Krišna, Dieva Augstākā Personība septiņdesmit astotā nodaļa

null

Septiņdesmit astotā nodaļa

Balvalas atbrīvošana
un Kunga Balarāmas ceļojums
pa svētajām vietām

Kungs Balarāma sagatavojās dēmona Balvalas sagaidīšanai. Laikā, kad dēmons parasti uzbruka svētajai vietai, sacēlās briesmīga vētra ar krusu, debesis bija putekļu pilnas, un bija jūtama smirdoņa. Tūlīt pēc tam nelietīgais dēmons Balvala sāka liet no debesīm urīnu, izkārnījumus un citu nešķīstu šķidrumu straumes tieši pār ziedošanas vietu. Pēc šī uzbrukuma parādījās pats dēmons ar lielu trijžuburi rokās. Balvala bija milzīgs, un viņa melnais augums atgādināja lielu ogļu kalnu. Dēmona bārda, mati un ūsas bija sarkanas kā varš. Lielās bārdas un ūsu dēļ viņa mute likās šaušalīga. Ieraudzījis dēmonu, Kungs Balarāma tūlīt sagatavojās viņam uzbrukt. Viņš sāka domāt, kā lielo dēmonu varētu sašķaidīt gabalos. Tad Kungs Balarāma piesauca savu arklu un vāli, un ieroči tūlīt ieradās pie Viņa. Dēmons Balvala lidoja debesīs, un, tikko radās izdevība, Kungs Balarāma ar savu arklu norāva viņu zemē un dusmās ar vāli sašķaidīja dēmona galvu. No Balarāmas sitiena dēmonam ielūza piere un asinis plūda straumēm. Dēmons, kas bija sagādājis tik lielas ciešanas dievbijīgajiem brāhmaniem, skaļi kliegdams, nokrita zemē gluži kā liels, zibens sašķaidīts kalns ar sarkanā mīnija virsotni.

Naimišāranjas iedzīvotāji, mācītie gudrie un brāhmani, to redzot, bija ļoti priecīgi, un veltīja Kungam Balarāmam pazemīgas lūgšanas. Viņi no visas sirds svētīja Kungu un teica, ka viss, ko Kungs Balarāma darīs, vienmēr lieliski izdosies. Tad gudrie un brāhmani sarīkoja ceremoniālu Kunga Balarāmas mazgāšanu un nomazgāja Viņu gluži tāpat, kā padievi mazgā valdnieku Indru pēc uzvaras pār dēmoniem. Brāhmani un gudrie godināja Kungu Balarāmu, pasniedzot Viņam lieliskas jaunas drēbes, rotas un uzvaras vītni no brīnišķīgiem, mūžīgiem un nenovīstošiem lotosa ziediem.

Pēc šī notikuma Kungs Balarāma atvadījās no Naimišāranjas brāhmaniem un citu brāhmanu pavadībā devās uz Kaušikī upes krastu. Nomazgājies šajā svētajā vietā, Viņš ceļoja tālāk uz Sarajū upi un aizgāja līdz tās iztekai. Ceļodams gar Sarajū upes krastu, Viņš nonāca līdz Prajāgai, kur satek kopā trīs upes: Ganga, Jamuna un Sarasvatī. Arī tur Viņš mazgājās, vietējos tempļos godināja Dievu un saskaņā ar Vēdu rakstiem izpildīja rituālus, kas bija veltīti senčiem un gudrajiem. Pēc tam Viņš aizgāja uz gudrā Pulahas āšramu un no turienes devās uz Gandakī, kas atrodas Gomatī upes krastā. Pēc tam Viņš nomazgājās Vipāšas upē. Tad Viņš devās uz Šonas upes krastu. (Šona vēl mūsdienās ir viena no lielajām Bihāras apgabala upēm.) Arī tur Viņš nomazgājās un veica Vēdu rituālistiskās ceremonijas. Turpinot ceļojumu, Kungs Balarāma nonāca svētajā Gajas pilsētā, kur atrodas slavens Višnu templis. Paklausot sava tēva Vasudēvas padomam, Viņš šajā Višnu templī veica ziedojumus senčiem. No turienes Viņš devās ceļā uz svētās Gangas ieteku Bengālijas līcī. Šo svēto vietu sauc par Gangāsāgaru, un arī mūsdienās tur katru gadu janvāra beigās pulcējas daudz svētu un dievbijīgu ļaužu gluži tāpat kā Prajāgā, kur ik gadus notiek Magha Mēlas svētki.

Nomazgājies un izpildījis rituālus Gangāsāgarā, Kungs Balarāma devās uz Mahēndra Parvatas kalnu, kur tikās ar Kunga Krišnas avatāru Parašurāmu un pazemīgi noliecās viņa priekšā. Pēc tam Kungs Balarāma sāka iet uz Indijas dienvidiem un apceļoja Godāvarī upes krastus. Nomazgājies Godāvarī un paveicis nepieciešamos rituālus, Viņš pabija vēl pie trijām upēm: Vēnas, Pampas un Bhīmarathī. Pie Bhīmarathī atrodas dievība, ko sauc par Svāmī Kārtikēju. Apskatījis Kārtikēju, Kungs Balarāma devās uz Mahārāštras apgabala svētceļojumu pilsētu Šailapuru. Šailapura ir viens no lielākajiem rajoniem Mahārāštras apgabalā. Tad Kungs Balarāma gāja uz Dravidadēšu. Dienvidindija ir sadalīta piecās daļās, kuras sauc par Pančadravidu. Arī Ziemeļindija ir sadalīta piecās daļās, un tās sauc par Pančagaudu. Visi galvenie mūsu laikmeta āčārjas — Šankarāčārja, Rāmānudžāčārja, Madhvāčārja, Višnusvāmī un Nimbārka — ir ieradušies šajā pasaulē Dravidas apgabalos. Turpretī Kungs Čaitanja ir atnācis Bengālijā, kas ir daļa no piecām Gaudadēšām.

Nozīmīgākā svētceļojumu vieta Dienvidindijā jeb Dravidā ir Vēnkatāčala, ko parasti sauc par Bāladžī. Pabijis šajā vietā, Kungs Balarāma devās uz Višnukānčī, bet no turienes — uz Kāvērī upes krastu. Viņš nomazgājās Kāvērī upē un tad gāja tālāk uz Rangakšētru. Rangakšētrā atrodas lielākais templis pasaulē, un tā Višnu dievību sauc par Ranganāthu. Līdzīgs Ranganāthas templis atrodas Vrindāvanā, lai gan tas nav tik liels kā Rangakšētras templis.

Pa ceļam uz Višnukānčī Kungs Balarāma apmeklēja arī Šivakānčī. Pabijis Rangakšētrā, Viņš devās uz Mathuru, ko parasti sauc par Dienvidindijas Mathuru. Pēc tam Viņš ceļoja uz Sētubandhu, vietu, kur Kungs Rāmačandra uzbūvēja akmens tiltu no Indijas uz Lanku (Šrilanku). Šajā svētajā vietā Kungs Balarāma uzdāvināja vietējiem priesteriem brāhmaniem desmittūkstoš govis. Ir tāda Vēdu paraža, ka bagāts svētceļnieks dāvina svēto vietu priesteriem zirgus, govis, rotājumus un drēbes. Svēto vietu apceļošana un priesteru brāhmanu apdāvināšana ar visu nepieciešamo šajā Kali laikmetā gandrīz aizmirsta. Sabiedrības bagātākā daļa Vēdu kultūras pagrimuma dēļ vairs nevēlas apceļot svētās vietas, un priesteri brāhmani, kas ir atkarīgi no šādiem viesiem, arī nespēj, kā nākas, pildīt savu pienākumu un palīdzēt svētceļniekiem. Svēto vietu priesterus brāhmanus sauc par pandām jeb panditiem. Tas nozīmē, ka agrāk tie bija mācīti, ļoti izglītoti brāhmani, kuri ļoti labi prata pastāstīt par svētajām vietām un to jēgu, un tādā veidā gan ceļotāji, gan priesteri, viens otram palīdzot, guva svētību.

No Šrīmad Bhāgavatamas aprakstiem kļūst skaidrs, ka Kungs Balarāma, apceļojot dažādās svētvietas, rūpīgi ievēroja Vēdu likumus. Uzdāvinājis brāhmaniem govis Sētubandhā, Kungs Balarāma devās uz Kritamālas un Tāmraparnī upēm. Abas šīs upes izslavētas par svētām, un Kungs Balarāma tajās nomazgājās. Tālāk Viņš gāja uz Malajas kalnu. Šis Malajas kalns ir ļoti liels, un ir teikts, ka tas ir viens no septiņiem Malajas kalniem. Šajā vietā mēdza uzturēties diženais gudrais Agastja, un Kungs Balarāma apciemoja gudro un pazemīgi noliecās viņa priekšā. Saņēmis gudrā svētību un atvadījies no viņa, Kungs Balarāma devās tālāk uz Indijas okeānu.

Pašā pussalas galā atrodas liels dievietes Durgas templis, un viņa šajā vietā tiek saukta par Kanjākumārī. Kanjākumārī templi apmeklēja arī Kungs Rāmačandra, un no tā var secināt, ka šis templis ir pastāvējis miljoniem gadu. No turienes Kungs Balarāma devās uz svēto pilsētu Phālgunatīrthu, kas atrodas Indijas okeāna jeb Dienvidu okeāna krastā. Phālgunatīrtha ir slavena ar to, ka tur guļ Kungs Višnu savā Anantas avatārā. No Phālgunatīrthas Kungs Balarāma devās tālāk uz svētceļojumu vietu Pančāpsarasu. Arī tur Viņš saskaņā ar Vēdu principiem nomazgājās un izpildīja rituālus. Arī šī ir Kunga Višnu svētvieta, un tāpēc Kungs Balarāma vietējiem priesteriem brāhmaniem uzdāvināja desmittūkstoš govis.

Nonācis līdz Kumari ragam, Kungs Balarāma sāka iet uz Kēralas pusi. Kēralas valsts Dienvidindijā atrodas vēl tagad, un to sauc par Dienvidkēralu. Pabijis šajā vietā, Kungs devās uz Gokarnatīrthu, kur pastāvīgi tiek godināts Kungs Šiva. Tad Balarāma apskatīja Ārjādēvī templi, kuram visapkārt ir ūdens. No šīs salas Viņš devās uz Šūrpāraku. Pēc tam Kungs Balarāma nomazgājās Tāpī, Pajošnī un Nirvindhjas upēs un gāja uz Dandakāranjas mežu. Šajā pašā Dandakāranjas mežā Kungs Rāmačandra dzīvoja izsūtījuma laikā. Pēc tam Kungs Balarāma nonāca pie Narmadas upes, kas ir lielākā upe Centrālindijā. Svētās Narmadas krastā atrodas svētceļojumu vieta Māhišmatī Purī. Nomazgājies tur saskaņā ar Vēdu principiem, Kungs Balarāma atgriezās Prabhāsatīrthā, no kurienes Viņš bija sācis savu ceļojumu.

Nonācis Prabhāsatīrthā, Kungs Balarāma no brāhmaniem uzzināja, ka lielākā daļa kšatriju Kurukšētras kaujā krituši. Vēsts par to, ka pasaule atbrīvojusies no lielā sloga, Balarāmu iepriecināja. Kungs Krišna un Balarāma bija atnākuši uz Zemi, lai mazinātu slogu, ko bija radījuši godkārīgie kšatriju valdnieki ar saviem lielajiem karaspēkiem. Tāda ir materiālistiskā dzīve: ļaudis nav apmierināti, iegūstot tikai to, kas viņiem nepieciešams. Savā godkārībā viņi tiecas iegūt aizvien vairāk un vairāk, un šīs nelikumīgās vēlmes ierobežo dabas jeb Dieva likumi, kas izpaužas kā bads, karš, sērgas un līdzīgas nelaimes. Kungs Balarāma uzzināja, ka Kuru joprojām turpina cīnīties, lai gan lielākā daļa kšatriju jau ir nogalināti. Tāpēc Viņš devās uz kaujas lauku un nonāca tur tieši tajā dienā, kad notika Bhīmasēnas un Durjodhanas divkauja. Kungs Balarāma bija abu pretinieku labvēlis, tāpēc Viņš vēlējās pārtraukt divkauju, taču tas neizdevās.

Kad ieradās Kungs Balarāma, valdnieks Judhišthira, viņa jaunākie brāļi Nakula un Sahadēva, kā arī Kungs Krišna un Ardžuna tūlīt pazemīgi sveicināja Viņu, taču neteica ne vārda. Tie klusēja tāpēc, ka Kungs Balarāma zināmā mērā bija pieķēries Durjodhanam, kurš no Balarāmadžī bija iemācījies vāles cīņu. Kamēr notika cīņa, valdnieks Judhišthira un pārējie domāja, ka Balarāma varbūt ir atnācis, lai kaut ko bilstu par labu Durjodhanam, un tāpēc viņi klusēja. Durjodhana un Bhīmasēna bija ļoti iekarsuši un daudzo skatītāju acu priekšā cīnījās ar vālēm tik meistarīgi, ka likās — viņi dejo, tomēr bija skaidri redzams, ka abi ir ļoti nikni.

Kungs Balarāma, vēlēdamies divkauju apturēt, sacīja: «Mani dārgie valdnieki, Durjodhana un Bhīmasēna! Es zinu, ka jūs abi esat diženi karotāji un visā pasaulē izslavēti varoņi, tomēr Es uzskatu, ka Bhīmasēna ir spēcīgāks par Durjodhanu, bet Durjodhana ir pārāks vāļu cīņas mākslā. Ņemot to visu vērā, Es domāju, ka neviens no jums cīņā nav vājāks par otru. Ir visai maza iespēja, ka kāds no jums paliks zaudētājos. Tāpēc, lūdzu, nešķiediet savu laiku veltīgi. Es gribu, lai jūs pārtrauktu šo bezjēdzīgo cīņu.»

Ar savu norādījumu Kungs Balarāma gribēja labu gan Bhīmasēnam, gan Durjodhanam. Taču pretinieki viens uz otru bija tik ļoti nikni, ka spēja domāt tikai par savu mūžseno naidu. Katrs no viņiem gribēja otru nogalināt, tāpēc tie nepievērsa īpašu uzmanību Kunga Balarāmas norādījumam. Gan Durjodhana, gan Bhīmasēna cīņas neprātā atcerējās tikai savstarpējos apvainojumus un slikto izturēšanos. Kungs Balarāma, saprazdams, kas viņus sagaida, vairs negribēja ielaisties tālākās sarunās. Tāpēc Viņš nolēma nevis palikt, bet gan atgriezties Dvārakā.

Kad Balarāma ieradās Dvārakā, Viņu ar lielu sajūsmu sagaidīja radinieki un draugi, kuri ar valdnieku Ugrasēnu un citiem vecākajiem ģimenes locekļiem priekšgalā iznāca Viņu sagaidīt. Pēc tam Kungs Balarāma atkal devās uz svētceļojumu vietu Naimišāranju, kur gudrie, svētie un brāhmani pieceļoties Viņu sagaidīja. Tie saprata, ka Kungs Balarāma, lai gan Viņš bija kšatrijs, vairs nevēlas ne ar vienu cīnīties. Brāhmani un gudrie, kas vienmēr vēlas mieru, par to ļoti priecājās. Visi dziļā mīlestībā apskāva Balarāmu un aicināja Viņu svētajā Naimišāranjā paveikt dažādas ziedošanas ceremonijas. Patiesībā Kungam Balarāmam nav nekādas vajadzības veikt ziedošanas, kas ir ieteiktas parastiem ļaudīm; Viņš ir Dieva Augstākā Personība, un tāpēc Viņš pats ir visu šo ziedošanu baudītājs. Viņš veica ziedošanas tikai tādēļ, lai parādītu parastajiem ļaudīm piemēru, kā ir jāseko Vēdu norādījumiem.

Dieva Augstākā Personība Balarāma Naimišāranjas gudrajiem un svētajiem mācīja, kādas ir dzīvo būtņu attiecības ar šo kosmisko izpausmi, kā cilvēkam jāraugās uz Visumu un kādām jābūt viņa attiecībām ar to, lai sasniegtu augstāko pilnības mērķi — izpratni, ka visa kosmiskā izpausme balstās uz Dieva Augstāko Personību un ka Dieva Augstākā Personība arī visu caurstrāvo. Savā Paramātmas veidolā Tā atrodas pat visniecīgākajos atomos.

Pēc tam notika Kunga Balarāmas avabhrithas mazgāšanās ceremonija, kāda tiek rīkota pēc ziedošanām. Nomazgājies, Kungs Balarāma apģērbās jaunās zīda drēbēs un izrotājās ar brīnišķīgiem dārgakmeņiem. Apkārt Balarāmam bija Viņa radinieki un draugi, un Viņš izskatījās kā pilns mēness starp pārējiem debesu spīdekļiem. Kungs Balarāma ir pati Dieva Personība Ananta, tāpēc Viņš nav aptverams ar prātu, saprātu vai ķermeni. Viņš ieradās cilvēka izskatā un darbojās kā cilvēks, lai īstenotu savu mērķi; Viņa darbību mēs varam izskaidrot tikai kā Kunga spēles. Neviens nespēj novērtēt Kunga Balarāmas spēļu bezgalīgo plašumu, jo Viņš ir visvarens. Kungs Balarāma ir sākotnējais Višnu, tāpēc ikviens, kas no rīta un vakarā atceras šīs Kunga Balarāmas spēles, noteikti kļūst par diženu Dieva Augstākās Personības bhaktu, un viņa mūžs ir visādā ziņā veiksmīgs.

Tā beidzas Bhaktivēdāntas skaidrojums grāmatas «Krišna» septiņdesmit astotajai nodaļai «Balvalas atbrīvošana un Kunga Balarāmas ceļojums pa svētajām vietām».


Tālāk: 79. nodaļa

Saturs Bibliotēka