Krišna, Dieva Augstākā Personība astoņdesmitā nodaļa

null

Astoņdesmitā nodaļa

Brāhmans Sudāma
saņem Kunga Krišnas svētību

Kungs Krišna, Dieva Augstākā Personība un visu dzīvo būtņu Virsdvēsele, ļoti labi redz, kas notiek būtņu sirdīs. Viņš ir īpaši labs pret bhaktām brāhmaniem. Kungu Krišnu sauc arī par brahmanjadēvu, kas nozīmē, ka brāhmani Viņu godina. Tādēļ tiek uzskatīts, ka bhakta, kurš ir pilnīgi uzticējis sevi Dieva Augstākajai Personībai, jau ir sasniedzis brāhmana līmeni. Nekļūstot par brāhmanu, cilvēks nevar tuvoties Augstākajam Brahmanam Kungam Krišnam. Krišna īpaši rūpējas, lai atbrīvotu savus bhaktas no ciešanām, un tīriem bhaktām Viņš ir vienīgais patvērums.

Kungs Krišna ilgu laiku runāja ar Sudāmu Vipru par bērnības dienām. Tad Viņš jokodams jautāja: «Dārgais draugs, ko tu Man atnesi? Vai tava sieva atsūtīja Man kaut ko garšīgu?» Runādams Kungs Krišna raudzījās uz brāhmanu un dziļā mīlestībā smaidīja. Krišna turpināja: «Mans dārgais draugs! Tu no savām mājām noteikti esi atnesis Man kādu dāvanu.»

Kungs Krišna zināja, ka Sudāma baidās pasniegt vienkāršās rīsu pārslas, kuras patiesībā nebija Krišnam piemērots ēdiens. Saprazdams, ko domā Sudāma Vipra, Kungs sacīja: «Mans dārgais draugs! Man, protams, nekas nav vajadzīgs, bet, ja Mans bhakta kaut ko piedāvā ar mīlestību, pat ja tas ir kaut kas pavisam nenozīmīgs, Es to pieņemu ar vislielāko prieku. Turpretī, ja cilvēks nav bhakta, tad viņš var Man piedāvāt visvērtīgākās lietas, bet Es negribēšu tās pieņemt. Patiesībā Es pieņemu tikai to, kas Man ir piedāvāts ar sirdi un dvēseli. Ja tas tā nav, tad Es nepieņemu pat visvērtīgākās dāvanas. Ja tīrs bhakta piedāvā Man kaut ko pavisam niecīgu — mazu ziediņu, lapiņu vai mazliet ūdens — un velta to ar sirdi un dvēseli, tad Es to ne vien pieņemu, bet arī ar lielu prieku apēdu.»

Kungs Krišna centās pārliecināt Sudāmu Vipru, ka Viņš ar lielu patiku pieņems atnestās rīsu pārslas. Tomēr Sudāma Vipra aizvien kaunējās pasniegt tās Kungam. Viņš domāja: «Kā gan es varu piedāvāt Krišnam kaut ko tik nenozīmīgu?» un nolieca galvu.

Kungs Krišna ir Virsdvēsele, un Viņš zina, kas notiek visu būtņu sirdīs. Viņš zina būtņu tieksmes un vajadzības. Tāpēc Krišna arī saprata, kādēļ Sudāma Vipra ir atnācis pie Viņa. Kungs zināja, ka brāhmans ir ārkārtīgi nabadzīgs un ka viņš ir ieradies pēc sievas lūguma. Domājot par savu dārgo skolas biedru Sudāmu, Krišna redzēja, ka Sudāmas mīlestība uz Viņu kā uz draugu nekad nav bijusi piesārņota ar vēlmēm pēc materiāliem labumiem. Krišna domāja: «Sudāma nav atnācis, lai kaut ko lūgtu no Manis. Viņš ir atnācis pēc savas sievas lūguma, lai iepriecinātu viņu.» Tāpēc Kungs Krišna nolēma dot Sudāmam Vipram vairāk bagātības nekā spētu iedomāties pats debesu valdnieks.

Tad Krišna pats ātri paņēma sainīti ar rīsu pārslām, kas karājās pār nabaga brāhmana plecu, iesiets vienā viņa apmetņa stūrī, un teica: «Kas tas ir? Mans dārgais draugs, Tu Man esi atnesis brīnišķīgas, garšīgas rīsu pārslas!» Krišna uzmundrināja Sudāmu Vipru, teikdams: «Manuprāt, ar šīm rīsu pārslām pietiek, lai pabarotu nevien Mani, bet arī visu radīto pasauli.» No šiem Krišnas vārdiem var saprast, ka visa pirmavots Krišna ir arī visas pasaules radītājs un sakne. Ja mēs laistām koka sakni, tad ūdens nonāk visās tā daļās, un, ja mēs kaut ko veltam Krišnam vai arī kaut ko daram Krišnas labad, tad tas nes vislielāko labumu visiem, jo svētība, ko dod šī velte, izplatās pa visu pasauli. Mūsu mīlestību uz Krišnu saņem visas dzīvās būtnes.

Sarunādamies ar Sudāmu Vipru, Kungs Krišna paņēma no sainīša sauju rīsu pārslu un apēda. Un, kad Viņš gribēja jau ēst otro sauju, Rukminīdēvī, pati laimes dieviete, paņēma Kungu aiz rokas un neļāva Viņam to darīt. Rukminī sacīja: «Mans dārgais Kungs! Jau ar vienu šo rīsu pārslu sauju pietiek, lai tās devējs kļūtu ļoti bagāts šajā dzīvē un tikpat bagāts arī nākamajā. Mans Kungs! Tu esi tik labs pret savu bhaktu, ka pat viena rīsu pārslu sauja Tevi ārkārtīgi iepriecina, un Tavs prieks atnesīs bhaktam bagātību gan šajā, gan nākamajā dzīvē.» Tātad, ja cilvēks ar sirdi un dvēseli piedāvā Krišnam ēdienu, tad Kungs ir priecīgs un pieņem to no viņa; laimes dieviete Rukminīdēvī kļūst par tik lielu bhaktas parādnieci, ka viņai pašai jāiet uz bhaktas mājām un jāpadara tās par visbagātākajām mājām pasaulē. Ja cilvēks labi paēdina Nārājanu, tad laimes dieviete Lakšmī pati kļūst par viesi viņa mājā, un tas nozīmē, ka šajā mājā ienāk bagātība. Mācītais brāhmans Sudāma pavadīja pie Kunga Krišnas visu nakti un jutās tā, it kā dzīvotu uz Vaikunthas planētas. Patiesībā viņš arī dzīvoja Vaikunthā, jo ik vieta, kur atrodas sākotnējais Nārājana, Kungs Krišna, un laimes dieviete Rukminīdēvī, neatšķiras no garīgajām planētām — Vaikunthalokas.

Likās, ka mācītais brāhmans Sudāma, atrazdamies Krišnas pilī, neko būtisku nesaņēma, un viņš arī neko nelūdza Kungam. Nākamajā rītā brāhmans Sudāma devās uz mājām, pastāvīgi domājot par to, kā Krišna viņu uzņēma, un gremdējās pārpasaulīgā svētlaimē. Visu ceļu viņš nepārtraukti domāja par Kunga Krišnas izturēšanos un bija ļoti laimīgs, ka bija ticies ar Kungu.

Brāhmans domāja: «Cik gan liels prieks ir redzēt Kungu Krišnu, kurš ir tik ļoti uzticīgs brāhmaniem. Cik ļoti Viņš mīl brāhmanisko kultūru! Viņš ir pats Augstākais Brahmans, tomēr pret brāhmaniem Viņš izturas tik ļoti atsaucīgi! Viņš arī godā brāhmanus tik ļoti, ka piespieda pie savām krūtīm tādu nabagu kā mani, lai gan parasti viņš mēdz apskaut vienīgi laimes dievieti. Kā gan var salīdzināt mani, nabadzīgu un grēcīgu brāhmanu, ar Visaugsto Kungu Krišnu, kurš ir laimes dievietes vienīgais patvērums? Un tomēr, tā kā es esmu brāhmans, Viņš no visas sirds mani apskāva ar savām pārpasaulīgajām rokām. Kungs Krišna bija tik labs pret mani, ka atļāva apsēsties tajā pašā gultā, kur parasti guļ laimes dieviete. Viņš izturējās pret mani kā pret savu īsto brāli. Es nezinu, kā es varu Viņam pateikties? Es biju noguris, un laimes dieviete Šrīmatī Rukminīdēvī apvēdināja mani ar čāmaru, nedomājot par to, ka viņa ir Kunga Krišnas pirmā valdniece. Dieva Augstākā Personība, kas tik ļoti ciena brāhmanus, mani apkalpoja. Kungs Krišna masēja man kājas un baroja mani pats ar savu roku. Viņš mani godināja! Visas Visuma būtnes, kas tiecas pēc debesu planētām, atbrīves, dažādām materiālajām bagātībām vai pilnības jogas mistiskajos spēkos, godina Krišnas lotospēdas. Tomēr Kungs bija tik žēlsirdīgs pret mani, ka neiedeva man ne plika graša, labi zinot, ka es esmu nabags, kas, ticis pie naudas, kļūtu lepns, sāktu tiekties pēc materiālajām bagātībām un aizmirstu Viņu.»

Brāhmana Sudāmas vārdi ir pareizi. Parasts cilvēks, kurš ir ļoti nabadzīgs, lūdz Kungam materiālās bagātības un pēc tam tiešām sāk dzīvot labāk, tūlīt aizmirst savu pienākumu Kunga priekšā. Tāpēc Kungs nepiedāvā saviem bhaktām bagātības, ja vien viņi nav nonākuši pilnīgā trūkumā. Gluži otrādi, ja iesācējs bhakta ļoti patiesīgi kalpo Kungam un tajā pat laikā vēlas materiālas bagātības, tad Kungs neļauj viņam tās iegūt.

Tā, visu pārdomādams, mācītais brāhmans bija atnācis mājās. Tur viņš ieraudzīja, ka viss brīnumainā kārtā ir pārvērties. Mazās būdiņas vietā stāvēja lielas pilis, celtas no dārgakmeņiem, kas mirdzēja kā saule, mēness un uguns. Starp pilīm bija brīnišķīgi parki, kuros pastaigājās daudz skaistu vīriešu un sieviešu. Parku ezeros ziedēja lotosi un lilijas, visapkārt bija daudzkrāsaini putni. Redzot, cik ļoti izmainījusies viņa dzimtā vieta, brāhmans sāka domāt: «Kas ir noticis? Vai šī vieta pieder man vai kādam citam? Ja šī ir tā pati vieta, kur agrāk dzīvoju es, tad kāpēc tā ir tik brīnumaini izmainījusies?»

Kamēr mācītais brāhmans visu tā pārdomāja, pie viņa pienāca vīrieši un sievietes, kas bija tik skaisti kā padievi, un viņus pavadīja dziedātāji. Visi sveicināja brāhmanu un dziedāja svētīgas dziesmas. Brāhmana sieva, uzzinājusi par vīra atgriešanos, bija ļoti priecīga un steidzās viņu sagaidīt. Viņa izskatījās tik skaista, ka brāhmanam likās, ka no pils tam pretī iznākusi pati laimes dieviete. Ieraudzījusi vīru, viņa aiz priekiem apraudājās un aizkustinājumā nespēja pat parunāt. Ekstāzē viņa aizvēra acis un tad ar lielu mīlestību noliecās vīra priekšā, domās apskaujot viņu. Brāhmana sieva bija skaisti izgreznojusies, ap kaklu viņai bija zelta rota, un, stāvot ar kalponēm, viņa izskatījās gluži kā padieva sieva, kas tikko izkāpusi no gaisa kuģa. Brāhmans bija ļoti pārsteigts par viņas skaistumu un, neteikdams ne vārda, kopā ar mīļoto sievu iegāja pilī.

Iegājis savās istabās brāhmans redzēja, ka tās izskatās gluži kā debesu valdnieka mītne. Pilij apkārt bija dārgakmeņu kolonnas. Ziloņkaula gultas bija izrotātas ar zeltu un dārgakmeņiem, un tajās bija pēļi, balti kā piena putas un maigi kā lotosi. Uz zelta āķiem karājās čāmaras, un uz daudzajiem zelta troņiem bija spilveni, maigi kā lotosa ziedi. Dažādās vietās bija velveta un zīda baldahīni ar pērlēm rotātām mežģīnēm. Pati ēka bija celta no brīnišķīga caurspīdīga marmora, un sienas bija izrotātas ar smaragdiem. Pilī bija daudz skaistu sieviešu, dega dārgakmeņiem rotāti gaismekļi, un uguns liesmas, atspoguļodamās dārgakmeņos, pildīja telpas ar brīnišķīgu gaismu. Kad Sudāma redzēja, ka viņš no nabaga pēkšņi kļuvis par bagātnieku un nespēja saprast negaidītās pārmaiņas iemeslu, viņš ļoti nopietni sāka domāt, kā tas varēja notikt.

Sudāma sprieda: «Kopš laika gala es esmu bijis pavisam nabags. No kurienes pēkšņi varēja rasties visa šī bagātība? Vienīgais iemesls, ko es varu iedomāties, varētu būt Jadu dinastijas galvas Kunga Krišnas žēlsirdības pilnais skatiens. Visas šīs dāvanas noteikti nākušas ar Kunga Krišnas bezcēloņu žēlastību. Kungs ir sevī pilnīgs, Viņš ir laimes dievietes vīrs, un Viņam aizvien ir sešas varenības. Viņš var saprast, ko domā bhakta, un vislielākajā mērā piepildīt bhaktas vēlmes. To visu ir paveicis mans draugs Kungs Krišna. Mans skaistais melnīgsnējais draugs Krišna ir daudz devīgāks par mākoni, kas ar ūdeni var piepildīt lielu okeānu. Netraucējot zemnieku dienas laikā, mākonis visu dāsni aplaista naktī, lai viņu iepriecinātu. Tomēr zemnieks, no rīta pamodies, domā, ka lietus ir lijis par maz. Gluži tāpat Kungs atbilstoši cilvēka stāvoklim piepilda viņa vēlmes, tomēr tas, kurš neapzinās Krišnu, uzskata, ka Kungs ir dāvājis mazāk, nekā viņš vēlējies. Turpretī Kungs, saņemot no savas bhaktas pavisam mazu dāvanu, kas veltīta ar mīlestību, uzskata to par ļoti lielu un vērtīgu. Piemērs nav tālu jāmeklē. Es iedevu Krišnam sauju rīsu pārslu, bet Viņš par to man iedeva bagātības, kas lielākas par debesu valdnieku bagātībām.»

Tas, ko bhakta Kungam piedāvā, patiesībā Viņam nav vajadzīgs, jo Visaugstais Kungs ir sevī pilns. Ja bhakta kaut ko veltī Kungam, tad tas tikai nāk par labu pašam bhaktam, jo viss dotais tiek atdots atpakaļ miljonkārtīgi. Kaut ko veltot Kungam, cilvēks neko nezaudē, bet gan iegūst miljonkārtīgi.

Brāhmans dziļā pateicībā domāja: «Es vēlos būt Kunga Krišnas draugs, es gribu kalpot Viņam un dziļā mīlestībā pilnīgi uzticēt sevi Viņam mūžu pēc mūža. Es nevēlos nekādas bagātības. Es tikai vēlos neaizmirst kalpošanu Viņam. Es gribu būt kopā ar Viņa tīrajiem bhaktām. Lai mans prāts un mana darbība pastāvīgi ir veltīta kalpošanai Kungam. Nedzimusī Dieva Augstākā Personība Krišna zina, ka pārliekas bagātības dēļ no sava stāvokļa ir kritušas daudzas diženas personības. Tādēļ, pat ja bhakta lūdz Krišnam kādus labumus, Viņš reizēm tos nedod. Kungs ir ļoti uzmanīgs. Nenobriedis bhakta, saņēmis lielas bagātības, var krist no sava garīgās kalpošanas stāvokļa, jo viņš atrodas materiālajā pasaulē, tāpēc Kungs šīs bagātības nedod. Arī tas ir veids, kā izpaužas Dieva Kunga bezcēloņu žēlastība pret bhaktām. Krišna vispirms domā par to, lai bhakta nepagrimtu. Kungs ir gluži kā labu vēlošs tēvs, kurš nedod daudz naudas, kamēr dēls nav nobriedis. Taču, kad dēls ir pieaudzis un zina, kā izlietot naudu, viņš tam dod visu bagātību krātuvi.»

Tādējādi mācītais brāhmans secināja, ka visas bagātības, ko viņš saņēmis no Dieva Kunga, jāizmanto nevis izšķērdīgām jutekļu baudām, bet gan kalpošanai Kungam. Brāhmans pieņēma jauniegūtās bagātības, bet darīja to atsacīšanās garā, nepieķeroties jutekļu apmierināšanai, un kopā ar sievu mierīgi dzīvoja, baudot visas bagātības kā Dieva Kunga prasādu. Brāhmans mielojās ar visdažādākajiem ēdienus, piedāvājot tos Kungam un tad pieņemot tos kā prasādu. Gluži tāpat, ja mēs ar Dieva Kunga žēlastību iegūstam tādas bagātības kā materiālo mantu, slavu, varu, izglītību un skaistumu, mūsu pienākums ir uzskatīt tās par Dieva Kunga dāvanām un izmantot nevis savu jutekļu apmierināšanai, bet gan lai kalpotu Viņam. Mācītajam brāhmanam bija šāda izpratne, un lielā bagātība viņā radīja nevis pagrimumu, bet gan ar katru dienu vairoja viņa mīlestību uz Kungu Krišnu. Materiālā bagātība var būt gan pagrimuma cēlonis, gan arī attīstības cēlonis atkarībā no mērķa, kādam tā tiek izmantota. Ja bagātība tiek izmantota jutekļu apmierināšanai, tad tā rada pagrimumu, bet, ja tā tiek izmantota kalpošanā Kungam, tad tā ir pilnveidošanās cēlonis.

Kunga Krišnas izturēšanās pret Sudāmu Vipru skaidri parāda, ka Dieva Augstākajai Personībai ārkārtīgi patīk tie, kuriem ir brāhmaniskas īpašības. Tāds īstens brāhmans kā Sudāma Vipra gluži dabīgi ir Kunga Krišnas bhakta. Tāpēc ir teikts: brāhmana vaišnavah. «Brāhmans ir vaišnavs.» Reizēm saka arī: brāhmanah panditah. «Pandita» nozīmē «augsti izglītots». Brāhmans nedrīkst būt nejēga vai neizglītots cilvēks. Tāpēc ir divu veidu brāhmani, t.i., vaišnavi un panditi. Tie, kas ir tikai izglītoti, bet vēl nav kļuvuši par Dieva Kunga bhaktām jeb vaišnaviem, ir panditi. Viņi Kungam Krišnam nesagādā īpašu prieku. Ar izglītota brāhmana īpašībām vien nepietiek, lai piesaistītu Dieva Augstāko Personību. Brāhmanam ne tikai jābūt atbilstošam visām prasībām, kas minētas tādos rakstos kā Šrīmad Bhagavad-gītā un Šrīmad Bhāgavatamā, bet arī jābūt Kunga Krišnas bhaktam. Ļoti labs piemērs ir pats Sudāma Vipra. Viņš bija īstens brāhmans, brīvs no pieķeršanās visu veidu materiālajām jutekļu baudām, un tajā pat laikā arī dižens Kunga Krišnas bhakta. Kungam Krišnam, visu ziedošanu un askēžu baudītājam, ļoti patīk tādi brāhmani kā Sudāma Vipra, un pēc Kunga Krišnas izturēšanās mēs varam spriest, cik ļoti viņš dievina šādus brāhmanus. Tāpēc vislabākais, pēc kā cilvēks savā dzīvē var tiekties, ir kļūt par tādu brāhmanu vaišnavu, kāds bija Sudāma Vipra.

Sudāma Vipra apzinājās, ka neuzvaramais Kungs Krišna tomēr atļauj, lai Viņu uzveic paši bhaktas. Viņš saprata, cik labs Kungs Krišna ir bijis pret viņu, un pastāvīgi gremdējās transā, domājot par Kungu Krišnu. Tādā veidā, pastāvīgi būdams kopā ar Kungu Krišnu, Sudāma Vipra pilnīgi attīrījās no materiālo piesārņojumu tumsas un pavisam drīz nonāca garīgajā valstībā, kas ir mērķis visiem pilnību sasniegušajiem svētajiem. Šukadēva Gosvāmī teica, ka visi, kas klausās šo stāstu par Sudāmu Vipru un Kungu Krišnu, sapratīs, cik ļoti Kungs Krišna mīl tādus bhaktas brāhmanus kā Sudāmu. Tāpēc ikviens, kas klausās šo stāstu, ar laiku iegūst tādas pašas īpašības, kādas bija Sudāmam Vipram, un tādējādi nonāk Kunga Krišnas garīgajā valstībā.

Tā beidzas Bhaktivēdāntas skaidrojums grāmātas «Krišna» astoņdesmitajai nodaļai «Brāhmans Sudāma saņem Kunga Krišnas svētību».


Tālāk: 81. nodaļa

Saturs Bibliotēka