Krišna, Dieva Augstākā Personība sešdesmit ceturtā nodaļa

null

Sešdesmit ceturtā nodaļa

Kungs Balarāma
apmeklē Vrindāvanu

Kungs Balarāma ļoti gribēja satikt savu tēvu Mahārādžu Nandu un māmiņu Jašodu, tāpēc Viņš ar lielu prieku sēdās karietē un devās un Vrindāvanu. Vrindāvanas iedzīvotāji jau sen ilgojās pēc Krišnas un Balarāmas. Kad Kungs Balarāma atgriezās Vrindāvanā, ganu zēni un gopī jau bija izauguši lieli, tomēr visi viņi mīļi apskāva Balarāmu. Pēc tam Balarāma devās pie Mahārādžas Nandas un Jašodas un pazemīgi noliecās viņu priekšā. Māmiņa Jašoda un Nanda Mahārādža savukārt deva Viņam savu svētību. Vecāki uzrunāja Balarāmu par Džagadīšvaru, Visuma Kungu, kurš visus uztur. Viņi to darīja tādēļ, ka gan Krišna, gan Balarāma uztur visas dzīvās būtnes, tomēr dēlu prombūtnē Nandam un Jašodai bija klājies ļoti grūti. Tā viņi apskāva Balarāmu un nosēdināja dēlu sev klēpī. Viņi aizkustinājumā sāka raudāt, un Balarāma kļuva slapjš no vecāku asarām. Pēc tam Kungs Balarāma pazemīgi godināja vecākos ganus un pieņēma jaunāko ganu sveicienus. Tādā veidā Kungs Balarāma atbildēja uz Vrindāvanas iedzīvotāju draudzību un mīlestību atbilstoši viņu vecumam un savām attiecībām ar tiem. Viņš smiedamies apskāvās un spieda roku draugiem, kas bija ar Viņu vienādā vecumā.

Sasveicinājies ar ganiem, zēniem, gopī, valdnieku Nandu un Jašodu, Kungs Balarāma apmierināts apsēdās, un visi sapulcējās viņam apkārt. Vispirms Kungs Balarāma apjautājās, kā viņiem klājas, un tad Vrindāvanas iedzīvotāji, kas tik sen nebija redzējuši Balarāmu, sāka uzdot Viņam dažādus jautājumus. Kunga Krišnas lotosacu savaldzināti, Vrindāvanas iedzīvotāji bija ziedojuši Viņam visu. Savā dziļajā mīlestībā pret Krišnu viņi nekad nebija vēlējušies nonākt uz debesu planētām vai saplūst ar Brahmana starojumu, lai savienotos ar Absolūto Patiesību. Viņi pat nevēlējās baudīt bagātības un bija apmierināti ar vienkāršo ciema dzīvi un govju ganīšanu. Vrindāvanas iedzīvotāji pastāvīgi gremdējās domās par Krišnu un neko sev nevēlējās; viņi ļoti mīlēja Kungu un drebošām balsīm sāka izjautāt Balarāmu par Viņu.

Pirmie savu jautājumu uzdeva Nanda Mahārādža un Jašodāmājī: «Dārgais Balarāma! Vai tādiem mūsu draugiem kā Vasudēvam un citiem ģimenes locekļiem klājas labi? Tagad Tu un Krišna esat precēti cilvēki, un Jums ir bērni. Vai savā laimīgajā ģimenes dzīvē Jūs kādreiz atceraties arī savu nabaga tēvu un māti, Nandu Mahārādžu un māti Jašodādēvī? Tas ir ļoti labi, ka Jūs esat nogalinājuši grēcīgo valdnieku Kamsu, un tādi mūsu draugi kā Vasudēva un citi, kurus vajāja Kamsa, nu ir brīvi. Ļoti labi ir arī tas, ka Tu kopā ar Krišnu uzvarēji Džarāsandhu un Kālajavanu, kurš tagad ir miris, un ka Tu esi apmeties nocietinātajā Dvārakā.»

Kad atnāca gopī, Kungs Balarāma paskatījās uz viņām ar lielu mīlestību. Gopī bija šķirtas no Krišnas un Balarāmas ļoti ilgu laiku, un tagad viņas ar lielu prieku sāka izjautāt Balarāmu par to, kā brāļiem klājies. Viņas jautāja Balarāmam, vai Krišna bauda dzīvi kopā ar izglītotajām Dvārakas Purī sievietēm. «Vai Viņš kādreiz atceras savu tēti Nandu un māmiņu Jašodu, kā arī draugus, kas Vrindāvanā Viņam bija tik tuvi? Vai Krišna kādreiz domā atbraukt uz šejieni, lai satiktu savu māmiņu Jašodu, vai Viņš atceras mūs, gopī, kas tagad bez Viņa tik ļoti skumst? Krišna, dzīvodams kopā ar labi audzinātajām Dvārakas sievietēm, varbūt ir mūs aizmirsis, taču mēs joprojām Viņu atceramies, kad plūcam ziedus un veram vītnes. Tomēr Viņš nenāk, un mēs pastāvīgi raudam. Ja Viņš kaut reizi ierastos šeit un pieņemtu ziedu vītnes! Dārgais Kungs Balarāma, Dašārhas pēcteci, Tu zini, ka Krišnas draudzības labad mēs esam gatavas atteikties no visa. Cilvēks pat lielās bēdās nevar saraut saites ar ģimeni, taču, lai gan citi to nespēj, mēs pametām savus tēvus, mātes, māsas un radiniekus un atteicāmies no visa bez kādām rūpēm. Bet tad pēkšņi Krišna pameta mūs pašas un aizbrauca. Viņš sarāva visas saites ar mums, nemaz nopietni par to nepadomājot, un apmetās svešā zemē. Tomēr Viņš bija tik gudrs un viltīgs, ka izdomāja ļoti skaistus vārdus. Viņš teica: «Manas dārgās gopī, lūdzu, neraizējieties. Es nespēju atmaksāt parādu par jūsu kalpošanu.» Mēs esam sievietes — kā gan mēs varējām Viņam neticēt? Bet tagad mēs saprotam, ka Viņš ar saviem mīļajiem vārdiem mūs vienkārši piekrāpa.»

Dusmojoties par Krišnas aizbraukšanu no Vrindāvanas, kāda cita gopī sacīja: «Mans dārgais Balarāmadžī! Mēs, protams, esam lauku meitenes, un Krišna varēja mūs piekrāpt tādā veidā, bet kā ar Dvārakas sievietēm? Viņas taču nav tādas muļķes kā mēs! Krišna varēja piekrāpt mūs, lauku sievietes, bet Dvārakas sievietes ir ļoti gudras un saprātīgas. Tāpēc es ļoti brīnītos, ja Krišna varētu piekrāpt arī viņas un šīs sievietes noticētu Krišnas vārdiem.»

Kāda cita gopī teica: «Mans dārgais draugs! Krišna ir ļoti gudrs runātājs. Neviens nespēj sacensties ar Viņu šai mākslā. Ar saviem gleznainajiem un saldajiem vārdiem Viņš var maldināt jebkuru sievieti. Turklāt Viņa brīnišķīgais smaids ir pati pilnība, un, redzot Viņa smaidošo seju, sievietes zaudē prātu un ir gatavas tūlīt atdot sevi Viņam.»

To dzirdot, kāda cita gopī sacīja: «Manas dārgās draudzenes, kāda jēga runāt par Krišnu? Ja jūs gribas pavadīt laiku runājot, tad labāk parunāsim par kaut ko citu. Ja nežēlīgais Krišna var dzīvot bez mums, tad kāpēc lai mēs nevarētu iztikt bez Viņa? Protams, Krišna dzīvo bez mums ļoti laimīgi, bet mēs nevaram būt laimīgas bez Viņa.»

Tā runājot, gopī juta aizvien lielāku un lielāku mīlestību pret Krišnu un atcerējās Krišnas smaidu, mīlestības pilnos vārdus, skaisto augumu, brīnišķīgo raksturu un to, kā Krišna viņas apskāvis. Ekstāzē viņām likās, ka Krišna pats ir atnācis un dejo viņu priekšā. Gremdēdamās saldajās atmiņās par Krišnu, gopī nespēja savaldīties un sāka raudāt, nedomājot, ka uz viņām kāds skatās.

Kungs Balarāma, protams, saprata gopī ekstātiskās jūtas un tāpēc gribēja viņas mierināt. Balarāma to ļoti labi prata un ar dziļu cieņu pret gopī sāka stāstīt viņām par Krišnu tā, lai neaizvainotu gopī un viņas būtu apmierinātas. Kungs Balarāma par prieku Vrindāvanas gopī palika pie viņām divus mēnešus pēc kārtas. Šos mēnešus sauca par čaitru (marts-aprīlis) un vaišākhu (aprīlis-maijs). Katru nakti Kungs Balarāma pavadīja kopā ar gopī Vrindāvanas mežā, lai apmierinātu viņu mīlestības tieksmi. Tā šo divu mēnešu laikā arī Balarāma baudīja rāsas deju ar gopī. Bija pavasaris, un no Jamunas puses pūta maigs vējš, nesot sev līdzi dažādu ziedu smaržu. Īpaši stipra bija kaumudī smarža. Mēness bija ļoti gaišs un apspīdēja Jamunas krastus, kur Balarāma izklaidējās kopā ar gopī.

Padievs Varuna aizsūtīja uz Jamunas krastu savu meitu Vārunī, un viņa pārvērtās par medu, kas tecēja no koku dobumiem. Pēc medus sāka smaržot viss mežs, un Balarāmam ļoti iepatikās Vārunī medus smarža. Balarāma un gopī ar lielu patiku kopā dzēra Vārunī. Gopī apdziedāja Kunga Balarāmas godību, un Kungs Balarāma bija laimīgs, it kā būtu apreibis no Vārunī dzēriena. Balarāma labpatikā skatījās uz visām pusēm, Viņam ap kaklu bija meža ziedu vītnes, un likās, ka ir lieli svētki, jo viss bija pārpasaulīgas laimes caurstrāvots. Kungs Balarāma brīnišķīgi smaidīja, un Viņa seju rotāja sviedru pērlītes, kas bija gluži kā veldzējoša rīta rasa.

Šajā priecīgajā noskaņā Kungs Balarāma gribēja kopā ar gopī izpeldēties Jamunā. Tāpēc Viņš teica Jamunai, lai tā panāk tuvāk. Taču upe nepaklausīja Balarāmadžī pavēlei, jo uzskatīja Viņu par apreibušu. Kungs Balarāma par to ļoti sadusmojās un paņēma savu arklu, lai Jamunas krastā izdzītu vagas. Kungam Balarāmam ir divi ieroči — arkls un vāle —, kurus Viņš vajadzības gadījumā izmanto. Šoreiz Kungs Balarāma vēlējās atvest Jamunu pie sevis ar varu un tāpēc paņēma arklu. Viņš gribēja sodīt Jamunu par nepaklausību. Kungs Balarāma teica: «Neģēlīgā upe! Tu nepaklausīji Manai pavēlei! Es tev parādīšu! Tu nenāc pie Manis ar labu, tāpēc Es ar savu arklu tevi piespiedīšu atnākt! Es tevi saaršu simts mazās straumītēs!»

Izdzirdējusi draudus, Jamuna ļoti nobijās no Balarāmas spēka un tūlīt atnāca pati, nomezdamās pie Viņa lotospēdām. Jamuna sacīja: «Mans dārgais Balarāma! Tu esi visvarenākā personība, un tu dod prieku visiem. Diemžēl es biju aizmirsusi Tavu godību un cildenumu, bet nu es esmu visu sapratusi un atceros, ka Tu ar savu daļējo Šēšas izvērsumu turi sev uz galvas visas planētu sistēmas. Tu esi Visuma uzturētājs. Mana dārgā Dieva Augstākā Personība! Tu esi pilnībā apveltīts ar sešām varenībām. Aizmirsusi Tavu visspēcību, es neesmu paklausījusi Tavai pavēlei un esmu kļuvusi par lielu apvainotāju. Bet, mans dārgais Kungs, lūdzu, saproti, ka es esmu dvēsele, kas uzticējusi sevi Tev, un Tu ļoti mīli savus bhaktas. Tāpēc, lūdzu, piedod manu nekaunību un kļūdas un ar savu bezcēloņu žēlastību atbrīvo mani.»

Kad Jamuna bija parādījusi savu pazemību, Kungs Balarāma viņai piedeva. Upe pienāca pie Kunga, un Kungs Balarāma sev par prieku gribēja izpeldēties tās ūdeņos kopā ar gopī, tāpat kā zilonis peldas kopā ar daudzām ziloņmātēm. Pēc krietna laika Kungs Balarāma, no sirds izbaudījis peldēšanās priekus, iznāca no ūdens, un pie Viņa tūlīt pienāca laimes dieviete, pasniegdama skaistas zilas drēbes un dārgu zelta kaklarotu. Nomazgājies Jamunā, apģērbies zilās drēbēs un izgreznojies ar zelta rotām, Kungs Balarāma izskatījās ļoti pievilcīgs. Kunga Balarāmas augums ir balts, un apģērbies Viņš izskatās gluži kā valdnieka Indras baltais zilonis, kas mīt uz debesu planētām. Jamunai vēl tagad ir daudzas attekas, ko izveidojis Kunga Balarāmas arkls. Šīs attekas liecina par Kunga Balarāmas visspēcību.

Kungs Balarāma baudīja pārpasaulīgas spēles ar gopī katru nakti divus mēnešus pēc kārtas, un laiks pagāja tik ātri, ka visas šīs naktis kopā likās kā viena nakts. Kad Vrindāvanā bija Kungs Balarāma, gopī un Vrindāvanas iedzīvotāji bija tikpat priecīgi kā tajos laikos, kad Vrindāvanā uzturējās abi brāļi — Kungs Krišna un Kungs Balarāma.

Tā beidzas Bhaktivēdāntas skaidrojums grāmatas «Krišna» sešdesmit ceturtajai nodaļai «Kungs Balarāma apmeklē Vrindāvanu».


Tālāk: 65. nodaļa

Saturs Bibliotēka