Krišna, Dieva Augstākā Personība septiņdesmit devītā nodaļa

null

Septiņdesmit devītā nodaļa

Kunga Krišnas tikšanās
ar brāhmanu Sudāmu

Valdnieks Parīkšits klausījās stāstus par Kunga Krišnas un Kunga Balarāmas spēlēm no Šukadēvas Gosvāmī. Klausīšanās par šīm spēlēm sagādā pārpasaulīgu prieku, un Mahārādža Parīkšits Šukadēvam Gosvāmī sacīja: «Mans dārgais kungs! Dieva Augstākā Personība Krišna reizē dod gan atbrīvi, gan mīlestību uz Dievu. Katrs, kas kļūst par Dieva Kunga bhaktu, gluži dabiski sasniedz arī atbrīvi; nekādas atsevišķas pūles nav vajadzīgas. Dievs Kungs ir bezgalīgs, un arī Viņa spēles un darbība, kas saistīta ar kosmiskās izpausmes radīšanu, uzturēšanu un iznīcināšanu, ir bezgalīga. Tāpēc es vēlos kaut ko uzzināt par tām Viņa spēlēm, par kurām tu vēl neesi stāstījis. Mans dārgais kungs! Saistītās dvēseles materiālajā pasaulē cer gūt laimi no jutekļu apmierināšanas, taču šīs cerības nekad nepiepildās. Tieksme pēc materiālajām baudām pastāvīgi dursta saistīto dvēseļu sirdis. Bet es pats jūtu, cik ļoti pārpasaulīgie stāsti par Kunga Krišnas spēlēm var atbrīvot cilvēku no materiālas darbības, kas vērsta uz jutekļu apmierināšanu. Es domāju, ka neviens saprātīgs cilvēks neatteiksies atkal un atkal klausīties stāstus par Dieva Kunga pārpasaulīgajām spēlēm; vienkārši klausoties, cilvēks var pastāvīgi gremdēties pārpasaulīgā laimē. Tad materiālā jutekļu apmierināšana viņu vairs nesaista.»

Runājot ar Šukadēvu Gosvāmī, Mahārādža Parīkšits minēja divus svarīgus vārdus: «višana» un «višēšagja». «Višana» nozīmē «drūms». Materiālistiskie ļaudis izgudro dažādus veidus un līdzekļus, lai būtu pilnīgi apmierināti, taču viņi patiesībā ir un paliek drūmi. Varētu teikt, ka arī pārpasaulnieki reizēm ir drūmi. Taču Mahārādža Parīkšits teica «višēšagja». Pārpasaulnieki ir divu veidu, t.i., impersonālisti un personālisti. Vārds «višēšagja» norāda uz personālistiem, kurus saista pārpasaulīgā daudzveidība. Bhaktas gūst prieku, klausoties par Visaugstā Kunga personisko darbību, turpretī impersonālisti, kurus patiesībā vairāk saista Dieva Kunga bezpersoniskā iezīme, ir tikai virspusēji pieķērušies Dieva Kunga personiskās darbības izpratnei. Tādēļ impersonālisti par spīti saskarsmei ar Dieva Kunga spēlēm nespēj pilnībā saprast, kādu svētību no tām var gūt, un tādējādi auglīgās darbības dēļ tie ir tikpat drūmi kā materiālisti.

Valdnieks Parīkšits turpināja: «Runas spēju var darīt pilnīgu, vienīgi aprakstot Dieva Kunga pārpasaulīgās īpašības. Spēja strādāt ar rokām var atnest veiksmi tikai tad, kad cilvēks ar tām kalpo Kungam. Prāts var būt mierīgs vienīgi tad, kad cilvēks pilnībā apzinās Krišnu un domā tikai par Viņu. Tas nenozīmē, ka visu laiku jābūt iegrimušam domās; vienkārši jāsaprot, ka Krišna, Absolūtā Patiesība, savā vienuviet esošajā Paramātmas veidolā caurstrāvo visu. Ja vien cilvēks spēj domāt, ka Krišna Paramātmas veidolā atrodas visur, pat atomā, tad viņš var padarīt visas prāta norises — domāšanu, jušanu un vēlēšanos — pilnīgas. Pilnīgs bhakta neraugās uz materiālo pasauli tā, kā cilvēks ar materiālu skatījumu, jo viņš redz, ka Paramātmas izskatā visur atrodas viņa godināmais Kungs.»

Pēc tam Mahārādža Parīkšits teica, ka ausis var izmantot pilnīgā veidā, ja ar tām klausās stāstus par Dieva Kunga pārpasaulīgo darbību, un galvu var pilnībā izmantot, ja to noliec Dieva Kunga un Viņa pārstāvju priekšā. Virsdvēsele dzīvās būtnes sirdī pārstāv Dievu Kungu, par to nav jāšaubās, un tāpēc augsta līmeņa bhakta godā visas dzīvās būtnes, uzskatot to ķermeņus par Dieva Kunga tempļiem. Taču visi nevar nonākt šādā līmenī vienā mirklī, jo tāds redzējums ir tikai augstākā līmeņa bhaktām. Otrā līmeņa bhakta par Krišnas pārstāvjiem uzskata vaišnavus jeb Dieva Kunga bhaktas, un iesācējs bhakta jeb trešā līmeņa bhakta var noliekt galvu templī Dievības un garīgā skolotāja priekšā, jo garīgais skolotājs ir tieša Dieva Augstākās Personības izpausme. Tāpēc, vienalga, vai cilvēks ir iesācējs, vai viņš ir daļēji pilnveidojies, vai arī sasniedzis augstāko līmeni — savu galvu viņš var izmantot pilnīgi, noliecot to Dieva Kunga vai Viņa pārstāvju priekšā. Arī savas acis cilvēks var padarīt pilnīgas, skatoties uz Dievu Kungu un Viņa pārstāvi. Tādā veidā ikviens var izmantot dažādās ķermeņa daļas augstākās pilnības sasniegšanai, ja viņš ar tām kalpo Dievam Kungam vai Viņa pārstāvim. Ja cilvēks neko vairāk nespēj, viņš var vienkārši noliekties Dieva Kunga un viņa pārstāvja priekšā un dzert čaranāmritu jeb ūdeni, ar kuru mazgātas Dieva Kunga vai Viņa bhaktas lotospēdas.

Kad Šukadēva Gosvāmī noklausījās šos Mahārādžas Parīkšita vārdus, viņu pārņēma bhakti ekstāze, jo viņš bija ļoti priecīgs par valdnieka Parīkšita dziļo vaišnavu filozofijas izpratni. Šukadēva Gosvāmī jau stāstīja Šrīmad Bhāgavatamu, kurā aprakstīta Dieva Kunga darbība, un, kad Mahārādža Parīkšits lūdza viņu turpināt, Šukadēva Gosvāmī to darīja ar lielu prieku.

Kungam Krišnam bija draugs, kāds ļoti labs brāhmans. Kā jau nevainojamam brāhmanam, viņam bija ļoti dziļas pārpasaulīgas zināšanas, un, pateicoties tām, viņš nemaz nebija pieķēries materiālajām baudām. Brāhmans vienmēr bija mierīgs un pilnībā valdīja pār saviem jutekļiem. Tas nozīmē, ka šis brāhmans bija pilnīgs bhakta, jo tas, kurš nav pilnīgs bhakta, nevar iegūt augstākās zināšanas. Bhagavad-gītā teikts, ka cilvēks, kas sasniedzis zināšanu pilnību, uztic sevi Dieva Augstākajai Personībai. Citiem vārdiem sakot, ikviens, kas veltījis savu dzīvi, lai kalpotu Dieva Augstākajai Personībai, ir sasniedzis pilnīgas zināšanas. Šīs zināšanas dod iespēju atsacīties no materiālistiskā dzīves veida. Atsacīšanās nozīmē pilnīgu varu pār jutekļiem, kuri vienmēr tiecas pēc materiālajām baudām. Bhaktas jutekļi attīrās, un šajā līmenī bhakta ar tiem kalpo Dievam Kungam. Tas veido visu garīgās kalpošanas lauku.

Lai gan Kunga Krišnas draugs, brāhmans, bija ģimenes cilvēks, viņš nekrāja bagātības un netiecās pēc dzīves ērtībām, tādēļ bija apmierināts ar visu, kas nāca pats par sevi un ko deva liktenis. Tas liecina par pilnīgām zināšanām. Tas, kuram ir pilnīgas zināšanas, saprot, ka cilvēks nevar būt laimīgāks, nekā liktenis viņam ir lēmis. Šajā materiālajā pasaulē ikvienam ir nolemts noteikts ciešanu daudzums un noteikts laimes daudzums. Katras dzīvās būtnes laime un ciešanas jau ir iepriekš noliktas. Neviens ar materiālistisku dzīvi nevar palielināt vai samazināt laimi. Tāpēc brāhmans lieki nerūpējās, lai iegūtu vairāk materiālas laimes; viņš savu laiku veltīja, lai pilnveidotos Krišnas apziņā. Ārēji viņš likās ļoti nabadzīgs, jo viņam pašam nebija labu drēbju, un viņš tādas nevarēja sagādāt arī sievai. Grūto materiālo apstākļu dēļ brāhmans un viņa sieva nevarēja pat, kā nākas, paēst un tāpēc bija ļoti novājējuši. Brāhmana sieva neraizējās par savām ērtībām, bet bija norūpējusies par vīru, kurš bija ļoti dievbijīgs. Vājās veselības dēļ viņa drebēja. Un, lai gan brāhmana sievai nepatika pamācīt savu vīru, viņa tam sacīja.

«Mans dārgais kungs! Es zinu, ka laimes dievietes vīrs Kungs Krišna ir tavs draugs. Tu arī esi Kunga Krišnas bhakta, un Viņš aizvien ir gatavs savam bhaktam palīdzēt. Pat ja tu uzskati, ka tu garīgi nekalpo Dievam Kungam, tu, vienalga, esi uzticējis sevi Viņam, un Kungs šādas dvēseles sargā. Vēl jo vairāk, es zinu, ka Kungs Krišna no Vēdu kultūras viedokļa ir paraugpersonība. Viņš vienmēr atbalsta brāhmanisko kultūru un ir ļoti labs pret īsteniem brāhmaniem. Tev ir ļoti paveicies, jo Dieva Augstākā Personība ir tavs draugs. Tādiem cilvēkiem kā tu Kungs Krišna ir vienīgais patvērums, jo tu esi pilnībā uzticējis sevi Viņam. Tu esi svēts, izglītots un pilnībā valdi pār saviem jutekļiem. Tādēļ Kungs Krišna ir tavs vienīgais patvērums. Lūdzu, ej pie Viņa! Es esmu pārliecināta, ka Viņš tūlīt sapratīs, cik nabadzīgs tu esi. Tu arī esi ģimenes cilvēks, tāpēc nabadzība tev nozīmē ciešanas. Tiklīdz Kungs Krišna sapratīs, kā tev klājas, Viņš tev noteikti dos pietiekami daudz bagātības, lai tu varētu ērti dzīvot. Tagad Kungs Krišna ir Bhodžas, Vrišni un Andhakas dinastiju valdnieks, un es esmu dzirdējusi, ka Viņš nekad neatstāj savu galvaspilsētu Dvāraku. Viņam nav nekādu darbu ārpus pilsētas. Kungs Krišna ir tik labs un devīgs, ka Viņš tūlīt dāvā visu, arī sevi pašu, tam, kurš uztic sevi Viņam. Tā kā Krišna ir gatavs atdot bhaktam sevi pašu, nav nekāds brīnums, ka Viņš dod kaut kādas materiālās bagātības. Protams, ja bhakta nav ļoti stingrs, tad Krišna nedod viņam daudz materiālās mantas, taču, manuprāt, Viņš ļoti labi zina, cik stingrs tu esi garīgajā kalpošanā. Tāpēc Viņš tev noteikti dos kādus materiālus labumus, kas tev nepieciešami, lai dzīvotu.»

Tādā veidā brāhmana sieva ļoti pazemīgi un padevīgi atkal un atkal lūdza brāhmanam doties pie Kunga Krišnas. Brāhmans uzskatīja, ka viņam nav vajadzības lūgt no Kunga Šrī Krišnas nekādus materiālus labumus, bet sieva bija tik uzstājīga, ka brāhmans domāja: «Ja es aiziešu pie Kunga, tad varēšu savām acīm redzēt Viņu. Pat ja es Viņam neprasīšu neko materiālu, tas būs tik lieliski.» Galu galā viņš nolēma iet pie Krišnas un jautāja sievai, vai mājās ir kaut kas tāds, ko viņš varētu piedāvāt Krišnam, jo draugam ir jāaiznes kāda dāvana. Sieva tūlīt aizgāja pie kaimiņiem un palūdza tiem četras saujas rīsu pārslu, iesēja tās lakatiņā un iedeva vīram, lai viņš tās aiznestu Krišnam. Brāhmans, ilgāk vairs negaidīdams, paņēma dāvanu un gāja uz Dvāraku pie sava Kunga. Viņš gremdējās domās par to, kā satiksies ar Kungu Krišnu. Krišna bija vienīgais, par ko viņš domāja savā sirdī.

Protams, nokļūt līdz Jadu dinastijas pilīm bija ļoti grūti, taču brāhmaniem bija atļauts iet pie valdnieka. Kunga Krišnas draugs piebiedrojās citiem brāhmaniem; lai nokļūtu pilī, viņiem bija jāiziet cauri trijām kara nometnēm. Katrā no tām bija lieli vārti, un vajadzēja iziet cauri šiem vārtiem. Aiz pēdējiem vārtiem atradās sešpadsmittūkstoš lielas pilis, kurās dzīvoja sešpadsmittūkstoš Krišnas valdnieces. Brāhmans iegāja vienā no krāšņi izrotātajām pilīm un jutās tā, it kā peldētu pārpasaulīga prieka okeānā, nirtu tajā iekšā un atkal izpeldētu virspusē.

Kungs Krišna tobrīd sēdēja valdnieces Rukminī gultā. Viņš jau pa gabalu redzēja nākam brāhmanu un tūlīt pazina savu draugu. Viņš piecēlās, iznāca brāhmanam pretī un abām rokām apskāva draugu. Kungs Krišna ir visa pārpasaulīgā prieka avots, tomēr Viņam pašam bija liels prieks apskaut nabaga brāhmanu, jo tas Viņam bija dārgs draugs. Kungs Krišna apsēdināja brāhmanu pats savā gultā, atnesa viņam dažādus augļus un dzērienus, kā to klājas darīt, uzņemot godājamu viesi. Kungs Šrī Krišna ir augstākā tīrība, bet, tā kā Krišna darbojās parasta cilvēka lomā, Viņš tūlīt nomazgāja brāhmana pēdas un uzšļakstīja ūdeni sev uz galvas, lai pats šķīstītos. Pēc tam Kungs apzieda brāhmana augumu ar dažādām smaržīgām pastām, kā sandalkoka, aguru un safrāna pastu. Tad Viņš aizdedzināja vairāku veidu smaržkociņus un, kā tas ir parasts, piedāvāja āratī ar degošiem gaismekļiem. Kad brāhmans bija tādā veidā uzņemts, paēdis un padzēries, Kungs Krišna sacīja: «Mans dārgais draugs! Es esmu ļoti laimīgs, ka tu atnāci uz šejieni.»

Nabadzīgajam brāhmanam mugurā bija vecas, saplēstas un netīras drēbes, un pats viņš bija pavisam tievs. Brāhmans neizskatījās īpaši tīrs, un viņš bija vājš un kaulains. Laimes dieviete Rukminīdēvī sāka viņu apvēdināt ar čāmaru, bet pārējās pils sievietes bija ļoti pārsteigtas, ka Kungs Krišna ar tādu cieņu sagaida brāhmanu. Viņas brīnījās par to, cik ļoti Kungs Krišna priecājas, uzņemot šo brāhmanu savā pilī. Brāhmans bija nabadzīgs, slikti apģērbts, ne īpaši tīrs un kārtīgs, taču viņas saprata, ka šis brāhmans nav parasta dzīvā būtne. Viņas nojauta, ka šis viesis ir paveicis lielus dievbijīgus darbus, jo kā gan citādi Kungs Krišna, laimes dievietes vīrs, tik ļoti rūpētos par viņu? Vēl vairāk sievietes brīnījās par to, ka brāhmans tika apsēdināts Kunga Krišnas gultā. Un vislielākais pārsteigums bija tas, ka Kungs Krišna apskāva viņu gluži tāpat kā savu vecāko brāli Balarāmadžī, jo Kungs Krišna mēdza apskaut vienīgi Rukminī vai Balarāmu un nevienu citu.

Laipni uzņēmis brāhmanu un apsēdinājis viņu savā gultā uz pēļa, Kungs Krišna sacīja: «Mans dārgais draugs brāhman! Tu esi vissaprātīgākais cilvēks, un tu ļoti labi zini reliģiskās dzīves principus. Es ceru, ka tu, pabeidzis izglītību skolotāju namā un labi atalgojis viņu, esi atgriezies mājās un apprecējis labu sievu. Es zinu, ka tu jau no paša sākuma nemaz nebiji pieķēries materiālistiskajam dzīvesveidam, tu nevēlējies būt materiāli bagāts un tāpēc esi trūkumā. Cilvēks, kas nav pieķēries materiālajām bagātībām, šajā materiālajā pasaulē atrodams ļoti reti. Šādiem cilvēkiem nav ne mazākās vēlmes krāt mantu un bagātību jutekļu apmierināšanai, taču reizēm viņi gādā naudu, lai rādītu paraugu, kā jādzīvo ģimenes cilvēkam. Viņi rāda, kā, pareizi izdalot bagātību, cilvēks var būt labs saimnieks mājās un tajā pat laikā dižens bhakta. Šādi ģimenes cilvēki uzskatāmi par Maniem sekotājiem. Mans dārgais draugs brāhman, Es ceru, ka tu atceries vecos skolas laikus, kad mēs kopā dzīvojām skolotāja namā. Patiesībā visas zināšanas, ko mēs dzīvē esam ieguvuši, tika saņemtas tajā laikā.

Ja cilvēks pie īstena skolotāja saņem labu izglītību, tad nākotnē viņu gaida panākumi. Viņš pavisam viegli var tikt pāri neziņas okeānam un nav pakļauts maldinošajai enerģijai. Mans dārgais draugs, par pirmo skolotāju ikvienam ir jāuzskata savs tēvs, jo ar tēva žēlastību viņš saņem šo ķermeni. Tāpēc tēvs gluži dabiski ir garīgais skolotājs. Mūsu nākamais garīgais skolotājs ir tas, kurš mūs iesvēta pārpasaulīgajās zināšanās, un viņu jāgodā tāpat kā Mani. Garīgie skolotāji var būt vairāki. Garīgo skolotāju, kurš māca skolniekam garīgos jautājumus, sauc par šikšā-guru, bet garīgo skolotāju, kurš iesvēta mācekli, sauc par dīkšā-guru. Abi šie skolotāji ir Mani pārstāvji. Var būt daudz tādu garīgo skolotāju, kas māca, bet tas, kurš iesvēta, ir viens. Ja cilvēks izmanto iespējas, ko dod šie garīgie skolotāji, un, saņēmis no viņiem īstenās zināšanas, šķērso materiālās esamības okeānu, tad jāuzskata, ka viņš ir pareizi izmantojis savu cilvēka dzīvi. Viņam ir praktiskas zināšanas par to, ka augstākais dzīves mērķis, kas sasniedzams tikai cilvēka veidolā, ir garīgā pilnība un atgriešanās mājās, atpakaļ pie Dieva.

Mans dārgais draugs, Es esmu Paramātma, Virsdvēsele, kas atrodas visu būtņu sirdīs, un pēc Maniem tiešajiem norādījumiem sabiedrība seko varnu un āšramu principiem. Kā Es esmu teicis Bhagavad-gītā, sabiedrībai saskaņā ar cilvēku īpašībām un darbību jābūt sadalītai četrās varnās. Gluži tāpat ikvienam savu dzīvi arī jāsadala četrās daļās. Pirmā dzīves daļa jāizmanto, lai kļūtu par labu mācekli, saņemtu atbilstošas zināšanas un ievērotu brahmačarjas zvērestu, kas dod iespēju pilnīgi veltīt savu dzīvi kalpošanai garīgajam skolotājam un atturēties no jutekļu apmierināšanas. Brahmačārī jādzīvo askētiski. Ģimenes cilvēkam ir atļauta ierobežota jutekļu apmierināšana, taču trešajā dzīves posmā cilvēks nedrīkst palikt mājās. Viņam jāatsāk askēzes, ar ko tas nodarbojies brahmačārī dzīves laikā, un tādējādi jāatbrīvojas no ģimenes dzīves piesaistībām. Kad cilvēks ir atbrīvojies no materiālistiskā dzīves veida radītajām piesaistībām, viņš var pieņemt sanjāsas kārtu.

Kā Virsdvēsele, kas atrodas visu dzīvo būtņu sirdīs, Es raugos, kā cilvēki darbojas visos dzīves posmos un kārtās. Cilvēks var atrasties jebkurā no kārtām, un, ja Es redzu, ka viņš nopietni un patiesīgi dara to, ko licis garīgais skolotājs, un tādējādi velta savu mūžu, lai kalpotu garīgajam skolotājam, viņš Man ir ļoti dārgs. Kas attiecas uz brahmačarjas dzīvi, tad, ja cilvēks var turpināt brahmačārī dzīvi un sekot garīgā skolotāja norādījumiem, tas ir ļoti labi; bet, ja brahmačārī dzīves laikā cilvēkā rodas dzimumtieksme, tad viņam jāatvadās no garīgā skolotāja un jāiepriecina viņu tā, kā guru ir vēlējies. Saskaņā ar vēdisko kārtību, garīgajam skolotājam tiek dota dāvana, ko sauc par guru-dakšinu. Pēc tam māceklim jāuzsāk ģimenes dzīve un saskaņā ar reliģiskajiem rituāliem jāapprecas.»

Šie Kunga Krišnas norādījumi, kurus Viņš deva sarunā ar savu draugu, mācīto brāhmanu, ir ļoti labi sabiedrības vadībai. Sabiedrība, kas neseko varnu un āšrama principiem, nav vis cilvēku, bet gan uzspodrinātu dzīvnieku sabiedrība. Vīriešu un sieviešu ārpuslaulības dzimumdzīve cilvēku sabiedrībā nekādā gadījumā nav pieņemama. Vīriešiem stingri jāseko brahmačārī dzīves principiem vai arī ar garīgā skolotāja atļauju jāapprecas. Ar ārpuslaulības dzimumdzīvi nodarbojas tikai dzīvnieki, viņu sabiedrībā nav laulības.

Mūsdienu sabiedrība nebūt netiecas īstenot cilvēka dzīves misiju, kas ir atgriešanās mājās, pie Dieva. Lai to īstenotu, jāseko varnu un āšramu iekārtai. Ja cilvēki to dara stingri un apzināti, tad viņi savu misiju īsteno, bet, ja sekošana ir netieša un ļaudis neievēro augstāko autoritāšu norādījumus, tad tas sabiedrībā rada tikai nekārtības un nenoved ne pie miera, ne pie labklājības.

Krišna turpināja sarunāties ar brāhmanu: «Mans dārgais draugs! Tu droši vien atceries, ko mēs darījām mācību laikā. Atminies, ka guru sieva reiz mums lika aiziet uz mežu pēc malkas? Lasīdami sausos zarus, mēs nejauši iemaldījāmies biezā mežā un nevarējām vairs atrast ceļu uz mājām. Negaidīti sacēlās putekļu vētra, debesis bija tumšas un apmākušās, spēra zibens un rībēja pērkons. Saule norietēja, un mēs vairs nezinājām, kurp iet. Apkārt bija mežs un briesmīgi lija. Sākās plūdi, un mēs nezinājām, kā atrast ceļu uz guru āšramu. Tu droši vien atceries briesmīgo lietu — lija aumaļām. Putekļu vētrā un briesmīgajā lietū mums klājās ļoti grūti. Mēs skatījāmies uz visām pusēm un bijām pavisam apjukuši. Tad mēs sadevāmies rokās un gājām meklēt ceļu uz mājām. Tā pagāja visa nakts. Un, kad rīta agrumā mūsu gurudēva uzzināja, ka neesam vēl atgriezušies, viņš aizsūtīja pārējos mācekļus mūs meklēt. Pats viņš devās tiem līdzi un beigu beigās džungļos mūs atrada. Mēs bijām gaužām nomocījušies.

Tad mūsu gurudēva līdzcietīgi sacīja: «Dārgie zēni, manis dēļ jums nācās tik daudz izciest. Es brīnos — visi sākumā domā par savu ķermeni, bet jūs esat tik labi un uzticīgi savam guru, ka, nedomājot par ķermeniskām ērtībām, manis dēļ esat uzņēmušies tik daudz raižu. Es esmu priecīgs, redzot, ka tādi labi mācekļi kā jūs ir ar mieru uzņemties jebkuras grūtības, lai iepriecinātu garīgo skolotāju. Tieši tādā veidā īstens māceklis atlīdzina savu parādu garīgajam skolotājam. Mācekļa pienākums ir veltīt savu mūžu, lai kalpotu garīgajam skolotājam. Ak, mani dārgie, ak, labākie no divreiz dzimušajiem! Man ir ļoti liels prieks par jums, un es jūs svētu: lai piepildās visas jūsu vēlmes un tieksmes. Lai Vēdu izpratne, ko es jums mācīju, vienmēr paliek jūsu atmiņā tā, lai jūs ik brīdi varētu atcerēties Vēdu gudrības un bez kādām grūtībām citēt Vēdu norādījumus. Tad jūs nevilsieties ne šajā, ne nākamajā dzīvē.»

Krišna turpināja: «Mans dārgais draugs! Tu droši vien atceries, ka, dzīvojot garīgā skolotāja āšramā, bija daudz šādu gadījumu. Mēs abi varam saprast, ka bez garīgā skolotāja svētības neviens nevar būt laimīgs. Ar garīgā skolotāja žēlastību un svētību ikviens var sasniegt mieru un labklājību un īstenot cilvēciskās dzīves sūtību.»

Mācītais brāhmans atbildēja: «Mans dārgais Krišna! Tu esi Visaugstais Kungs un visu būtņu augstākais garīgais skolotājs, un, tā kā man palaimējās dzīvot kopā ar Tevi mūsu guru namā, es domāju, ka noliktie Vēdu pienākumi man vairs nevar dot neko vairāk. Mans dārgais Kungs! Vēdu himnas, rituālistiskās ceremonijas, reliģiskā darbība un viss pārējais, kas nepieciešams, lai sasniegtu cilvēciskās dzīves pilnību, tas ir, ekonomisko attīstību, jutekļu apmierināšanu un atbrīvi, nāk no viena avota — Tavas augstākās personības. Visi dažādie paņēmieni dzīvē galu galā domāti, lai izprastu Tavu personību. Citiem vārdiem sakot, tie ir dažādas Tava pārpasaulīgā veidola daļas. Bet tam par spīti Tu darbojies kā māceklis un dzīvoji kopā ar mums guru namā. Tas nozīmē, ka Tu sarīkoji visas šīs spēles tikai sev par prieku; citādi Tev nebūtu nekādas vajadzības darboties cilvēka lomā.»

Tā beidzas Bhaktivēdāntas skaidrojums grāmatas «Krišna» septiņdesmit devītajai nodaļai «Kunga Krišnas tikšanās ar brāhmanu Sudāmu».


Tālāk: 80. nodaļa

Saturs Bibliotēka