Krišna, Dieva Augstākā Personība sešdesmit septītā nodaļa

null

Sešdesmit septītā nodaļa

Sāmbas laulības

Dhritarāštras dēlam Durjodhanam bija meita precību gados, un viņu sauca par Lakšmani. Meitenei bija visas labās īpašības, un viņa nāca no Kuru dinastijas, tāpēc daudzi prinči gribēja viņu precēt. Tādos gadījumos parasti tiek rīkota svajamvaras ceremonija, lai meitene pati pēc sava prāta varētu izvēlēties vīru. Kad notika Lakšmanes svajamvara un pienāca izvēles brīdis, tur ieradās Sāmba, Krišnas un Džāmbavatī dēls (Džāmbavatī bija viena no galvenajām Krišnas sievām). Šis dēls bija nosaukts par Sāmbu tāpēc, ka mātei viņš bija mīļotais dēls un vienmēr bija kopā ar māti. Vārds «sāmba» norāda uz dēlu, kurš ir mātes mīlulis. Vārds «ambā» nozīmē «māte», un «sa» nozīmē «ar». Tātad šis vārds dēlam tika dots tāpēc, ka viņš vienmēr bija kopā ar māti. Tā paša iemesla dēļ Sāmbu sauca arī par Džāmbavatīsutu. Kā jau iepriekš tika teikts, visi Krišnas dēli bija apveltīti ar tādām pašām īpašībām kā viņu diženais tēvs Kungs Krišna. Sāmba gribēja apprecēt Durjodhanas meitu Lakšmani, lai gan viņa to nevēlējās. Tāpēc Sāmba ar varu nolaupīja Lakšmani no svajamvaras vietas.

Sāmba bija aizvedis Lakšmani ar varu, un Kuru dinastijas locekļi, kā Dhritarāštra, Bhīšma, Vidura, Udžains un Ardžuna, uzskatīja, ka tas ir kauns ģimenei. Kaut kāds zēns Sāmba varēja nolaupīt viņu meitu! Visi zināja, ka Lakšmane nebija gribējusi izvēlēties Sāmbu par vīru, un viņai nemaz netika dotas izvēles iespējas. Puisis bija aizvedis meiteni ar varu, tāpēc viņi nolēma, ka Sāmba jāsoda. Visi kā viens uzskatīja, ka Sāmba ir bezkauņa, un tas, ko viņš izdarījis, ir liels kauns Kuru ģimenei. Tādēļ pēc vecāko Kuru ģimenes locekļu ieteikuma karotāji nolēma sagūstīt puisi, bet nenogalināt viņu. Ar meiteni vairs nevarēja precēties neviens cits, jo Sāmba jau bija viņai pieskāries. (Saskaņā ar vēdiskajām paražām meitene, ko ir paņēmis viens puisi, vairs nedrīkst tikt atdota vai izprecināta citam. Un neviens arī nebūtu ar mieru precēties ar meiteni, kura jau ir bijusi kopā ar citu puisi.) Tādi vecākie ģimenes locekļi kā Bhīšma gribēja Sāmbu sagūstīt. Visi Kuru dinastijas locekļi, it īpaši lielākie kaujinieki, izveidoja nelielu karaspēku, lai Sāmbu pārmācītu, un šo karaspēku vadīja Karna.

Kuru apspriedās, kā vislabāk varētu sagūstīt Sāmbu, un sāka domāt, ka pēc tam Jadu dinastijas locekļi būs ļoti dusmīgi uz viņiem. Bija ļoti iespējams, ka Jadu pieņems izaicinājumu un uzsāks cīņu. Bet viņi arī domāja: «Ja Jadu ieradīsies šeit, lai cīnītos ar mums, tad ko gan viņi varēs padarīt? Jadu dinastijas locekļi nevar līdzināties Kuru dinastijas locekļiem, jo Kuru dinastijas locekļi ir imperatori, turpretī Jadu dinastijas valdniekiem pieder tikai viņu pašu zeme.» Kuru sprieda: «Ja viņi sava dēla apcietināšanas dēļ nāks un izaicinās mūs uz cīņu, mēs to pieņemsim un pārmācīsim viņus. Jadu būs spiesti mums pakļauties, tāpat kā jutekļi ir spiesti pakļauties, kad mistiskais jogs sāk nodarboties ar prānājāmu.» (Ar mehānisko mistisko jogu tiek savaldītas ķermeņa dvašas, jutekļi tiek pakļauti, un tiem netiek ļauts nodarboties ne ar ko citu, kā vienīgi ar meditāciju uz Kungu Višnu.)

Pēc apspriedes, saņēmuši atļauju no tādiem vecākajiem Kuru dinastijas locekļiem kā Bhīšmas un Dhritarāštras, pieci diženi karotāji — Karna, Šala, Bhūrišrava, Jagjakētu un Durjodhana, meitenes tēvs, —, visi mahā-rathī, kurus vadīja varenais karotājs Bhīšmadēva, sāka dzīties pakaļ jaunajam Sāmbam, lai viņu sagūstītu. Atkarībā no cīņas spējas kaujiniekus iedala mahā-rathī, ēka-rathī un rathī. Mahā-rathī viens pats varēja cīnīties ar tūkstošiem vīru. Visi viņi kopā devās gūstīt Sāmbu. Arī Sāmba bija mahā-rathī, taču viņam vienam pašam nācās stāties pretī veseliem pieciem mahā-rathī. Tomēr, ieraudzījis visus diženākos Kuru dinastijas kaujiniekus, kas dzinās pakaļ, Sāmba nemaz nenobijās.

Sāmba viens pats nelokāmi gluži kā lauva nostājās pretī uzbrucējiem. Karna, kurš vadīja karaspēku, izaicināja Sāmbu: «Kāpēc tu bēdz? Apstājies, mēs tev parādīsim!» Kad vienam kšatrijam otrs kšatrijs liek apstāties un cīnīties, tad viņš nedrīkst iet projām, ir jācīnās. Tiklīdz Sāmba izaicinājumu pieņēma un viens pats nostājās pretī uzbrucējiem, pār viņu sāka līt diženo karotāju šauto bultu lietus. Lauva nekad nebaidās, ja to vajā daudzi vilki un šakāļi. Arī slavenais Jadu dinastijas dēls Sāmba, kurš kā jau Kunga Krišnas dēls bija apveltīts ar neaptveramām spējām, ļoti sadusmojās uz Kuru dinastijas karotājiem par to, cik necienīgā veidā tie uzbruka. Sāmba cīnījās ļoti meistarīgi. Vispirms viņš ņēma piecas bultas un ar tām ievainoja piecus uzbrucējus. Tad viņš ņēma pa četrām bultām un nogalināja viņu četrjūgu zirgus. Pēc tam viņš nošāva kaujas ratu vadītājus un pa vienai bultai veltīja Karnam un citiem slavenajiem karotājiem. Sāmba viens pats cīnījās ar pieciem varenajiem pretiniekiem tik labi, ka tiem nācās atzīt puiša neaptverami lielo spēku. Pat kaujas laikā viņi atklāti teica, ka Sāmba ir brīnišķīgs. Tomēr aizskarts bija pašu uzbrucēju kšatrija gods, un viņi visi kopā, neievērojot cīņas likumus, piespieda Sāmbu atstāt sašautos kaujas ratus. Četri no karotājiem nogalināja četrus Sāmbas zirgus, bet piektais pāršāva Sāmbas loka stiegru, un puisis vairs nevarēja turpināt cīņu ar viņiem. Tā, ar lielām grūtībām pēc smagas kaujas, viņi, atstājuši Sāmbu bez kaujas ratiem, varēja puisi sagūstīt. Kuru dinastijas karotāji, uzskatīdami šo uzvaru par lielu panākumu, atņēma Sāmbam savu meitu Lakšmani. Triumfēdami viņi atgriezās Hastināpurā.

Diženais gudrais Nārada tūlīt pavēstīja Jadu dinastijas locekļiem par Sāmbas sagūstīšanu un izstāstīja, kā tas noticis. Jadu dinastijas locekļi ļoti sadusmojās par to, ka Sāmbu gūstījuši veseli pieci kaujinieki. Saņēmuši Jadu dinastijas valdnieka Ugrasēnas atļauju, viņi gatavojās uzbrukt Kuru dinastijas galvaspilsētai.

Kungs Balarāma labi zināja, ka Kali laikmetā cilvēki ir gatavi cīnīties viens pret otru pat bez izaicinājuma, un Viņam nepatika doma, ka divas diženas dinastijas — Kuru dinastija un Jadu dinastija — cīnīsies savā starpā, pat ja tas notiek Kali-jugas ietekmes dēļ. «Labāk šo jautājumu nokārtot nevis ar cīņu,» Viņš gudri sprieda, «bet ar savstarpēju saprašanos. Es to varētu pamēģināt.» Varbūt bija iespējams vienoties ar Kuru dinastiju, lai tie atbrīvotu Sāmbu un viņa sievu Lakšmani, un tad varētu iztikt bez cīņas. Tāpēc Viņš tūlīt sēdās skaistā karietē un kopā ar mācītiem priesteriem, brāhmaniem un dažiem vecākajiem Jadu dinastijas locekļiem devās uz Hastināpuru. Balarāma bija pārliecināts, ka Kuru dinastijas locekļi laulībām piekritīs un dzimtām nebūs jācīnās savā starpā. Kad Kungs Balarāma kopā ar mācītiem brāhmaniem un vecākajiem Jadu dinastijas locekļiem karietē brauca uz Hastināpuru, Viņš izskatījās kā mēness starp mirdzošām zvaigznēm nakts skaidrajās debesīs. Nonācis galā, Kungs Balarāma neiebrauca pašā Hastināpurā, bet apmetās ārpus pilsētas nelielā dārza mājā. Tad Viņš teica, lai Udhava dodas pie Kuru dinastijas vadītājiem un pajautā, vai tie grib cīnīties ar Jadu dinastiju vai arī visu var nokārtot mierīgā ceļā. Udhava tikās ar visiem galvenajiem Kuru dinastijas locekļiem, arī ar Bhīšmadēvu, Dhritarāštru, Dronāčārju, Bali, Durjodhanu un Bāhlīku. Parādījis tiem pienācīgo cieņu, viņš paziņoja, ka uz sarunām ieradies Kungs Balarāma, un Viņš atrodas dārzā ārpus pilsētas.

Kuru dinastijas vadītāji, it īpaši Dhritarāštra un Durjodhana, bija ļoti priecīgi, jo viņi lieliski zināja, ka Kungs Balarāma ir Kuru ģimenes labvēlis. Uzzinājuši šos jaunumus, viņi nevarēja vien nopriecāties un no visas sirds sveica Udhavu. Lai pienācīgi sagaidītu Kungu Balarāmu, Kuru dinastijas locekļi, paņēmuši svētīgus godināšanas piederumus, izgāja pa pilsētas vārtiem un devās pie Viņa. Atbilstoši savam stāvoklim viņi sveica Kungu Balarāmu, dāvinot Viņam labas govis un pasniedzot arghju (dažādas lietas, kā ārati ūdeni, saldumus, kas pagatavoti no medus, sviesta utt., ziedus un ziedu vītnes ar smaržīgu pastu). Visi zināja, ka Kungs Balarāma ir Dieva Augstākā Personība, tāpēc dziļā cieņā nolieca galvas Kunga priekšā. Tad viņi sasveicinājās, apjautājās viens otram par to, kā klājas, un pēc tam Kungs Balarāma Kuru dinastijas locekļiem nopietni teica: «Mani dārgie draugi! Šoreiz Es pie jums esmu atbraucis kā visvarenā valdnieka Ugrasēnas vēstnesis. Tāpēc, lūdzu, uzmanīgi uzklausiet viņa gribu un, ne mirkli nekavējoties, pacentieties to izpildīt. Valdnieks Ugrasēna labi zina, ka Kuru dinastijas kaujinieki, neievērojot nekādus likumus, ir cīnījušies ar Sāmbu, kurš bija viens pats, un ka jūs ar lielām grūtībām un neatļautiem paņēmieniem esat viņu sagūstījuši. Mēs to visu zinām, taču pārāk nedusmojamies, jo mūsu dzimtas ir ļoti draudzīgas. Es domāju, ka mums nevajadzētu bojāt savas labās attiecības; mēs varētu būt labi draugi arī turpmāk un necīnīties savā starpā bez vajadzības. Tāpēc, lūdzu, tūlīt atbrīvojiet Sāmbu un atvediet viņu pie Manis kopā ar viņa jauno sievu Lakšmani.»

Kungs Balarāma to pateica pavēlošā balsī, varonīgi izsakot savas prasības, un Viņa vārdos bija jūtams pārākums un bruņnieciskums. Kuru dinastijas vadītāji to nespēja pienācīgi novērtēt. Gluži otrādi, viņi jutās aizskarti, un dusmās tie teica: «Ko tas nozīmē? Liekas, ka Balarāmu ir ietekmējis Kali laikmets. Vai gan citādi Viņš uzdrīkstētos mūs tā zākāt? Balarāmas vārdi un tonis ir apvainojoši, un liekas, ka šī laikmeta ietekmē, kurpes, kas domātas kājām, grib uzkāpt uz galvas un nostāties kroņa vietā. Starp mūsu dinastiju un jūsu dinastiju pastāv laulību saites, un tāpēc viņiem ir dota iespēja dzīvot kopā ar mums, ēst ar mums un gulēt ar mums; un tagad viņi šīs priekšrocības grib izmantot. Pirms mēs nebijām iedevuši Jadu dinastijai daļu no savas valsts, ko pārvaldīt, viņiem nebija gandrīz nekā, bet tagad viņi cenšas mums pavēlēt. Mēs esam atļāvuši Jadu dinastijai izmantot tādus karaliskus piederumus kā čāmaru, vēdekli, gliemežnīcu, baltu saulessargu, kroni, karaļa troni, krēslu, gultu un visu, kas pienākas valdniekiem. Mēs esam augstākie valdnieki, un tāpēc viņiem nemaz nepienāktos šie karaliskie piederumi. Taču ģimenes saišu dēļ mēs esam atļāvuši viņiem tos lietot, bet nu viņi nekaunīgi atļaujas mums pavēlēt. Tas jau ir par daudz! Kaut ko tādu mēs vairs nevaram pieļaut, un mēs vairs neļausim viņiem lietot arī karaliskos piederumus. Vislabāk to visu atņemt. Kāda jēga būt labam pret čūsku un barot viņu ar pienu? Tā tikai krāj indi. Jadu dinastija tagad grib sacelties pret tiem, kas viņu tik labi barojuši. Pateicoties mūsu dāvanām un žēlastībai, viņi ir zēluši un plaukuši, bet nu viņi bezkaunīgi grib mums pavēlēt. Tas viss ir tik nožēlojami! Pasaulē neviens neko nevar baudīt, ja viņam to neatļauj tādi Kuru dinastijas locekļi kā Bhīšma, Dronāčārja un Ardžuna. Jērs nevar baudīt dzīvi, kad blakus ir lauva, un bez mūsu atļaujas bauda ir liegta pat valdnieka Indras vadītajiem debesu padieviem, nemaz jau nerunājot par parastiem cilvēkiem!» Patiesībā Kuru dinastijas locekļi bija ļoti lepni par savu bagātību, valsti, aristokrātisko izcelšanos, ģimenes paražām, diženajiem karotājiem, ģimenes locekļiem un ārkārtīgi plašo impēriju. Viņi pat atļāvās neievērot civilizētas sabiedrības pieklājības likumus un Kunga Balarāmas klātbūtnē teica aizskarošus vārdus par Jadu dinastiju. Turpinādami runāt tikpat nepieklājīgā veidā, viņi atgriezās Hastināpurā.

Lai gan Kungs pacietīgi noklausījās apvainojošos vārdus un noskatījās sliktajā Kuru dzimtas locekļu uzvedībā, Viņa izskats nepārprotami liecināja par lielām dusmām un vēlmi atriebties. Balarāma bija tik ļoti satricināts, ka uz Viņu bija bail skatīties. Viņš skaļi nosmējās un teica: «Patiešām, ja cilvēks savas ģimenes, bagātības, skaistuma un materiālās attīstības dēļ kļūst pārāk uzpūtīgs, viņš vairs nevēlas mierīgu dzīvi un kāro cīņas. Viņam ir bezjēdzīgi dot labus norādījumus par pieklājīgu uzvedību un mierīgu dzīvi. Gluži otrādi, ir jāmeklē veidi un paņēmieni, kā viņu sodīt.» Materiālās bagātības dēļ cilvēks parasti kļūst līdzīgs lopam. Mācīt lopu ar mierīgiem norādījumiem ir bezjēdzīgi. Vienīgais līdzeklis ir argumentum ad baculum. Citiem vārdiem sakot, pie lopiem kārtību var nodibināt tikai ar koku. «Paskat, cik nekaunīgi kļuvuši Kuru dinastijas locekļi! Es gribēju visu nokārtot mierīgā ceļā par spīti citu Jadu dzimtas locekļu un paša Kunga Krišnas dusmām. Viņi gribēja uzbrukt Kuru dinastijas valstij, bet Es viņus nomierināju un uzņēmos nepateicīgo sūtņa lomu, lai visu nokārtotu bez kaujas. Bet, redz, ko šie nelieši atļaujas! Ir pilnīgi skaidrs, ka viņi nevēlas mieru. Viņi paši grib karu. Ar tik lielu lepnumu tie atkal un atkal apvainoja Mani, saucot Jadu dinastiju sliktos vārdos.

Pat debesu valdnieks Indra pakļaujas Jadu dinastijas gribai, bet jūs uzskatāt valdnieku Ugrasēnu, kurš vada bhodžus, vrišni, andhakus un jādavus, par maza karaspēka vadoni! Tas nu gan ir brīnišķīgi! Jums ir vienalga, ko saka valdnieks Ugrasēna, kura pavēlēm klausa pat valdnieks Indra. Padomājiet, cik spēcīga ir Jadu dinastija, kas ar varu no debesu planētām ir atnesusi sapulču namu un pāridžātas koku! Vai jūs aizvien vēl domājat, ka tā nevar jums pavēlēt? Vai jūs tiešām domājat, ka Dieva Augstākā Personība, Kungs Krišna, nevar sēdēt augstā karaliskā tronī un visiem pavēlēt? Labi! Ja tiešām jūs tā domājat, tad nāksies jūs pārmācīt. Ak tad jums likās, ka Jadu dinastija nedrīkst lietot tādus karaliskos piederumus kā čāmaru, vēdekli, baltu saulessargu, valdnieka troni u.t.t.! Vai tas nozīmē, ka pats Kungs Krišna, kurš valda pār visu Visumu un ir laimes dievietes vīrs, nedrīkst lietot šos karaliskos piederumus? Krišnas lotospēdu putekļus pielūdz visi diženie padievi. Ganga, kas tek pa šo pasauli, izplūst no Viņa lotospēdām, un tās krasti ir kļuvuši par lielām svētceļojuma vietām. Visu planētu galvenās dievības kalpo Kungam Krišnam un uzskata par lielu laimi savus kroņus nokaisīt ar Viņa lotospēdu putekļiem. Tādi diženi padievi kā Kungs Brahma, Kungs Šiva un pat laimes dieviete, un Es ir tikai Viņa garīgās būtības pilnīgās daļas, bet jūs domājat, ka Viņš nedrīkst lietot karaliskos piederumus vai sēdēt uz valdnieka troņa? Cik tas ir nožēlojami, ka šie nejēgas uzskata mūs, Jadu dinastijas locekļus, par kurpēm, bet paši sevi — par kroņiem! Nu ir pilnīgi skaidrs, ka šie Kuru dinastijas vadītāji ir zaudējuši prātu pēc pasaulīgiem īpašumiem un bagātībām. Katrs viņu teikums bija neprātīgu priekšlikumu pilns. Man tūlīt kaut kas jādara, lai vestu viņus pie prāta. Ja Es to nedarīšu, tad tā būs kļūda no Manas puses. Tāpēc jau šodien Es atbrīvošu pasauli no Kuru dinastijas. Es tūlīt viņus iznīcināšu, un no viņiem nepaliks ne miņas.» Sakot šos vārdus, Kungs Balarāma izskatījās tik nikns, ka likās, Viņš grib sadedzināt pelnos visu Visumu. Tad Balarāma piecēlās, iedūra zemē arklu un, atdalījis Hastināpuras pilsētu no pārējās zemes, sāka vilkt to uz Gangu. Visa Hastināpura nodrebēja kā zemestrīcē, un likās, ka tā tūlīt tiks sagrauta.

Kad Kuru dinastijas locekļi ieraudzīja, ka viņu pilsēta tūlīt tiks ievilkta Gangā, un izdzirdēja izmisušo iedzīvotāju kliedzienus, viņi tūlīt nāca pie sajēgas un saprata, kas notiek. Ne mirkli nekavējoties, viņi izveda no pils savu meitu Lakšmani. Viņi atbrīvoja arī Sāmbu, kurš bija mēģinājis ar varu meiteni aizvest. Sāmba gāja pa priekšu, aiz viņa sekoja Lakšmane ar visiem pārējiem Kuru dinastijas locekļiem. Aizgājuši pie Kunga Balarāmas, Kuru dinastijas locekļi saliktām rokām lūdza Dieva Augstākajai Personībai piedošanu. Tagad, visu saprazdami, viņi teica: «Ak, Kungs Balarāma, visa prieka avot! Tu esi kosmiskās izpausmes uzturētājs un balsts. Mēs diemžēl neko nezinājām par Taviem neaptveramajiem spēkiem. Dārgais Kungs! Mēs esam vislielākie nejēgas. Mēs bijām pilnīgos maldos un nekā nesapratām. Tāpēc mēs esam atnākuši lūgt Tev piedošanu. Esi mums žēlīgs! Tu esi kosmiskās izpausmes sākotnējais radītājs, uzturētājs un iznīcinātājs, un tomēr Tu vienmēr esi pārpasaulīgs. Ak, visvarenais Kungs! Par Tevi runā diženi gudrie. Tu esi sākotnējais leļļu meistars, un viss, kas ir pasaulē, ir tikai Tavas rotaļlietas. Ak, bezgalīgais! Tev ir vara pār visu, un Tev ir nieks turēt uz savas galvas visas planētu sistēmas. Kad pienāk iznīcināšanas laiks, Tu ievelc visu kosmisko izpausmi sevī. Tad vairs nav neviena cita, kā tikai Tu, kas guli Cēlonības okeānā Mahā-Višnu izskatā. Dārgais Kungs! Tu savā pārpasaulīgajā veidolā esi atnācis uz Zemi, lai uzturētu kārtību Visumā. Tu stāvi pāri dusmām, skaudībai un naidam. Viss, ko Tu dari, pat ja tas izskatās kā sods, patiesībā ir svētīgs visam, kas atrodas materiālajā esamībā. Mēs pazemīgi noliecamies Tavā priekšā, jo Tu esi neiznīcināmā Dieva Augstākā Personība, visas bagātības un spēka avots. Ak, neskaitāmo Visumu radītāj! Mēs atkal un atkal dziļā cieņā noliecamies Tavā priekšā. Mēs pilnībā uzticam sevi Tev. Lūdzu, esi mums žēlīgs un aizsargā mūs!» Kad visi galvenie Kuru dinastijas locekļi, sākot ar vectēvu Bhīšmadēvu līdz pat Ardžunam un Durjodhanam, bija ar lūgšanām godinājuši Dieva Augstāko Personību, Kunga Balarāmas sirds atmaiga, un Viņš teica, ka tiem nav no kā baidīties un nav par ko raizēties.

Tai laikā kšatriju valdniekiem bija paraža pirms kāzām sarīkot cīņu starp līgavas un līgavaiņa radiniekiem. Kad Sāmba ar varu aizveda Lakšmani, vecākie Kuru dinastijas locekļi ar prieku noskatījās, ka Sāmba meitenei būs labs līgavainis. Taču, lai pārbaudītu Sāmbas spēku, tie cīnījās ar viņu un, neievērojot kaujas likumus, sagūstīja puisi. Kad Jadu dinastija nolēma atbrīvot Sāmbu no ieslodzījuma, Kungs Balarāma pats devās pie Kuru nokārtot jautājumu un, kā jau varens kšatrijs, pavēlēja tūlīt atbrīvot Sāmbu. Kauravus tas šķietami aizskāra, un viņi izaicināja Kungu Balarāmu, patiesībā vēlēdamies, lai Viņš parāda savus neaptveramos spēkus. Pēc tam viņi ar lielu prieku atdeva savu meitu Sāmbam, un jautājums bija nokārtots. Durjodhana, ļoti mīlēdams savu meitu Lakšmani, sarīkoja krāšņas kāzas. Pūrā viņš vispirms deva 1200 ziloņu, no kuriem katrs bija vismaz 60 gadus vecs, pēc tam — 10 000 labus zirgus, 6000 kaujas ratu, kuriem bija saules mirdzums, un 1000 ar zeltu greznotas kalpones. Kungs Balarāma, visizcilākais Jadu dinastijas loceklis, nu kļuva par līgavaiņa Sāmbas aizbildni un ar prieku pieņēma pūru. Balarāma bija ļoti apmierināts ar Kuru sarīkotajām krāšņajām svinībām un kopā ar jauno pāri devās atceļā uz savu galvaspilsētu Dvāraku.

Kungs Balarāma uzvaroši iebrauca Dvārakā, kur Viņu sagaidīja daudzi pilsētnieki, Viņa bhaktas un draugi. Kad tie sapulcējās, Kungs Balarāma izstāstīja visu par šīm precībām, un ļaudis bija ļoti pārsteigti, dzirdot, kā Balarāma licis nodrebēt visai Hastināpuras pilsētai. Šukadēva Gosvāmī apstiprina, ka tā pilsētas daļa, ko mūsdienās sauc par Jaundeli, ir senā Hastināpura un ka Jamunas upi, kas tek cauri pilsētai, agrāk sauca par Gangu. Arī tādas autoritātes kā Džīva Gosvāmī apstiprina, ka Ganga un Jamuna ir vienas un tā pašas upes dažādas straumes. Gangas daļu, kas tek cauri Hastināpurai uz Vrindāvanu, sac par Jamunu, jo to ir svētījušas Kunga Krišnas pārpasaulīgās spēles. Tā Hastināpuras daļa, kas atrodas Jamunas krasta nogāzē, lietainajā gadalaikā applūst, atgādinot visiem, ka Kungs Balarāma savā laikā draudējis ievilkt pilsētu Gangā.

Tā beidzas Bhaktivēdāntas skaidrojums grāmatas «Krišna» sešdesmit septītajai nodaļai «Sāmbas laulības».


Tālāk: 68. nodaļa

Saturs Bibliotēka