Krišna, Dieva Augstākā Personība septiņdesmitā nodaļa

null

Septiņdesmitā nodaļa

Kungs Krišna
Indraprasthas pilsētā

Diženā gudrā Nāradas un visu pārējo Kunga Krišnas biedru klātbūtnē Udhava, visu apsvēris, teica: «Mans dārgais Kungs! Vispirms es gribu sacīt, ka viedais Nārada Muni ir lūdzis Tevi doties uz Hastināpuru, lai iepriecinātu Tavu brālēnu, valdnieku Judhišthiru, kurš gatavojas lielajai ziedošanas ceremonijai, ko sauc par Rādžasūju. Tāpēc es domāju, ka Tev, Kungs, vajadzētu tūlīt doties uz turieni un palīdzēt valdniekam šajā lielajā ceremonijā. Tomēr, lai gan pareizi būtu vispirms pieņemt gudrā Nāradas ielūgumu, Tavs pienākums ir arī aizsargāt sevi uzticējušās dvēseles. Labi saprotot apstākļus, mēs varam sasniegt abus mērķus. Tas, kurš nav uzvarējis visus pārējos valdniekus, nevar rīkot Rādžasūjas ziedošanu. Citiem vārdiem sakot, kamēr valdnieks Judhišthira nav uzvarējis kareivīgo valdnieku Džarāsandhu, viņš nedrīkst rīkot šo lielo ceremoniju. Rādžasūju var rīkot vienīgi tas, kas plūcis uzvaras laurus visās debess pusēs. Tādēļ, ja vēlamies īstenot abus mērķus, mums vispirms jānogalina Džarāsandha. Ja mēs tā vai citādi viņu uzveiksim, tad, manuprāt, visi jautājumi atrisināsies paši par sevi. Tādā veidā tiks atbrīvoti ieslodzītie valdnieki, un mēs ar lielu prieku apdziedāsim Tavu pārpasaulīgo godību un slavēsim Tevi par Džarāsandhas apcietināto nevainīgo valdnieku izglābšanu.

Taču valdnieks Džarāsandha nav parasts cilvēks. Ar viņu nav varējuši tikt galā pat vislielākie karotāji, jo Džarāsandham ir desmittūkstoš ziloņu spēks. Ja kāds vispār spēj šo valdnieku uzvarēt, tad tas nevar būt neviens cits kā Bhīmasēna, jo arī viņam ir desmittūkstoš ziloņu spēks. Vislabākais būtu, ja Bhīmasēna viens pats cīnītos ar Džarāsandhu, tad nebūtu vajadzības nogalināt viņa daudzos karavīrus. Patiesībā uzvarēt Džarāsandhu kopā ar vairākiem akšauhinī pulkiem būtu ļoti grūti. Tāpēc mēs šajos apstākļos varam izvēlēties daudz labāku ceļu. Mēs zinām, ka valdnieks Džarāsandha ir ļoti uzticīgs brāhmaniskajai kultūrai un mīl apdāvināt brāhmanus; viņš nekad tiem neatsaka. Tāpēc, manuprāt, Bhīmasēnam būtu jādodas pie Džarāsandhas brāhmana apģērbā un kā dāvana būtu jālūdz iespēja cīnīties ar viņu. Un, lai nodrošinātu Bhīmasēnas uzvaru, es domāju, ka Tev, Kungs, vajadzētu pavadīt viņu. Ja cīņa notiks Tavā klātbūtnē, tad es esmu pārliecināts, ka Bhīmasēna uzvarētu, jo ar Tevi pat neiespējamais kļūst iespējams. Patiešām, tikai pateicoties Tev, Kungs Brahma rada šo Visumu un Kungs Šiva to sagrauj.

Īstenībā Tu esi visas kosmiskās izpausmes radītājs un iznīcinātājs; Kungs Brahma un Kungs Šiva ir tikai ārējie, redzamie cēloņi. Radīšanu un iznīcināšanu patiesībā veic neredzamais laiks, kas bezpersoniskā veidā pārstāv Tevi. Viss atrodas laika varā. Ja Tavs neredzamais laiks var paveikt tādus brīnumus caur Kungu Brahmu un Kungu Šivu, tad kāpēc lai Tava klātbūtne nepalīdzētu Bhīmasēnam uzvarēt Džarāsandhu? Mans dārgais Kungs, kad Džarāsandha tiks nogalināts un visi ieslodzītie valdnieki atbrīvoti, tad viņu valdnieces lielā priekā par Tavu žēlastību dziedās Tev slavas dziesmas gluži kā gopī, kad tās tika atbrīvotas no Šankāsuras. Tu ar savu žēlastību esi atpestījis diženus gudros, ziloņu valdnieku Gadžēndru, laimes dievieti Sītu un pat savu tēvu un māti. Tu esi atpestījis arī mūs, un tāpēc mēs vienmēr apdziedam Tavus pārpasaulīgos un slavenos darbus.

Manuprāt, ja vispirms tiks nogalināts Džarāsandha, uzreiz atrisināsies daudzi jautājumi. Rādžasūjas ceremonija Hastināpurā neapšaubāmi notiks gan tāpēc, ka ieslodzītie valdnieki ir dievbijīgi darbojušies, gan tāpēc, ka bezdievīgā Džarāsandhas nogalināšana atnesīs neaptveramu labumu.

Mans Kungs! Liekas, ka Tev pašam jādodas uz Hastināpuru, lai uzveiktu tādus dēmoniskus valdniekus kā Džarāsandhu un Šišupālu, atbrīvotu dievbijīgos valdniekus, kas ieslodzīti cietumā, un paveiktu lielo Rādžasūjas ziedošanas ceremoniju. Ņemot visu to vērā, es uzskatu, ka Tev, Kungs, tūlīt jādodas ceļā uz Hastināpuru.»

Šo Udhavas padomu atzinīgi novērtēja visi sapulces locekļi; Kunga Krišnas brauciens uz Hastināpuru būtu svētīgs visādā ziņā. Udhavas teikto atbalstīja gan diženais gudrais Nārada, gan vecākie Jadu dinastijas locekļi, gan arī pati Dieva Augstākā Personība Krišna. Tad Kungs Krišna savam tēvam Vasudēvam un vectēvam Ugrasēnam lūdza atļauju doties ceļā un lika, lai kalpi — Dāruka un Džaitra — gatavojas braucienam. Kad tas bija izdarīts, Kungs Krišna vēl atvadījās no Kunga Balarāmas un Jadu valdnieka Ugrasēnas, sagatavoja ceļam savas valdnieces un bērnus, aizsūtīja pa priekšu viņu mantas un tad iekāpa kaujas ratos, kurus rotāja karogs ar Garudas attēlu.

Pirms došanās ceļā Kungs Krišna piedāvāja diženajam gudrajam Nāradam dažādus godināšanas piederumus. Nāradadžī gribēja nomesties zemē pie Krišnas lotospēdām, bet, tā kā Kungs darbojās kā cilvēks, viņš to izdarīja savā prātā, un tad, uz visiem laikiem paturot sirdī Kunga pārpasaulīgo veidolu, izgāja no sapulču nama un pacēlās debesīs. Gudrais Nārada nemēdz staigāt pa zemi, viņš ceļo izplatījumā. Pēc Nāradas aiziešanas Kungs Krišna uzrunāja vēstnesi, kuru bija atsūtījuši ieslodzītie valdnieki, un teica viņiem, lai tie neraizējas, jo Viņš pavisam drīz parūpēsies, lai Magadhas valdnieks Džarāsandha tiktu nogalināts. Krišna vēlēja labu veiksmi gan ieslodzītajiem valdniekiem, gan vēstnesim. Saņēmis Kunga Krišnas solījumu palīdzēt, vēstnesis atgriezās pie ieslodzītajiem valdniekiem ar priecīgu ziņu: drīz pie tiem ieradīsies Kungs. To uzzinājuši, valdnieki bija ļoti laimīgi un ar lielu nepacietību sāka gaidīt Krišnu.

Kunga Krišnas kariete sāka braukt, un tai sekoja daudzas citas karietes, ziloņi, jātnieki, kājnieki un viss cits, kas piederas valdnieka gājienam. Ieskanējās ragi, bungas, trompetes un gliemežnīcas, un šī svētīgā skaņa bija dzirdama visapkārt. Kungam Krišnam sekoja sešpadsmit tūkstoši sievu, no kurām galvenā bija laimes dieviete Rukminīdēvī, visbrīnišķīgākā Kunga Krišnas sieva, un kopā ar viņām bija dēli. Krišnas sievas bija ģērbušās dārgās drēbēs, skaisti izrotājušās, ieziedušās ar sandalkoka pastu, un ap kaklu viņām bija smaržīgu ziedu vītnes. Sēdēdamas ar zīdu, karogiem un zelta mežģīnēm rotātos palankīnos, valdnieces sekoja savam cildenajam vīram Kungam Krišnam. Valdnieces apsargāja vairogiem, zobeniem un šķēpiem bruņoti kājnieki. Aizmugurē gāja visi pārējie pavadītāji, sievas un bērni, kā arī daudzas sabiedrības meitenes. Buļļi, bifeļi, mūļi un ēzeļi nesa teltis, segas un paklājus, atsevišķos palankīnos uz kamieļu mugurām brauca sievietes. Skaisto gājienu ļaudis pavadīja ar skaļiem saucieniem, un visur bija redzami krāsaini karodziņi, saulessargi, vēdekļi, dažādi ieroči, drēbes, rotājumi, kroņi un bruņas. Saules apspīdētais gājiens atgādināja sabangotu okeānu, kurā ir daudz zivju.

Tādā veidā Kungs Krišna devās uz Hastināpuru (Jaundeli), braukdams cauri Ānartas valstij (Gudžaratas apgabalam), Sauvīrai (Suratai), lielajam Rādžasthānas tuksnesim un Kurukšētrai. Ceļā starp šīm valstīm bija daudz kalnu, upju, pilsētu, ciemu, ganību un raktuvju. Kungs Krišna brauca cauri visām šīm vietām. Ceļā uz Hastināpuru Viņš šķērsoja divas lielas upes: Drišvatī un Sarasvatī. Pēc tam Kungs izbrauca cauri Pančālas apgabalam un Matsjas apgabalam. Tā pēc kāda laika Viņš ieradās Indraprasthā.

Dieva Augstākās Personības atbraukšana nav parasts notikums. Tāpēc, uzzinot par Kunga Krišnas ierašanos galvaspilsētā Hastināpurā, valdnieks Judhišthira kļuva tik priecīgs, ka lielajā ekstāzē viņam mati sacēlās stāvus, un valdnieks tūlīt izgāja no pilsētas, lai pienācīgi sagaidītu Kungu. Valdnieks Judhišthira lika muzikantiem spēlēt dažādus instrumentus un dziedāt, mācītie brāhmani pilsētā skaļi skaitīja Vēdu himnas. Kungu Krišnu sauc par Hrišīkēšu, jutekļu valdnieku, un valdnieks Judhišthira devās Viņu sagaidīt tieši tāpat, kā jutekļi sagaida dzīvības apziņu. Valdnieks Judhišthira bija Krišnas vecākais brālēns. Viņš, gluži dabīgi, ļoti mīlēja Kungu, un, ieraugot Krišnu, Mahārādža Judhišthiras sirds pildījās ar prieku. Viņš nebija redzējis Kungu ilgu laiku, un tāpēc bija ļoti laimīgs par Krišnas atbraukšanu. Dziļā mīlestībā valdnieks atkal un atkal apskāva Kungu Krišnu.

Šrī Krišnas mūžīgais veidols ir pastāvīga laimes dievietes uzturēšanās vieta. Līdzko valdnieks Judhišthira apskāva Kungu, viņš tūlīt atbrīvojās no visiem materiālās esamības sārņiem un iegrima pārpasaulīgas svētlaimes okeānā. Viņa acis pieplūda asarām, bet augums ekstāzē drebēja. Valdnieks Judhišthira pilnīgi aizmirsa, ka viņš dzīvo materiālajā pasaulē. Pēc tam Krišnu smaidīdams apskāva Pāndavu otrais brālis Bhīmasēna, kurš uzskatīja Viņu par brālēnu no mātes puses, un arī viņu pārņēma neaprakstāma ekstāze. Bhīmasēna bija tik laimīgs, ka uz kādu laiku aizmirsa materiālo esamību. Tad Kungs Šrī Krišna pats apskāva pārējos trīs Pāndavus: Ardžunu, Nakulu un Sahadēvu. Visiem trijiem brāļiem acis bija asaru pilnas, un Ardžuna apskāva Krišnu atkal un atkal, jo viņi bija tuvi draugi. Divi jaunākie brāļi Pāndavi, apskāvušies ar Kungu Krišna, dziļā cieņā nometās pie Viņa lotospēdām. Pēc tam Kungs Krišna pazemīgi sveicināja sanākušos brāhmanus, kā arī vecākos Kuru dinastijas locekļus: Bhīšmu, Dronu un Dhritarāštru. Tur bija arī daudz citu valdnieku no tādiem apgabaliem kā Kuru, Srindžajas un Kēkajas, un Kungs Krišna, kā nākas, sasveicinājās arī ar viņiem visiem. Savas pazemīgās lūgšanas Kungam veltīja tādi profesionāli dziedātāji kā sūtas, māgadhas un vandinas; dziedāja arī brāhmani. Mākslinieki un tādi muzikanti kā gandharvi, kā arī karaliskie āksti sāka pūst gliemežnīcas un ragus, sist bungas, timpānus un mridangas, spēlēt vīnas un par prieku Kungam dejot. Tādā veidā visuslavenā Dieva Augstākā Personība Kungs Krišna, iebrauca diženajā un bagātajā Hastināpuras pilsētā. Ļaudis tajā laikā stāstīja viens otram par Dieva Kunga godību, slavināja Viņa pārpasaulīgo vārdu, īpašības, veidolu utt.

Hastināpuras ielas un ceļi bija aplaistīti ar smaržīgu ūdeni, un šo darbu ar saviem snuķiem bija veikuši apreibināti ziloņi. Dažādās pilsētas vietās mājas un ielas rotāja krāsainas vītnes un karogi. Svarīgākajos ceļu krustojumos bija vārti ar zelta rotājumiem, un vārtu abās pusēs bija noliktas zelta krūzes ar ūdeni. Šie brīnišķīgie rotājumi liecināja par pilsētas bagātību. Iedzīvotāji pulcējās dažādās vietās, lai sagaidītu Kungu, un viņi bija uzposušies jaunās krāsainās drēbēs, izrotājušies, aplikuši ap kaklu ziedu vītnes un svaidījušies ar smaržīgām eļļām. Namos dega simtiem un tūkstošiem sveču, kas bija noliktas dažādos stūros, uz dzegām, pie sienām, kolonnām, pamatiem un jumtiem, un no tāluma likās, ka notiek Dīpāvalī svētki (Dīpāvalī tiek svinēti Hindu kalendāra Jaunajā gadā). Mājās kūpēja smaržīgs vīraks, un dūmi plūda pa logiem, padarot gaisotni ļoti patīkamu. Virs katras mājas plīvoja karogi, un uz jumtiem noliktās zelta krūzes brīnumaini mirdzēja.

Kungs Krišna brauca pa Pāndavu pilsētu lēnām, priecādamies par jauko gaisotni. Kad pilsētas jaunās meitenes uzzināja, ka pa ceļu brauc Kungs Krišna — vienīgais, kuru ir vērts redzēt —, viņas ļoti vēlējās palūkoties uz slaveno personību. Steigā meiteņu mati atrisa un sārī plīvoja. Viņas pameta visus mājas darbus, bet tās, kuras gulēja gultā kopā ar saviem vīriem, tūlīt pameta viņus un skrēja uz ielas, lai satiktu Kungu Krišnu.

Viena pēc otras brauca karietes, gāja ziloņi, zirgi un kājnieki; ļaužu bija tik daudz, ka visi nemaz nevarēja redzēt notiekošo, un tāpēc tie kāpa uz namu jumtiem. Redzot Kungu Šrī Krišnu ar Viņa valdnieču tūkstošiem, tie priekā kaisīja ziedus, apskāva Kungu Krišnu savās domās un sagaidīja Viņu no visas sirds. Krišna ar daudzajām valdniecēm izskatījās kā pilns mēness, kuram ir apkārt daudz spīdekļu, un ļaudis sāka savā starpā runāt.

Viena meitene teica otrai: «Ak, dārgā draudzene! Man grūti iedomāties, kādus gan dievbijīgus darbus šīs valdnieces ir paveikušas, ja viņas vienmēr var priecāties par Krišnas smaidu un mīlestības pilnajiem skatieniem.» Kad Kungs Krišna brauca pa ielu, ik pēc kāda laika pilsētas bagātākie, cienījamākie un tikumīgākie iedzīvotāji, Viņu sagaidot, pasniedza Kungam dažādas svētīgas lietas. Tā viņi ar pazemīgu kalpu attieksmi godināja Krišnu.

Kad Kungs Krišna ienāca pilī, sievietes Viņā iemīlējās no pirmā acu uzmetiena. Viņas tūlīt mīlestības pilnām, mirdzošām acīm sagaidīja Kungu Krišnu, un Kungs Krišna smaidīdams tām pateicās par dziļajām jūtām un parādīto cieņu. Kad savu brāļadēlu Kungu Krišnu, Dieva Augstāko Personību, ieraudzīja Pāndavu māte Kuntī, viņu pārņēma dziļa mīlestība. Kuntī tūlīt piecēlās no gultas, kopā ar savu vedeklu Draupadī atnāca pie Kunga Krišnas un mātes mīlestībā apskāva Viņu. Valdnieks Judhišthira, kas ieveda Krišnu pilī, priekā tik ļoti apjuka, ka gandrīz aizmirsa, kas ir jādara sagaidīšanas laikā un kā jāgodina Krišna. Kungs Krišna ar prieku noliecās Kuntī un citu vecāko pils sieviešu priekšā. Kopā ar Draupadī bija atnākusi arī Krišnas jaunākā māsa Subhadra, un abas sievietes pazemīgi noliecās pie Kunga lotospēdām. Vīramātes pamudināta, Draupadī atnesa drēbes, rotaslietas un ziedu vītnes, lai sagaidītu Krišnas valdnieces: Rukminī, Satjabhāmu, Bhadru, Džāmbavatī, Kālindī, Mitravindu, Lakšmani un uzticīgo Satju. Vispirms tika sagaidītas šīs galvenās Kunga Krišnas valdnieces un tad arī pārējās. Valdnieks Judhišthira gādāja, lai Krišna varētu atpūsties un lai visi — valdnieces, karavīri, ministri un sekretāri —, kas ieradušies kopā ar Viņu, justos ērti. Viņš parūpējās, lai Pāndavu viesi katru dienu varētu baudīt jaunas un jaunas viesmīlības izpausmes.

Uzturoties Hastināpurā, Kungs Šrī Krišna kopā ar Ardžunu atļāva uguns dievam Agni aprīt Khāndavas mežu, par ko Agni bija ļoti apmierināts. Mežā dzīvoja dēmons Majāsura, un Krišna ugunsgrēka laikā viņu izglāba. Majāsura bija ļoti pateicīgs Pāndaviem un Kungam Krišnam un uzbūvēja Hastināpurā brīnišķīgu sapulču namu. Par prieku valdniekam Judhišthiram Kungs Krišna palika Hastināpurā vairākus mēnešus un apstaigāja dažādas vietas. Kungs Krišna kopā ar Ardžunu mēdza doties izbraukumos, un viņiem sekoja daudz karavīru.

Tā beidzas Bhaktivēdāntas skaidrojums grāmatas «Krišna» septiņdesmitajai nodaļai «Kungs Krišna Indraprasthas pilsētā».


Tālāk: 71. nodaļa

Saturs Bibliotēka