs Krišna turpināja: «Ja kāds nejēga valdnieks, ļoti lepodamies ar savām bagātībām, godu un varu, grib atņemt brāhmana mantu, tad viņš tādā veidā gatavo sev ceļu uz elli. Viņš nemaz nezina, cik ļoti tam nāksies ciest par šo neprātīgo darbu. Ja kāds kaut ko atņem ļoti augstsirdīgam brāhmanam, kurš ir lielas ģimenes apgādnieks, tad šis laupītājs nonāk ellē, ko sauc par Kumbhīpāku, kurā jācieš ne tikai viņam pašam, bet arī viņa ģimenes locekļiem. Ja kāds atņem brāhmanam to, kas tam dāvāts, vai to, ko devis brāhmans, tad viņam vismaz uz sešdesmit tūkstošiem gadu jākļūst par kukaini, kas dzīvo mēslos. Tāpēc, Mani zēni un radinieki, nekad pat kļūdas dēļ neņemiet brāhmana mantu, jo tāda rīcība ir kauna traips visai ģimenei. Ja kāds iekāro brāhmana īpašumu, nemaz jau nerunājot par tā atņemšanu, tad viņš tādā veidā saīsina savu mūžu. Ienaidnieki viņu sakauj, šis cilvēks zaudē karalisko troni un, atstājis ķermeni, kļūst par čūsku un sagādā raizes citām dzīvajām būtnēm. Mani dārgie dēli un radinieki, pat ja brāhmans sadusmojas uz jums, sauc jūs sliktiem vārdiem vai uzbrūk jums, nekādā gadījumā nedrīkst viņam atriebties. Gluži otrādi, jums jāsmaida, jāpacieš viss un pazemīgi jāgodina brāhmans. Jūs labi zināt, ka pat Es dziļā cieņā noliecos brāhmanu priekšā trīs reizes dienā. Tādēļ jums jāseko Maniem norādījumiem un piemēram. Es nepiedošu nevienam, kas tam nesekos, un sodīšu viņus. No gadījuma ar valdnieku Nrigu mums jāmācās, ka to, kurš pat nezinot piesavinās brāhmana īpašumu, sagaida lielas ciešanas.»

Tā Kungs Krišna, kurš aizvien cenšas šķīstīt saistītās dzīvās būtnes, pamācīja ne tikai savas ģimenes locekļus un Dvārakas iedzīvotājus, bet arī visus sabiedrības locekļus. Pēc tam Kungs devās uz savu pili.

Tā beidzas Bhaktivēdāntas skaidrojums grāmatas «Krišna» sešdesmit trešajai nodaļai «Stāsts par valdnieku Nrigu».


Tālāk: 64. nodaļa

Saturs Bibliotēka