Krišna, Dieva Augstākā Personība septiņdesmit sestā nodaļa

null

Septiņdesmit sestā nodaļa

Šālvas atbrīvošana

Pēc sarunas ar kaujas ratu vadītāju, Dārukas dēlu, Pradjumna saprata, kas patiesībā noticis. Tad viņš noskaloja rokas un muti, apbruņojās ar lokiem un bultām un teica, lai ratu vadītājs brauc uz vietu, kur atrodas Šālvas karaspēka virspavēlnieks. Pradjumna bija projām pavisam neilgi, bet pa šo laiku Djumāns, Šālvas karaspēka virspavēlnieks, bija sācis gūt virsroku pār Jadu dinastijas kareivjiem. Ieradies kaujas laukā, Pradjumna tūlīt apturēja viņu, izšāva uz viņu astoņas bultas, ar četrām nogalinot četrus Djumāna zirgus, ar vienu — kaujas ratu vadītāju, vēl ar vienu pārcērtot uz pusēm virspavēlnieka loku, ar vienu notriecot karogu, un ar pēdējo no tām nocērtot Djumānam galvu.

Citās kaujas vietās Šālvas karavīrus veica tādi varoņi kā Gada, Sātjaki un Sāmba. Karavīri, kas kopā ar Šālvu atradās gaisa kuģī, arī tika nogalināti cīņā, un viņi krita okeānā. Cīņa starp abām pusēm kļuva ļoti sīva, un tā bez apstājas turpinājās divdesmit septiņas dienas. Kamēr Dvārakā notika kauja, Krišna bija Indraprasthā kopā ar Pāndaviem un valdnieku Judhišthiru. Cīņa ar Šālvu bija sākusies pēc valdnieka Judhišthiras Rādžasūjas jagjas un Šišupālas nogalināšanas. Kad Kungs Krišna saprata, ka Dvārakas pilsētai draud lielas briesmas, Viņš atvadījās no vecākajiem Pāndavu ģimenes locekļiem, it īpaši no savas tantes Kuntīdēvī, un tūlīt devās ceļā uz Dvāraku.

Kungs Krišna sāka domāt, ka pa to laiku, kamēr Viņš kopā ar Balarāmu pēc Šišupālas nogalināšanas uzturējās Hastināpurā, Šišupālas ļaudis būs uzbrukuši Dvārakai. Ieradies Dvārakā, Kungs Krišna redzēja, ka pilsētai draud lielas briesmas. Viņš uzticēja pilsētas aizsardzību Balarāmam un teica, lai kaujas ratu vadītājs Dāruka gatavojas kaujai. Krišna sacīja: «Dāruka, lūdzu, tūlīt aizved Mani uz turieni, kur atrodas Šālva. Tu droši vien zini, ka Šālva ir ļoti varens, ar burvju spēkiem apveltīts vīrs. Nenobīsties no viņa!» Saņēmis Kunga Krišnas pavēli un iesēdinājis Kungu kaujas ratos, Dāruka ātri brauca pretī Šālvam.

Virs Kunga Krišnas kaujas ratiem plīvoja karogs ar Garudas attēlu, un Jadu dinastijas karotāji, ieraudzījuši šo karogu, saprata, ka kaujas laukā atrodas Kungs Krišna. Šai laikā gandrīz visi Šālvas karavīri jau bija krituši, bet Šālva, ieraugot kaujas laukā Krišnu, palaida lielu un varenu ieroci, kas lidoja debesīs ar pērkonīgu troksni gluži kā milzīgs meteors. Visas debesis pielija ar spožu gaismu. Bet Kungs Krišna ar vienu bultu sašāva briesmīgo ieroci tūkstoš gabalos.

Kungs Krišna izšāva uz Šālvu sešpadsmit bultas un apbēra viņa gaisa kuģi ar veselu bultu lietu, gluži kā saule skaidrās debesīs piepilda visu ar neskaitāmiem stariem. Šālvam izdevās trāpīt Krišnam pa kreiso roku, kurā Viņš turēja savu loku Šārngu, un loks nokrita zemē. Tas bija patiešām brīnumaini. Diženās personības un padievi, kas vēroja Šālvas un Krišnas cīņu, bija ļoti uztraukušies un sauca: «Ak vai! Ak vai!»

Šālva jau domāja, ka viņš ir uzvarējis, un skaļā balsī uzrunāja Kungu Krišnu: «Ak, nelietīgais Krišna! Tu pat mūsu klātbūtnē atļāvies ar varu nolaupīt Rukminī. Tu piekrāpi manu draugu Šišupālu un pats apprecēji Rukminī. Un lielajā sapulcē, valdnieka Judhišthiras Rādžasūjas jagjā, Tu izmantoji izdevību, ka mans draugs Šišupāla ir mazliet izklaidīgs, un nogalināji viņu. Visi domā, ka Tu esi dižens karotājs un ka neviens nespēj Tevi uzveikt. Parādi nu savu spēku! Ja Tu tā stāvēsi manā priekšā, tad es ar savām asajām bultām aizsūtīšu Tevi uz turieni, no kurienes Tu nekad neatgriezīsies.»

Kungs Krišna viņam atbildēja: «Neprātīgais Šālva, tu runā pilnīgas muļķības. Tu nezini, ka pār tavu galvu jau pacelts nāves zobens. Un varoņi daudz nerunā. Viņi parāda savu bruņnieciskumu cīņā.» To pateicis, Kungs Krišna lielās dusmās ar vāli iesita Šālvam pa atslēgas kaulu tik stipri, ka Šālvas ķermenis pieplūda asinīm un karotājs sāka drebēt, it kā mirtu no briesmīga aukstuma. Pirms Krišna paspēja viņam iesist vēlreiz, Šālva ar saviem mistiskajiem spēkiem kļuva neredzams.

Pēc mirkļa Kunga Krišnas priekšā parādījās kāds dīvains, nepazīstams cilvēks. Skaļi raudot, viņš nolieca galvu pie Kunga Krišnas lotospēdām un sacīja: «Tā kā Tu esi sava tēva Vasudēvas vismīļākais dēls, Tava māte Dēvakī ir atsūtījusi mani šurp ar briesmīgu vēsti. Šālva ir sagūstījis Tavu tēvu un ar varu aizvedis viņu projām gluži kā miesnieks, kas bez kādas žēlastības aizved kaujamo lopu.» Izdzirdējis šo bēdu vēsti, Kungs Krišna vispirms gluži kā parasts cilvēks ļoti uztraucās. Varēja redzēt, cik Krišna ir bēdīgs, un Viņš pat sāka žēli raudāt: «Kā gan tas varēja notikt? Tur ir Mans brālis Kungs Balarāma, un neviens taču nespēj uzveikt Balarāmadžī. Viņš sargā Dvārakas pilsētu, un Es zinu, ka Viņš vienmēr ir modrs. Kā gan Šālva varēja iekļūt pilsētā un tādā veidā sagūstīt Manu tēvu? Lai kas arī šis Šālva būtu, viņa spēki ir ierobežoti. Kā gan viņš varēja izrādīties stiprāks par Balarāmadžī un aizvest projām Manu tēvu, sagūstot viņu tā, kā stāsta šis cilvēks? Ak vai! Liktenis ir tik varens!»

Kamēr Šrī Krišna tā domāja, Šālva atveda pie viņa kādu apcietinātu vīru, kas izskatījās gluži kā Vasudēva, Krišnas tēvs. Tas viss bija Šālvas mistisko spēku radīts.

Šālva uzrunāja Krišnu: «Nelietīgais Krišna, paskaties! Šeit ir Tavs tēvs, kas laidis Tevi pasaulē un ar kura žēlastību Tu joprojām dzīvo. Raugies, es viņu tūlīt nogalināšu! Ja Tev vēl ir kaut mazliet spēka, tad pamēģini viņu glābt.» Pateicis šos vārdus, burvju mākslinieks Šālva tūlīt nocirta viltus Vasudēvam galvu. Tad viņš, ne mirkli nevilcinoties, aiznesa nedzīvo ķermeni un iekāpa savā gaisa kuģī. Kungs Krišna ir sevī pilnā Dieva Augstākā Personība, tomēr, tā kā Viņš darbojās cilvēka lomā, Viņš uz brīdi noskuma, it kā patiešām būtu zaudējis savu tēvu. Taču jau nākamajā mirklī Krišna bija sapratis, ka tēva sagūstīšana un nogalināšana ir tikai Šālvas burvestības un māņi, ko tas iemācījies no dēmona Majas. Atguvies Viņš vairs neredzēja ne vēstnesi, ne sava tēva galvu, bet Šālva ar savu gaisa kuģi jau bija pacēlies augstu debesīs. Krišna sāka domāt, kā nogalināt Šālvu.

Diženām autoritātēm un svētajiem ir dažādi viedokļi par Krišnas izturēšanos. Kā gan Krišna, Dieva Augstākā Personība, visu spēku un zināšanu avots, varēja tā nobīties? Žēlabas, skumjas un apjukums raksturīgi saistītajām dvēselēm. Kā gan kaut kas tāds varēja notikt ar Visaugstāko, kurš ir zināšanu, spēka un bagātības pilns? Patiesībā Kungu Krišnu nekādā ziņā nevarēja maldināt šādas burvestības. Viņš tikai tādā veidā parādīja, ka darbojas cilvēka lomā. Diženi svētie un gudrie, kas garīgi kalpo Kunga Krišnas lotospēdām un kas tādā veidā ir sasnieguši augstāko sevis apzināšanās pilnību, ir pacēlušies pāri ķermeniskās dzīves izpratnes maldiem. Kungs Krišna visiem šiem svētajiem ir augstākais dzīves mērķis. Tad kā gan Krišnu varēja maldināt Šālvas burvestības? Secinājums ir tāds, ka Kunga Krišnas apjukums bija tikai vēl viena Viņa augstākās personības varenības izpausme.

Domādams, ka burvestības ir samulsinājušas Krišnu, Šālva bija ļoti priecīgs un uzbruka Kungam ar jaunu spēku un dedzību, raidot pret Viņu bultu zalves. Taču Šālvas dedzību var salīdzināt ar to, kā mušiņas lido ugunī. Kungs Krišna, šaudams bultas ar neiedomājamu spēku, ievainoja Šālvu, sadragājot gabalos viņa bruņas, loku un dārgakmeņiem rotāto bruņucepuri. No varenā Krišnas vāles sitiena Šālvas brīnišķīgais gaisa kuģis salūza gabalos un iekrita jūrā. Šālva ļoti uzmanījās, un viņam izdevās izlekt no sašķaidītā gaisa kuģa un nolaisties zemē. Viņš vēlreiz metās virsū Kungam Krišnam. Kad Šālva ar paceltu vāli uzbruka Krišnam, Kungs nocirta viņam vienu roku, kas kopā ar visu vāli nokrita zemē. Galu galā, nolēmis Šālvu nogalināt, Kungs paņēma savu brīnumaino disku, kas mirdzēja kā saule materiālās pasaules iznīcināšanas laikā. Kad Kungs Šrī Krišna stāvēja ar paceltu disku gatavs nogalināt Šālvu, izskatījās, ka pār kalnu uzlēkusi sarkana saule. Tad Kungs Krišna nocirta Šālvam galvu, kas ar visiem auskariem un kroni nokrita zemē. Šrī Krišna nogalināja Šālvu, gluži tāpat kā debesu valdnieks Indra nogalināja Vritrāsuru.

Kad Šālva bija beigts, viņa kareivji un sekotāji vaimanāja: «Ak vai! Ak vai!» Bet debesu padievi kaisīja pār Krišnu ziedus un pavēstīja Viņa uzvaru, sitot bungas un pūšot ragus. Šajā brīdī ieradās pārējie Šišupālas draugi, kā Dantavakra, lai cīnītos ar Krišnu un atriebtu Šišupālas nāvi. Dantavakra bija briesmīgu dusmu pārņemts.

Tā beidzas Bhaktivēdāntas skaidrojums grāmatas «Krišna» septiņdesmit sestajai nodaļai «Šālvas atbrīvošana».


Tālāk: 77. nodaļa

Saturs Bibliotēka