Krišna, Dieva Augstākā Personība astoņdesmit pirmā nodaļa

null

Astoņdesmit pirmā nodaļa

Kunga Krišnas un
Balarāmas satikšanās ar
Vrindāvanas iedzīvotājiem

Kad Kungs Krišna un Balarāma mierīgi dzīvoja lielajā Dvārakas pilsētā, reiz bija pilns saules aptumsums, kas ir liels retums, jo tāds saules aptumsums notiek tikai katras kalpas jeb Brahmas dienas beigās. Beidzoties kalpai, sauli aizklāj liels mākonis, un uz visām zemākajām planētu sistēmām līdz pat Svargalokai sākas nepārtraukts lietus. Pēc astronomiskajiem aprēķiniem ļaudis par šo lielo saules aptumsumu zināja jau iepriekš, un tāpēc visi, gan vīrieši, gan sievietes, nolēma sapulcēties Kurukšētrā, svētajā vietā, ko sauc par Samanta-pančaku.

Samanta-pančakas svētceļojumu vieta ir slavena ar to, ka Kungs Parašurāma, nogalinājis visu Zemes kšatrijus divdesmit vienu reizi, veica tur lielas ziedošanas ceremonijas. Kungs Parašurāma nogalināja visus kšatrijus, un no viņu asinīm izveidojās liela straume. Samanta-pančakā Viņš izraka piecus lielus ezerus un piepildīja tos ar šīm asinīm. Kungs Parašurāma pieder Višnu-tatvai. Kā teikts Īšopanišadā, Višnu-tatvu nevar piesārņot nekāda grēcīga darbība. Tomēr, lai gan Kungs Parašurāma ir varens un tīrs, Viņš, rādot izturēšanās paraugu, sarīkoja Samanta-pančakā lielas ziedošanas ceremonijas, lai izpirktu tā saucamos grēkus par kšatriju nogalināšanu. Ar savu piemēru Kungs Parašurāma parādīja, ka nogalināšana, kas gan reizēm ir nepieciešama, tomēr ir slikta. Ja pat Kungs Parašurāma uzskatīja savu rīcību par nosodāmu, tad cik gan daudzas reizes vairāk esam vainīgi mēs par šādu sliktu un neatļautu darbību? Tādējādi dzīvo būtņu nogalināšana kopš neatminamiem laikiem visā pasaulē ir aizliegta.

Izmantojot gadījumu, ka ir saules aptumsums, uz svētceļojumu vietu devās visas svarīgākās personības. Dažas no tām ir pieminētas rakstos. No vecākās paaudzes svētajā vietā ieradās Akrūra, Vasudēva un Ugrasēna, bet no jaunās paaudzes — Gada, Pradjumna, Sāmba un daudzi citi Jadu dinastijas locekļi, kuri vēlējās izpirkt grēkus, kas bija nodarīti pienākumu izpildes gaitā. Tā kā uz Kurukšētru bija devušies gandrīz visi Jadu dinastijas locekļi. Dvārakā, lai aizsargātu pilsētu, palika tādas svarīgas personības kā Pradjumnas dēls Anirudha, Jadu dinastijas karaspēka virspavēlnieks Kritavarma, kā arī Sučandra, Šuka un Sārana.

Jadu dinastijas locekļi bija ļoti skaisti jau no dabas, tomēr šajā reizē, kad viņi bija izgreznojušies ar zelta kaklarotām un ziedu vītnēm, uzvilkuši dārgas drēbes un apbruņojušies katrs ar saviem ieročiem, tie izskatījās vēl simtreiz skaistāki. Jadu dinastijas locekļi bija atbraukuši uz Kurukšētru savās krāšņi izrotātajās karietēs, kas atgādināja padievu gaisa kuģus un kuras vilka lieli zirgi, kas gāja līgani gluži kā okeāna viļņi. Daži no tiem bija atbraukuši uz stipriem un staltiem ziloņiem, kas gāja kā mākoņi debesīs. Viņu sievas bija ieradušās brīnišķīgos palankīnos, kurus nesa skaisti vīrieši, kas pēc izskata atgādināja vidjādharas. Kopā viņi izskatījās brīnišķīgi kā debesu padievi.

Pēc ierašanās Kurukšētrā Jadu dinastijas locekļi, savaldot jutekļus, saskaņā ar šāstrām ceremoniāli nomazgājās un gavēja visu aptumsuma laiku, lai atbrīvotos no savas grēcīgās darbības sekām. Tā kā saskaņā ar vēdisko paražu aptumsuma laikā tiek dotas ļoti bagātīgas dāvanas, Jadu dinastijas locekļi izdalīja brāhmaniem simtiem govju. Visas šīs govis bija izgreznotas ar skaistiem audumiem un rotājumiem. Vēl šīm govīm ap kājām bija aplikti zvaniņi, bet ap kaklu — ziedu vītnes.

Pēc saules aptumsuma Jadu dinastijas locekļi vēlreiz nomazgājās Kunga Parašurāmas izraktajos ezeros. Tad viņi bagātīgi pabaroja brāhmanus ar vislabāko ēdienu, kas bija pagatavots sviestā. Saskaņā ar Vēdām ēdieni ir divu veidu. Vieni tiek saukti par neapstrādātiem, bet otri — par apstrādātiem. Neapstrādāts ēdiens nav tikai svaigi dārzeņi un graudi, bet arī viss, kas ir vārīts ūdenī, turpretī apstrādāts ēdiens ir sagatavots gī. Čapātī, dāls, rīsi un parastie dārzeņi tiek saukti par neapstrādātajiem ēdieniem, tāpat kā augļi un salāti. Turpretī purī, kačaurī, samosas, saldās bumbiņas utt. sauc par apstrādātajiem ēdieniem. Visi brāhmani, kurus Jadu dinastijas locekļi bija uzaicinājuši uz mielastu, tika sātīgi pabaroti ar apstrādātiem ēdieniem.

Jadu dinastijas locekļu veiktās ceremonijas ārēji atgādināja karmī rituālus. Ja karmī veic kādu rituālistisku ceremoniju, tad viņu mērķis ir jutekļu apmierināšana — augsts stāvoklis, laba sieva, māja, bērni, bagātība. Turpretī Jadu dinastijas locekļiem bija pavisam cits mērķis — pastāvīga bhakti un ticība Krišnam. Visi Jadu dinastijas locekļi bija diženi bhaktas. Viņi bija dievbijīgi darbojušies daudzus mūžus, tāpēc tiem tika dota iespēja būt kopā ar Kungu Krišnu. Gan ejot uz mazgāšanās vietu svētajā Kurukšētras kaujas laukā, gan ievērojot rakstu noteikumus saules aptumsuma laikā, gan barojot brāhmanus — jebkurā darbā viņi domāja tikai par mīlestību uz Krišnu. Vienīgais Kungs, ko viņi godināja, bija Krišna.

Kad brāhmani ir pabaroti, tad kā parasts ar viņu atļauju prasādu godina saimnieki. Ar brāhmanu svētību visi Jadu dinastijas locekļi paēda pusdienas. Tad viņi lielu koku ēnā sameklēja sev atpūtas vietas un, labi atpūtušies, sagatavojās uzņemt viesus, starp kuriem bija radinieki un draugi, kā arī daudzi pakļautie valdnieki. Bija ieradušies valdnieki no dažādiem apgabaliem: Matsjas, Ušīnaras, Košalas, Vidarbhas, Kuru, Srindžajas, Kāmbodžas, Kēkajas, Madrasas, Kuntī, Anarthas un Kēralas, kā arī daudzām citām valstīm un apgabaliem. Daži no valdniekiem bija ienaidnieki, citi — draugi, taču paši galvenie bija svētceļnieki no Vrindāvanas. Nandas Mahārādžas vadītie Vrindāvanas iedzīvotāji bez Krišnas un Balarāmas bija dzīvojuši lielās raizēs. Izmantodami svētīgo saules aptumsuma reizi, viņi bija atnākuši, lai satiktu Krišnu un Balarāmu, kurus mīlēja no visas sirds.

Vrindāvanas iedzīvotāji bija tuvi Jadu dinastijas draugi un labvēļi. Tikšanās pēc ilgās atšķirtības bija ļoti aizkustinoša. Gan Jadu, gan Vrindāvanas iedzīvotāji bija ļoti priecīgi. Viņi sarunājās, tik ilgi viens otru neredzējuši, un līksmoja; viņu sirdis satraukumā pukstēja, bet sejas izskatījās kā nupat izplaukuši lotosi. No acīm ritēja asaras, mati cēlās stāvus, un lielajā ekstāzē viņi kādu brīdi nespēja bilst ne vārda. Visi bija pilnīgi iegrimuši laimes okeānā.

Vīrieši satikās ar vīriešiem, sievietes — ar sievietēm. Lielā draudzībā viņas apskāva viena otru, mīļi smaidīja, skatieni bija sirsnības pilni. Sieviešu krūtis bija nopūderētas ar safrānu un kunkumu; apskaujoties šis pūderis lipa klāt citām, un viņas baudīja debešķīgu ekstāzi. Pār vaigiem ritēja asaru straumes. Jaunākie noliecās vecāko priekšā, un vecākie deva svētību jaunākajiem. Tā viņi sveicināja viens otru un jautāja, kā klājas. Taču galu galā visi sāka runāt par Krišnu. Visi kaimiņi un radinieki bija tā vai citādi saistīti ar Kunga Krišnas spēlēm šajā pasaulē, un tādējādi uz Krišnu bija vērsta visa viņu darbība — gan sabiedriskā, gan politiskā, gan reliģiskā, gan arī ikdienas darbi —, un tas viss bija pārpasaulīgs.

Īstenā pilnveidošanās cilvēka dzīvē balstās uz zināšanām un atsacīšanos. Kā teikts Šrīmad Bhāgavatamas pirmajā dziedājumā, garīgā kalpošana, kas veltīta Krišnam, pati par sevi rada pilnīgas zināšanas un atsacīšanos. Jadu ģimenes locekļu un Vrindāvanas ļaužu prāti bija vērsti uz Krišnu. Tas liecina, ka viņiem bija visas zināšanas. Un, tā kā viņu prāti bija pastāvīgi vērsti uz Krišnu, šie cilvēki gluži dabiski bija brīvi no materiālas darbības. Kā māca Šrīla Rūpa Gosvāmī, šādu pakāpi dzīvē sauc par jukta-vairāgju. Tādējādi zināšanas un atsacīšanās nenozīmē sausu prātošanu un atsacīšanos no darbības. Gluži otrādi, cilvēkam jārunā un jādarbojas vienīgi saistībā ar Krišnu.

Kurukšētrā Kuntīdēvī pēc ilgas neredzēšanās satika savu brāli Vasudēvu, tur bija arī viņu dēli un vedeklas. Satikās sievas, bērni un citi ģimenes locekļi. Runājot savā starpā, viņi drīz vien aizmirsa pārdzīvotās grūtības. Kuntīdēvī savam brālim Vasudēvam sacīja: «Mans dārgais brāli! Es esmu ļoti nelaimīga, jo nav piepildījusies neviena no manām vēlmēm. Kā gan citādi varētu gadīties, ka man ir tāds svēts un visādā ziņā pilnīgs brālis kā tu, kurš nemaz nejautā, kā es pārdzīvoju visas savas grūtības?» Liekas, ka Kuntī atcerējās tās grūtās dienas, kad viņa kopā ar dēliem Dhritarāštras un Durjodhanas nelietīgo nodomu dēļ bija izsūtīta. Kuntī turpināja: «Mans dārgais brāli, ja liktenis ir pret kādu cilvēku, tad viņu aizmirst pat vistuvākie radinieki — gan paša tēvs, gan māte un bērni. Tāpēc, mans dārgais brāli, es tevi nenosodu.»

Vasudēva atbildēja: «Mana dārgā māsa! Nebēdājies un nevaino mani. Mums vienmēr jāatceras, ka esam tikai rotaļlietas likteņa rokās. Visi ir pakļauti Dieva Augstākajai Personībai. Pēc Viņa gribas notiek visa auglīgā darbība un pretdarbība. Mana dārgā māsa! Tu zini, kādas pārestības mums nodarīja valdnieks Kamsa. Viņš mūs vajāja, un mūsu dzimta bija izkaisīta pa visu zemi. Mēs vienmēr raizējāmies. Tikai pavisam nesen ar Dieva žēlastību mēs esam atgriezušies savās pilīs.»

Pēc šīs sarunas Vasudēva un Ugrasēna laipni sagaidīja un uzņēma valdniekus, kuri bija atnākuši pie viņiem. Redzot Kungu Krišnu, viesus pārņēma pārpasaulīga laime un viņi atbrīvojās no visām raizēm. Daži slavenākie no viesiem bija Bhīšmadēva, Dronāčārja, Dhritarāštra, Durjodhana un Gāndhārī ar saviem dēliem, valdnieks Judhišthira ar savu sievu, pārējie Pāndavi un Kuntī, Srindžaja, Vidura, Kripāčārja, Kuntibhodža, Virāta, valdnieks Nagnadžits, Purudžits, Drupada, Šalja, Dhrištakētu, Kāšī valdnieks, Damaghoša, Višālākša, Mithilas valdnieks, Madrasas (ko agrāk sauca par Madru) valdnieks, Kēkajas valdnieks, Judhāmanju, Sušarma, Bāhlīka ar dēliem un daudzi citi Mahārādžam Judhišthiram pakļautie valdnieki.

Redzot Kungu Krišnu ar Viņa valdnieču tūkstošiem, visi ļoti priecājās par neparasto skaistumu un pārpasaulīgo bagātību. Svētceļnieki gāja pie Kunga Balarāmas un Krišnas, un, kad Kungs ar viņiem bija sasveicinājies, tie cildināja Jadu dinastijas locekļus, it īpaši Krišnu un Balarāmu. Ugrasēna bija Bhodžu valdnieks, un viņš tika uzskatīts par galveno no Jadu, tāpēc viesi uzrunāja viņu: «Jūsu majestāte Ugrasēna, Bhodžas valdniek! Patiesībā Jadu ir vienīgie pasaulē, kas ir pilnīgi visādā ziņā. Esiet slavēti! Esiet slavēti! Vislielākā jūsu pilnība ir tā, ka jūs pastāvīgi redzat Kungu Krišnu, kuru tiecas sasniegt daudzi mistiskie jogi, kas ilgus gadus nodarbojas ar smagām askēzēm. Bet jūs ik mirkli esat Kungam Krišnam pavisam blakus.

Visās Vēdu himnās slavināta Dieva Augstākā Personība Krišna. Gangas ūdens tiek uzskatīts par svētu tāpēc, ka ar to ir mazgātas Kunga Krišnas lotospēdas. Vēdu raksti nav nekas cits, kā Kunga Krišnas norādījumi. Visu Vēdu apguves mērķis ir Krišnas iepazīšana, tāpēc Krišnas vārdi un vēstījumi par Viņa spēlēm šķīsta vienmēr. Laika un apstākļu ietekmē šī pasaule bija gandrīz pilnīgi zaudējusi savas bagātības, taču uz Zemi ieradās Krišna, un, pateicoties Viņa lotospēdu pieskārienam, tā ir atkal atguvusi visu, kas svētīgs. Pateicoties Krišnam, pamazām piepildās visas mūsu tieksmes un vēlmes. Ak, majestāte, Bhodžas valdniek! Tevi ar Jadu dinastiju saista laulības saites un asinsradniecība, tādēļ tu pastāvīgi esi Kunga Krišnas tuvumā, un tev nekad nav grūti Viņu satikt. Kungs Krišna pastaigājas kopā ar tevi, sarunājas ar tevi, sēž ar tevi, atpūšas ar tevi un ēd kopā ar tevi. Var likties, ka Jadu vienmēr nodarbojas ar pasaulīgām lietām, kuras, kā tiek uzskatīts, ved ļaudis tieši uz elli, bet, pateicoties Kungam Krišnam, kurš ir sākotnējā Dieva Personība no visiem Višnu un kurš ir viszinošs, visuresošs un visvarens, jūs patiesībā esat brīvi no visiem materiālajiem sārņiem un atrodaties pārpasaulīgajā atbrīves stāvoklī un Brahmana esamībā.»

Kad Vrindāvanas iedzīvotāji uzzināja, ka Kurukšētrā uz saules aptumsumu ieradīsies Krišna, viņi Nandas Mahārādžas vadībā nolēma doties uz turieni, un tāpēc Kurukšētrā ieradās arī visi Jadu dinastijas locekļi. Valdnieks Nanda kopā ar ganiem bija sakrāvis visu nepieciešamo vēršu vilktos ratos, un visi Vrindāvanas iedzīvotāji bija atbraukuši uz Kurukšētru, lai satiktos ar saviem mīļotajiem dēliem — Kungu Balarāmu un Kungu Krišnu. Jadu dinastijas locekļi ļoti priecājās par Vrindāvanas ganu ierašanos Kurukšētrā. Tos ieraudzījuši, viņi tūlīt piecēlās un jutās tā, it kā būtu ieguvuši jaunu dzīvību. Visi ļoti priecājās par satikšanos un, sirsnīgi apskāvuši viens otru, vēl ilgi negribēja laist savus draugus vaļā.

Kad Vasudēva ieraudzīja Mahārādžu Nandu, viņš tūlīt steidzās pie Vradžas valdnieka un mīļi apskāva to. Vasudēva stāstīja Nandam visu, kas bija noticis — gan to, kā valdnieks Kamsa bija viņu apcietinājis, gan to, kā tika nogalināti viņa bērni, kā Krišna tūlīt pēc dzimšanas tika aiznests pie Nandas Mahārādžas, gan to, kā Nanda Mahārādža kopā ar valdnieci Jašodu uzaudzināja Krišnu un Balarāmu gluži kā savus bērnus. Arī Kungs Balarāma un Krišna apskāva valdnieku Nandu un māmiņu Jašodu un tad pazemīgi noliecās pie viņu lotospēdām. Kungs Krišna un Balarāma ļoti mīlēja Nandu un Jašodu, un aizkustinājumā viņi kādu brīdi nespēja pat parunāt. Laimīgais valdnieks Nanda un māmiņa Jašoda nosēdināja savus dēlus klēpī un no visas sirds apskāva Viņus. Valdnieks Nanda un Jašoda ļoti ilgi nebija redzējuši Krišnu un Balarāmu, un šī atšķirtība viņiem bija ļoti sāpīga. Tagad, satikuši un apskāvuši savus bērnus, viņi savas ciešanas aizmirsa.

Pēc tam Krišnas māte Dēvakī un Balarāmas māte Rohinī apskāva māmiņu Jašodu. Viņas sacīja: «Dārgā valdniece Jašodādēvī, gan tu, gan Nanda Mahārādža vienmēr esat bijuši mums lieli draugi, un katru reizi, atceroties jūs, mēs domājam par jūsu draudzību. Mēs jums esam tik lielas parādnieces, ka nespētu samaksāt par jūsu draudzību pat ar visām debesu valdnieka bagātībām. Mēs nekad neaizmirsīsim, cik labi jūs bijāt pret mums. Kad Krišna un Balarāma piedzima, Viņi, pat neredzējuši savu īsto tēvu un māti, tika uzticēti jums, un jūs Tos uzaudzinājāt kā pašu bērnus, kā maziņus putnēnus. Jūs Viņus barojāt, audzinājāt un mīlējāt, un Viņiem par svētību veicāt daudzas reliģiskās ceremonijas.

Īstenībā Viņi nemaz nav mūsu dēli, Viņi pieder jums. Nanda Mahārādža ir īstais Krišnas un Balarāmas tēvs, un tu esi īstā māte. Kamēr par Viņiem rūpējāties jūs, Tiem nebija ne mazāko grūtību. Bērniem nebija jābaidās ne no kā. Mīlestības pilnās rūpes par Viņiem liecina par jūsu cildenumu. Diženas personības neskatās, vai bērni ir viņu pašu vai citu ļaužu. Un vai gan kāds var būt cildenāks par Nandu Mahārādžu un tevi?»

Kas attiecas uz Vrindāvanas gopī, tad viņas jau no paša sākuma domāja vienīgi par Krišnu. Krišna un Balarāma bija viņu sirds un dvēsele. Gopī bija tik ļoti pieķērušās Krišnam, ka nespēja paciest pat tos mirkļus, kad acu mirkšķināšana neļāva Viņu redzēt. Ganes rāja ķermeņa radītāju Brahmu, kas savā muļķībā bija radījis acis, kuras mirkšķina un neļauj viņām skatīties uz Krišnu. Gopī nebija redzējušas Krišnu tik daudzus gadus, tāpēc tagad, atbraucot kopā ar Nandu Mahārādžu un māmiņu Jašodu, viņas pārņēma neaptverama ekstāze. Neviens nespēj pat iedomāties, cik ļoti gopī vēlējās atkal ieraudzīt Krišnu. Kad Krišna parādījās, gopī ar skatienu ielika Viņu savā sirdī un dziļā mīlestībā apskāva. Lai gan tas notika tikai prātā, gopī pārņēma tāda ekstāze un prieks, ka viņas kādu brīdi pilnīgi aizmirsās. Šo ekstāzes pilno transu, ko gopī sasniedza, prātā apskaujot Krišnu, nespēj sasniegt pat vislielākie jogi, kas pastāvīgi meditē uz Dieva Augstāko Personību. Krišna saprata, kādu ekstāzi gopī pārdzīvo, apskaujot Viņu savā prātā, un tāpēc Viņš, kas atrodas visu būtņu sirdīs, arī apskāva gopī.

Krišna sēdēja kopā ar māmiņu Jašodu un pārējām māmiņām — Dēvakī un Rohinī —, bet, kad tās sāka sarunāties, Viņš izmantoja izdevību, lai aizietu un vienatnē satiktos ar gopī. Iedams pie gopī, Kungs sāka smaidīt, un pēc tam, apskāvis viņas un apjautājies, kā tām klājas, Krišna gribēja uzmundrināt gopī un teica: «Manas dārgās draudzenes! Jūs zināt, ka Mēs ar Kungu Balarāmu atstājām Vrindāvanu tikai tāpēc, lai iepriecinātu savus radiniekus un ģimenes locekļus. Tad Mēs ilgu laiku cīnījāmies ar ienaidniekiem, un Mums nebija laika par jums domāt, lai gan jūs tik ļoti mīlējāt Mani. Es saprotu, ka esmu bijis nepateicīgs, tomēr zinu, ka jūs joprojām esat uzticīgas Man. Vai jūs domājāt par Mums arī tad, kad bijām jūs atstājuši? Manas dārgās gopī, jums laikam nepatīk pat Mani pieminēt, jo Es esmu bijis tik nepateicīgs. Vai jūs turat uz Mani ļaunu prātu?

Tomēr jums jāsaprot, ka Es nekad neesmu gribējis jūs atstāt; mūs ir izšķīris liktenis, kas ir augstākais valdnieks un dara tā, kā pats vēlas. Viņš saved kopā dažādus cilvēkus un pēc tam atkal tos izšķir. Reizēm vējš sadzen kopā mākoņus, liek saskarties zāles stiebriņiem, pūciņām un puteklīšiem, bet pēc tam tos izšķir un izsvaida uz visām pusēm. Gluži tāpat Visaugstais Kungs ir visa radītājs, un tas, ko mēs redzam, ir dažādās Viņa enerģijas izpausmes. Pēc Viņa augstākās gribas mēs reizēm esam kopā un reizēm — šķirti. Tā mēs varam secināt, ka galu galā mēs esam pilnīgi atkarīgi no Viņa gribas.

Par laimi, jūs esat iemīlējušas Mani, un tas ir vienīgais veids, kā nonākt pārpasaulīgā stāvoklī un būt kopā ar Mani. Jebkura dzīvā būtne, kurai ir šāda tīra bhakti mīlestība pret Mani, mūža beigās noteikti atgriežas mājās, atpakaļ pie Dieva. Citiem vārdiem sakot, tīra garīgā kalpošana un mīlestība uz Mani ir augstākās atbrīves cēlonis.

Manas dārgās draudzenes gopī, ziniet, ka visu darbību visās vietās veic Manas enerģijas. Apskatīsim, piemēram, māla krūzi. Tā nav nekas cits, kā zemes, ūdens, gaisa, uguns un telpas savienojums. Šīs sastāvdaļas vienmēr ir vienas un tās pašas gan sākumā, gan krūzes pastāvēšanas laikā, gan pēc tās iznīcināšanas. Sākumā krūze tiek izgatavota no zemes, ūdens, uguns, gaisa un telpas, kādu laiku tā gluži tādā pašā veidā pastāv, bet pēc tam saplīst, un dažādās tās sastāvdaļas tiek saglabātas dažādās materiālās enerģijas daļās. Gluži tāpat, gan tad, kad kosmiskā izpausme tiek radīta, gan tad, kad tā tiek uzturēta, gan arī pēc iznīcināšanas viss ir tikai dažādas Manas enerģijas izpausmes. Un, tā kā šī enerģija nav šķirta no Manis, ir jāsecina, ka Es pastāvu visā.

Gluži tāpat dzīvās būtnes ķermenis nav nekas cits, kā piecu elementu savienojums, un arī dzīvā būtne, kas tajā iemiesota, ir Mana neatņemamā daļiņa. Dzīvā būtne ir nonākusi šajā materiālajā ieslodzījumā tāpēc, ka tā maldīgi uzskata sevi par augstāko baudītāju. Šī neīstā patības apziņa ir ieslodzījusi viņu materiālajā esamībā. Es, Augstākā Absolūtā Patiesība, stāvu pāri dzīvajām būtnēm un viņu materiālajai iemiesotībai. Divas enerģijas — materiālā un garīgā — darbojas pēc Manas augstākās gribas. Dārgās gopī, Es jūs lūdzu, nebēdājieties un pacentieties raudzīties uz visu filozofiski. Tad jūs sapratīsiet, ka vienmēr esat kopā ar Mani un ka nav ko skumt, ja esam šķirti.»

Šo svarīgo Kunga Krišnas norādījumu var izmantot visi Krišnas apziņas bhaktas. Visa Krišnas apziņas filozofija balstās uz šo neaptveramo vienlaicīgo vienību un atšķirību. Bhagavad-gītā Kungs norāda, ka savā bezpersoniskajā veidā Viņš atrodas visur. Viss ir Viņā, tomēr Viņš pats nav visur. Kosmiskā izpausme nav nekas cits, kā Krišnas enerģijas izpaušanās veids, un, tā kā enerģija neatšķiras no enerģijas avota, nekas neatšķiras no Krišnas. Ja mūsos nav šīs absolūtās apziņas jeb Krišnas apziņas, mēs esam šķirti no Krišnas; un, ja laimīgā kārtā mums ir šī Krišnas apziņa, tad mēs neesam šķirti no Viņa. Garīgā kalpošana cilvēkā atjauno Krišnas apziņu, un, ja bhaktam ir izdevies saprast, ka materiālā enerģija nav šķirta no Krišnas, tad viņš var izmantot materiālo enerģiju un visu, ko tā radījusi, lai kalpotu Kungam. Taču, kad Krišnas apziņas nav, aizmāršīgā dzīvā būtne, kas pati ir neatņemama Krišnas daļiņa, maldīgi sāk uzskatīt sevi par materiālās dzīves baudītāju un tādējādi, sapinusies materiālajā pasaulē, materiālās enerģijas spiesta turpina savu materiālo esamību. Tas ir apstiprināts arī Bhagavad-gītā. Lai gan dzīvajai būtnei liek darboties materiālā enerģija, viņa pati maldīgi uzskata sevi par galveno noteicēju un augstāko baudītāju.

Ja bhakta pilnībā apzinās, ka arčā-vigraha jeb Kunga Krišnas Dievības veidols templī nekādā ziņā neatšķiras no paša Krišnas sač-čid-ānanda-vigrahas, tad viņa kalpošana tempļa Dievībai kļūst par tiešu kalpošanu Dieva Augstākajai Personībai. Arī pats templis, tempļa piederumi un ēdiens, kas veltīts Dievībai, nav šķirti no Krišnas. Cilvēkam jāseko āčārju noteiktajiem likumiem un ierobežojumiem, un tā, augstāku autoritāšu vadībā, viņš pilnībā var apzināties Krišnu pat šajā materiālajā esamībā.

Gopī, saņēmušas Krišnas filozofiskos norādījumus par vienlaicīgo vienību un atšķirību, saglabāja pastāvīgu Krišnas apziņu un tādā veidā atbrīvojās no visiem materiālajiem sārņiem. Ja dzīvā būtne maldīgi uzskata sevi par materiālās pasaules baudītāju, tad viņas apziņu sauc par džīva-košu jeb neīstā «es» radīto ieslodzījumu. No šī džīva-košas ieslodzījuma varēja atbrīvoties ne tikai gopī, to var arī ikviens, kurš seko šiem Krišnas norādījumiem. Cilvēks, kurš pilnībā apzinās Krišnu, ir vienmēr brīvs no viltus egoisma; viņš visu izmanto kalpošanā Krišnam un nekad nav šķirts no Krišnas.

Tāpēc gopī veltīja Krišnam lūgšanu: «Dārgais Krišna, no Tavas nabas izaug sākotnējais lotosa zieds, kurā piedzimst Brahma, radītājs. Neviens nespēj aptvert Tavu godību vai Tavu varenību. Tā ir mūžīgs noslēpums pat vislielākajiem domātājiem, kuri ieguvuši visas jogas spējas. Taču saistītā dvēsele, kas iekritusi tumšajā materiālās esamības akā, var ļoti viegli rast patvērumu pie Tavām lotospēdām. Tad viņa noteikti saņem atbrīvi.» Gopī turpināja: «Dārgais Krišna! Mēs vienmēr esam aizņemtas ar ģimenes lietām. Tāpēc, lūdzu, esi mūsu sirdīs gluži kā uzlēcoša saule. Tā mums būs vislielākā svētība.»

Gopī ir mūžam atbrīvotas dvēseles, jo viņas pilnībā apzinās Krišnu. Aizņemtība ar mājas darbiem Vrindāvanā bija tikai izlikšanās. Par spīti ilgajai atšķirtībai Vrindāvanas iedzīvotājas, gopī, nevēlējās iet pie Krišnas uz Viņa galvaspilsētu Dvāraku. Viņas gribēja palikt un darboties Vrindāvanā, un tādā veidā baudīt Krišnas klātbūtni savā dzīvē uz katra soļa. Gopī tūlīt aicināja Krišnu atgriezties Vrindāvanā. Šī gopī pārpasaulīgā noskaņa ir Kunga Čaitanjas mācības pamats. Ratha-jātras svētki, kurus svinēja Kungs Čaitanja, ir emocionāla Krišnas vešana atpakaļ uz Vrindāvanu. Šrīmatī Rādharānī nebija ar mieru kopā ar Krišnu doties uz Dvāraku, lai baudītu Viņa sabiedrību karaliskās bagātības gaisotnē, jo gribēja būt kopā ar Kungu sākotnējā Vrindāvanas gaisotnē. Kungs Krišna ļoti mīl gopī, tāpēc Viņš nekad neatstāj Vrindāvanu, un gopī, kā arī pārējie Vrindāvanas iedzīvotāji ir pilnīgi apmierināti Krišnas apziņā.

Tā beidzas Bhaktivēdāntas skaidrojums grāmatas «Krišna» astoņdesmit pirmajai nodaļai «Kunga Krišnas un Balarāmas satikšanās ar Vrindāvanas iedzīvotājiem».


Tālāk: 82. nodaļa

Saturs Bibliotēka