Krišna, Dieva Augstākā Personība septiņdesmit ceturtā nodaļa

null

Septiņdesmit ceturtā nodaļa

Durjodhana jūtas pazemots

Valdnieks Judhišthira tika saukts par adžātašatru jeb cilvēku, kuram nav ienaidnieku. Tāpēc visi ļaudis, padievi, valdnieki, gudrie un svētie, redzot, cik veiksmīgi notikusi valdnieka Judhišthiras Rādžasūjas jagja, bija ļoti laimīgi. Nelaimīgs bija vienīgi Durjodhana, un Mahārādža Parīkšits, par to brīnīdamies, lūdza Šukadēvam Gosvāmī pastāstīt, kādēļ tas tā notika.

Šukadēva Gosvāmī sacīja: «Mans dārgais valdniek Parīkšit! Tavs vectēvs Mahārādža Judhišthira bija dižena dvēsele. Viņš bija tik labvēlīgs, ka visi labprāt kļuva par viņa draugiem, un tāpēc Judhišthira tika saukts par adžātašatru jeb to, kurš nekad nenaidojas. Kuru dinastijas locekļiem viņš uzticēja atbildību par dažādām lietām Rādžasūjas ziedošanas sagatavošanā un norisē. Piemēram, Bhīmasēna atbildēja par ēdienu gatavošanu, Durjodhana kļuva par mantzini, Sahadēva atbildēja par viesu uzņemšanu, Nakula — par apgādi, bet Ardžuna rūpējās, lai vecākie viesi justos ērti. Visbrīnumainākais bija tas, ka Dieva Augstākā Personība Krišna uzņēmās nomazgāt visiem atnākušajiem viesiem pēdas. Valdniece, laimes dieviete Draupadī, vadīja ēdienu izdalīšanu, un Karna, kas bija izslavēts ar savu devīgumu, atbildēja par labdarību. Dažādus uzdevumus šajā Rādžasūjas ziedošanā saņēma arī Sātjaki, Vikarna, Hārdikja, Vidura, Bhūrišrava un Santardana, Bāhlīkas dēls. Visi ļoti mīlēja valdnieku Judhišthiru un vēlējās viņu iepriecināt.

Pēc tam, kad Šišupāla ar Kunga Krišnas žēlastību bija atstājis šo pasauli un saplūdis ar garīgo esamību, un pēc tam, kad Rādžasūjas jagja bija beigusies un visi draugi, viesi un labvēļi bija pagodināti un pienācīgi atalgoti, valdnieks Judhišthira devās uz Gangu, lai nomazgātos. Mūsdienās Hastināpura atrodas Jamunas krastā, bet Šrīmad Bhāgavatamā teikts, ka valdnieks Judhišthira mazgājās Gangā. Tas nozīmē, ka Pāndavu laikā Jamuna tika saukta arī par Gangu. Kamēr notika avabhrithas jeb mazgāšanās ceremonija, tika spēlēti dažādi mūzikas instrumenti, kā mridangas, gliemežnīcas, bungas, timpāni un ragi, un skanēja zvaniņi pie dejotāju potītēm. Daudzās profesionālo dziedātāju grupas spēlēja vīnas, flautas, sita gongus un šķīvīšus tā, ka skanēja visa apkārtne, visas debesis. Karaliskās kārtas viesi no daudzām karaļvalstīm, kā Srindžajas, Kāmbodžas, Kuru, Kēkajas un Košalas, stāvēja ar saviem dažādajiem karogiem, krāšņi izrotātajiem ziloņiem, karietēm, zirgiem un karavīriem. Sākās gājiens, kura priekšgalā brauca valdnieks Judhišthira. Priesteri, dievbijīgie ministri un brāhmani veica ziedošanas ceremoniju un skaļi daudzināja Vēdu himnas. Padievi, Pitrilokas un Gandharvalokas iedzīvotāji, kā arī daudzi gudrie no debesīm kaisīja ziedus. Hastināpuras jeb Indraprasthas vīrieši un sievietes bija ieziedušies ar smaržām un ziedu eļļām, skaisti ietērpušies krāsainās drēbēs un izrotājušies ar ziedu vītnēm, dārgakmeņiem un citiem rotājumiem. Svētku līksmē viņi viens otru apšļakstīja ar ūdeni, eļļu, pienu, sviestu un jogurtu. Viens otrs pat zieda šos šķidrumus citiem virsū. Tādā veidā visi priecājās. Profesionālās prostitūtas līksmodamas ar šiem šķidrumiem apzieda vīriešus, un vīrieši atbildēja ar to pašu. Tā kā šķidrumiem bija piejaukta klāt kurkuma un safrāns, tie bija spilgti dzelteni.

Uz lielisko ceremoniju bija ieradušās daudzas padievu sievas, un viņas dažādos gaisa kuģos lidoja debesīs. Palankīnos ieradās krāšņi uzpostās karalisko ģimeņu valdnieces, un apkārt viņām stāvēja miesassargi. Šajā brīdī Pāndavu brālēns no mātes puses Kungs Krišna un Viņa labais draugs Ardžuna apšļakstīja valdnieces ar ūdeni, eļļu, pienu, sviestu un jogurtu. Valdnieces kautrīgi smaidīja, un viņu sejas kļuva vēl skaistākas. Sārī bija pavisam slapji, un valdnieču skaistie augumi, it īpaši krūtis un vidukļi, izcēlās daudz vairāk. Arī viņas veseliem spaiņiem sāka nest šķidrumus un aplaistīt ar tiem savus brālēnus. Tā priecājoties, valdnieču mati atrisa, un ziedi, kas rotāja viņu augumus, krita zemē. Kad Kungs Krišna, Ardžuna un valdnieces tā līksmoja, ļaudis, kuru sirdis nebija tīras, kļuva iekāres pilni. Citiem vārdiem sakot, šādas attiecības starp garīgi tīriem vīriešiem un sievietēm ir patīkamas, taču materiāli piesārņotos cilvēkos tās izraisa iekāri.

Kad valdnieks Judhišthira kopā ar savām valdniecēm, arī Draupadī, brauca krāšņā, lieliskiem zirgiem aizjūgtā karietē, skats bija tik brīnišķīgs, ka likās — valdnieks ir pats diženās Rādžasūjas ziedošanas iemiesojums, kuram apkārt ir dažādas ceremonijas norises.

Pēc Rādžasūjas ziedošanas notika Vēdu rituālistiskā ceremonija, ko sauc par patnī-samjādžu. Šajā ziedošanā valdnieks piedalās kopā ar savu sievu, un arī patnī-samjādžu Mahārādžas Judhišthiras priesteri paveica ļoti labi. Kad notika valdnieces Draupadī un valdnieka Judhišthiras avabhritha jeb mazgāšana, Hastināpuras iedzīvotāji, kā arī padievi lielā priekā sita bungas, pūta trompetes un kaisīja no debesīm ziedus. Kad valdnieks un valdniece bija nomazgājušies Gangā, uz upi devās visi pārējie pilsoņi — visas četras varnas jeb kastas: brāhmani, kšatriji, vaišjas un šūdras. Mazgāšanās Gangā ir ieteikta Vēdu rakstos, jo tādā veidā cilvēks atbrīvojas no visu savu grēku sekām. Šī paraža Indijā tiek ievērota joprojām, it īpaši noteiktos svētīgos brīžos. Tādās reizēs Gangā mazgājas miljoniem ļaužu.

Pēc nomazgāšanās valdnieks Judhišthira apģērbās jaunās zīda drēbēs, aplika apmetni un izrotājās ar vērtīgiem dārgakmeņiem. Valdnieks ne tikai apģērbās un izrotājās pats, bet arī dāvināja drēbes un rotaslietas priesteriem, kā arī citiem jagju dalībniekiem. Tādā veidā viņš godināja visus. Mahārādža Judhišthira pastāvīgi godināja savus draugus, ģimenes locekļus, radiniekus, labvēļus un visus, kas bija atnākuši, un, būdams vaišnavs, dižens Kunga Nārājanas bhakta, viņš zināja, kā labi izturēties pret visiem. Mājāvādī filozofu centieni saskatīt ikvienā Dievu ir mākslīgs ceļš uz vienlīdzību, bet vaišnavs jeb Kunga Nārājanas bhakta raugās uz visām dzīvajām būtnēm kā uz neatņemamām Visaugstā Kunga daļiņām. Tāpēc vaišnavu izturēšanās pret dzīvajām būtnēm pēc sava līmeņa ir absolūta. Visas ķermeņa daļas pieder vienam un tam pašam ķermenim, tāpēc pret tām jāizturas vienādi. Gluži tāpat vaišnavs vienādi raugās uz cilvēkiem un dzīvniekiem, jo redz, ka gan vienos, gan otros atrodas dvēsele un Virsdvēsele.

Kad visi peldoties bija spirdzinājušies un tad apģērbušies zīda drēbēs, garos apmetņos, turbānos, izgreznojušies ar dārgakmeņiem rotātiem auskariem, ziedu vītnēm un pērļu kaklarotām, tie izskatījās kā debesu padievi. It īpaši to varēja teikt par skaisti uzpostajām sievietēm. Katrai no viņām ap vidukli bija zelta josta. Ar tilaku izrotātās sievietes smaidīja un ar saviem cirtainajiem matiem izskatījās ļoti pievilcīgas.

Gan augsti mācītie priesteri, gan palīgi brāhmani, gan visu varnu pilsoņi, gan valdnieki, padievi, gudrie, svētie un Pitrilokas iedzīvotāji — tie, kas bija piedalījušies Rādžasūjas ziedošanā —, bija ļoti apmierināti ar valdnieka Judhišthiras darbiem un, ceremonijai beidzoties, priecīgi devās uz savām mājām. Pa ceļam viņi sprieda par to, ko bija darījis valdnieks Judhišthira, un nejutās apmierināti pat pēc ilgas viņa cildināšanas, kas bija kā nektārs, ko var dzert vēl un vēl. Kad visi pārējie bija aizgājuši, Mahārādža Judhišthira teica, lai tuvākie draugi, arī Kungs Krišna, vēl paliek. Kungs Krišna nespēja valdniekam atteikt. Viņš aizsūtīja uz Dvāraku Jadu dinastijas varoņus, kā Sāmbu un citus, bet pats par prieku valdniekam palika.

Materiālajā pasaulē ikviens cenšas piepildīt kādas vēlmes, taču pilnīgu apmierinājumu gūt nav iespējams. Taču valdnieks Judhišthira, pateicoties savai stingrajai krišna-bhakti, ar Rādžasūjas jagju varēja veiksmīgi īstenot visas savas vēlmes. No Rādžasūjas jagjas apraksta var saprast, ka šī ceremonija ir kā liels bagātības vēlmju okeāns. Parasts cilvēks nespēj tikt pāri šādam okeānam; tomēr ar Kunga Krišnas žēlastību valdniekam Judhišthiram tas izdevās ļoti viegli, un tādā veidā viņš atbrīvojās no visām raizēm.

Kad Durjodhana redzēja, ka Mahārādža Judhišthira pēc Rādžasūjas jagjas kļuvis ļoti slavens un visādā ziņā apmierināts, viņš sava netīrā prāta dēļ mocījās briesmīgā skaudībā. Dēmona Majas uzbūvētā valdnieka pils Durjodhanam bija kā dadzis acī. Pils bija brīnišķīga, meistarīgi uzbūvēta un atbilda diženu prinču, valdnieku vai dēmonu vadītāju stāvoklim. Šajā lielajā pilī kopā ar saviem ģimenes locekļiem dzīvoja Pāndavi un valdniece Draupadī mierīgi kalpoja saviem vīriem. Tai laikā pilī uzturējās arī Kungs Krišna, un Viņa valdnieču tūkstoši to padarīja vēl skaistāku. Karalieņu krūtis bija pilnīgas, vidukļi — slaidi, un, kad viņas, potīšu zvaniņiem skaisti skanot, staigāja pa pili, tā izskatījās krāšņāka par debesu valstību. Valdnieču krūtis bija apkaisītas ar safrāna pūderi, tāpēc pērļu kaklarotas uz tām izskatījās sarkanīgas. Valdniecēm bija lieli auskari un cirtaini mati, un viņas bija ļoti skaistas. Apskatījis visus valdnieka Judhišthiras pils jaukumus, Durjodhana vai mira aiz skaudības. Īpašu nenovīdību un iekāri Durjodhanā izraisīja daiļā Draupadī, kura viņam bija patikusi jau kopš tās laulībām ar Pāndaviem. Durjodhana bija klāt, kad Draupadī izvēlējās sev vīru. Viņu un citus prinčus bija ļoti savaldzinājis Draupadī skaistums, taču apprecēt daiļavu Durjodhanam tā arī neizdevās.

Reiz valdnieks Judhišthira dēmona Majas uzbūvētajā pilī sēdēja zelta tronī. Turpat bija arī viņa četri brāļi un citi radinieki, kā arī valdnieka diženais labvēlis — Dieva Augstākā Personība Krišna, un likās, ka Mahārādža Judhišthira savās materiālajās bagātībās neatpaliek no Kunga Brahmas. Kad Mahārādža sēdēja tronī, kuram apkārt bija viņa draugi, un dziedoņi veltīja valdniekam savas melodiskās lūgšanas, pilī ienāca Durjodhana ar savu jaunāko brāli. Durjodhanam galvā bija kronis, bet rokā — zobens. Viņš pastāvīgi bija ļauns un dusmīgs, un, ieejot pilī, norāja sargus. Durjodhana bija aizkaitināts, jo viņš bija noturējis zemi par ūdeni. Dēmons Maja bija uzbūvējis pili tik meistarīgi un tā izrotājis, ka nezinātājs uzskatīja ūdeni par zemi un zemi par ūdeni. Majas meistardarbs bija maldinājis arī Durjodhanu, un viņš iekrita ūdenī, noturēdams to par cietu pamatu. Pēc šī muļķīgā notikuma valdnieces par viņu smējās. Mahārādža Judhišthira saprata, kā jūtas Durjodhana, un teica, lai valdnieces nesmejas, bet Kungs Krišna atbalstīja valdnieces. Krišna tīšām gribēja, lai Durjodhana nonāktu muļķa lomā un visi varētu papriecāties par viņa muļķību. Apsmietais Durjodhana briesmīgi apvainojās, un dusmās viņam sacēlās stāvus mati. Nodurtu galvu viņš izgāja no pils un neteica ne vārda. Kad Durjodhana dusmu pilns bija aizgājis, visi nožēloja notikušo, un arī valdnieks Judhišthira bija ļoti bēdīgs. Taču Krišna neko neteica un neizrādīja ne patiku, ne arī nepatiku. Cik var saprast, Durjodhana nonāca maldos pēc Kunga Krišnas augstākās gribas, un ar šo brīdi starp abām Kuru dinastijas ģimenēm sākās naids. Krišnas uzdevums bija mazināt slogu, kas nospieda Zemi, un šie notikumi bija Krišnas iecerēti.

Valdnieks Parīkšits Šukadēvam Gosvāmī jautāja, kāpēc Durjodhana nebija apmierināts ar to, kā beidzās lielā Rādžasūjas ziedošana, un Šukadēva Gosvāmī to viņam paskaidroja.

Tā beidzas Bhaktivēdāntas skaidrojums grāmatas «Krišna» septiņdesmit ceturtajai nodaļai «Durjodhana jūtas pazemots».


Tālāk: 75. nodaļa

Saturs Bibliotēka