Krišna, Dieva Augstākā Personība septiņdesmit pirmā nodaļa

null

Septiņdesmit pirmā nodaļa

Valdnieka Džarāsandhas
atbrīvošana

Sapulcē, uz kuru bija sanākuši cienījami pilsoņi, draugi, radinieki, brāhmani, kšatriji un vaišjas, visu ļaužu un savu brāļu klātbūtnē valdnieks Judhišthira uzrunāja Kungu Krišnu: «Mans dārgais Kungs Krišna, ziedošanas ceremonija, kuru sauc par Rādžasūjas jagju, ir jāveic imperatoram, un šī ziedošana tiek uzskatīta par augstāko no visām. To veicot, es gribu iepriecināt visus padievus, kas šajā materiālajā pasaulē ir Tavi pilnvarotie pārstāvji, un es lūdzu Tavu palīdzību, lai šis lielais darbs veiksmīgi izdotos. Kas attiecas uz pašiem Pāndaviem, nav nekā tāda, kas mums būtu jāprasa padieviem. Mēs esam pilnībā apmierināti ar to, ka esam Tavi bhaktas. Bhagavad-gītā Tu saki: «Tie, kurus maldinājušas materiālās vēlmes, godina padievus», bet mums ir cits mērķis. Es gribu sarīkot Rādžasūjas ziedošanu un ielūgt uz to padievus, lai viņiem parādītu, ka tie nav neatkarīgi no Tevis. Visi padievi ir Tavi kalpi, un Tu esi Dieva Augstākā Personība. Nejēgas, kuriem ir visai maz zināšanu, uzskata Tevi, Kungs, par parastu cilvēku. Reizēm viņi cenšas atrast Tevī kādu trūkumu, un reizēm viņi ceļ Tev neslavu. Tādēļ es gribu sarīkot šo Rādžasūjas jagju. Es vēlos uz to ielūgt visus padievus, sākot ar Kungu Brahmu, Kungu Šivu un citām galvenajām debesu planētu dievībām, un, kad no visa Visuma būs ieradušies padievi, es gribu tiem parādīt, ka Tu esi Dieva Augstākā Personība un visas būtnes ir Tavi kalpi.

Mans dārgais Kungs! Tie, kas pastāvīgi atrodas Krišnas apziņā un domā par Tavām lotospēdām vai Tavām kurpēm, noteikti ir brīvi no visiem materiālās dzīves sārņiem. Tie, kas kalpo Tev pilnīgā Krišnas apziņā, kas meditē vienīgi uz Tevi vai velta Tev lūgšanas, ir šķīstas dvēseles. Ar pastāvīgu kalpošanu un Krišnas apzināšanos viņi ir izrāvušies no dzimšanas un nāves riteņa. Pat ja šādi cilvēki nevēlas atbrīvoties no materiālās esamības, lai baudītu materiālās bagātības, viņu vēlēšanās tiek piepildītas ar darbību Krišnas apziņā. Īstenībā tīrie Tavu lotospēdu bhaktas nemaz netiecas pēc materiālajām bagātībām. Kas attiecas uz mums, tad mēs pilnīgi esam uzticējuši sevi Tavām lotospēdām, un ar Tavu žēlastību mums ir tā laime redzēt Tevi pašu. Tāpēc gluži dabīgi mums nav tieksmes pēc materiālajiem ieguvumiem. Vēdu rakstu gudrība māca, ka Tu esi Dieva Augstākā Personība. Es vēlos, lai to zinātu visi, un gribu arī parādīt, kāda ir atšķirība, vai Tu tiec uzskatīts par Dieva Augstāko Personību vai arī par varenu, bet parastu vēsturisku personību. Es gribu pasaulei parādīt, ka cilvēks var sasniegt augstāko dzīves pilnību, vienkārši rodot patvērumu pie Tavām lotospēdām, gluži tāpat kā koka zarus, atvases, lapas un ziedus var apmierināt, laistot tā sakni. Ja cilvēks pieņem Krišnas apziņu, tad viņa dzīve kļūst pilnīga gan materiālā, gan garīgā ziņā.

Tas nenozīmē, ka Tu esi labs tikai pret tiem, kas apzinās Krišnu, un vienaldzīgs pret tiem, kas neapzinās Krišnu. Tu esi vienāds pret visiem, un Tu pats to saki. Tu nevari būt labs pret vieniem un vienaldzīgs pret citiem, jo Tu Virsdvēseles izskatā atrodies visu būtņu sirdīs un dod viņām darbības augļus. Katrai dzīvajai būtnei Tu dod iespēju valdīt pār materiālo pasauli tā, kā viņa vēlas. Virsdvēseles izskatā Tu atrodies dzīvās būtnes ķermenī un dod būtnei viņas pašas darbības augļus, kā arī iespēju izkopt Krišnas apziņu un garīgi kalpot Tev. Tu atklāti paziņo, ka ikvienam ir jāuztic sevi Tev, atmetot visas pārējās nodarbošanās, un ka Tu parūpēsies par šādu būtni un atbrīvosi viņu no visu grēku sekām. Tu esi kā debesu planētu vēlmju koks, kas katram dod tādu svētību, kādu viņš gribējis. Ikviens ir brīvs sasniegt augstāko pilnību, bet, ja viņš to nevēlas un Tu viņam dod mazākas svētības, tad tas nenozīmē, ka Tu esi nelabvēlīgs.»

Noklausījies valdnieka Judhišthiras teikto, Kungs Krišna atbildēja: «Mans dārgais valdniek Judhišthira! Ak, ienaidnieku nogalinātāj, ak, taisnības iemiesojum! Es pilnībā piekrītu, ka tev jārīko Rādžasūjas ziedošana. Pēc šīs lielās ceremonijas tavs labais vārds saglabāsies cilvēces vēsturē uz visiem laikiem. Mans dārgais valdniek! Es gribu tev pavēstīt, ka visi diženie gudrie, padievi, tavi senči, radinieki un draugi, kā arī Es vēlamies, lai tu paveiktu šo ziedošanu, un Es domāju, ka tā sagādās prieku visām dzīvajām būtnēm. Tomēr vispirms uzveic visas pasaules valdniekus un sagādā šai lielajai ziedošanai nepieciešamos priekšmetus. Mans dārgais valdniek Judhišthira, tavi brāļi tieši pārstāv tādus svarīgus padievus kā Varunu un Indru. [Ir teikts, ka Bhīmas tēvs ir padievs Varuna un Ardžunas tēvs ir padievs Indra, bet paša valdnieka Judhišthiras tēvs ir valdnieks Jamarādža.] Tavi brāļi ir diženi varoņi, un tu pats esi visdievbijīgākais no valdniekiem; tu lieliski valdi pār sevi, un tāpēc tevi sauc par Dharmarādžu. Jūsu garīgā kalpošana Man ir tik laba, ka Mani jūs ar to jau esat uzveikuši.»

Kungs Krišna pateica valdniekam Judhišthiram, ka Viņu ar mīlestību var uzveikt tas, kurš ir uzvarējis savus jutekļus. Tas, kurš nav ticis galā ar jutekļiem, nevar uzveikt Dieva Augstāko Personību. Tas ir garīgās kalpošanas noslēpums. Uzvarēt jutekļus nozīmē pastāvīgi tos izmantot kalpošanā Kungam. Visiem brāļiem Pāndaviem bija viena īpaša iezīme: viņi pastāvīgi izmantoja savus jutekļus, lai kalpotu Kungam. Ja cilvēks tādā veidā darbojas, tad viņa jutekļi šķīstās, un ar tīriem jutekļiem bhakta var patiešām pārpasaulīgā mīlestībā kalpot Kungam un uzveikt Viņu.

Kungs Krišna turpināja: «Šī Visuma trijās pasaulēs nav neviena varena padieva un nevienas citas būtnes, kas varētu pārspēt Manus bhaktas kādā no sešām varenībām — bagātībā, spēkā, slavā, skaistumā, zināšanās un atsacīšanās spējā. Tāpēc, ja tu vēlies cīnīties ar pasaules valdniekiem, tad viņiem nav nekādas cerības uzvarēt.»

Kunga Krišnas uzmundrinātajam valdniekam Judhišthiram seja sāka starot pārpasaulīgā laimē gluži kā ziedoša puķe, un viņš teica, lai jaunākie brāļi dodas uz visām pusēm un uzvar visus pasaules valdniekus. Kungs Krišna deva Pāndaviem īpašus spēkus, lai tie varētu paveikt Viņa lielo misiju: sodīt pasaules neticīgos neliešus un aizsargāt uzticīgos bhaktas. Dieva Kunga Višnu veidolam ir četras rokas. Divās rokās Viņš tur lotosu un gliemežnīcu, un divās — vāli un disku. Vāle un disks ir domāti neticīgajiem neliešiem un dēmoniem, bet lotoss un gliemežnīca domāti bhaktām. Bet, tā kā Kungs ir Augstākais Absolūts, visas šīs lietas noved pie viena un tā paša. Ar vāli un disku Kungs soda neliešus, lai viņi varētu nākt pie prāta un saprast, ka tie nav šīs pasaules varenie, jo pār viņiem valda Visaugstais Kungs. Pūšot gliemežnīcu un dodot svētību ar lotosu, Kungs bhaktām parāda, ka pat vislielākajās nelaimēs neviens nespēs viņus uzveikt. Tā Kunga Krišnas uzmundrinātais valdnieks Judhišthira teica, lai jaunākais brālis Sahadēva kopā ar Srindžajas cilts karavīriem dodas iekarot dienvidu zemes. Nakulu kopā ar Matsjadēšas kareivjiem Viņš aizsūtīja cīņā pret rietumu valdniekiem. Ardžunam kopā ar Kēkajadēšas karavīriem bija jādodas cīņā pret ziemeļu puses valdniekiem, bet Bhīmasēnam kopā ar Madradēšas (Madras) karavīriem Mahārādža Judhišthira lika uzveikt austrumu valdniekus.

Jāpiebilst, ka, sūtot savus jaunākos brāļus uz visām pusēm, Mahārādža Judhišthira negribēja pieteikt kādam no valdniekiem karu. Īstenībā brāļi devās ceļā, lai paziņotu valdniekiem, ka imperators Judhišthira gatavojas rīkot Rādžasūjas ziedošanu. Tas nozīmēja, ka valdniekiem bija jāmaksā nodokļi, lai šo ziedošanu varētu paveikt. Nodokļi nozīmēja pakļaušanos imperatoram. Ja kāds no valdniekiem atsacījās to darīt, tad neapšaubāmi notika cīņa. Tā ar savu ietekmi un spēku brāļi uzveica visu pušu valdniekus un varēja atvest Mahārādžam Judhišthiram dāvanas un pietiekami daudz nodokļu.

Tomēr valdnieks Judhišthira bija ļoti noraizējies par to, ka Magadhas valdnieks Džarāsandha nebija gribējis pakļauties. Redzot valdnieka Judhišthiras raizes, Kungs Krišna viņam pastāstīja Udhavas plānu, kā uzvarēt valdnieku Džarāsandhu. Tad Bhīmasēna, Ardžuna un Kungs Krišna pārģērbās par brāhmaniem un kopā devās uz Džarāsandhas galvaspilsētu Girivradžu. Tieši tā bija iecerējis Udhava vēl pirms Kunga Krišna brauciena uz Hastināpuru, un tagad šī iecere tika īstenota.

Valdnieks Džarāsandha vienmēr ļoti kārtīgi izpildīja savus ģimenes cilvēka pienākumus un ļoti cienīja brāhmanus. Viņš bija dižens karotājs, kšatriju valdnieks, taču aizvien stingri ievēroja Vēdu norādījumus. Saskaņā ar Vēdām brāhmani tiek uzskatīti par visu pārējo kastu garīgajiem skolotājiem. Kungs Krišna, Ardžuna un Bhīmasēna patiesībā bija kšatriji, bet viņi pārģērbās par brāhmaniem un ieradās pie valdnieka Džarāsandhas, kad tas gatavojās dot brāhmaniem dāvanas un uzņemt viņus viesos.

Par brāhmanu pārģērbtais Kungs Krišna valdniekam sacīja: «Esi slavēts, ak, majestāte! Mēs esam atnākuši uz tavu karalisko pili no tālām zemēm pēc dāvanām un ceram, ka tu žēlsirdīgi dosi mums visu, ko lūgsim. Mēs zinām, cik tu esi tikumīgs. Ja cilvēks ir pacietīgs, tad viņš ir gatavs panest pat to, kas sagādā ciešanas. Noziedznieks var paveikt visbriesmīgākos darbus, un tik devīgs cilvēks kā tu var atdot visu, ko viņam lūdz. Tādas diženas personības kā tu nešķiro radiniekus no svešiniekiem. Slavens cilvēks dzīvo mūžam, arī pēc nāves; tāpēc jebkurš, kas var un spēj veikt slavējamus darbus, bet to nedara, diženu cilvēku acīs kļūst nožēlojams. Tāds cilvēks ir nosodāms atkal un atkal, un viņa atteikšanās dot dāvanas tam ir kauna traips uz visu mūžu. Tava majestāte noteikti ir dzirdējusi par tādām slavenām un dāsnām personībām kā Hariščandru, Rantidēvu un Mudgalu, kas dzīvoja, uzlasīdami laukā nobirušus graudus, un diženo Mahārādžu Šibi, kurš izglāba balodi, atdodot miesu no sava ķermeņa. Šīs diženās personības, ziedojot savu laicīgo un iznīcībai pakļauto ķermeni, ir ieguvušas nemirstīgu slavu.» Tā par brāhmanu pārģērbtais Kungs Krišna Džarāsandham pavēstīja, ka ķermenis iet bojā, bet slava ir mūžīga. Ja cilvēks var iegūt mūžīgu godu un slavu, ziedojot savu iznīcībai pakļauto ķermeni, tad viņš kļūst par ļoti ievērojamu personību cilvēces vēsturē.

Kamēr brāhmana drēbēs ietērptais Kungs Krišna runāja, Džarāsandha skatījās uz Viņu, Ardžunu un Bhīmu un saprata, ka tie nemaz nav īsteni brāhmani. Pēc viņu augumiem varēja spriest, ka tie ir kšatriji. Zīmes uz viesu pleciem liecināja, ka viņi nesuši lokus; tiem bija skaisti un stalti augumi un nopietnas, pavēlošas balsis. Džarāsandha vairs nešaubījās, ka pie viņa ieradušies nevis brāhmani, bet kšatriji. Viņš arī atcerējās, ka kaut kur tos ir redzējis. Tomēr, lai gan šie trīs cilvēki bija kšatriji, viņi bija atnākuši lūgt dāvanas gluži kā brāhmani. Tāpēc Džarāsandha nolēma apmierināt šo pārģērbto kšatriju vēlmes, jo viņi jau bija pazemojušies, atnākot kā ubagi. Džarāsandha domāja: «Jebkurā gadījumā es došu viņiem visu, ko tie prasīs. Es esmu gatavs tūlīt atdot pat savu ķermeni.» Džarāsandha atcerējās Bali Mahārādžu. Pie Bali ubaga brāhmana izskatā bija atnācis Kungs Višnu un atņēmis tam visas bagātības un valsti. Tas tika darīts Indras labad, jo Bali Mahārādža bija uzvarējis Indru un atņēmis viņam valsti. Lai gan Bali Mahārādža tika piekrāpts, viņu joprojām visās trijās pasaulēs slavēja kā diženu bhaktu, kurš gatavs dāvināt pilnīgi visu. Bali Mahārādža varēja noprast, ka brāhmans ir pats Kungs Višnu, kas atnācis pie viņa, lai atņemtu visu bagāto karaļvalsti un atdotu to Indram. Bali garīgais skolotājs un ģimenes priesteris Šukrāčārja vairākkārt brīdināja valdnieku, tomēr Bali nevilcinoties bija gatavs dāvināt brāhmanam visu, ko viņš lūgs. Galu galā viņam tiešām arī nācās visu atdot. Džarāsandha domāja: «Es esmu stingri apņēmies ziedot šo laicīgo ķermeni, lai sasniegtu nemirstīgu slavu, tas man ir jādara; nolādēts tas kšatrijs, kas nedzīvo, lai darītu labu brāhmaniem.»

Īstenībā valdnieks Džarāsandha bija ļoti devīgs pret brāhmaniem, un viņš teica Kungam Krišnam, Bhīmam un Ardžunam: «Mani dārgie brāhmani! Jūs varat lūgt man visu, ko vēlaties. Ja gribat, prasiet manu galvu. Es esmu gatavs dot arī to.»

Pēc tam Džarāsandhu uzrunāja Kungs Krišna: «Mans dārgais valdniek! Lūdzu, ņem vērā, ka mēs patiesībā neesam brāhmani un neesam atnākuši tev lūgt ēdienu vai graudus. Mēs esam kšatriji un vēlamies divkauju ar tevi. Mēs ceram, ka tu piekritīsi. Raugi, šeit ir otrais Pāndu dēls Bhīmasēna un trešais dēls Ardžuna. Kas attiecas uz Mani pašu, tad zini, ka Es esmu tavs vecais ienaidnieks Krišna, Pāndavu brālēns.»

Kad Kungs Krišna visu bija atklājis, valdnieks Džarāsandha skaļi iesmējās un tad lielās dusmās pavisam nopietni teica: «Nejēgas! Ja jūs gribat ar mani cīnīties, es tūlīt esmu gatavs jūsu vēlmi izpildīt. Bet es zinu, ka Tu, Krišna, esi gļēvulis. Es atsakos cīnīties ar Tevi, jo Tu aizvien apjūc, stājoties man pretī. Bailēs no manis Tu pameti pats savu pilsētu Mathuru, un tagad Tu esi paglābies jūrā; tāpēc man ir jāatsakās no cīņas ar Tevi. Kas attiecas uz Ardžunu, viņš ir jaunāks par mani un nav man līdzvērtīgs cīnītājs. Es atsakos cīnīties arī ar viņu, jo viņš nekādā ziņā nevar būt man pretinieks. Kas attiecas uz Bhīmasēnu, tad viņš, manuprāt, tik tiešām var stāties man pretī.» To pateicis, valdnieks Džarāsandha tūlīt pasniedza Bhīmasēnam ļoti smagu vāli, pats paņēma otru, un viņi visi izgāja no pilsētas, lai sāktu cīņu.

Bhīmasēna un valdnieks Džarāsandha sāka cīnīties. Viņu vāļu sitieni bija kā zibens spērieni. Abi pretinieki bija cīņas kāri, un tie meistarīgi rīkojās ar vālēm. Viņu kustības bija tik skaistas, ka likās — tie ir aktieri, kas dejo uz skatuves. Džarāsandhas un Bhīmasēnas vāles sitās viena pret otru ar lielu troksni gluži kā ziloņu snuķi vai zibeņi negaisa vētrā. Kad divi ziloņi cīnās cukurniedru laukā, katrs no tiem savā snuķī cieši sagrābj cukurniedri un sit otram. No briesmīgajiem sitieniem cukurniedres sašķīst. Arī, kad Bhīmasēna un Džarāsandha no visa spēka ar vālēm sita viens otram pa pleciem, rokām, atslēgas kaulu, krūtīm, stilbiem, vidukli un kājām, vāles salūza gabalos. Kad nebija palicis vairs nevienas vāles, abi ienaidnieki sagatavojās dūru cīņai. Gan Džarāsandha, gan Bhīmasēna bija ļoti dusmīgi un sāka viens otram sist ar savām akmenscietajām dūrēm. Izklausījās, ka viens pret otru sitas divi dzelzs stieņi vai arī rīb pērkons, un likās, ka cīnās divi ziloņi. Tomēr neviens no viņiem nevarēja uzvarēt otru, jo abi bija prasmīgi karotāji, līdzīgi spēkā un cīņas prasmē. Ne Džarāsandha, ne Bhīmasēna nepagura un neļāva sevi uzveikt, lai gan sitieni bira nepārtraukti. Dienas beigās abi karotāji kā draugi devās uz Džarāsandhas pili pārnakšņot, un nākamajā dienā cīnījās atkal. Tā pagāja divdesmit septiņas dienas.

Divdesmit astotajā dienā Bhīmasēna Krišnam teica: «Mans dārgais Krišna, man atklāti jāatzīst, ka es nespēju uzvarēt Džarāsandhu.» Taču Kungs Krišna zināja Džarāsandhas dzimšanas noslēpumu. Džarāsandhu bija dzemdējušas divas mātes, un katra no tām bija laidusi pasaulē pusi no Džarāsandhas ķermeņa. To redzot, viņa tēvs izmeta abas ķermeņa daļas mežā, kur tās vēlāk atrada ļaunā ragana Džara, kas savienoja abas puses, sākot ar galvu. Kungs Krišna to zināja, un tāpēc Viņš arī zināja, kā nogalināt Džarāsandhu. Krišna Bhīmasēnam lika saprast, ka Džarāsandha ir salikts kopā no divām daļām un tāpēc viņu var nogalināt, atkal atdalot šīs daļas. Tad Kungs Krišna deva Bhīmasēnam savu spēku un parādīja, kā Džarāsandhu var nogalināt. Kungs paņēma rokā koka zariņu un gareniski pārplēsa to uz pusēm. Tādā veidā Viņš lika Bhīmasēnam saprast, kā Džarāsandha nogalināms. Kungs Krišna, Dieva Augstākā Personība, ir visvarens, un, ja Viņš grib kādu nogalināt, tad neviens nespēj šo cilvēku glābt. Gluži tāpat, ja Viņš grib kādu glābt, tad neviens nespēj to nogalināt.

Sapratis Kunga Krišnas mājienus, Bhīmasēna tūlīt saķēra Džarāsandhu aiz kājām un nosvieda viņu zemē. Tad Bhīmasēna vienu Džarāsandhas kāju piespieda pie zemes, otru satvēra ar abām rokām un pārplēsa ķermeni uz pusēm, sākot ar kājstarpi un beidzot ar galvu. Bhīmasēna pārplēsa Džarāsandhas ķermeni gluži kā zilonis, kas pārplēš koka zaru. Apkārt stāvošie redzēja, ka Džarāsandhas augums nu ir sadalīts uz pusēm un katrai no tām ir viena kāja, viens stilbs, viena ola, viena gūža, viena krūts, puse mugurkaula, viens plecs un atslēgas kauls, viena roka, viena acs, viena auss, un puse sejas.

Magadhas iedzīvotāji, uzzinājuši par Džarāsandhas nāvi, skaļi vaimanāja: «Ak vai! Ak vai!» Bet Kungs Krišna un Ardžuna apskāva Bhīmasēnu un apsveica viņu ar uzvaru. Lai gan Džarāsandha bija nogalināts, ne Krišna, ne abi Pāndavi nevēlējās kļūt par Magadhas valdniekiem. Viņi bija nogalinājuši Džarāsandhu, lai pasaulē būtu miers un viņš vairs nevienam netraucētu. Dēmoni aizvien sagādā citiem raizes, turpretī padievi cenšas uzturēt mieru. Kunga Krišnas misija ir aizsargāt taisnīgos un nogalināt dēmonus, kas rada nemieru. Tādēļ Kungs Krišna tūlīt pasauca Džarāsandhas dēlu Sahadēvu, lūdza tam paveikt nepieciešamos rituālus, sēsties tēva tronī un mierīgi valdīt pār savu zemi. Kungs Krišna ir visas kosmiskās pasaules saimnieks, un Viņš vēlas, lai visi dzīvotu mierīgi un darbotos Krišnas apziņā. Iecēlis Sahadēvu par valdnieku, Krišna atbrīvoja Džarāsandhas sagūstītos valdniekus un prinčus.

Tā beidzas Bhaktivēdāntas skaidrojums grāmatas «Krišna» septiņdesmit pirmajai nodaļai «Valdnieka Džarāsandhas atbrīvošana».


Tālāk: 72. nodaļa

Saturs Bibliotēka