Krišna, Dieva Augstākā Personība septiņdesmit otrā nodaļa

null

Septiņdesmit otrā nodaļa

Kungs Krišna
atgriežas Hastināpurā

Valdnieki un prinči, kurus Kungs Krišna atbrīvoja pēc Džarāsandhas nāves, bija dažādu pasaules daļu valdnieki. Džarāsandhas karaspēks bija tik varens, ka tas bija uzveicis visus šos 20 800 valdniekus un prinčus. Tie visi bija ieslodzīti kalnu alā, kas bija īpaši izveidota kā cietoksnis, un turēti tur ilgu laiku. Kad ar Kunga Krišnas žēlastību valdnieki un prinči tika atbrīvoti, tie izskatījās ļoti nožēlojami — viņu drēbes bija noplīsušas, un sejas — izkaltušas, jo neviens par tiem nebija rūpējies. Viņi bija badā novājējuši, zaudējuši visu savu skaistumu un prieku. Ilgā ieslodzījuma dēļ valdnieki bija kļuvuši vāji un nespēcīgi. Tomēr par spīti visām ciešanām viņi bija varējuši domāt par Dieva Augstāko Personību Višnu.

Nu viņu priekšā stāvēja pats Kungs Krišna, kura pārpasaulīgais augums pēc krāsas atgādināja jaunu mākoni. Kungam mugurā bija skaistas dzeltena zīda drēbes, un savās četrās Višnu rokās Viņš turēja dažādus simbolus: vāli, gliemežnīcu, disku un lotosa ziedu. Uz viņa krūtīm bija zeltainas līnijas, bet krūšu galiņi izskatījās kā lotosa zieda mieturi. Krišnas lielās acis izskatījās kā lotosa ziedlapiņas, bet Viņa smaidā bija jaušams mūžīgs miers un labklājība. Kungam bija brīnišķīgi mirdzoši auskari un dārgakmeņiem rotāts kronis. Vēl Krišnas augumu greznoja pērļu kaklarota un rokassprādzes, kas spīdēja pārpasaulīgā skaistumā. Uz Kunga krūtīm karājās mirdzošais Kaustubhas dārgakmens, un ap kaklu Viņam bija brīnišķīga ziedu vītne. Kad daudz pārcietušie valdnieki un prinči ieraudzīja Kungu Krišnu visā Viņa pārpasaulīgajā skaistumā, tiem likās, ka viņi no visas sirds dzer Krišnas nektāru ar savām acīm, laiza Viņa augumu ar mēli, ieelpo Viņa smaržu ar degunu un apskauj Viņu ar savām rokām. Dieva Augstākās Personības klātbūtne atbrīvoja viņus no visiem grēkiem. Tāpēc valdnieki un prinči no visas sirds uzticēja sevi Dieva Kunga lotospēdām. Bhagavad-gītā teikts, ka cilvēks, kas nav atbrīvojies no visām grēku sekām, nespēj pilnīgi uzticēt sevi Dieva Kunga lotospēdām. Ieraugot Kungu Krišnu, prinči aizmirsa visu, ko bija pārcietuši. Saliktām rokām dziļā mīlestībā viņi veltīja Kungam Krišnam savas lūgšanas.

«Dārgais Kungs! Ak, Dieva Augstākā Personība, visu padievu valdniek! Tu vienā mirklī vari atbrīvot savus bhaktas no visām ciešanām, jo viņi pilnībā ir uzticējuši sevi Tev. Ak, dārgais Kungs Krišna! Ak, mūžīgā pārpasaulīgās svētlaimes un zināšanu Dievība! Tu esi nesagraujams, un mēs pazemīgi noliecamies pie Tavām lotospēdām. Ar Tavu bezcēloņu žēlastību mēs esam atbrīvoti no Džarāsandhas cietuma un tagad lūdzam, lai Tu mūs atbrīvotu no materiālās esamības maldinātājas enerģijas cietuma. Lūdzu, apstādini mūsu dzimšanas un nāves riteni. Mēs jau pietiekami esam gremdējušies ciešanu pilnajā materiālajā dzīvē; mēs esam nogaršojuši tās rūgtumu un tagad vēlamies rast patvērumu pie Tavām lotospēdām. Dārgais Kungs, ak, dēmona Madhu nogalinātāj! Mēs tagad skaidri redzam, ka Džarāsandha nebūt nebija vainīgs; patiesībā Tu ar savu bezcēloņu žēlastību atņēmi mums karaļvalstis, jo mēs bijām ļoti lepni par to, ka esam valdnieki. Valdnieks, kurš sava spēka un viltus lepnuma dēļ kļūst pārlieku uzpūtīgs, nekādi nespēj saprast savu īsteno, dabisko stāvokli un mūžīgo dzīvi. Tavas maldinātājas enerģijas ietekmē šāds nejēga, tā dēvētais valdnieks, kļūst ļoti lepns par saviem īpašumiem, viņš ir kā muļķa cilvēks, kas mirāžu tuksnesī uzskata par ūdenskrātuvi. Nejēgas domā, ka materiālie īpašumi viņus varēs aizsargāt. Iegrimuši jutekļu apmierināšanā, viņi maldīgi uzskata, ka materiālā pasaule ir mūžīgu baudu vieta. Ak, Kungs, ak, Dieva Augstākā Personība, mums jāatzīst, ka materiālās bagātības bija padarījušas mūs uzpūtīgus. Mēs bijām skaudīgi un vēlējāmies uzveikt viens otru, mēs cīnījāmies par varu un maksājām par to ar savu pavalstnieku dzīvībām.»

Tāda ir politiskās varas slimība. Tiklīdz kāds valdnieks vai nācija materiālajā ziņā kļūst bagāta, tā vēlas valdīt pār citām nācijām un rīkot karus. Gluži tāpat tirgotāji vēlas monopolizēt noteiktu darījumu nozari un valdīt pār citiem tirgotājiem. Viltus lepnuma dēļ pagrimusī un materiālo bagātību apmātā cilvēce nevis tiecas pēc Krišnas apziņas, bet gan rada haosu un grauj mieru. Tādējādi ļaudis aizmirst, ka īstenais dzīves mērķis ir iegūt Dieva Augstākās Personības, Kunga Višnu, svētību.

Valdnieki turpināja: «Ak, Kungs! Mēs visu laiku darījām tik briesmīgas lietas. Mēs nogalinājām ļaudis un aicinājām viņus uz nevajadzīgu nogalināšanu, lai apmierinātu savas politiskās iegribas. Mēs pavisam aizmirsām, ka Tu, Kungs, vienmēr atrodies mūsu priekšā nežēlīgās nāves izskatā. Mēs bijām tik ļoti apmuļķoti, ka kļuvām par nāves iemeslu citiem, aizmirstot, ka mums pašiem draud nāve. Bet, dārgais Kungs, laiks ir Tavs pārstāvis, un tas neizbēgami atmaksā par visu. Laiks ir tik varens, ka no tā ietekmes nevar izvairīties neviens; tas ir atnesis mūsu nežēlīgās darbības sekas. Nu mēs esam zaudējuši visas savas bagātības un stāvam Tavā priekšā kā ubagi. Mēs esam nonākuši šajā stāvoklī, pateicoties Tavai tīrajai bezcēloņu žēlastībai, un tagad saprotam, ka mūsu lepnumam nebija nekāda pamata, un Tu pēc savas gribas vienā mirklī vari atņemt mums visas materiālās bagātības. Tikai pateicoties Tavai bezcēloņu žēlastībai, mēs tagad varam domāt par Tavām lotospēdām. Tas ir mūsu lielākais ieguvums. Dārgais Kungs! Visi zina, ka šis ķermenis ir augsne slimībām. Mēs jau esam veci un nevaram vairs lepoties ar savu spēku, mēs kļūstam vājāki ar katru dienu. Mūs vairs nesaista jutekļu apmierināšana vai viltus laime, ko dod materiālais ķermenis. Ar Tavu žēlastību mēs esam sapratuši, ka tiekšanās pēc šādas materiālas laimes ir kā ūdens meklēšana tuksneša mirāžā. Mums kļuvuši vienaldzīgi dievbijīgās darbības augļi, un mēs vairs netiecamies veikt lielas ziedošanas, lai nonāktu uz debesu planētām. Tagad mēs saprotam, ka pacelšanās augstākā materiālā līmenī var likties ļoti patīkama, taču patiesībā materiālajā pasaulē nevar būt nekādas laimes. Mēs lūdzam Tevi, Kungs, esi tik žēlīgs un māci mūs, kā nodarboties ar pārpasaulīgo, mīlestības pilno kalpošanu Tavām lotospēdām, lai mēs nekad neaizmirstu savas mūžīgās attiecības ar Tevi. Mēs nevēlamies atbrīvi no sasaistības materiālajā esamībā. Mēs esam ar mieru piedzimt jebkurā dzīvības veidā, kā vien Tu vēlies. Mēs tikai lūdzam iespēju nekad un nekādos apstākļos neaizmirst Tavas lotospēdas. Dārgais Kungs! Tagad mēs uzticam sevi Tavām lotospēdām, pazemīgi noliecoties Tavā priekšā, jo Tu esi Visaugstais Kungs, Dieva Personība Krišna, Vasudēvas dēls. Tu esi Virsdvēsele, kas atrodas visu būtņu sirdīs, un Tu esi Kungs Hari, kas var atbrīvot no visām materiālās esamības ciešanām. Dārgais Kungs, Tevi sauc par Govindu, visa prieka avotu. Tas, kurš darbojas, lai apmierinātu Tavus jutekļus, gluži dabīgi apmierina arī savus jutekļus, un tāpēc Tavs vārds ir Govinda. Dārgais Kungs, Tu esi mūžam slavens, jo Tu vari darīt galu visām savu bhaktu ciešanām. Tāpēc, lūdzu, pieņem mūs par kalpiem, kas uzticējuši sevi Tev.»

Uzklausījis no Džarāsandhas cietuma atbrīvoto valdnieku lūgšanas, Kungs Krišna, kurš vienmēr aizsargā sevi uzticējušas dvēseles un kurš bhaktām ir žēlastības okeāns, savā maigajā un pārpasaulīgajā balsī teica valdniekiem nopietnus vārdus, kuriem bija dziļa jēga: «Mani dārgie valdnieki, Es dodu jums savu svētību. Kopš šīs dienas jūs būsiet stingri pieķērušies garīgajai kalpošanai. Es dodu svētību, ko jūs tā vēlējāties. Ziniet, ka Es Virsdvēseles izskatā vienmēr atrodos jūsu sirdīs, un, tā kā jūs tagad esat pievērsušies Man, Es, visu būtņu saimnieks, vienmēr palīdzēšu jums ar padomiem, lai jūs nekad nevarētu aizmirst Mani un ar laiku atgrieztos mājās, atpakaļ pie Dieva. Mani dārgie valdnieki! Jūsu lēmums atteikties no visiem materiālās baudas priekšstatiem un pievērsties garīgajai kalpošanai patiešām liecina par jūsu lielo veiksmi. No šī brīža jūsu dzīve vienmēr būs svētlaimes pilna. Es apliecinu, ka viss, ko jūs teicāt par Mani savās lūgšanās, ir patiesība. Ja cilvēks vēl pilnībā neapzinās Krišnu, tad materiālā bagātība liek viņam pagrimt un kļūt par maldinātājas enerģijas upuri. Agrākajos laikos ir bijis daudz dumpīgu valdnieku, piemēram, Haihaja, Nahuša, Vēna, Rāvana un Narakāsura. Daži no viņiem bija padievi, daži — dēmoni, taču visi savas aplamās izpratnes dēļ krita no sava augstā stāvokļa, vairs nevarēja valdīt pār savām valstīm un pazuda briesmīgajā saistītās dzīves vardarbībā.

Ikvienam no jums jāsaprot, ka viss materiālais rodas, aug, izvēršas, iet mazumā un beigu beigās pazūd. Visi materiālie ķermeņi ir pakļauti šiem sešiem nosacījumiem, un viss, ko būtne šķietami iegūst šajā ķermenī, galu galā noteikti tiek iznīcināts. Tāpēc nevajag pieķerties laicīgām lietām. Kamēr vien cilvēks atrodas materiālajā ķermenī, viņam jābūt ļoti uzmanīgam pasaulīgajā darbībā. Vispilnīgākais veids, kā dzīvot materiālajā pasaulē, ir būt par Manu bhaktu, pārpasaulīgā mīlestībā kalpot Man un godprātīgi pildīt savam stāvoklim atbilstošos pienākumus. Jūs visi esiet nākuši no kšatriju ģimenēm. Tādēļ jums jādzīvo godīgi, jāpilda karaliskās kārtas priekšraksti un jārūpējas, lai jūsu pavalstnieki visādā ziņā būtu laimīgi. Dzīvojiet kā kšatrijiem jādzīvo. Laidiet pasaulē bērnus nevis tāpēc, lai apmierinātu jutekļus, bet tāpēc, lai rūpētos par ļaužu labklājību. Visas būtnes piedzimst materiālajā pasaulē tādēļ, ka iepriekšējā dzīvē tām ir bijušas netīras vēlmes, un tādējādi viņas ir pakļautas stingrajiem dabas likumiem: dzimšanai un nāvei, ciešanām un laimei, ieguvumiem un zaudējumiem. Par šiem pretstatiem nevajag uztraukties, cilvēkam vienmēr stingri jākalpo Man, jābūt līdzsvarotam prātā un apmierinātam jebkuros apstākļos, ņemot vērā, ka viss ir Manis dots, un nedrīkst novirzīties no garīgās kalpošanas ceļa. Tādā veidā cilvēks var dzīvot laimīgi un mierīgi pat šajos materiālajos apstākļos. Citiem vārdiem sakot, jābūt vienaldzīgam pret materiālo ķermeni un tā blakus produktiem, un nevajag ļauties to ietekmei. Cilvēkam jābūt pilnīgi apmierinātam, pildot dvēseles vēlmes, un jākalpo Virsdvēselei. Prāts jāvērš tikai uz Mani, jākļūst par Manu bhaktu, jāgodina vienīgi Mani, un pazemīgi jānoliecas Manā priekšā. Tādā veidā cilvēks var viegli pārcelties pāri neziņas okeānam un galu galā atnākt pie Manis. Tātad jums visu mūžu pastāvīgi jākalpo Man.»

Devis savus norādījumus valdniekiem un prinčiem, Kungs Krišna tūlīt gādāja, lai viņi justos ērti, un pasauca daudz kalpu un kalpoņu, kas rūpētos par tiem. Kungs Krišna lūdza, lai Sahadēva, valdnieka Džarāsandhas dēls, dotu valdniekiem visu nepieciešamo, cienītu un godātu viņus. Izpildot Kunga Krišnas norādījumu, Sahadēva cēla viņus godā un dāvināja tiem rotas, drēbes, ziedu vītnes un visu pārējo. Kad valdnieki bija nomazgājušies un skaisti apģērbušies, viņi atkal izskatījās laimīgi un dižciltīgi. Tad tiem tika pasniegti garšīgi ēdieni. Kungs Krišna gādāja, lai viņiem būtu visas karaliskās ērtības. Valdnieki bija ļoti laimīgi par Kunga Krišnas žēlsirdīgo izturēšanos, un viņu gaišās sejas atgādināja zvaigznes, kas pēc lietainā gadalaika beigām spoži spīd debesīs. Tad skaisti apģērbtie, mirdzošiem auskariem un citiem rotājumiem greznotie valdnieki sasēdās ar zeltu un dārgakmeņiem greznotās karietēs, kuras vilka izpušķoti zirgi. Pārliecinājies, ka par visiem ir gādāts, Kungs Krišna maigā balsī lūdza viņiem atgriezties savās valstīs. Atbrīvodams Džarāsandhas sagūstītos valdniekus, Kungs Krišna parādīja pasaules vēsturē vēl neredzētu augstsirdību, un apmierinātie valdnieki sāka daudzināt Viņa svēto vārdu, domāt par Viņa svēto veidolu, slavināt Dieva Augstākās Personības pārpasaulīgās spēles un devās atpakaļ uz savām valstīm. Valstu iedzīvotāji bija ļoti priecīgi par valdnieku atgriešanos un, uzzinot par Kunga Krišnas žēlsirdību, kļuva ļoti laimīgi. Valdnieki sāka vadīt savas valstis saskaņā ar Kunga Krišnas norādījumiem, un viņi bija laimīgi gan paši, gan arī darīja laimīgus savus pavalstniekus. Tas ir ļoti labs Krišnas apziņas sabiedrības piemērs. Ja pasaules ļaudis saskaņā ar savām materiālajām īpašībām sadalītu sabiedrību četrās materiālās un četrās garīgās attīstības kārtās, padarot Krišnu par sabiedrības mērķi un sekojot Viņa norādījumiem, kas doti Bhagavad-gītā, visa sabiedrība noteikti būtu laimīga. Tā ir mācība, ko mēs varam gūt no šī notikuma.

Ar Bhīmasēnas palīdzību nogalinājis Džarāsandhu un saņēmis Džarāsandhas dēla Sahadēvas cieņas apliecinājumus, Kungs Krišna kopā ar Bhīmu un Ardžunu atgriezās Hastināpurā. Nonākuši pie pilsētas, viņi pūta savas gliemežnīcas, un ļaudis, sadzirdējuši šo skaņu un sapratuši, kas ieradies, līksmoja no visas sirds. Turpretī Krišnas ienaidnieki, izdzirdējuši gliemežnīcu skaņas, bija ļoti bēdīgi. Krišnas gliemežnīca ielīksmoja Indraprasthas iedzīvotājus tāpēc, ka nu viņi saprata, ka Džarāsandha ir nogalināts. Gandrīz vairs nebija jāšaubās par to, ka valdnieka Judhišthiras Rādžasūjas ziedošana notiks. Bhīmasēna, Ardžuna un Dieva Augstākā Personība Krišna devās pie valdnieka Judhišthiras un pazemīgi sveicināja viņu. Valdnieks Judhišthira uzmanīgi noklausījās stāstu par Džarāsandhas nogalināšanu un valdnieku atbrīvošanu. Viņš arī uzzināja, kādā veidā Krišna ir ticis galā ar Džarāsandhu. Valdnieks jau agrāk ļoti mīlēja Krišnu, bet, noklausījies šo stāstu, viņš iemīlēja Kungu vēl vairāk. Prieka asaras bira pār Mahārādžas Judhišthiras vaigiem, un viņš gandrīz nespēja parunāt.

Tā beidzas Bhaktivēdāntas skaidrojums grāmatas «Krišna» septiņdesmit otrajai nodaļai «Kungs Krišna atgriežas Hastināpurā».


Tālāk: 73. nodaļa

Saturs Bibliotēka