Krišna, Dieva Augstākā Personība sešdesmit piektā nodaļa

null

Sešdesmit piektā nodaļa

Paundrakas un Kāšī
valdnieka atbrīvošana

Stāsts par valdnieku Paundraku ir ļoti interesants, jo vienmēr atrodas daudz neliešu un muļķu, kuri uzskata sevi par Dievu. Viens tāds nejēga dzīvoja pat tad, kad uz Zemes uzturējās Dieva Augstākā Personība Krišna. Šo nejēgu sauca par Paundraku. Paundraka gribēja visiem paziņot, ka viņš ir Dievs. Kamēr Kungs Balarāma atradās Vrindāvanā, Karūšas apgabala valdnieks Paundraka savā muļķībā un uzpūtībā aizsūtīja pie Kunga Krišnas vēstnesi. Kungs Krišna ir atzīts par Dieva Augstāko Personību, bet valdnieks Paundraka Viņu tiešā veidā izaicināja, ar vēstnesi aizsūtot ziņu, ka Vāsudēva ir Paundraka, nevis Krišna. Mūsdienās šādiem neliešiem seko daudzi nejēgas. Arī Paundrakas laikā daudzi nesaprātīgi cilvēki uzskatīja Paundraku par Dieva Augstāko Personību. Nespēdams apzināties savu stāvokli, Paundraka maldīgi domāja, ka viņš patiešām ir Kungs Vāsudēva. Tā Paundrakas vēstnesis Krišnam paziņoja, ka valdnieks Paundraka, Dieva Augstākā Personība, savā bezcēloņu žēlastībā ir atnācis uz Zemi, lai atpestītu visus cietējus.

Nelietīgajam Paundrakam apkārt bija daudz nejēgu, un viņš patiešām bija sācis uzskatīt sevi par Vāsudēvu, Dieva Augstāko Personību. Šāds secinājums, protams, ir bērnišķīgs. Kad bērni spēlējas, reizēm kāds no viņiem tēlo karali un patiešām domā, ka viņš ir karalis. Gluži tāpat daudzi nejēgas savas muļķības dēļ sāk uzskatīt kādu citu nejēgu par Dievu, un tad šis nelietis patiešām sāk arī uzskatīt sevi par Dievu, it kā Dievu būtu iespējams radīt ar bērnišķīgu spēli vai balsošanu. Tā Paundraka, kurš maldīgi uzskatīja sevi par Visaugsto Kungu, aizsūtīja uz Dvāraku vēstnesi, lai izaicinātu Krišnu. Vēstnesis ieradās Dvārakā, Krišnas karaliskajā galmā un atstāstīja sava saimnieka Paundrakas teikto. Vēstījums skanēja tā: «Es esmu vienīgā Dieva Augstākā Personība Vāsudēva. Neviens nevar sacensties ar mani. Savā bezgalīgajā bezcēloņu žēlastībā un līdzjūtībā pret saistītajām dvēselēm, kas cieš materiālajā pasaulē, es esmu atnācis kā valdnieks Paundraka. Tu esi nosaucis sevi par Vāsudēvu melīgi un neautoritatīvi, un Tu vairs nedrīksti tā saukties. Tev jāpamet sava vieta. Ak, Jadu dinastijas pēcteci! Lūdzu, atsakies no visiem Vāsudēvas simboliem, kurus Tu esi piesavinājies ar viltu. Pēc tam nāc un uztici sevi man. Bet, ja Tu savā nekaunībā mani neklausīsi, es Tevi izaicinu uz cīņu. Nāc un stājies man pretī, un tad redzēsim, kurš ir kurš.»

Kad valdnieks Ugrasēna un citi karaliskās sapulces locekļi noklausījās Paundrakas vēstījumu, viņi ilgi un skaļi smējās. Izpriecājies par galminieku jokiem, Krišna vēstnesim atbildēja: «Ak, Paundrakas vēstnesi, paziņo savam saimniekam, lūk, ko: viņš ir muļķis un nelietis. Es atklāti saucu viņu par nelieti un atsakos sekot viņa norādījumiem. Es nekad neatteikšos no Vāsudēvas simboliem, it īpaši no sava diska. Es to izmantošu, lai nogalinātu ne tikai valdnieku Paundraku, bet arī viņa sekotājus. Es iznīcināšu šo Paundraku ar visiem viņa biedriem, kuri ir nejēgas un kopā veido krāpnieku un piekrāpto sabiedrību. Ak, muļķa valdniek! Tad tev kaunā būs jāslēpj sava seja, un pēc tam, kad Mans disks nocirtīs tev galvu no ķermeņa, tai apkārt salaidīsies tādi gaļasēdāji putni kā maitu lijas, vanagi un ērgļi. Tad tu kļūsi nevis par patvērumu Man, kā tu to pieprasi savā vēstījumā, bet pats būsi atkarīgs no šo nešķīsto putnu žēlastības. Tavs ķermenis tiks atdots suņiem, kuri to ēdīs ar lielu prieku.»

Vēstnesis atstāstīja Kunga Krišnas vārdus savam saimniekam Paundrakam, kurš pacietīgi noklausījās visus apvainojumus. Kungs Šrī Krišna ilgi negaidīja un tūlīt sēdās savos kaujas ratos, lai brauktu pie Paundrakas un sodītu viņu. Tā kā šoreiz Karūšas valdnieks bija apmeties pie sava drauga Kāšī valdnieka, Krišna ielenca visu Kāšī pilsētu.

Valdnieks Paundraka bija varens karotājs un, uzzinājis par Krišnas uzbrukumu, viņš iznāca no pilsētas ar divu akšauhinī lielu karaspēku. Kāšī valdnieks, kas bija Paundrakas draugs, nāca palīgā ar trijām akšauhinī. Kad abi valdnieki tuvojās Kungam Krišnam, lai stātos Viņam pretī, Krišna ieraudzīja Paundraku vaigu vaigā pirmo reizi. Viņš redzēja, ka Paundraka ir izrotājies ar Višnu simboliem: gliemežnīcu, disku, lotosu un vāli. Paundrakam rokās bija Šārngas loks un uz krūtīm — Šrīvatsas zīme. Paundrakas kaklu rotāja viltots Kaustubhas dārgakmens, un viņa ziedu vītne bija tieši tāda kā Kungam Vāsudēvam. Valdnieks bija tērpies dzeltenās zīda drēbēs, un uz viņa kaujas ratu karoga bija Garudas attēls — gluži tāpat kā Kungam Krišnam. Valdniekam galvā bija ļoti vērtīga bruņucepure, un viņa auskari, kuriem bija zobenzivs veids, brīnišķīgi mirdzēja. Tomēr bija skaidri redzams, ka viņa drēbes ir viltotas, bet viņš pats — izkrāsojies. Visi saprata, ka Paundraka ir kā aktieris, kas tikai pārģērbies par Vāsudēvu un tēlo Viņu. Kad Kungs Šrī Krišna ieraudzīja Paundraku atdarinām Viņa stāju un ģērbšanās veidu, Viņš nespēja savaldīties un no sirds smējās.

Valdnieka Paundrakas karavīri uzbruka Krišnam ar visiem saviem ieročiem. Uz Kungu lidoja trijžuburi, vāles, nūjas, šķēpi, zobeni, dunči un bultas, bet Krišna uzbrukuma viļņus atvairīja. Viņš sasita druskās ne tikai ieročus, bet arī iznīcināja Paundrakas karavīrus un palīgus, tāpat kā Visuma iznīcināšanas uguns sadedzina visu pelnos. Krišna ar saviem ieročiem šāva pretinieka ziloņus, kaujas ratus, zirgus un kājniekus, un viss kaujas lauks bija pilns līķiem un salauztiem kaujas ratiem. Zemē gulēja zirgi, ziloņi, cilvēki, ēzeļi un kamieļi. Lai gan viss bija izpostīts gluži kā pēc Kunga Šivas dejas pasaules iznīcināšanas laikā, Krišnas karavīrus tas ļoti uzmundrināja, un viņi sāka cīnīties ar vēl lielāku sparu.

Šai brīdī Kungs Krišna teica: «Paundraka, tu gribēji, lai Es atsakos no Kunga Višnu simboliem, it īpaši no sava diska. Tagad Es došu disku tev. Uzmanies! Tu apgalvo, ka esi Vāsudēva un atdarini Mani, tāpēc nav lielāka nejēgas par tevi.» No šī Krišnas izteikuma kļūst skaidrs, ka jebkurš nelietis, kas sauc sevi par Dievu, ir lielākais nejēga no visiem. Krišna turpināja: «Tagad, Paundraka, Es piespiedīšu tevi atteikties no viltus. Tu gribēji, lai Es uzticu sevi tev. Tagad tu to vari panākt. Mēs cīnīsimies, un, ja tu sakausi Mani un uzvarēsi, Es noteikti padošos.» Tā, bargi norājis Paundraku, Krišna ar vienu bultu sašķaidīja viņa kaujas ratus gabalos. Ar savu disku Kungs nocirta Paundrakam galvu gluži tāpat, kā Indra ar zibeni nošķeļ kalna virsotni. Tad Krišna ar savām bultām nogalināja Kāšī valdnieku un izdarīja tā, lai valdnieka galva nokristu Kāšī pilsētā un to redzētu viņa radinieki un ģimenes locekļi. Krišnam tas bija tikpat viegli, kā viesulim aizraut pa gaisu lotosa ziedlapiņas. Nogalinājis Paundraku un viņa draugu Kāšīrādžu, Krišna no kaujas lauka atgriezās savā galvaspilsētā Dvārakā.

Kad Krišna iebrauca Dvārakā, Viņu ar slavas dziesmām sagaidīja sidhas no debesu planētām. Kas attiecas uz Paundraku, tad viņš tā vai citādi vienmēr bija domājis par Kungu Vāsudēvu un centies ģērbties tāpat kā Kungs, tāpēc viņš sasniedza sārūpju, vienu no pieciem atbrīves veidiem, un nonāca uz Vaikunthas planētām, kur bhaktām ir tādas pašas ķermeniskās iezīmes kā Višnu un rokās četri Višnu simboli. Patiesībā Paundrakas meditācija bija vērsta uz Višnu veidolu, taču, tā kā viņš pats sevi uzskatīja par Kungu Višnu, tā bija apvainojoša. Paundraka krita no Krišnas rokas, un tādā veidā viņa apvainojums tika piedots. Paundraka saņēma sārūpju un ieguva tādu pašu veidolu, kāds bija Kungam.

Kad Kāšī valdnieka galva pa vārtiem tika iemesta pilsētā, ļaudis brīnījās un nevarēja saprast, kas tas ir. Ieraudzījuši auskarus, viņi nosprieda, ka tā ir kāda cilvēka galva. Cilvēki sāka domāt, kā galva tā varētu būt. Daži uzskatīja, ka tā ir Krišnas galva, jo Krišna bija Kāšīrādžas ienaidnieks, un Kāšīrādža varbūt bija iemetis Krišnas galvu pilsētā, lai ļaudis varētu priecāties, ka ienaidnieks ir nogalināts. Taču galu galā viņi saprata, ka tā nav vis Krišnas galva, bet gan paša Kāšīrādžas galva. Kad tas bija noskaidrots, tūlīt ieradās Kāšī valdnieka sievas, un dziļās sērās par sava vīra nāvi viņas teica: «Dārgais kungs, tu esi mūs atstājis, un tagad mēs esam gluži kā mirušas.»

Kāšī valdniekam bija dēls vārdā Sudakšina. Izpildījis bēru rituālu, viņš apņēmās nogalināt sava tēva ienaidnieku Krišnu, tādā veidā atlīdzinot savu parādu tēvam. Tā kopā ar mācītu un prasmīgu priesteri viņš sāka godināt Mahādēvu, Kungu Šivu. Kāšī valsts kungs ir Višvanātha (Kungs Šiva). Vārānasī vēl šodien atrodas Višvanāthas templis, kuru ik dienas apmeklē daudzi tūkstoši svētceļnieku. Kungam Šivam ļoti patika, ka Sudakšina godina viņu, un tāpēc viņš vēlējās dot savam bhaktam kādu svētību. Sudakšinas mērķis bija nogalināt Krišnu, un tāpēc viņš lūdza Kungam Šivam īpašus spēkus. Kungs ieteica Sudakšinam kopā ar brāhmaniem paveikt ienaidnieka nogalināšanas rituālu. Šāds rituāls minēts arī dažās no tantrām. Kungs Šiva Sudakšinam pavēstīja, ka, pareizi izpildot šo tumšo rituālu, var izsaukt ļauno garu Dakšināgni, kas izpildīs jebkuru pavēli. Tomēr šo garu nedrīkst izmantot, lai nogalinātu īstenus brāhmanus. Ja Sudakšina pareizi rīkotos, melno garu pavadītu Kunga Šivas spoki, un tādā veidā Šudakšinas vēlme nogalināt ienaidnieku īstenotos.

Kunga Šivas uzmundrināts, Sudakšina bija pārliecināts, ka viņš varēs nogalināt Krišnu. Uzņēmies askēzes, viņš kopā ar priesteriem sāka skaitīt melnās maģijas mantras. Tad no uguns parādījās liels dēmonisks veidols nokaitēta vara krāsā ar matiem, bārdu un ūsām. Tas bija ļoti liels un briesmīgs. Kad dēmons cēlās no uguns, viņam no acu dobumiem bira karstas ogles. Milzīgais un ugunīgais dēmons rauca uzacis, un tas padarīja viņu vēl briesmīgāku. Viņš atņirdza savus asos zobus un laizījās. Dēmons bija kails, un viņam rokā bija liels ugunīgs trijžuburis. Sudakšinas mudināts, dēmons kopā ar simtiem spoku devās uz galvaspilsētu Dvāraku, un likās, ka viņš tūlīt sadedzinās pelnos visu kosmisko telpu. No viņa smagajiem soļiem drebēja zeme. Kad briesmonis ienāca Dvārakā, tās iedzīvotājus pārņēma šausmas, un viņi jutās kā dzīvnieki meža ugunsgrēkā.

Krišna šai brīdī karaliskajā sapulču namā spēlēja šahu. Dvārakas iedzīvotāji steidzās pie Viņa un teica: «Ak, triju pasauļu Kungs! Dvārakas pilsētu grib nodedzināt liels ugunīgs dēmons. Lūdzu, glāb mūs!» Tā, atnākuši pie Kunga Krišnas, Dvārakas iedzīvotāji lūdza, lai Viņš tos aizsargā no ugunīgā dēmona, kurš bija tikko parādījies, lai izpostītu visu pilsētu.

Kungs Krišna, kurš īpaši gādā par savu bhaktu drošību, redzēja, ka Dvārakas ļaudis ir ārkārtīgi satraukti un nobijušies no milzīgā uguns dēmona. Viņš pasmaidīja un teica: «Neraizējieties! Es jūs aizsargāšu.» Dieva Augstākā Personība Krišna caurstrāvo visu. Viņš atrodas gan visu būtņu sirdīs, gan arī ārpusē, kosmiskās izpausmes veidā. Kungs Krišna saprata, ka ugunīgo dēmonu radījis Kungs Šiva, tāpēc paņēma savu Sudaršana-čakru un pavēlēja tai tikt galā ar dēmonu. Sudaršana-čakra mirdzēja kā miljoniem sauļu un bija karsta kā uguns, kas rodas kosmiskās iznīcināšanas laikā. Ar savu spožumu Sudaršana-čakra apgaismoja visu Visumu — gan Zemi, gan izplatījumu. Tad Sudaršana-čakra sāka dedzināt Kunga Šivas radīto ugunīgo dēmonu. Tādā veidā Kunga Krišnas Sudaršana-čakra apturēja dēmonu, un viņš, nespēdams izpostīt Dvāraku, pagriezās atpakaļ.

Dvāraku nodedzināt nebija izdevies, un dēmons atgriezās Vārānasī, Kāšīrādžas valstī, ar savu karstumu sadedzinādams gan priesterus, kas mācīja melnās maģijas mantras, gan Sudakšinu, kas bija viņus algojis. Kā norādīts tantrās, ar melnās maģijas mantrām noteikti kāds jānogalina un, ja nav iespējams nogalināt ienaidnieku, tad iet bojā pats mantras teicējs. Sudakšina visu aizsāka, un priesteri viņam palīdzēja, tāpēc visi viņi tika sadedzināti pelnos. Tā darbojas dēmoni. Viņi kaut ko rada, lai nogalinātu Dievu, bet pēc tam iet bojā no pašu radītā ieroča.

Sudaršana-čakra, kas dzinās ugunīgajam dēmonam pa pēdām, arī ienāca Vārānasī. Vārānasī pilsēta jau sen bija bijusi ļoti liela un bagāta. Tā ir slavena un bagāta arī mūsdienās, Vārānasī ir viena no svarīgākajām Indijas pilsētām. Tur bija daudz lielu piļu, sapulču namu, tirgus laukumu un vārtu, pie pilīm un vārtiem atradās lieli un svarīgi pieminekļi. Visos ielu krustojumos bija runātājiem domāti paaugstinājumi. Pilsētā bija īpašas ēkas dārgumu glabāšanai, ziloņiem, zirgiem un karietēm, kā arī graudu noliktavas un vietas ēdiena izdalīšanai. Vārānasī bija bijusi ļoti bagāta ilgu laiku, bet, tā kā Kāšī valdnieks un viņa dēls Sudakšina nostājās pret Kungu Krišnu, Višnu-čakra Sudaršana (Kunga Krišnas disks) izpostīja visu pilsētu, nodedzinot svarīgākās celtnes. Sudaršana-čakra nodarīja lielāku postu, nekā to varētu izdarīt mūsdienu bumbas. Pabeigusi pildīt savu pienākumu, tā atgriezās Dvārakā pie sava Kunga Šrī Krišnas.

Stāsts par to, kā Krišnas disks Sudaršana-čakra izpostīja Vārānasī, ir pārpasaulīgs un svētīgs. Ikviens, kas to stāstīs vai klausīsies ar ticību un uzmanību, tiks atbrīvots no visu grēcīgo darbu sekām. To apliecina Šukadēva Gosvāmī, kurš stāstīja šo notikumu Mahārādžam Parīkšitam.

Tā beidzas Bhaktivēdāntas skaidrojums grāmatas «Krišna» sešdesmit piektajai nodaļai «Paundrakas un Kāšī valdnieka atbrīvošana».


Tālāk: 66. nodaļa

Saturs Bibliotēka