Krišna, Dieva Augstākā Personība septiņdesmit trešā nodaļa

null

Septiņdesmit trešā nodaļa

Šišupālas atbrīvošana

Uzzinājis, kā nogalināts Džarāsandha, valdnieks Judhišthira kļuva ļoti priecīgs un teica: «Mans dārgais Krišna, ak, mūžīgais svētlaimes un zināšanu veidol! Visi cildenie materiālās pasaules lietu vadītāji, arī Kungs Brahma, Kungs Šiva un valdnieks Indra, vienmēr alkst saņemt un izpildīt Tavus norādījumus, un, kad viņiem uzsmaida šāda veiksme, tie tūlīt uzklausa Tavus norādījumus un glabā tos savā sirdī. Ak, Krišna! Tu esi bezgalīgs, un, lai gan mēs reizēm uzskatām sevi par karaliskiem valdniekiem un pasaules valdītājiem un ļoti lepojamies ar savu nenozīmīgo stāvokli, savās sirdīs mēs esam gluži nabagi. Īstenībā mēs esam pelnījuši Tavu sodu, bet kā par brīnumu Tu nevis sodi mūs, bet esi tik žēlsirdīgs, ka uzklausi mūs un arī izpildi mūsu prasības. Citi ļoti brīnās, ka Tu, Kungs, vari darboties kā parasts cilvēks, bet mēs saprotam, ka Tu to visu veic gluži kā teātra aktieris. Patiesībā Tu aizvien esi cildens gluži kā saule, kura ir vienlīdz karsta gan uzlecot, gan norietot. Lai gan mums liekas, ka uzlecošā saule nav tāda pati kā norietošā, saules karstums nekad nemainās. Tu vienmēr esi pārpasaulīgi līdzsvarots, un materiālo lietu stāvoklis Tevi ne iepriecina, ne arī satrauc. Tu esi Augstākais Brahmans, Dieva Personība, un no Tava viedokļa relativitāte nepastāv. Mans dārgais Mādhava, Tevi neviens nekad neuzvar. Ir skaidri redzams, ka Tevī nav materiālo atšķirību: «tas esmu es», «tas esi tu», «tas ir mans», «tas ir tavs». Šāds sadalījums pastāv visām būtnēm, arī dzīvniekiem, taču tīrie bhaktas ir brīvi no šīm viltus atšķirībām. Tā kā šāds sadalījums nepastāv Tavu bhaktu skatījumā, tad tas nevar būt arī Tevī.»

Ar šiem vārdiem iepriecinājis Krišnu, valdnieks Judhišthira, gatavojās rīkot Rādžasūjas ziedošanu. Viņš ielūdza visus ar vajadzīgajām īpašībām apveltītos brāhmanus un gudros un uzticēja tiem dažādus atbildīgus ziedošanas priesteru pienākumus. Mahārādža Judhišthira ielūdza visprasmīgākos brāhmanus un gudros: Krišna-dvaipājanu Vjāsadēvu, Bharadvādžu, Sumantu, Gautamu, Asitu, Vasišthu, Čjavanu, Kanvu, Maitrēju, Kavašu, Tritu, Višvāmitru, Vāmadēvu, Sumati, Džaimini, Kratu, Pailu, Parāšaru, Gargu, Vaišampājanu, Atharvu, Kašjapu, Dhaumju, Parašurāmu, Šukrāčārju, Āsuri, Vītihotru, Madhučhandu, Vīrasēnu un Akritavranu. Bez šiem brāhmaniem un gudrajiem Viņš uzaicināja arī tādus cienījamus vecajos kā Dronāčārju, Bhīšmu (Kuru vectēvu), Kripāčārju un Dhritarāštru. Tika ielūgti arī visi Dhritarāštras dēli, kurus vadīja Durjodhana, un arī diženais bhakta Vidura. Uz lielo valdnieka Judhišthiras ziedošanas ceremoniju tika uzaicināti arī valdnieki no dažādām pasaules malām, kā arī viņu ministri un sekretāri. Uz ceremoniju ieradās arī valsts pilsoņi, tas ir, mācītie brāhmani, bruņnieciskie kšatriji, turīgie vaišjas un uzticīgie šūdras.

Priesteri brāhmani un gudrie, kas atbildēja par ziedošanas ceremoniju, ar zelta arklu, kā tas bija parasts, izveidoja ziedošanas laukumu un saskaņā ar Vēdu rituāliem iesvētīja valdnieku Judhišthiru par diženās ziedošanas veicēju. Pirms daudziem gadiem Varuna bija rīkojis līdzīgu ziedošanas ceremoniju, un toreiz visi piederumi bija no zelta. Arī valdnieka Judhišthiras rīkotajā Rādžasūjas ziedošanā visi nepieciešamie rīki bija no zelta.

Pēc valdnieka Judhišthiras ielūguma uz lielo ziedošanu bija ieradušies visi augstākie padievi, kā Kungs Brahma, Kungs Šiva un debesu valdnieks Indra ar savām svītām, un viņus pavadīja valdošās dievības no augstākajām planētām, kā Gandharvalokas, Sidhalokas, Džanalokas, Tapalokas, Nāgalokas, Jakšalokas, Rākšasalokas, Pakšilokas un Čāranalokas, kā arī slaveni valdnieki ar savām valdniecēm. Visi cienījamie gudrie, valdnieki un padievi, kas bija sapulcējušies, bija vienisprātis, ka valdnieks Judhišthira tiešām var veikt Rādžasūjas ziedošanu; nebija neviena, kas tam nepiekristu. Visi labi apzinājās valdnieka Judhišthiras stāvokli: Mahārādža Judhišthira bija dižens Kunga Krišnas bhakta, tāpēc viņam nebija nekā neiespējama. Mācītie brāhmani un priesteri raudzījās, lai Mahārādžas Judhišthiras ziedošanas ceremonija notiktu tieši tāpat kā agrākajos laikos rīkotā Varunas ceremonija. Saskaņā ar vēdisko paražu, rīkojot ziedošanas ceremoniju, tās locekļiem tiek dota somas auga sula, kas ir īpašs dzīvības dzēriens. Somas sulas spiešanas dienā valdnieks Judhišthira ļoti pazemīgi sagaidīja īpašu priesteri, kuram bija jāvēro, vai ziedošanas ceremonija notiek bez kļūdām. Vēdu mantras ir jāizrunā nevainojami un jāskaita ar pareiziem uzsvariem. Ja priesteri, kas skaita mantras, kļūdās, tad priesteris pārbaudītājs tūlīt šīs kļūdas izlabo, un tādā veidā rituāls tiek paveikts, cik vien pilnīgi iespējams. Ja ceremonijā ir kādas nepilnības, tad ziedošana nenes vēlamos augļus. Kali laikmetā nav šādu mācītu brāhmanu jeb priesteru, tāpēc visas tāda veida ziedošanas ir aizliegtas. Vienīgā ziedošana, ko iesaka šāstras, ir Harē Krišnas mantras daudzināšana.

Vēl ļoti svarīga ziedošanas ceremonijas daļa ir visizcilākās personības godināšana. Kad Judhišthiras ziedošanas ceremonijai viss bija sagatavots, no klātesošajiem bija jāizvēlas godināmā personība. Ceremoniju, ar kuru sākas ziedošana, sauc par Agrapūdžu. Vārds «agra» nozīmē «pirmais», un «pūdža» nozīmē «godināšana». Agrapūdža ir kā prezidenta ievēlēšana. Visi, kas bija sapulcējušies uz ziedošanu, bija izcilas personības. Daži uzskatīja, ka Agrapūdžu cienīgs saņemt kāds viens, bet citiem bija citi priekšlikumi.

Kad jautājumu tā arī neizdevās atrisināt, Sahadēva Agrapūdžai ieteica Kungu Krišnu. Viņš teica: «Kungs Krišna, labākais no Jadu dinastijas locekļiem un savu bhaktu aizstāvis, ir viscildenākais no sanākušajiem. Tāpēc es domāju, ka neviens neiebildīs, ja Viņš tiks godināts pirmais. Lai gan uz ziedošanu ir ieradušies tādi padievi kā Kungs Brahma, Kungs Šiva, debesu planētu valdnieks Indra un daudzas citas augstas personības, neviens nevar būt diženāks par Krišnu vai līdzīgs Viņam ne laikā, ne telpā, ne bagātībā, ne spēkā, ne slavā, ne gudrībā, ne atsacīšanās spējā, ne arī kādā citā ziņā. Viss, kas tiek uzskatīts par varenību, sākotnēji atrodas Krišnā. Kā atsevišķā dvēsele ir materiālā ķermeņa augšanas pamats, tā Krišna ir šīs kosmiskās izpausmes Virsdvēsele. Visi Vēdu rituāli, kā ziedojumu veikšana, ziedošana ugunij, Vēdu himnu daudzināšana un nodarbošanās ar mistisko jogu, domāti, lai apzinātos Krišnu. Vienalga, vai cilvēks iet pa auglīgās darbības ceļu vai pa filozofisko prātojumu ceļu, galamērķis ir Krišna; visi īstenie sevis apzināšanās paņēmieni domāti Krišnas izprašanai. Dāmas un kungi! Ir lieki runāt par Krišnu, jo visi jūs esat diženas personības, kas zina Augstāko Brahmanu, Kungu Krišnu, starp kura ķermeni un dvēseli, enerģiju un enerģijas avotu vai vienu un otru ķermeņa daļu nav materiālu atšķirību. Ikviens ir neatņemama Krišnas daliņa, tāpēc Krišna pēc savām īpašībām neatšķiras no dzīvajām būtnēm. Viss ir Krišnas materiālo un garīgo enerģiju izvērsums. Krišnas enerģijas ir kā uguns siltums un gaisma; starp siltuma un gaismas īpašībām un pašas uguns īpašībām nav atšķirības.

Krišna ar jebkuru ķermeņa daļu var paveikt jebkuru darbu. Ja mēs kaut ko gribam izdarīt, mums jāizmanto noteikta ķermeņa daļa, bet Krišna jebkuram nolūkam var izmantot jebkuru sava ķermeņa daļu. Un, tā kā Krišnas pārpasaulīgais ķermenis mūžam ir zināšanu un svētlaimes pilns, Viņš nav pakļauts sešu veidu materiālajām izmaiņām: dzimšanai, pastāvēšanai, augšanai, radīšanai, sarukšanai un bojā ejai. Krišnu nespiež darboties nekāda ārēja enerģija, un Viņš ir visa esošā radīšanas, uzturēšanas un iznīcināšanas augstākais cēlonis. Vienīgi ar Krišnas žēlastību visi seko reliģijai, nodarbojas ar ekonomisko attīstību, jutekļu apmierināšanu un galu galā cenšas atbrīvoties no materiālajām važām. Šos četrus attīstības principus var īstenot tikai ar Krišnas žēlastību. Tāpēc mums jābūt vienisprātis par to, ka šī diženā ceremonija jāsāk ar Krišnas godināšanu. Laistot koka sakni, tiek laistīti arī koka zari, lapas un ziedi; barojot vēderu, gluži dabiski tiek barotas arī visas pārējās ķermeņa daļas, tāpēc, ja arī mēs šo ceremoniju sāksim ar Krišnas godināšanu, tad visi sanākušie, arī diženie padievi, būs apmierināti. Ja kāds vēlas dot dāvanas, tad ir labi, ja viņš dod dāvanas vienīgi Krišnam, kurš neatkarīgi no būtnes ķermeņa vai individuālās personības ir visu būtņu Virsdvēsele. Krišna Virsdvēseles izskatā atrodas visās dzīvajās būtnēs, un, ja mēs iepriecināsim Viņu, tad gluži dabiski būs apmierinātas arī visas būtnes.»

Sahadēva bija ļoti veiksmīgs, jo viņš zināja Krišnas godību, un, īsi par to pastāstījis, viņš beidza runāt. Pēc tam visi, kas bija sanākuši uz lielo ziedošanas ceremoniju, aplaudēja un apstiprinoši sauca: «Pilnīgi pareizi! Pilnīgi pareizi!» Uzzinājis, ka visi klātesošie, it īpaši brāhmani un mācītie gudrie, tam piekrīt, valdnieks Judhišthira saskaņā ar Vēdu norādījumu vadošajiem principiem godināja Kungu Krišnu. Vispirms valdnieks Judhišthira kopā ar brāļiem, sievām, bērniem, citiem radiniekiem un ministriem nomazgāja Kunga Krišnas lotospēdas un pēc tam ar ūdeni apslacīja sev galvu. Tad viņš piedāvāja Kungam Krišnam dažādu veidu dzeltenas zīda drēbes, dāvāja Viņam daudz dārgakmeņu un rotu.

Godinot Krišnu, savu vienīgo mīlestības mērķi, valdnieks Judhišthira nonāca tādā ekstāzē, ka viņam pār vaigiem ritēja asaras un valdnieks vairs nespēja, kā nākas, saskatīt Krišnu, lai gan ļoti to vēlējās. Kad valdnieks Judhišthira bija beidzis godināt Krišnu, visi ziedošanas dalībnieki piecēlās un saliktām rokām sāka daudzināt: «Džaja! Džaja! Namah! Namah!» Visi kopā godbijīgi sveica Krišnu, un no debesīm bira ziedi.

Uz šo ziedošanu bija ieradies arī valdnieks Šišupāla. Viņš bija zvērināts Krišnas ienaidnieks daudzu iemeslu dēļ, it īpaši tāpēc, ka Krišna laulības ceremonijas laikā bija nozadzis Rukminī. Tāpēc viņš nevarēja paciest, ka Krišna tiek tā godināts un ka tiek slavinātas Viņa īpašības. Tas viss viņu nevis iepriecināja, bet gan briesmīgi sadusmoja. Kad visi pieceļoties godināja Krišnu, Šišupāla palika sēžot, taču pēc tam dusmās pielēca kājās, pacēla roku un nikni un bezbailīgi sāka runāt tā, ka viņu skaidri dzirdēja arī pats Kungs Krišna.

«Dāmas un kungi! Tagad es skaidri saprotu Vēdu izteikumu par to, ka pār visu galu galā valda laiks. Par spīti visām mūsu pūlēm panākt kaut ko citu, laiks bez kādas pretestības dara savu. Piemēram, cilvēks var ļoti censties dzīvot, taču, kad pienāk nāves brīdis, neviens neko nevar darīt. Lai gan šeit ir ieradušās daudzas varenas personības, laika ietekme ir bijusi tik spēcīga, ka viens zēns, pateikdams dažus muļķīgus vārdus par Krišnu, ir visus maldinājis. Šeit ir daudz mācītu gudro un vecajo, tomēr viņi ir pieņēmuši nejēgas zēna teikto. Tas nozīmē, ka laiks ar savu ietekmi var aizvest pa maldu ceļiem pat tādu godājamu cilvēku saprātu. Es pilnīgi piekrītu, ka šeit sanākušie cienījamie ļaudis var pareizi izvēlēties personību, kura jāgodina vispirms, taču es nevaru piekrist tādam puikam kā Sahadēvam, kurš tik ļoti ir cildinājis Krišnu un ieteicis godināšanai Viņu. Uz šo ziedošanas ceremoniju ir ieradušās daudzas personības, kas nodarbojušās ar lielām askēzēm un ir augsti mācītas. Ar savām zināšanām un norādījumiem viņi var atpestīt no materiālās esamības ciešanām ļoti daudzus. Šeit ir diženi riši, kuru zināšanām nav robežu, daudzi sevi apzinājušies cilvēki un brāhmani, un tāpēc es domāju, ka jebkuru no viņiem varēja izvēlēties godināšanai ceremonijas sākumā, jo viņi ir pat diženo padievu, valdnieku un imperatoru godināšanas cienīgi. Es nespēju saprast, kāpēc jūs esat izvēlējušies šo ganu zēnu Krišnu un aizmirsuši par visām diženajām personībām. Manuprāt, Krišna nav neko labāks par vārnu. Kā gan Viņu šajā diženajā ziedošanas ceremonijā var godināt pirmo?

Mēs pat nevaram pateikt, kādai kastai Krišna pieder un kādi ir Viņa pienākumi.» Īstenībā Krišna nepieder nevienai kastai, un Viņam nav jāveic nekādi pienākumi. Vēdās teikts, ka Visaugstajam Kungam nav nekādu priekšrakstu. Visu, kas Viņam jādara, veic dažādās Viņa enerģijas.

Šišupāla turpināja: «Krišna nepieder augstas kārtas ģimenei. Viņš ir tik neatkarīgs, ka neviens nezina Viņa reliģiskās dzīves principus. Patiešām liekas, ka Viņš vispār dzīvo ārpus jebkādiem reliģijas principiem. Viņš vienmēr darbojas neatkarīgi. Vēdu norādījumi un vadošie principi Viņam nerūp. Tāpēc Krišnam nav nekādu labu īpašību.» Šišupāla netieši uzslavēja Krišnu, sakot, ka Vēdu norādījumiem pār Viņu nav varas. Tā tas ir, jo Krišna ir Dieva Augstākā Personība. Tas, ka Viņam nav īpašību, nozīmē, ka Krišnam nav materiālu īpašību, un, tā kā Krišna ir Dieva Augstākā Personība, Viņš darbojas neatkarīgi, nedomājot par sabiedrības paražām vai reliģijas principiem.

Šišupāla turpināja: «Kā gan mēs, ņemot visu to vērā, varam godināt Viņu šajā ziedošanā pirmo? Krišna ir tāds nejēga, ka Viņš ir atstājis Mathuru, kurā dzīvo cildeni ļaudis, Vēdu kultūras sekotāji, un ir radis patvērumu okeānā, kur par Vēdām vispār neviens nerunā. Krišna nedzīvo atklāti, bet ir uzbūvējis ūdens ieskautu cietoksni un apmeties vietā, kur netiek apspriestas Vēdas. Un katru reizi, kad Viņš iznāk no sava cietokšņa, Viņš gluži kā zaglis vai lielceļa laupītājs neliek mieru pilsoņiem.»

Šišupāla nekādi nespēja izturēt, ka par godināmo ir izvēlēts Krišna, un savā neprātā runāja tik bezatbildīgi, ka likās — ar viņu jānotiek kaut kam sliktam. Nelaimīgais Šišupāla apvainoja Krišnu atkal un atkal, un Kungs to visu pacietīgi noklausījās, neteikdams ne vārda. Kā lauva neliekas ne zinis par šakāļa gaudošanu, tā Kungs Krišna cieta klusu un neļāvās izaicinājumam. Krišna neatbildēja ne uz vienu Šišupālas apvainojumu, turpretī tie, kas bija sapulcējušies uz ziedošanas ceremoniju, izņemot dažus Šišupālas atbalstītājus, bija ļoti satraukti, jo cienījama cilvēka pienākums ir nepaciest Dieva vai Viņa bhaktas zaimošanu. Daži uzskatīja, ka viņi pret Šišupālu neko nespēj iesākt, un, aizspieduši rokām ausis, aizgāja no ceremonijas vietas, lai nebūtu jānoklausās visi šie apvainojumi. Nosodot Šišupālu, viņi atstāja sapulci. Vēdas māca — ja kaut kur tiek zaimota Dieva Augstākā Personība, tad tūlīt jāiet prom no šīs vietas. Tas, kurš to nedara, zaudē savas dievbijīgās darbības augļus, pagrimst un nonāk zemākā stāvoklī.

Sanākušie Kuru, Matsjas, Kēkajas un Srindžajas dinastijas valdnieki ļoti sadusmojās un paņēma vairogus un zobenus, lai nogalinātu Šišupālu, kurš savā muļķībā nemaz neuztraucās, lai gan visi valdnieki bija gatavi viņu nonāvēt. Šišupāla pat nepadomāja par savu muļķīgo vārdu iespējamajām sekām un, redzot saniknotos valdniekus, nevis pārtrauca runāt, bet gan pats paņēma zobenu un vairogu, lai cīnītos ar tiem. Redzot, ka svētīgajā Rādžasūjas ceremonijas laukumā tūlīt, tūlīt notiks kauja, Kungs Krišna visus nomierināja. Savā bezcēloņu žēlastībā Viņš nolēma pats tikt galā ar Šišupālu. Kad Šišupāla zākāja valdniekus, kuri grasījās viņam uzbrukt, Kungs Krišna paņēma savu disku, kam bija bārdas naža asums, un vienā mirklī nocirta Šišupālam galvu.

Kad Šišupāla bija nogalināts, pūlī sacēlās liels troksnis. Nedaudzie valdnieki, kas atbalstīja Šišupālu, izmantodami izdevību, ātri aizlavījās bailēs par savu dzīvību. Tomēr, visam par spīti, laimīgā Šišupālas garīgā dvēsele, ļaudīm redzot, tūlīt saplūda ar Kunga Krišnas ķermeni, gluži tāpat kā nokaitēts meteors nokrīt zemē. Šis notikums liek mums atcerēties stāstu par Džaju un Vidžaju, kuri, četru Kumāru nolādēti, krita no Vaikunthas planētām materiālajā pasaulē. Lai atgrieztos Vaikunthas valstībā, Džajam un Vidžajam uz trīs dzīvēm bija jākļūst par nāvīgiem Kunga ienaidniekiem, un pēc tam viņi atkal varēja nonākt Vaikunthā, lai būtu kopā ar Kungu un kalpotu Viņam.

Lai gan Šišupāla izturējās kā Krišnas ienaidnieks, viņš nepārtraukti apzinājās Krišnu, pastāvīgi domāja par Krišnu un tādējādi vispirms saņēma sājudža-mukti atbrīvi, tas ir, saplūda ar Visaugstā esamību, bet pēc tam atjaunoja savu sākotnējo personiskās kalpošanas stāvokli. Bhagavad-gītā ir apstiprināts, ka cilvēks, kurš nāves brīdī gremdējas domās par Visaugsto Kungu, aizejot no materiālā ķermeņa, tūlīt nonāk Dieva valstībā. Pēc tam, kad Šišupāla bija saņēmis atbrīvi, valdnieks Judhišthira atalgoja visus, kas bija ieradušies uz ziedošanas ceremoniju. Viņš deva bagātīgas dāvanas priesteriem un mācītajiem gudrajiem par ziedojumu veikšanu un, pabeidzis visus darbus, nomazgājās. Šī nomazgāšanās arī ir ceremonijas sastāvdaļa, un to apzīmē ar terminu «avabhritha».

Tā, pateicoties Kungam Krišnam, valdnieka Judhišthiras Rādžasūjas jagja pagāja veiksmīgi, un Kungs pēc sava brālēna un radinieku lūguma palika Hastināpurā vēl vairākus mēnešus. Valdnieks Judhišthira un viņa brāļi ļoti negribēja, lai Kungs Krišna brauktu prom no Hastināpuras, tomēr Krišna lūdza atļauju atgriezties Dvārakā un kopā ar savām valdniecēm un ministriem devās mājās.

Stāsts par to, kā Džaja un Vidžaja krita no Vaikunthas planētām materiālajā pasaulē, atrodams Šrīmad Bhāgavatamas septītajā dziedājumā. Šišupālas nogalināšana ir tieši saistīta ar šo stāstu, bet vissvarīgākā mācība, ko mēs gūstam no šī notikuma ir tā, ka Dieva Augstākā Personība, būdama absolūta, var dot atbrīvi ikvienam, vienalga, vai viņš darbojas kā ienaidnieks vai kā draugs. Tāpēc nav pareizi uzskatīt, ka Kungs pret vienu izturas kā draugs, bet pret otru — kā ienaidnieks. Viņa naids un draudzība vienmēr ir absolūti. Starp tiem nav materiālas atšķirības.

Kad valdnieks Judhišthira pēc ziedošanas ceremonijas bija nomazgājies un nostājies starp gudrajiem un brāhmaniem, viņš izskatījās ļoti skaists, gluži kā debesu valdnieks. Mahārādža Judhišthira pienācīgi atalgoja padievus, kas bija piedalījušies jagjā, un tie ļoti apmierināti devās projām, cildinot valdnieku un slavējot Kungu Krišnu.

Kad Šukadēva Gosvāmī pastāstīja par Šišupālas nogalināšanu un Mahārādžas Judhišthiras veiksmīgo Rādžasūjas jagju, viņš arī pieminēja, ka pēc tās tikai viens cilvēks jutās nelaimīgs. Tas bija Durjodhana. Durjodhana savas grēcīgās dzīves dēļ pēc dabas bija ļoti skaudīgs, un viņš bija piedzimis Kuru dinastijā, lai gluži kā pastāvīga slimība sagrautu visu ģimeni.

Šukadēva Gosvāmī Mahārādžam Parīkšitam teica, ka stāsti par Kunga Krišnas spēlēm — Šišupālas un Džarāsandhas nogalināšanu, kā arī ieslodzīto valdnieku atbrīvošanu — ir viscaur pārpasaulīgi, un ikviens, kas tos uzklausa no autoritatīviem avotiem, tūlīt atbrīvojas no savas dzīves grēcīgo darbu sekām.

Tā beidzas Bhaktivēdāntas skaidrojums grāmatas «Krišna» septiņdesmit trešajai nodaļai «Šišupālas atbrīvošana».


Tālāk: 74. nodaļa

Saturs Bibliotēka