Krišna, Dieva Augstākā Personība astoņdesmit otrā nodaļa

null

Astoņdesmit otrā nodaļa

Draupadī tikšanās
ar Krišnas valdniecēm

Pie Krišnas nāca dažādi viesi, un starp viņiem bija arī valdnieka Judhišthiras vadītie Pāndavi. Beidzis runāt ar gopī un devis viņām vislielāko svētību, Kungs Krišna sasveicinājās ar valdnieku Judhišthiru un pārējiem radiniekiem, kas bija atnākuši pie Viņa. Vispirms Kungs jautāja, vai tiem klājas labi. Patiesībā nevienam, kurš redz Kunga Krišnas lotospēdas, nekādā ziņā nevar klāties slikti. Tomēr, kad Kungs Krišna pieklājības pēc pajautāja valdniekam Judhišthiram, kā viņam klājas, valdnieks kļuva ļoti priecīgs un sacīja: «Mans dārgais Kungs Krišna! Diženas personības un bhaktas, kas pilnībā apzinās Krišnu, vienmēr domā par Tavām lotospēdām un ir pilnībā apmierināti, dzerot pārpasaulīgās svētlaimes nektāru. Šis nektārs reizēm plūst no viņu mutēm un izlīst pār citiem kā stāsti par Tavu pārpasaulīgo darbību. Šis nektārs, kas plūst no bhaktas lūpām, ir tik varens, ka ikviens, kam palaimējas to nobaudīt, tūlīt pārtrauc savu pastāvīgo ceļojumu cauri dzimšanai un nāvei. Mēs atrodamies materiālajā pasaulē tāpēc, ka esam aizmirsuši Tavu personību, taču laimīgā kārtā aizmirstības tumsa vienā mirklī izklīst, ja cilvēkam ir iespēja klausīties stāstus par Tavu godību. Mans dārgais Kungs! Vai gan cilvēkam, kurš pastāvīgi klausās stāstus par Taviem slavenajiem darbiem, var klāties slikti?

Tā kā mēs esam pilnībā uzticējuši sevi Tev un mums nav cita patvēruma kā Tavas lotospēdas, mēs vienmēr esam pārliecināti, ka mums veiksies labi. Mans dārgais Kungs! Tu esi bezgalīgu zināšanu un pārpasaulīgas svētlaimes okeāns. Prāta sagudrojumu dēļ būtne atrodas trijos pārejošos materiālās dzīves veidos: nomodā, miegā un dziļā miegā. Taču šie stāvokļi nevar pastāvēt Krišnas apziņā. Krišnas apziņa visas šīs sekas padara neiespējamas. Tu esi augstākais visu atbrīvi sasniegušo būtņu mērķis. Tikai pēc savas neatkarīgās gribas Tu esi atnācis uz šo Zemi, izmantojot savu iekšējo spēju jogamaiju, un, lai atjaunotu vēdiskos dzīves principus, Tu esi ieradies parasta cilvēka izskatā. Tu esi Augstākā Personība, tāpēc tam, kurš ir pilnībā uzticējis sevi Tev, nevar būt nekādu neveiksmju.»

Kamēr Kungs Krišna bija aizņemts ar dažādajiem viesiem un kamēr tie veltīja Viņam savas lūgšanas, Kuru un Jadu dinastijas sievietes satikās savā starpā un sāka runāt par Kunga Krišnas pārpasaulīgajām spēlēm. Vispirms Draupadī gribēja izjautāt Kunga Krišnas sievas. Viņa tās uzrunāja: «Mana dārgā Rukminī, Bhadra, Džāmbavatī, Satja, Satjabhāma, Kālindī, Šaibja, Lakšmane, Rohinī un pārējās Kunga Krišnas sievas, lūdzu, pastāstiet, kā Dieva Augstākā Personība Kungs Krišna pieņēma jūs par savām sievām un apprecēja jūs, sekojot parasto cilvēku laulību paražām?»

Uz šo jautājumu galvenā no valdniecēm Rukminīdēvī atbildēja: «Mana dārgā Draupadī! Tādi prinči kā Džarāsandha jau bija nolēmuši, ka man jāprecas ar valdnieku Šišupālu, un laulības ceremonijas laikā viņi stāvēja bruņās tērpti, ar ieročiem, lai cīnītos ar jebkuru sāncensi, kurš uzdrīkstētos traucēt laulības. Bet Dieva Augstākā Personība nolaupīja mani tā, kā lauva aiznes jēru no ganāmpulka. Tas nav nekāds brīnums, jo ikviens, kas šajā pasaulē sevi sauc par diženu varoni vai valdnieku, ir pakļauts Kunga Krišnas lotospēdām. Visi valdnieki ar saviem kroņiem noliecas pie Viņa lotospēdām. Mana dārgā Draupadī, es mūžu pēc mūža gribu kalpot Kungam Krišnam, kurš ir visa prieka un skaistuma iemiesojums. Tā ir vienīgā vēlme un tieksme manā dzīvē.»

Pēc tam sāka runāt Satjabhāma. Viņa sacīja: «Dārgā Draupadī, mans tēvs ļoti pārdzīvoja sava brāļa Prasēnas nāvi un nepamatoti apsūdzēja Kungu Krišnu Prasēnas nogalināšanā un Sjamantakas dārgakmeņa nozagšanā, lai gan patiesībā dārgakmeni bija paņēmis Džāmbavāns. Kungs Krišna, lai pierādītu, ka ir bez vainas, cīnījās ar Džāmbavānu un atguva Sjamantakas dārgakmeni, ko pēc tam atdeva manam tēvam. Tēvs ļoti nokaunējās un jutās vainīgs par to, ka apsūdzējis Krišnu brāļa nāvē. Saņēmis Sjamantakas dārgakmeni, viņš nolēma, ka kļūdu vajag labot, un, lai gan es jau biju apsolīta citiem, viņš atdeva dārgakmeni un mani Krišnam. Tā es kļuvu par Viņa kalponi un sievu.»

Pēc tam uz Draupadī jautājumu atbildēja Džāmbavatī. Viņa sacīja: «Dārgā Draupadī! Kad Kungs Krišna cīnījās ar manu tēvu, rikšu valdnieku Džāmbavānu, mans tēvs nezināja, ka Kungs Krišna ir tā agrākais pavēlnieks Kungs Rāmačandra, Sītas vīrs. Nezinādams, kas patiesībā ir Kungs Krišna, tēvs ar Viņu cīnījās divdesmit septiņas dienas pēc kārtas. Viņš gaužām nogura un beidzot saprata, ka, tā kā viņu spēj uzvarēt vienīgi Kungs Rāmačandra, arī šim pretiniekam, Kungam Krišnam, jābūt tam pašam Kungam Rāmačandram. Visu sapratis, mans tēvs tūlīt atdeva Krišnam Sjamantakas dārgakmeni, un vēl, lai iepriecinātu Kungu, tēvs atdeva mani Viņam par sievu. Tā es apprecējos ar Kungu, un mana vēlme kalpot Krišnam mūžu pēc mūža piepildījās.»

Tad sāka runāt Kālindī: «Dārgā Draupadī! Es veicu lielas askēzes, lai Kungs Krišna kļūtu par manu vīru. Kad Kungs to uzzināja, Viņš visžēlīgi atnāca pie manis kopā ar savu draugu Ardžunu un pieņēma mani par sievu. Tad Kungs Krišna aizveda mani no Jamunas, un kopš tā laika es esmu apkopēja Kunga Krišnas namā un Kungs ir mans vīrs.»

Pēc tam runāja Mitravinda: «Dārgā Draupadī! Uz manu svajamvaru bija ieradušies daudzi prinči. Tur bija arī Kungs Krišna, un Viņš, uzvarējis visus prinčus, pieņēma mani par savu kalponi. Kungs aizveda mani uz Dvāraku, Viņš bija gluži kā lauva, kas atņem suņiem briedi. Mani brāļi gribēja cīnīties ar Kungu Krišnu, bet Viņš tos sakāva. Tā piepildījās mana vēlme mūžu pēc mūža kalpot Krišnam.»

Pēc tam Draupadī uzrunāja Satja: «Dārgā Draupadī! Mans tēvs sarīkoja svajamvaras ceremoniju [līgavaiņa izvēles ceremoniju] un, lai pārbaudītu nākamo līgavaiņu spēku un varonību, noteica, ka katram no tiem jācīnās ar viņa septiņiem briesmīgajiem buļļiem, kuriem bija gari un asi ragi. Buļļus centās uzveikt daudz varonīgu laimes meklētāju, taču diemžēl tie visi tika smagi sabadīti un savainoti atgriezās mājās. Tad ieradās Kungs Šrī Krišna, un Viņam buļļi nebija nekas vairāk kā rotaļlietas. Krišna viņus notvēra un katram ievēra degunā riņķi. Kungs tos savaldīja tikpat viegli, kā bērns savalda kazlēnu. Mans tēvs bija ļoti priecīgs un sarīkoja krāšņas kāzas, dodot līdzi pūrā daudzus karavīru pulkus, zirgus, kaujas ratus, ziloņus un simtiem kalpoņu. Tā Kungs Krišna aizveda mani uz savu galvaspilsētu Dvāraku. Mājupceļā Viņam uzbruka daudz prinču, bet Kungs Krišna visus tos sakāva, un tagad man ir tas gods būt par Viņa lotospēdu kalponi.»

Pēc tam sāka runāt Bhadra. Viņa sacīja: «Dārgā Draupadī! Kungs Krišna ir dēls manam tēvocim no mātes puses. Mani par laimi piesaistīja Krišnas lotospēdas. Tēvs, uzzinājis par manām jūtām, pats sarīkoja kāzas un aicināja Kungu Krišnu kļūt par manu vīru. Pūrā viņš deva līdzi vienu akšauhinī pulku karaspēka, daudz kalpoņu un visu citu, kas vajadzīgs valdniekiem. Es nezinu, vai varēšu rast patvērumu pie Kunga Krišnas mūžu pēc mūža, tomēr lūdzu Kungu, lai, atkal piedzimstot, es neaizmirstu savas attiecības ar Viņa lotospēdām.»

Lakšmane sacīja: «Dārgā valdniece, es daudzas reizes biju dzirdējusi, kā diženais gudrais Nārada cildina Kunga Krišnas spēles. Kad dzirdēju Nāradu sakām, ka laimes dievietei Lakšmī patīk Krišnas lotospēdas, tad arī mani tās piesaistīja. Kopš tā laika es pastāvīgi domāju par Kungu un iemīlu Viņu aizvien vairāk. Ak, dārgā valdniece! Savam tēvam es esmu ļoti mīļa. Sapratis, ka es esmu pieķērusies Krišnam, viņš gluži tāpat kā tavs tēvs izdomāja rīkot svajamvaru. Nākamajiem vīriem vajadzēja trāpīt ar bultu zivs acī. Atšķirība starp tavu svajamvaru un manējo bija tāda, ka tavu līgavaiņu sacensībā zivs karājās pie griestiem un bija redzama, bet manā svajamvarā zivs bija aizklāta ar audumu, un bija redzams tikai auduma atspulgs traukā ar ūdeni. Tāda bija mana svajamvara.

Vēstis par šiem noteikumiem izplatījās pa visu zemi, un prinči, uzzinājuši par svajamvaru, sabrauca mana tēva galvaspilsētā no malu malām, tērpušies bruņās, un viņus pavadīja kara skolotāji. Katrs no viņiem gribēja iegūt mani par savu sievu. Viens pēc otra viņi atvilka loku un šāva bultu mērķī. Daudzi pat nespēja uzsiet loka stiegru un nemaz netika pie šaušanas. Viņiem nācās nolikt loku un doties projām. Daži ar lielām grūtībām nostiepa stiegru, bet, nespēdami to otrā galā piesiet, tika notriekti gar zemi, kad loks nāca vaļā. Mana dārgā valdniece, tu būsi pārsteigta, uzzinot, ka uz manu svajamvaru bija ieradušies daudzi slaveni valdnieki un varoņi. Tādi spēkavīri kā Džarāsandha, Ambaštha, Šišupāla, Bhīmasēna, Durjodhana un Karna, protams, varēja uzstiegrot loku, bet nespēja sašaut zivi, jo tā bija aizklāta, un viņi pēc atspīduma nespēja noteikt, kur tā atrodas. Slavenais Pāndavu varonis Ardžuna mācēja ieraudzīt zivs atspīdumu ūdenī, bet, lai gan viņš mērķēja ļoti rūpīgi, bulta netrāpīja zivij īstajā vietā. Taču viņa bulta vismaz trāpīja tai, un tā viņš parādīja, ka ir labāks šāvējs nekā pārējie prinči.

Visi, kas centās sašaut mērķi, bija vīlušies. Viņi zaudēja jebkādas cerības, un daži pat aizgāja, nemaz nemēģinot šaut. Galu galā loku paņēma Kungs Krišna un pavisam viegli, gluži kā spēlēdamies, uzvilka loka stiegru. Tad Viņš paņēma bultu un, tikai vienreiz paskatījies uz zivs atspīdumu ūdenī, to izšāva. Viņš bija trāpījis, un zivs tūlīt nokrita zemē. Tas notika pusdienas laikā, brīdī, ko sauc par abhidžitu, un no astronomiskā viedokļa šis brīdis ir ļoti svētīgs. Pār visu zemi noskanēja saucieni: «Džaja! Džaja!» un debesīs sāka dunēt augstāko planētu iemītnieku sistās bungas. Diženie padievi, prieka pārņemti, kaisīja pār zemi ziedus.

Šajā brīdī es ienācu sacensību laukumā, un zvaniņi man ap potītēm melodiski skanēja. Es biju skaisti apģērbusies jaunās zīda drēbēs, matos man bija ziedi, un, priecājoties par Kunga Krišnas uzvaru, es mīļi smaidīju. Rokās man bija mirdzošiem dārgakmeņiem greznota zelta kaklarota. Mani vēl skaistāku darīja cirtainie mati un daudzie, gaiši mirdzošie auskari. Es pašķielēju uz visām pusēm, paraugoties uz sanākušajiem prinčiem, un, pienākusi pie sava Kunga, lēnām apliku Viņam ap kaklu rotu. Kā jau es teicu, mans prāts jau no paša sākuma bija vērsts uz Kungu Krišnu, un tāpēc šis brīdis man bija liela uzvara. Tiklīdz es biju uzlikusi Kungam kaklarotu, sāka skanēt mridangas, patahas, gliemežnīcas, bungas, timpāni un citi mūzikas instrumenti. Visas šīs skaņas saplūda kopā. Savu mākslu rādīja dejotāji un dejotājas, bet dziedātāji saldi dziedāja.

Dārgā Draupadī! Kad es pieņēmu Kungu Krišnu par savu godināmo vīru un Viņš pieņēma mani par savu kalponi, prinči bija ļoti vīlušies un sacēla lielu troksni. Iekāres dēļ viņi nekādi nespēja nomierināties, bet mans vīrs, nemaz neņemdams viņus vērā, savā četrroku Nārājanas veidolā iecēla mani karietē, ko vilka četri brīnišķīgi zirgi. Gatavodamies atvairīt prinču uzbrukumu, Kungs uzlika bruņas un paņēma savu Šārngas loku, bet mūsu slavenais kučieris Dāruka tūlīt sāka vest mūs uz Dvāraku. Tā Kungs Krišna visu prinču klātbūtnē ātri aizveda mani projām gluži kā lauva, kas nolaupījis no ganāmpulka briedi. Tomēr daži no prinčiem gribēja mūs aizturēt un, labi apbruņojušies, centās stāties mums pretī, bet viņi bija kā suņi, kas grib apturēt skrejošu lauvu. No Kunga Krišnas Šārngas loka lidoja bultas, un daži no prinčiem zaudēja rokas, citi — kājas, citi — galvas un savu dzīvību, bet pārējie aizbēga no kaujas lauka.

Tad Dieva Augstākā Personība iebrauca visslavenākajā Visuma pilsētā Dvārakā, un šajā brīdī Viņš izskatījās kā mirdzoša saule. Visa Dvāraka bija krāšņi izgreznota. Tur bija tik daudz karogu, vītņu un vārtu, ka tas viss pilnīgi aizēnoja sauli. Es jau teicu, ka tēvs ļoti mīlēja mani, un, ieraudzījis, ka mana vēlme iegūt Kungu Krišnu par vīru ir īstenojusies, viņš lielā priekā apdāvināja radus un draugus ar dažādām lietām: vērtīgām drēbēm, rotājumiem, gultām un paklājiem. Kungs Krišna aizvien ir pilnīgs sevī, tomēr mans tēvs pats deva manam vīram pūru, kas sastāvēja no bagātībām, kareivjiem, ziloņiem, kaujas ratiem, zirgiem un daudziem retiem, vērtīgiem ieročiem. Viņš to visu pasniedza Kungam ar lielu prieku. Dārgā valdniece! Tajā laikā es sāku domāt, ka savā iepriekšējā dzīvē esmu paveikusi kādus brīnumainus dievbijīgus darbus un tāpēc šajā mūžā varu būt viena no kalponēm Dieva Augstākās Personības namā.»

Kad galvenās Kunga Krišnas valdnieces bija beigušas runāt, Rohinī, kas pārstāvēja pārējās sešpadsmittūkstoš valdnieces, sāka stāstīt, kā viņas kļuva par Krišnas sievām.

«Mana dārgā valdniece! Kad Bhaumāsura devās iekarot pasauli, viņš sagūstīja visas daiļās valdnieku meitas un turēja mūs ieslodzītas savā pilī. Kad par to uzzināja Kungs Krišna, Viņš cīnījās ar Bhaumāsuru un atbrīvoja mūs. Kungs Krišna nogalināja Bhaumāsuru ar visiem viņa kareivjiem, un, lai gan Kungam nebija vajadzīga neviena sieva, Viņš pēc mūsu lūguma tomēr apprecēja mūs visas, sešpadsmittūkstoš meitenes. Dārgā valdniece, mūsu vienīgais nopelns bija tas, ka mēs pastāvīgi domājām par Kunga Krišnas lotospēdām, kas dod iespēju atbrīvoties no atkārtotas dzimšanas un nāves važām. Mana dārgā valdniece Draupadī! Zini, ka mēs netiecamies pēc tādām bagātībām kā karaļvalsts, impērijas vai debesu baudām. Mēs nevēlamies šīs materiālās bagātības, ne arī jogas pilnības vai pat augsto Kunga Brahmas vietu. Mēs arī netiecamies ne pēc vienas no dažādajām atbrīvēm: sālokjas, sāršti, sāmīpjas vai sājudžas. Tas viss mūs nebūt nepiesaista. Mēs vēlamies tikai to, lai uz mūsu galvām mūžu pēc mūža būtu putekļi no Kunga Krišnas lotospēdām. Arī laimes dieviete ir vēlējusies, lai uz viņas krūtīm kopā ar smaržīgo safrānu būtu šie putekļi. Mēs vēlamies vienīgi putekļus, kas sakrājas uz Kunga Krišnas lotospēdām, kad Viņš ganiņa izskatā iet pa Vrindāvanas zemi. Meža sievietes, gani un it īpaši gopī vienmēr vēlas kļūt par zāles stiebriņiem Vrindāvanā, kurus Krišna samin ar savām lotospēdām. Dārgā valdniece, mēs vēlamies dzīvot vienīgi tā, mūžu pēc mūža, un mums nav nevienas citas vēlmes.»

Tā beidzas Bhaktivēdāntas skaidrojums grāmatas «Krišna» astoņdesmit otrajai nodaļai «Draupadī tikšanās ar Krišnas valdniecēm».


Tālāk: 83. nodaļa

Saturs Bibliotēka