Krišna, Dieva Augstākā Personība septiņdesmit septītā nodaļa

null

Septiņdesmit septītā nodaļa

Dantavakras, Vidūrathas
un Romaharšanas nāve

Kad Šišupāla, Šālva un Paundra bija atstājuši šo pasauli, kāds neprātīgs dēmonisks valdnieks vārdā Dantavakra gribēja nogalināt Krišnu, lai atriebtu sava drauga Šālvas nāvi. Viņš bija tik nikns, ka atsteidzās uz kaujas lauku bez kārtīgiem ieročiem un apbruņojuma, pat bez kaujas ratiem. Viņa vienīgais ierocis bija neprātīgās dusmas, kas gailēja viņā kā uguns. Dantavakram rokā bija tikai vāle, bet viņš bija tik varens, ka no tā soļiem drebēja zeme. Redzot, cik varonīgi nāk Dantavakra, Kungs Krišna izkāpa no saviem kaujas ratiem, jo kara likumi prasīja, ka cīņai jānotiek starp vienlīdzīgiem pretiniekiem. Zinot, ka Dantavakra ir viens un apbruņots tikai ar vāli, arī Kungs Krišna, gatavojoties stāties viņam pretī, paņēma vāli. Kad Kungs Krišna nostājās Dantavakras priekšā, dēmons bija spiests pārtraukt savu varonīgo gājienu, tāpat kā milzīgie jūras viļņi ir spiesti apstāties krastā.

Tad Karūšas valdnieks Dantavakra, stingri satvēris savu vāli, sacīja Kungam Krišnam: «Tā ir ļoti liela laime un veiksme, Krišna, ka mēs varam skatīt viens otru vaigu vaigā. Mans dārgais Krišna! Tu galu galā esi mans brālēns no mātes puses, un man nevajadzētu Tevi tādā veidā nogalināt, bet diemžēl Tu esi izdarījis lielu kļūdu, aizsūtot viņā saulē manu draugu Šālvu. Vēl jo vairāk, ar mana drauga nāvi Tev ir par maz; Es zinu, ka Tu gribi nogalināt arī mani. Tu esi apņēmies to izdarīt, tāpēc man ar vāli nāksies sašķaidīt Tevi gabalos. Krišna, lai gan Tu esi mans radinieks, Tu esi pilnīgs nejēga. Tu esi mūsu lielākais ienaidnieks, tāpēc man Tevi jānogalina jau šodien. Tu esi kā augonis, kas jāizgriež. Es aizvien esmu pateicīgs saviem draugiem un uzskatu sevi par lielu Šālvas parādnieku. Es varu nolīdzināt savu parādu, vienīgi nogalinot Tevi.»

Kā ziloņa vadītājs cenšas savaldīt ziloni ar savu trijžuburi, tā Dantavakra centās valdīt pār Krišnu ar stipriem vārdiem. Beidzis zaimot Krišnu, tas ar vāli iesita Viņam pa galvu un ierēcās gluži kā lauva, bet Krišna pat pēc stiprā Dantavakras sitiena ne sprīdi nepakustējās un nesajuta nekādas sāpes. Paņēmis savu Kaumodakī vāli, Krišna ļoti veikli iesita Dantavakram pa krūtīm tā, ka dēmona sirds pārplīsa divās daļās. Dantavakra sāka vemt asinis un izspūrušiem matiem nokrita zemē, izstiepdams rokas un kājas. Tas viss notika pavisam ātri. Pirms mirkļa Dantavakra vēl bija dzīvs, bet nu viņa ķermenis gulēja zemē. Pēc Dantavakras nāves gluži tāpat kā pēc Šišupālas nāves visi klātesošie redzēja, ka no dēmona ķermeņa izlido maza garīgā mirdzuma dzirkstelīte, kas brīnumaini saplūst ar Kunga Krišnas ķermeni.

Dantavakram bija brālis Vidūratha, kas ļoti pārdzīvoja Dantavakras nāvi. Aiz bēdām un dusmām smagi elsdams, Vidūratha nostājās Kunga Krišnas priekšā ar zobenu un vairogu rokās, lai atriebtu brāļa nāvi. Vidūratha gribēja tūlīt nogalināt Krišnu. Krišna, saprazdams, ka Vidūratha tikai gaida izdevību cirst ar zobenu, paņēma savu Sudaršanas čakru jeb disku, kas ir ass kā bārdas nazis, un vienā acumirklī nocirta Vidūratham galvu ar visu kroni un auskariem.

Tā Kungs Krišna, nogalinājis Šālvu, iznīcinājis viņa brīnumaino gaisa kuģi un ticis galā ar Dantavakru un Vidūrathu, ienāca savā pilsētā Dvārakā. Nogalināt šos lielos varoņus varēja vienīgi Krišna, un tāpēc Viņu slavināja gan debesu padievi, gan Zemes cilvēki. Krišnu ar dziesmām un veselu ziedu lietu līksmi sveica gan diženie gudrie un askēti, gan Sidhas un Gandharvas planētu iedzīvotāji, gan vidjādharas, vāsuki un mahānāgas, gan skaistie enģeļi, Pitrilokas iedzīvotāji, jakšas, kinaras, gan čāranas. Dvārakas iedzīvotāji skaisti izrotāja pilsētu un sarīkoja lielas svinības, un, kad Kungs Krišna gāja cauri pilsētai, Viņam dziļā cieņā sekoja visi Vrišni dinastijas locekļi un Jadu dinastijas varoņi. Tās ir dažas no pārpasaulīgajām spēlēm, ko paveica Kungs Krišna, visu mistisko spēku valdnieks un kosmisko izpausmju Kungs. Nejēgas un dzīvnieciski ļaudis reizēm uzskata, ka Krišnu iespējams uzvarēt, bet patiesībā Viņš ir Dieva Augstākā Personība, un neviens nespēj Viņu sakaut. Krišna ir uzvarētājs vienmēr. Viņš ir vienīgais Dievs, un visi pārējie ir kalpi un Viņa gribas izpildītāji.

Reiz Kungs Balarāma uzzināja, ka Kuru dinastija gatavojas brāļu karam, un vienu pusi vada Durjodhana, bet otru — Pāndavi. Viņš negribēja būt tikai vidutājs miera sarunās. Redzēdams, ka nespēs piedalīties kaujā nevienā no pusēm, Balarāma devās prom no Dvārakas, lai apstaigātu dažādas svētceļojumu vietas. Vispirms Viņš gāja uz svētceļojumu vietu Prabhāsakšētru. Tur Viņš nomazgājās, iepriecināja vietējos brāhmanus un saskaņā ar Vēdu rituāliem veltīja ziedojumus padieviem, pitām, diženiem gudrajiem un ļaudīm. Tieši tā saskaņā ar Vēdām ir jārīkojas svētajās vietās. Pēc tam, vairāku cienījamu brāhmanu pavadīts, Kungs Balarāma nolēma apskatīt vairākas vietas Sarasvatī upes krastā. Viņš apstaigāja Prithūdaku, Bindusaru, Tritakūpu, Sudaršana-tīrthu, Višālatīrthu, Brahmatīrthu un Čakratīrthu. Viņš pabija arī visās svētajās vietās pie Sarasvatī upes, kas tek uz austrumiem. Pēc tam Viņš devās uz visām galvenajām svētceļojumu vietām, kas atrodas Jamunas un Gangas krastos. Galu galā Viņš nonāca svētajā vietā, ko sauc par Naimišāranju.

Svētā vieta Naimišāranja Indijā atrodama vēl šodien, un senajos laikos tajā mēdza satikties diženi gudrie un svētie, lai izprastu garīgo dzīvi un sevis apzināšanos. Kad Naimišāranjā ieradās Kungs Balarāma, tur bija sapulcējušies daudzi pārpasaulnieki, kas rīkoja lielu ziedošanas ceremoniju. Šādas pārpasaulnieku tikšanās mēdza ilgt tūkstošiem gadu. Kad ieradās Kungs Balarāma, visi, kas bija sanākuši svētajā vietā, — viedie, askēti, brāhmani un mācītie zinātnieki — tūlīt piecēlās un ar lielu godu un cieņu sveicināja Kungu. Daži pazemīgi noliecās Viņa priekšā, bet vecākie gudrie un brāhmani pieceļoties deva Viņam savu svētību. Pēc tam Kungs Balarāma tika apsēdināts, un visi klātesošie Viņu godināja. Visi stāvēja, jo ikviens zināja, ka Balarāma ir Dieva Augstākā Personība. Izglītība nozīmē Dieva Augstākās Personības izpratni; un, lai gan Kungs Balarāma bija atnācis uz Zemi kā kšatrijs, visi brāhmani un gudrie, Viņam atnākot, piecēlās, jo zināja, kas ir Kungs Balarāma.

Taču, kad pēc godināšanas Kungs Balarāma apsēdās savā vietā, Viņš ieraudzīja Vjāsadēvas (Vēdu sastādītāja, Dieva avatāra) mācekli Romaharšanu, kas joprojām sēdēja uz vjāsāsanas. Romaharšana nebija ne piecēlies, ne sveicinājis Kungu Balarāmu. Viņš sēdēja uz vjāsāsanas un savā muļķībā iedomājās, ka ir augstāks par Kungu un viņam nav jāpieceļas vai jānoliecas Kunga priekšā. Kungs Balarāma atcerējās Romaharšanas izcelšanos: viņš bija dzimis sūtas ģimenē, tas ir, no brāhmanu mātes un kšatrija tēva. Pat ja Romaharšana uzskatīja Balarāmu par kšatriju, viņam nevajadzēja palikt sēžam uz augstās vjāsāsanas; saskaņā ar savu izcelšanos viņš vispār nedrīkstēja sēdēt augstāk par citiem, jo apkārt bija daudz mācītu brāhmanu un gudro. Kungs Balarāma arī redzēja, ka Romaharšana ne tikai nav vēlējies nokāpt no sava augstā krēsla, bet pat nav gribējis piecelties un sveicināt atnākušo Balarāmadžī. Kungam Balarāmam ļoti nepatika Romaharšanas nekaunība, un Viņš ļoti sadusmojās.

Kad cilvēks sēž uz vjāsāsanas, viņam parasti nav jāpieceļas, sagaidot atnācējus, bet šajā gadījumā apstākļi bija citādi, jo Kungs Baladēva nav parasts cilvēks. Tādēļ, lai gan visi brāhmani bija nolēmuši, ka Romaharšana Sūta ir cienīgs sēdēt uz vjāsāsanas, arī viņam būtu vajadzējis sekot pārējo brāhmanu un mācīto gudro piemēram un atzīt, ka Kungs Balarāma ir Dieva Augstākā Personība. Viņu jāgodā vienmēr, pat ja parastu cilvēku šādos gadījumos nepienākas godāt. Krišnas un Balarāmas atnākšanas īpašais mērķis ir reliģijas principu atjaunošana. Kā teikts Bhagavad-gītā, augstākais reliģijas princips ir sevis uzticēšana Dieva Augstākajai Personībai. Arī Šrīmad Bhāgavatamā apstiprināts, ka augstākā reliģijas pilnība ir garīgā kalpošana Kungam.

Redzot, ka Romaharšana Sūta par spīti visai Vēdu apguvei nesaprot augstākos reliģijas principus, Kungs Balarāma, protams, viņu neatbalstīja. Romaharšanam Sūtam tika dota iespēja kļūt par nevainojamu brāhmanu, bet, tā kā viņš slikti izturējās pret Dieva Augstāko Personību, Kungs Balarāma tūlīt atcerējās tā zemo izcelšanos. Romaharšanam Sūtam bija dota brāhmana vieta, tomēr viņš nebija dzimis brāhmana ģimenē; viņš bija cēlies no pratilomas ģimenes. Saskaņā ar vēdisko izpratni, pastāv divu veidu jauktās ģimenes: anulomas un pratilomas. Ja vīrietis apprecas ar sievieti no zemākas kastas, tad viņu pēctečus sauc par anulomām; bet, ja vīrietis apprecas ar augstākas kastas sievieti, tad viņu bērni ir pratilomas. Romaharšana Sūta bija cēlies no pratilomas ģimenes, jo viņa tēvs bija kšatrijs, bet māte — brāhmane. Tā kā Romaharšanas pārpasaulīgā apzināšanās nebija pilnīga, Kungs Balarāma atcerējās viņa pratilomas izcelšanos. Doma ir tāda, ka jebkuram cilvēkam var tikt dota iespēja kļūt par brāhmanu, bet, ja viņš nepareizi izmanto savu brāhmanisko stāvokli un viņam nav īstenas apzināšanās, tad viņš tomēr nevar tikt atzīts par brāhmanu.

Redzot, cik nepilnīga ir Romaharšanas Sūtas garīgā izpratne, Kungs Balarāma nolēma viņu par uzpūtību sodīt. Kungs teica: «Šis cilvēks ir pelnījis nāvessodu, jo par spīti tam, ka viņš ir Kunga Vjāsadēvas māceklis un ir apguvis no šīs cildenās personības visus Vēdu rakstus, viņš nemaz neizrāda cieņu Dieva Augstākajai Personībai.» Kā teikts Bhagavad-gītā, cilvēks, kurš ir īstens brāhmans un kas ir augsti mācīts, gluži dabiski kļūst arī pieklājīgs. Tomēr, lai gan Romaharšana Sūta bija ļoti izglītots un tam tika dota iespēja kļūt par brāhmanu, viņš nebija kļuvis pieklājīgs. No šī piemēra mēs varam saprast, ka cilvēks, kurš ļoti lepojas ar saviem materiālajiem ieguvumiem, nevar kļūt brāhmaniski pieklājīgs. Šāda cilvēka izglītība ir tikpat vērtīga kā dārgakmens, kas rotā čūskas kapuci. Par spīti dārgakmenim, čūska ir un paliek čūska. Tā ir tikpat bīstama kā agrāk. Ja cilvēks nekļūst lēnprātīgs un pazemīgs, tad visa viņa Vēdu un Purānu apguve, visas plašās šāstru zināšanas ir kā drēbes, kā dejotāja tērps. Kungs Balarāma domāja: «Es esmu atnācis, lai sodītu viltvāržus, kuri ir iekšēji netīri, bet ārēji izliekas par ļoti izglītotiem un ticīgiem. Viņus nogalinot, Es tiem neļaušu turpmāk grēkot, tāpēc tas ir pareizi.»

Kungs Balarāma izvairījās no piedalīšanās Kurukšētras kaujā, tomēr Viņš bija Dieva Augstākā Personība, un reliģijas principu atjaunošana bija Viņa galvenais pienākums. Apdomājis to visu, Kungs Balarāma nogalināja Romaharšanu Sūtu, iesitot viņam ar kušas smilgu, kas ir parasts zāles stiebrs. Ja kāds uzdod jautājumu, kā tas bija iespējams, atbilde ir dota Šrīmad Bhāgavatamā, kur izmantots vārds «prabhu» (saimnieks). Dievs Kungs vienmēr ir pārpasaulīgs, Viņš ir visspēcīgs un var darīt to, ko pats vēlas, Viņš nav pakļauts materiālajiem likumiem un principiem. Tādēļ arī Kungs Balarāma varēja nogalināt Romaharšanu Sūtu, vienkārši iesitot viņam ar kušas zāles stiebru.

Par Romaharšanas Sūtas nāvi visi ļoti bēdājās, skanēja skaļas raudas un vaimanas. Lai gan brāhmani un gudrie zināja, ka Kungs Balarāma ir Dieva Augstākā Personība, viņi tomēr atļāvās iebilst pret Kunga rīcību. Brāhmani pazemīgi sacīja: «Dārgais Kungs, mēs domājam, ka Tava rīcība nesaskan ar reliģijas principiem. Dārgais Kungs Jadunandana, zini, ka mēs, brāhmani, ievēlējām Romaharšanu Sūtu šajā augstajā amatā uz visu lielās ziedošanas laiku. Viņš sēdēja uz vjāsāsanas pēc mūsu gribas, un tam, kurš sēž uz vjāsāsanas, sagaidot atnācējus, nav jāpieceļas. Vēl jo vairāk, mēs devām Romaharšanam Sūtam svētību, ka viņš varēs dzīvot bez kādām raizēm. Tu, Kungs, esi nogalinājis viņu, to visu nezinot, un tāpēc mēs uzskatām, ka Tava rīcība ir pielīdzināma brāhmana nogalināšanai. Dārgais Kungs, visu kritušo dvēseļu atpestītāj! Mēs nešaubāmies, ka Tu esi visu Vēdu principu zinātājs. Tu esi visu mistisko spēku saimnieks, tāpēc Vēdu norādījumus nevar attiecināt uz Tevi kā uz parastu cilvēku. Taču mēs lūdzam, lai Tu savā bezcēloņu žēlastībā pret citiem būtu tik labs un izpirktu Romaharšanas Sūtas nogalināšanas grēku. Taču mēs Tev nepiedāvājam nekādu noteiktu grēku izpirkšanas veidu. Lūdzu, izvēlies to pats, lai citi varētu sekot Tavam piemēram. Ja kaut ko dara dižena personība, tad parastie ļaudis tai seko.»

Kungs atbildēja: «Jā, Man ir jāizpērk šis grēks. Lai gan Es esmu rīkojies pareizi, ja tā darītu kāds cits, tad tas būtu nepareizi, tāpēc Es uzskatu, ka Mans pienākums ir darīt to, ko šajā gadījumā iesaka autoritatīvi raksti. Es arī varu atdot Romaharšanam Sūtam dzīvību, dāvāt viņam garu mūžu, daudz spēka un jutekļu spējas. Ja jūs vēlaties, tad Es ar prieku došu viņam visu, ko lūgsiet. Es būšu laimīgs, ja varēšu dot šīs svētības un izpildīt jūsu vēlmes.»

Šie Kunga Balarāmas vārdi skaidri parāda, ka Dieva Augstākā Personība savā darbībā ir brīva. Lai gan Romaharšanas Sūtas nogalināšanu varētu uzskatīt par nepareizu rīcību, Kungs to visu vienā mirklī varēja vērst par labu un dot svētību visiem. Tas nozīmē, ka mēs nedrīkstam atdarināt Dieva Augstākās Personības darbību; mums vienkārši jāseko Kunga norādījumiem. Lai gan diženie un mācītie gudrie bija uzskatījuši Kunga Balarāmas rīcību par nepareizu, viņi redzēja, ka Kungs tūlīt visu var vērst par labu un vēl labāku. Nevēlēdamies teikt kaut ko sliktu par Romaharšanas Sūtas nogalināšanu un kaut kādā ziņā iejaukties Kunga misijā, gudrie lūdza: «Dārgais Kungs! Tu esi izmantojis kušas ieroci tik neparastā veidā, tāpēc lai viss paliek kā ir. Tu esi gribējis nogalināt Romaharšanu Sūtu, tādēļ viņu vairs nevajag atdzīvināt. Tajā pat laikā Tu, Kungs, varbūt atceries, ka mēs, gudrie un brāhmani, svētījām viņu ar ilgu mūžu, un arī šī svētība nedrīkst iet zudumā.» Tādējādi mācīto brāhmanu lūgums bija pretrunīgs, jo viņi gribēja gan saglabāt svētību, ka Romaharšana Sūta varēs dzīvot līdz pat lielās ziedošanas beigām, gan arī nevēlējās, lai Romaharšanas nogalināšana no Balarāmas puses izrādītos kļūda.

Dieva Augstākā Personība atrisināja šo jautājumu tādā veidā, kas atbilda Viņa augstajam stāvoklim. Balarāma sacīja: «Vēdas norāda, ka dēls ir tēva pārstāvis. Tā kā dēls rodas no tēva ķermeņa, Romaharšanas Sūtas dēlam Ugrašravam Sūtam no šī brīža jāstājas tēva vietā un jāturpina Purānu apspriešana, un, tā kā jūs vēlējāties, lai Romaharšanam būtu ilgs mūžs, šo svētību saņems viņa dēls. Ugrašrava baudīs visu, kas tika dots Romaharšanam, — ilgu mūžu, labu veselību, dzīvi bez raizēm un pilnīgu spēku visiem jutekļiem.»

Tad Kungs Balarāma lūdza, lai gudrie un brāhmani bez šīs Romaharšanas dēlam dotās svētības prasītu vēl kādu svētību. Viņš teica, ka tūlīt gatavs visu izpildīt. Šai ziņā Kungs izturējās kā parasts kšatrijs, un Viņš teica gudrajiem, ka nezina, kādā veidā jāizpērk grēks par Romaharšanas nogalināšanu, un visu, ko gudrie ieteiks, Viņš ar prieku pieņems.

Brāhmani saprata, ko vēlas Kungs, un tāpēc ieteica Viņam izpirkt grēkus tādā veidā, lai brāhmaniem būtu no tā kāds labums. Viņi sacīja: «Dārgais Kungs! Ir tāds dēmons vārdā Balvala. Šis ārkārtīgi varenais dēmons ir Ilvalas dēls, un viņš ik pēc divām nedēļām pilnā un jaunā mēnesī ierodas šajā svētajā vietā, lai traucētu mums veikt ziedošanas ceremoniju. Ak, Dašārhas ģimenes pēcteci, lūdzu, nogalini šo dēmonu. Ja Tu būsi tik labs un to paveiksi, tad mēs uzskatīsim Tavu grēku par izpirktu. Dēmons mēdz negaidīti ierasties šajā vietā un apliet gan mūs, gan svētvietu ar tādām nešķīstām lietām kā strutām, asinīm, izkārnījumiem, urīnu un vīnu. Kad Tu būsi nogalinājis Balvalu, tad varēsi turpināt savu ceļojumu pa svētajām vietām un tā pēc divpadsmit mēnešiem būsi pilnīgi brīvs no visiem grēkiem. Tāds ir mūsu ieteikums.»

Tā beidzas Bhaktivēdāntas skaidrojums grāmatas «Krišna» septiņdesmit septītajai nodaļai «Dantavakras, Vidūrathas un Romaharšanas nāve».


Tālāk: 78. nodaļa

Saturs Bibliotēka