Krišna, Dieva Augstākā Personība sešdesmit devītā nodaļa

null

Sešdesmit devītā nodaļa

Kunga Krišnas ikdienas darbi

No Vēdu mantrām mēs uzzinām, ka Dieva Augstākajai Personībai nekas nav jādara: na tasja kārjam karanam ča vidjatē. Bet, ja Dieva Augstākajai Personībai nekas nav jādara, tad kā gan mēs varam runāt par Visaugstā Kunga darbību? No iepriekšējās nodaļas kļūst skaidrs, ka neviens nevar darboties tā, kā darbojas Kungs Krišna. Mums ir skaidri jāsaprot: Kunga piemēram ir jāseko, bet mēs nedrīkstam Viņu atdarināt. Teiksim, ja Krišna darbojas kā paraugvīrs, tad mēs varam sekot Viņa piemēram, bet, ja kāds grib atdarināt Krišnu, izvēršoties daudzos veidolos, tad tas nav iespējams. Tādēļ mums vienmēr jāatceras, ka Kungs Krišna, pats darbojoties kā cilvēks, tomēr ir un paliek Dieva Augstākā Personība. Mēs varam sekot Kunga Krišnas piemēram, kad Viņš izturējās pret savām sievām kā parasts cilvēks, taču nevaram atdarināt to, ka Viņš vienlaicīgi bija pie vairāk kā sešpadsmittūkstoš sievām. Secinājums ir tāds, ka mēs varam kļūt ļoti labi ģimenes cilvēki, sekojot Kunga Krišnas piemēram Viņa ikdienas darbībā, taču nekad savā ikdienas dzīvē nevaram atdarināt Kungu.

Šrī Krišna vakaros likās gulēt kopā ar savām sešpadsmittūkstoš sievām, taču no rīta Viņš cēlās ļoti agri — trīs stundas pirms saules lēkta. Daba iekārtojusi tā, ka gaiļi ar savu dziesmu pavēsta, ka pienākusi brāhma-muhūrtas stunda. Modinātājpulksteņi nav vajadzīgi. Kad no rīta nodzied gailis, ir jāsaprot, ka laiks celties. Kad Kungs Krišna izdzirdēja gaiļa dziedāšanu, Viņš tūlīt cēlās no gultas, bet šāda agra celšanās Viņa sievām diez ko nepatika. Sievas bija tik ļoti pieķērušās Kungam, ka gulēja gultā, apskāvušas Viņu, un, izdzirdējušas gaiļa dziedāšanu, kļuva ļoti bēdīgas, un dusmojās uz agrajiem klaigātājiem.

Katras pils pagalmā bija dārzs, kurā auga pāridžātas puķes. Pāridžāta nav mākslīgs zieds. Mēs varam atcerēties, ka Krišna atnesa pāridžātas koku no debesu planētām un iestādīja to visās savās pilīs. Agrā rīta vēsma nesa sev līdzi pāridžātas ziedu smaržu, un Krišna, celdamies no gultas, to tūlīt sajuta. Dūca bites, saldi dziedāja putni, un likās, ka profesionāli dziedātāji skaita lūgšanas Krišnam. Lai gan Kunga Krišnas pirmā valdniece Šrīmatī Rukminīdēvī zināja, ka brāhma-muhūrta ir vissvētīgākā stunda dienā, viņai ļoti nepatika, ka Krišna šai laikā ceļas no gultas un atstāj viņu. Tomēr par spīti Šrīmatī Rukminīdēvī nepatikai Kungs Krišna vienmēr cēlās laikā. Kārtīgam ģimenes cilvēkam no Kunga Krišnas jāmācās, ka vajag celties agri no rīta, lai arī cik patīkami būtu gulēt gultā sievas apskāvienos.

Piecēlies no gultas Kungs Krišna nomazgāja muti, rokas un kājas un apsēdās, lai meditētu uz sevi. Tas nenozīmē, ka arī mums vajadzētu sēdēt un meditēt uz sevi. Mums jāmeditē uz Krišnu, Rādhā-Krišnu. Tā ir īstena meditācija. Krišna pats ir Krišna, tāpēc Viņš mums mācīja, ka brāhma-muhūrta jāizmanto, lai meditētu uz Rādhā-Krišnu. Šāda meditācija sagādāja Krišnam lielu apmierinājumu, un arī mēs būsim pārpasaulīgi priecīgi un apmierināti, ja izmantosim brāhma-muhūrtas laiku, lai meditētu uz Rādhu un Krišnu, un, ja atcerēsimies, ka Šrī Rukminīdēvī un Krišna, rādīdami visai cilvēcei piemēru, kā jādarbojas kārtīgiem ģimenes cilvēkiem, cēlās agri no rīta un tūlīt gremdēja prātu Krišnas apziņā. Nav nekādas atšķirības, vai mēs meditējam uz mūžīgajiem Rādhā-Krišnas veidoliem vai arī daudzinām Harē Krišnas mahā-mantru. Kas attiecas uz pašu Krišnu, tad Viņam neatlika nekas cits, kā meditēt uz sevi. Meditācija var būt vērsta uz Brahmanu, Paramātmu vai Dieva Augstāko Personību, bet Krišnā ietilpst visas šīs trīs daļas. Viņš ir Dieva Augstākā Personība Bhagavāns, vienuviet esošā Paramātma ir Viņa pilnīgais daļējais izvērsums, un visucaurstrāvojošais Brahmana starojums plūst no Viņa pārpasaulīgā ķermeņa. Tāpēc Krišna vienmēr ir viens, un no Viņa viedokļa nav nekādas atšķirības. Lūk, ar ko Krišna atšķiras no parastas dzīvās būtnes. Parastai dzīvajai būtnei pastāv daudzas atšķirības. Tā atšķiras no sava ķermeņa, un tā atšķiras no citiem dzīvo būtņu veidiem. Cilvēks atšķiras no citiem cilvēkiem un dzīvniekiem. Arī viņa ķermenī pastāv atšķirības starp dažādiem locekļiem. Mums ir rokas un kājas, un rokas atšķiras no kājām. Roka nevar darboties kā kāja, un kāja nevar darboties kā roka. Acis atšķirībā no ausīm nevar dzirdēt, un ausis atšķirībā no acīm nevar redzēt. Visas šīs atšķirības tiek apzīmētas ar vārdiem «svadžātīja vidžātīja».

Dieva Augstākās Personības ķermenis nav ierobežots, un Viņam viena ķermeņa daļa var aizvietot citu. Visaugstā Kunga ķermenis neatšķiras no Viņa paša. Viņš ir viscaur garīgs, un tāpēc starp Viņa ķermeni un dvēseli nav materiālas atšķirības. Gluži tāpat Viņš neatšķiras no miljoniem savu avatāru un pilnīgo izvērsumu. Baladēva ir pirmais Krišnas izvērsums, un no Baladēvas izvēršas Sankaršana, Vāsudēva, Pradjumna un Anirudha. No Sankaršanas savukārt izvēršas Nārājana, un no Nārājanas rodas otrais četru daļu izvērsums: Sankaršana, Vāsudēva, Pradjumna un Anirudha. Tādā pašā veidā Krišnam ir neskaitāmi daudz izvērsumu, bet visi tie ir viens. Krišnam ir daudz avatāru, kā Kungs Nrisimha, Kungs Mežakuilis, Kungs Zivs un Kungs Bruņurupucis. Taču Krišnas sākotnējais divroku veidols, kas līdzīgs cilvēka veidolam, neatšķiras no šo milzīgo dzīvnieku veidolu avatāriem. Gluži tāpat nav nekādas atšķirības starp vienas Viņa ķermeņa daļas darbību un citas daļas darbību. Viņa rokas var darboties kā kājas, Viņa acis var darboties kā ausis, un Viņa deguns var darboties tāpat kā jebkura cita Viņa ķermeņa daļa. Krišnas oža, garša un dzirde neatšķiras. Mums, ierobežotajām dzīvajām būtnēm, noteikta ķermeņa daļa jāizmanto noteiktam nolūkam, taču Krišnā šādu atšķirību nav. Brahma-samhitā teikts: angāni jasja sakalēndrija-vritti. «Katrs Viņa loceklis var darboties tā, kā jebkurš cits loceklis.» Tādējādi, analītiski izpētot Krišnu un Viņa personību, ir secināts, ka Viņš ir pilnīgais veselums. Tāpēc meditējot Viņš vērsa prātu pats uz sevi. Parasto ļaužu meditācija uz sevi, ko sanskritā apzīmē ar vārdu «so ‘ham», ir tikai atdarināšana. Krišna var meditēt uz sevi, jo Viņš ir pilnīgais veselums, bet mēs nevaram atdarināt Viņu un meditēt paši uz sevi. Mūsu ķermenis ir apzīmējums, bet Krišnas ķermenis nav apzīmējums. Krišnas ķermenis arī ir Krišna. Nav nekā tāda, kas būtu Krišnam svešs. Viss, kas ir Krišnā, arī ir Krišna. Tādējādi Viņš ir augstākā nesagraujamā un pilnīgā esamība jeb Augstākā Patiesība.

Krišnas esamība nav relatīva. Viss, izņemot Krišnu, ir relatīvā patiesība, bet Krišna ir Augstākā Absolūtā Patiesība. Savā esamībā Krišna nav atkarīgs ne no kā, tikai pats no sevis. Turpretī mūsu esamība ir relatīva. Piemēram, mēs spējam redzēt vienīgi tad, kad gaismu dod saule, mēness vai elektrība. Tādējādi mūsu redze ir relatīva, un arī saules, mēness un elektrības dotā gaisma ir relatīva. Tā tiek saukta par gaismu tikai tāpēc, ka mēs to tādā veidā redzam. Taču Krišnā nav nekādas atkarības un relativitātes. Viņa darbība nav atkarīga no tā, vai kāds cits to novērtēs vai ne, un Viņš arī nav atkarīgs no kāda cita palīdzības. Krišna stāv pāri ierobežotā laika un telpas esamībai, un, tā kā Viņš ir augstāks par laiku un telpu, Viņu nevar pārklāt maldi jeb maija, kuras darbība ir ierobežota. No Vēdu rakstiem mēs uzzinām, ka Dieva Augstākajai Personībai ir daudzas un dažādas spējas. Tā kā visas šīs spējas izplūst no Viņa, nav nekādas atšķirības starp Viņu un Viņa spējām. Ir tādi filozofi, kas uzskata, ka Krišna atnākot pieņem materiālu ķermeni. Pat ja tas būtu taisnība un Krišna, atnākot uz materiālo pasauli, patiešām pieņemtu materiālu ķermeni, būtu jāsecina, ka, tā kā materiālā enerģija neatšķiras no Krišnas, Viņa ķermenis nedarbojas materiāli. Tāpēc Bhagavad-gītā teikts, ka Krišna atnāk ar savu iekšējo spēju ātma-maiju.

Krišnu sauc par Augstāko Brahmanu, jo Viņš ir radīšanas, uzturēšanas un iznīcināšanas cēlonis. Kungs Brahma, Kungs Višnu un Kungs Šiva ir dažādi materiālo īpašību izvērsumi. Šīs materiālās īpašības var iedarboties uz saistītajām dvēselēm, taču attiecībā uz Krišnu nav šādas darbības un pretdarbības, jo šīs īpašības vienlaicīgi neatšķiras no Viņa un atšķiras no Viņa. Krišna pats ir sač-čid-ānanda-vigraha, mūžīgs svētlaimes un zināšanu veidols, un, tā kā Krišnas veidols ir neaptverams, Viņu sauc par Augstāko Brahmanu. Viņa meditāciju uz Brahmanu, Paramātmu vai Bhagavānu ir meditācija tikai un vienīgi uz sevi pašu. Parastā dzīvā būtne nevar šo meditāciju atdarināt.

Pēc meditācijas Kungs katru rītu mazgājās tīrā, šķīstītā ūdenī. Viņš ietērpās tīras drēbēs, uzvilka apmetni un sāka pildīt savus reliģiskos pienākumus. Vispirms Viņš piedāvāja ziedojumus ugunij un klusi noskaitīja Gājatrī mantru. Kungs Krišna kā jau kārtīgs ģimenes cilvēks vienmēr stingri izpildīja ģimenes cilvēkiem paredzētos rituālus. Kad uzleca saule, Kungs noskaitīja lūgšanas, kas bija veltītas Saules dievam. Saules dievs un citi Vēdu rakstos minētie padievi tiek saukti par dažādiem Kunga Krišnas ķermeņa locekļiem, un ģimenes cilvēka pienākums ir godāt padievus, diženus gudros, kā arī senčus.

Kā teikts Bhagavad-gītā, Kungam šai pasaulē nav noteikta pienākuma, tomēr Viņš darbojas kā parasts cilvēks, rādot paraugu citiem. Saskaņā ar Vēdu rituālu noteikumiem, Kungam bija jāpagodina padievi. Vadošo principu, ar kuru tiek godināti padievi un senči, sauc par tarpanu, kas nozīmē «patīkams». Tarpanas veicēja priekšteči var būt piedzimuši uz kādas citas planētas, taču, kad tiek izpildīts šis rituāls, viņi kļūst laimīgi neatkarīgi no savas atrašanās vietas. Ģimenes cilvēka pienākums ir darīt savas ģimenes locekļus laimīgus un, veicot tarpanas rituālus, iespējams darīt laimīgus arī senčus. Kungs Šrī Krišna kā jau priekšzīmīgs ģimenes cilvēks pildīja tarpanas rituālus un pazemīgi godināja vecākos ģimenes locekļus.

Nākamais Kunga Krišnas pienākums bija dāvināt brāhmaniem govis. Tā Viņš katru dienu atdeva 13 084 govis. Katrai no govīm bija uzklāts zīda audums, ap kaklu bija pērļu rota, ragi bija pārklāti ar zeltu, bet nagi — ar sudrabu. Visas govis bija pienīgas, jo tām līdzi gāja viņu pirmie teliņi, un tās bija rāmas un paklausīgas. Brāhmani saņēma ne tikai govis, bet arī skaistas zīda drēbes, kā arī katram no viņiem tika dota brieža āda un pietiekami daudz sezamas sēklu. Viens no Kunga vārdiem ir go-brāhmana-hitāja ča, un tas nozīmē, ka Viņa pirmais pienākums ir rūpēties par govju un brāhmanu labklājību. Tāpēc Viņš dāvināja brāhmaniem govis, kas bija bagātīgi izrotātas, un deva tām līdzi dažādus piederumus. Tad, vēlēdams labu visām dzīvajām būtnēm, Viņš pieskārās tādām svētīgām lietām kā pienam, medum, gī (kausētam sviestam), zeltam, dārgakmeņiem un ugunij. Lai gan Krišnas pārpasaulīgais augums ir skaists no dabas, Kungs ietērpās dzeltenās drēbēs un aplika ap kaklu Kaustubhas dārgakmeņu rotu. Tad Viņš uzlika ziedu vītnes, apziedās ar sandalkoka pastu, izkrāsojās un izrotājās. Ir teikts, ka rotājumi paši kļūst skaisti, kad tos uz sava pārpasaulīgā auguma uzliek Kungs. Tā izrotājies, Krišna aplūkoja govju un teliņu marmora statujas un gāja uz Dieva tempļiem vai tādu padievu kā Kunga Šivas tempļiem. Tur bija daudz brāhmanu, kas katru dienu pirms brokastīm nāca paraudzīties uz Visaugsto Kungu un ļoti vēlējās satikt Viņu. Krišna sveicināja šos brāhmanus.

Nākamais Krišnas pienākums bija iepriecināt dažādu kastu ļaudis — gan tos, kas dzīvoja pilī, gan arī pārējos pilsētniekus. Kungs darīja tos laimīgus, piepildot dažādas viņu vēlmes, un, kad tie priecājās, Krišnam pašam bija liels prieks. Krišna izdalīja ziedu vītnes, beteļriekstus, sandalkoka pastu un citas smaržīgas kosmētikas, kas bija piedāvātas Kungam. Vispirms Krišna to visu deva brāhmaniem un vecākajiem ģimenes locekļiem, tad valdniecēm, ministriem un, ja vēl kaut kas bija palicis pāri, tad izmantoja to pats. Kad Kungs bija izpildījis visus šos pienākumus, pie Viņa ieradās kučieris Dāruka un nostājās Kunga priekšā saliktām rokām, pavēstot, ka brīnišķīgā kariete ir gatava un ka Kungs var nākt ārā no pils un doties ceļā. Tad Krišna kopā ar Udhavu un Sātjaki brauca karietē gluži kā Saules dievs, kas uzsāk savu ceļojumu no rīta un ar saviem stariem apgaismo visu zemi. Kad Kungs jau gatavojās aizbraukt, valdnieces kautriem skatieniem Viņu pavadīja. Krišna ar smaidu no viņām atvadījās, vēl vairāk piesaistot valdnieču sirdis un padarot šķiršanos sāpīgāku.

Tad Kungs devās uz Sudharmas sapulču namu. Mēs varam atcerēties, ka šis nams uz Dvāraku tika atvests no debesu planētām. Sudharmas namam bija tāda īpašība, ka ikviens, kas tajā iegāja, tūlīt atbrīvojās no sešu veidu materiālajām ciešanām, tas ir, izsalkuma, slāpēm, nožēlas, maldiem, vecuma un nāves. Šīs sešas ciešanas veido materiālās esamības tīklu, un, kamēr vien cilvēks uzturējās Sudharmas namā, viņš bija brīvs no šīm sešām nelaimēm. Atvadījies no valdniecēm sešpadsmittūkstoš pilīs, Kungs atkal kļuva par vienu un kopā ar citiem Jadu dinastijas locekļiem iegāja Sudharmas sapulču namā. Tur Viņš apsēdās augstā karaliskā tronī, un Viņa augums spīdēja pārpasaulīgiem stariem. Starp diženajiem Jadu dinastijas varoņiem Krišna izskatījās kā pilns mēness, kuram apkārt ir daudz zvaigžņu. Sapulču namā bija profesionāli āksti, dejotāji, muzikanti un baletdejotājas, un, kad Kungs apsēdās tronī, viņi dažādos veidos centās To iepriecināt un radīt patīkamu noskaņu. Vispirms par Kungu un Viņa pavadoņu labo garastāvokli rūpējās āksti. Pēc tam aktieri spēlēja kādu lugu un baletdejotājas viena pēc otras rādīja savu mākslu. Muzikanti spēlēja mridangas bungu pavadījumu, skanēja vīnas, flautas un zvaniņi, ka arī pākhvadžas bungas. Visu šo mūziku papildināja svētīgās gliemežnīcas skaņas. Kungu ar savām balsīm centās iepriecināt profesionālie dziedātāji — sūtas un māgadhas —, un savu prasmi rādīja dejotāji. Tādā veidā visi šie bhaktas pazemīgi godināja Dieva Augstāko Personību. Sapulču namā bija arī mācīti brāhmani, un viņi reizēm dziedāja Vēdu himnas un skaidroja to jēgu klātesošajiem, izmantojot visas savas zināšanas, bet reizēm viņi stāstīja par senu un slavenu valdnieku darbiem. Kungam un Viņa pavadoņiem ļoti patika to klausīties.

Reiz pie sapulču nama vārtiem atnāca kāds nepazīstams cilvēks, un ar Kunga Krišnas atļauju sargs viņu ielaida. Sargam tika pavēlēts aizvest svešinieku pie Kunga, un atnācējs saliktām rokām pazemīgi noliecās Krišnas priekšā. Kad valdnieks Džarāsandha bija iekarojis apkārtējās valstis, daudzi valdnieki negribēja viņam pakļauties, un tāpēc Džarāsandha visus šos divdesmittūkstoš valdniekus ieslodzīja cietumā. Atvestais cilvēks bija ieslodzīto valdnieku vēstnesis. Stādījies Kungam priekšā, viņš sāka stāstīt, kas noticis.

«Mans dārgais Kungs! Tu esi mūžīgais pārpasaulīgas svētlaimes un zināšanu veidols. Tādēļ neviens šīs pasaules materiālists nespēj aptvert Tevi ar prātošanu vai aprakstīt ar vārdiem. Mazu daļiņu no Tavas godības var iepazīt tie, kas pilnībā uzticējuši sevi Tavām lotospēdām, un tikai ar Tavu žēlastību viņi var atbrīvoties no visām materiālajām raizēm. Mans dārgais Kungs! Es pie šīm dvēselēm nepiederu; es joprojām atrodos materiālās esamības pretstatu maldu varā. Es esmu atnācis, lai rastu patvērumu pie Tavām lotospēdām, jo ļoti baidos no dzimšanas un nāves riteņa. Mans dārgais Kungs! Es domāju, ka ir ļoti daudz dzīvo būtņu, kas tāpat kā es ir sapinušās auglīgā darbībā un tās sekās. Viņas nekad nevēlas sekot Taviem norādījumiem un garīgi kalpot Tev, lai gan garīgā kalpošana priecē sirdi un ir vissvētīgākais, kas vien var būt. Gluži otrādi, šīs būtnes noraida Krišnas apziņas ceļu un, materiālās esamības maldinātājas enerģijas dzītas, klejo pa trijām pasaulēm.

Mans dārgais Kungs! Kurš gan spēj novērtēt Tavu žēlastību un varenības pilno darbību? Tu pastāvi kā nepārvaramais mūžīgā laika spēks, sagraujot materiālistu neatslābstošās vēlmes un atkal un atkal novedot viņus izmisumā un apjukumā. Tāpēc es pazemīgi noliecos Tava mūžīgā laika veidola priekšā. Mans dārgais Kungs! Tu esi visu triju pasauļu īpašnieks un esi atnācis kopā ar savu pilnīgo izvērsumu Kungu Balarāmu. Ir teikts, ka Tu šoreiz esi atnācis, lai aizsargātu ticīgos un iznīcinātu neliešus. Tad kā gan iespējams, ka tādi nelieši kā Džarāsandha var neņemt Tevi vērā un turēt mūs tik nožēlojamos apstākļos? Mēs nespējam saprast, kā tas var būt. Var jau būt, ka Džarāsandha mums uzsūtīts par agrākajiem grēkiem, taču svētajos rakstos teikts, ka ikviens, kurš uztic sevi Tavām lotospēdām, tūlīt atbrīvojas no agrāk izdarīto grēku sekām. Tāpēc ieslodzītie valdnieki ir mani sūtījuši pie Tevis. Mēs no visas sirds uzticam sevi Tev un ceram, ka Tu, Kungs, mūs pilnībā aizsargāsi. Nu mēs esam nonākuši pie īstenā dzīves secinājuma. Mūsu karaliskais stāvoklis nav bijis nekas cits, kā atalgojums par agrāko dievbijīgo darbību, un arī ciešanas Džarāsandhas ieslodzījumā ir mūsu agrākās bezdievīgās darbības sekas. Nu mēs saprotam, ka gan dievbijīgās, gan bezdievīgās darbības sekas ir pārejošas un ka saistītajā dzīvē laime nav iespējama. Materiālo ķermeni mums dod materiālās dabas īpašības, un tādēļ mēs esam raižu pilni. Dzīvot materiālajā pasaulē nozīmē nest nedzīva ķermeņa slogu. Savas auglīgās darbības dēļ mēs kā jūga lopi nesam šos ķermeņus un, saistītās dzīves spiesti, esam atteikušies no patīkamās dzīves Krišnas apziņā. Tagad mēs saprotam, kādi nejēgas mēs esam. Savas neziņas dēļ mēs esam sapinušies materiālo pretdarbību tīklā. Tagad mēs meklējam patvērumu pie Tavām lotospēdām, kas vienā mirklī var mūs atbrīvot no visām auglīgās darbības sekām un, tātad, no materiālo ciešanu un prieku piesārņojuma.

Dārgais Kungs! Nu mēs esam dvēseles, kas uzticējušas sevi Tavām lotospēdām, tāpēc, lūdzu, atbrīvo mūs no auglīgās darbības sekām, kas izpaudušās Džarāsandhas izskatā. Dārgais Kungs, Tu zini, ka Džarāsandham ir desmittūkstoš ziloņu spēks, un ar šo spēku viņš ir padarījis mūs par cietumniekiem gluži kā lauva, kas ar savu skatienu licis sastingt aitu ganāmpulkam. Mans dārgais Kungs! Tu jau esi cīnījies ar Džarāsandhu astoņpadsmit reizes pēc kārtas, septiņpadsmit reizes viņu sakaujot un parādot, ka esi vēl varenāks par viņu. Taču astoņpadsmitajā reizē Tu izturējies gluži kā cilvēks, un radās iespaids, ka Tu tiki uzvarēts. Mans dārgais Kungs! Mēs labi zinām, ka Džarāsandha nekādā gadījumā nevar Tevi sakaut, jo Tava vara, spēks, iespējas un autoritāte ir bezgalīgi. Neviens nevar Tev līdzināties, un neviens nevar Tevi pārspēt. Šķietamā sakāve astoņpadsmitajā cīņā nav nekas cits, kā Tavas cilvēciskās izturēšanās izpausme. Diemžēl muļķa Džarāsandha nav spējis saprast Tavas viltības, un kopš tā laika viņš ļoti lepojas ar savu materiālo varu un godu. Viņš ir sagūstījis un iemetis cietumā mūs, labi zinot, ka esam Tavi bhaktas un pakļaujamies Tev.

Tagad es esmu izstāstījis, cik briesmīgā stāvoklī mēs atrodamies, un Tu, Kungs, vari rīkoties, kā Tev patīk. Kā vēstnesis un ieslodzīto valdnieku pārstāvis es esmu Tev visu pateicis un veltījis Tev savas lūgšanas. Valdnieki ļoti vēlas Tevi redzēt, lai paši varētu uzticēt sevi Tavām lotospēdām. Mans dārgais Kungs, esi žēlsirdīgs pret viņiem un parūpējies, lai tiem būtu labi.»

Kamēr ieslodzīto valdnieku vēstnesis runāja ar Kungu, ieradās diženais gudrais Nārada. Svētā mati mirdzēja kā zelts, un likās, ka sapulču namā ienācis pats Saules dievs. Kungu Krišnu godina pat Kungs Brahma un Kungs Šiva, tomēr, tiklīdz ieradās Nārada, Krišna kopā ar visiem ministriem un sekretāriem, sagaidot diženo gudro, piecēlās un godbijīgi nolieca galvas viņa priekšā. Diženais gudrais Nārada ērti apsēdās, un Kungs Krišna godināja viņu tā, kā pienākas godināt svēto. Tad par prieku Nāradadžī Kungs Krišna viņam teica patīkamus un patiesus vārdus.

«Ak, diženais gudrais starp padieviem! Es ceru, ka šajās trijās pasaulēs viss ir labi. Tu vari brīvi ceļot telpā un nonākt gan uz augstākajām, gan uz vidējām, gan uz zemākajām šī Visuma planētu sistēmām. Satiekot tevi, mēs varam uzzināt visu triju pasauļu jaunumus, jo šajā Visaugstā Kunga kosmiskajā izpausmē nekas nepaliek tev apslēpts. Tu zini visu, tāpēc Es gribu tev uzdot vienu jautājumu. Vai Pāndaviem klājas labi, un vai valdniekam Judhišthiram ir kādas ieceres? Lūdzu, pastāsti, ko Pāndavi gatavojas darīt!»

Diženais gudrais Nārada sacīja: «Mans dārgais Kungs! Tu minēji Visaugstā Kunga radīto kosmisko izpausmi, bet es zinu, ka Tu esi visucaurstrāvojošais radītājs. Tavas enerģijas ir tik plašas un neaptveramas, ka pat tādas varenas personības kā Brahma, šī Visuma kungs, nespēj novērtēt Tavu neaptveramo varu. Mans dārgais Kungs, Tu ar savām neaptveramajām spējām Virsdvēseles izskatā atrodies visu būtņu sirdīs, tāpat kā uguns ir visur, bet nav tiešā veidā redzama. Saistītajā dzīvē visas būtnes ir pakļautas trijām materiālās dabas īpašībām. Tādēļ viņas ar savām materiālajām acīm nespēj ieraudzīt Tavu visuresību. Tomēr ar Tavu žēlastību es daudzas reizes esmu redzējis, kā darbojas Tavi neaptveramie spēki, un tāpēc, kad Tu man jautā, kā klājas Pāndaviem, ko Tu pats labi zini, tas mani nemaz nepārsteidz. Mans dārgais Kungs, ar savām neaptveramajām spējām Tu šo kosmisko izpausmi radi, uzturi un atkal iznīcini. Tikai pateicoties Tavām neaptveramajām spējām, šī materiālā pasaule, kas patiesībā ir garīgās valstības ēna, liekas īsta. Neviens nespēj izprast, ko Tu esi iecerējis darīt nākotnē. Tavs pārpasaulīgais stāvoklis aizvien ir neaptverams. Kas attiecas uz mani, tad es tikai atkal un atkal varu noliekties Tavā priekšā. Tos, kuriem ir ķermeniska dzīves izpratne, vada materiālās vēlmes, un dzimšanas un nāves ritenī viņi rada jaunus un jaunus materiālos ķermeņus. Tas, kurš pilnīgi iegrimis šādā esamības izpratnē, nezina, kā izkļūt no ieslodzījuma materiālajā ķermenī. Mans Kungs, ar savu bezcēloņu žēlastību Tu ierodies, lai atklātu savas dažādās pārpasaulīgās spēles, kas ir cildenas un gaismas pilnas. Tāpēc man jānoliecas Tavā priekšā. Mans dārgais Kungs, Tu esi augstākais Parambrahmans, un Tavas spēles parasta cilvēka izskatā ir tikai gājiens ar īpašu nolūku. Tu esi kā aktieris, kurš darbojas dažādās lomās, kas atšķiras no viņa paša būtības. Darbodamies savu brālēnu Pāndavu labvēļa lomā, Tu uzdevi jautājumu, kā viņiem klājas, un tāpēc es Tev pastāstīšu par viņu nodomiem. Lūdzu, klausies! Vispirms man jāsaka, ka valdniekam Judhišthiram ir visas materiālās bagātības, kādas vien var būt augstākajā planētu sistēmā Brahmalokā. Nav vairs tādu materiālo bagātību, pēc kā viņš varētu tiekties, tomēr viņš grib sarīkot Rādžasūjas ziedošanu, lai varētu būt kopā ar Tevi un iepriecināt Tevi.»

Nārada Kungam Krišnam pavēstīja: «Valdnieks Judhišthira ir tik bagāts, ka viņš, pat atrazdamies uz šīs Zemes, ir ieguvis visas Brahmalokas bagātības. Viņš ir pilnībā apmierināts, un viņam neko vairs nevajag. Valdniekam Judhišthiram visa ir papilnam, tomēr viņš vēlas godināt Tevi, lai saņemtu Tavu bezcēloņu žēlastību, un es Tevi lūdzu — esi tik labs un piepildi viņa vēlmes. Mans dārgais Kungs! Uz šīm lielajām valdnieka Judhišthiras ziedošanas ceremonijām ieradīsies visi padievi un visi slavenie pasaules valdnieki.

Mans dārgais Kungs! Tu esi augstākais Brahmans, Dieva Personība. Tas, kurš garīgi kalpo Tev ar ieteiktajiem klausīšanās, daudzināšanas un atcerēšanās paņēmieniem, noteikti šķīstās no materiālās dabas īpašību sārņiem, un ko tad lai saka par tiem, kam ir iespēja tieši redzēt Tevi un tieši saskarties ar Tevi? Mans dārgais Kungs! Tu esi visa svētīgā iemiesojums. Tavs pārpasaulīgais vārds un slava ir pazīstami visā Visumā — gan augstākajās, gan vidējās, gan zemākajās planētu sistēmās. Pārpasaulīgo straumi, kas skalo Tavas lotospēdas, uz augstākajām planētām sauc par Mandākinī, uz zemākajām planētām — par Bhogavatī, un uz Zemes planētām — par Gangu. Šīs svētā, pārpasaulīgā straume plūst cauri visam Visumam un savā ceļā visu šķīsta.»

Tieši pirms diženā gudrā Nāradas ierašanās Dvārakā, Sudharmas sapulču namā, Kungs Krišna kopā ar ministriem un sekretāriem bija spriedis par uzbrukumu Džarāsandham. Tā kā sapulce centās izlemt šo jautājumu, Nāradas ieteikums Kungam Krišnam doties uz Hastināpuru un piedalīties lielajā Mahārādžas Judhišthiras Rādžasūjas ziedošanā nelikās īsti vietā. Kungs Krišna valda pat pār Kungu Brahmu, un tāpēc Viņš saprata, kādās domās par to visu ir sapulces locekļi. Lai viņus nomierinātu, Krišna smaidot sacīja Udhavam: «Mans dārgais Udhava! Tu vienmēr esi vēlējis Man labu un esi bijis Man tuvs draugs. Tāpēc Es vēlos skatīties uz visu tavām acīm un domāju, ka tavs padoms vienmēr ir pareizais. Manuprāt, tu lieliski saproti stāvokli. Tāpēc Es lūdzu tev padomu. Ko lai Es daru? Es tev ticu un tāpēc darīšu visu, ko tu teiksi.» Lai gan Krišna darbojās kā parasts cilvēks, Viņš zināja visu pagātni, tagadni un nākotni, un Udhavam tas nebija nekāds noslēpums. Bet, tā kā Kungs prasīja padomu, Udhava sāka runāt, lai pakalpotu Viņam.

Tā beidzas Bhaktivēdāntas skaidrojums grāmatas «Krišna» sešdesmit devītajai nodaļai «Kunga Krišnas ikdienas darbi».


Tālāk: 70. nodaļa

Saturs Bibliotēka