Krišna, Dieva Augstākā Personība pirmā nodaļa

null

Pirmā nodaļa

Kunga Krišnas atnākšana

Reiz Zemi bija pārlieku nomākuši dažādu valdnieku lielie aizsardzības spēki, un šie valdnieki patiesībā bija dēmoni, kas sauca sevi par karaliskās kārtas pārstāvjiem. Visa pasaule bija satraukta, un Zemes valdošā dievība Bhūmi devās pie Kunga Brahmas, lai pastāstītu viņam par dēmonisko valdnieku nodarīto postu. Bhūmi pieņēma govs izskatu un nostājās Kunga Brahmas priekšā asarām acīs. Viņa bija izmisusi un raudāja, lai Kungs par viņu apžēlotos. Dieviete izstāstīja, kādā postā nonākusi Zeme, un, to dzirdējis, Kungs Brahma sadrūma un tūlīt devās uz piena okeānu, kurā mīt Kungs Višnu. Kungu Brahmu pavadīja Kungs Šiva un visi padievi, arī Bhūmi. Piena okeāna krastā Kungs Brahma godināja Kungu Višnu, kurš pārpasaulīga kuiļa izskatā jau agrāk bija izglābis Zemi.

Vēdu mantrās ir īpaša lūgšana, ko sauc par puruša-sūktu. Padievi parasti noliecas Višnu, Dieva Augstākās Personības, priekšā, skaitot puruša-sūktu. No tā var saprast, ka katras planētas valdošā dievība var tikties ar šī Visuma augstāko kungu Brahmu vienmēr, kad uz attiecīgās planētas rodas kādas grūtības. Tomēr Brahma nevar vērsties pie Visaugstā Kunga Višnu tieši, viņam jāmeditē piena okeāna krastā. Šajā Visumā ir planēta, ko sauc par Švētadvīpu, un uz tās ir piena okeāns. No dažādiem Vēdu rakstiem var uzzināt, ka tāpat, kā uz Zemes ir sāls okeāns, uz citām planētām ir dažādi citi okeāni. Kaut kur ir piena, eļļas, alkohola okeāni utt. Puruša-sūkta ir lūgšana, ko padievi skaita, lai iepriecinātu Dieva Augstāko Personību Kšīrodakašājī Višnu. Šo Višnu sauc par Kšīrodakašājī Višnu tāpēc, ka Viņš guļ piena okeānā. Viņš ir Dieva Augstākā Personība, caur kuru atnāk visi šī Visuma avatāri.

Kad padievi bija noskaitījuši puruša-sūktas lūgšanu Dieva Augstākajai Personībai, viņi nedzirdēja nekādu atbildi. Tad pats Kungs Brahma sāka meditēt un saņēma no Kunga Višnu vēstījumu. Pēc tam Brahma to paziņoja padieviem. Tādā veidā tiek saņemtas Vēdu zināšanas. Vēdu zināšanas no Dieva Augstākās Personības vispirms savā sirdī saņem Brahma. Kā teikts Šrīmad Bhāgavatamas sākumā: tēnē brahma hridā. «Vēdu pārpasaulīgās zināšanas tika ieliktas Kunga Brahmas sirdī.» Arī šajā gadījumā vienīgi Brahma varēja saņemt Kunga Višnu vēstījumu. Viņš visu pastāstīja padieviem, lai tie tūlīt varētu sākt darboties. Vēstījums skanēja tā: «Ļoti drīz uz Zemi atnāks Dieva Augstākā Personība ar savām ārkārtīgi varenajām spējām, un, kamēr Viņš tur atradīsies, lai iznīcinātu dēmonus un palīdzētu bhaktām, arī padieviem jābūt tur un Viņam jāpalīdz. Visiem padieviem tūlīt jāpiedzimst Jadu dinastijā, kurā pēc noteikta laika atnāks arī Dievs Kungs.»

Pati Dieva Augstākā Personība Krišna atnāca kā Vasudēvas dēls. Pirms Viņa ierašanās uz Zemi dažādās dievbijīgās ģimenēs piedzima visi padievi kopā ar savām sievām, lai palīdzētu īstenot Kunga misiju. Šajā sakarībā lietots vārds «tat-prijārtham», un tas nozīmē, ka padieviem bija jāierodas uz Zemi, lai iepriecinātu Dievu Kungu. Citiem vārdiem sakot, jebkura dzīvā būtne, kuras vienīgais mērķis ir Dieva Kunga iepriecināšana, ir padievs. Vēl padievi uzzināja, ka Kunga Krišnas pilnīgā daļa Ananta, kas ar saviem daudzajiem miljoniem galvu uztur visas Visuma planētas, arī atnāks uz Zemi pirms Kunga Krišnas. Padievi uzzināja arī to, ka ieradīsies Višnu ārējā spēja (maija), kas tur savā burvībā visas saistītās dvēseles, un tā palīdzēs Visaugstajam Kungam īstenot Viņa mērķi.

Maigiem vārdiem pamācījis un nomierinājis visus padievus un Bhūmi, Kungs Brahma, kurš ir visu pradžāpati jeb Visuma būtņu radītāju tēvs, devās atpakaļ uz savu mājvietu, augstāko materiālo planētu, ko sauc par Brahmaloku.

Valdnieks Šūrasēna, Jadu dinastijas galva, vadīja Mathuras valsti (Mathuras apgabalu), kā arī apgabalu, ko sauc par Šūrasēnu. Tādēļ arī Mathura bija kļuvusi par visu Jadu dinastijas valdnieku galvaspilsētu. Vēl Mathura bija Jadu dinastijas valdnieku galvaspilsēta tāpēc, ka Jadu bija ļoti dievbijīga ģimene, un tās locekļi zināja, ka Mathura tāpat kā Dvāraka ir vieta, kur mūžīgi uzturas Kungs Šrī Krišna.

Reiz Šūrasēnas dēls Vasudēva pēc kāzām ar Dēvakī atgriezās mājās. Viņš kopā ar savu jauno sievu brauca karietē. Dēvakī tēvs Dēvaka bija devis līdzi lielu pūru, jo ļoti mīlēja meitu. Viņš bija dāvājis simtiem kariešu, kas bija viscaur izgreznotas ar zeltu. Ugrasēnas dēls Kamsa par prieku savai māsai Dēvakī bija paņēmis Vasudēvas ratu grožus un vadīja karieti. Saskaņā ar vēdisko paražu jauno pāri pēc kāzām uz mājām ved līgavas brālis. Lai līgava nejustos šķirta no tēva ģimenes, līdz vīratēva mājām ar viņu kopā brauc brālis. Dēvakas dotais pūrs bija šāds: 400 ziloņi, pilnībā izrotāti ar zelta vītnēm, 15 000 izrotāti zirgi un 1800 karietes. Vēl viņa meitai sekoja 200 skaistas meitenes. Saskaņā ar kšatriju kāzu paražām, kurām Indijā seko vēl šodien, kopā ar līgavu uz valdnieka mājām dodas arī vairāki desmiti jaunu līgavas draudzeņu. Šīs meitenes sauc par kalponēm, taču patiesībā tās ir valdnieces draudzenes. Šī paraža ir mūžsena, un ir zināms, ka to ievēroja jau pirms Kunga Krišnas atnākšanas, tas ir, vairāk nekā pirms 5000 gadu. Tātad Vasudēva kopā ar sievu mājās atveda arī 200 skaistas meitenes.

Kamēr jaunais pāris brauca karietē, svētīgajam brīdim par godu muzikanti spēlēja dažādus instrumentus. Skanēja gliemežnīcas, ragi, bungas un timpāni, un tas viss kopā veidoja jauku koncertu. Kāzu gājiens bija ļoti skaists, un Kamsa vadīja karieti, bet pēkšņi no debesīm atskanēja brīnumaina balss, kas Kamsam paziņoja: «Kamsa, tu esi pilnīgs nejēga! Tu ved savu māsu un svaini, bet nemaz nezini, ka astotais māsas bērns tevi nogalinās.»

Kamsa bija Ugrasēnas dēls un piederēja pie Bhodžas dinastijas. Ir teikts, ka no visiem Bhodžas dinastijas valdniekiem Kamsa bija visdēmoniskākais. Izdzirdējis pareģojumu, kas nāca no debesīm, viņš tūlīt sagrāba Dēvakī aiz matiem un jau grasījās ar zobenu viņu nogalināt. Vasudēva bija pārsteigts par Kamsas rīcību, un, mierinot ļauno un bezkaunīgo svaini, viņš gudri teica: «Kamsa, mans dārgais svaini, tu esi visslavenākais no Bhodžas dinastijas valdniekiem, un ļaudis zina, ka tu esi varens karotājs un drošsirdīgs valdnieks. Kādēļ tu esi tik nikns un gribi nogalināt sievieti, savu māsu, turklāt tādā svētīgā brīdi kā viņas kāzas? Kādēļ tu tik ļoti baidies no nāves? Nāve jau ir piedzimusi līdz ar tevi pašu. Tu esi sācis mirt jau kopš savas dzimšanas. Ja tev ir divdesmit pieci gadi, tad tas nozīmē, ka divdesmit piecus gadus tu esi gājis pretī nāvei. Tu mirsti ik brīdi, ik mirkli. Tad kādēļ tu tik ļoti baidies no nāves? Gals ir neizbēgams. Tu vari nomirt šodien vai pēc simts gadiem, bet tu nevari izvairīties no nāves. Tad kāpēc tik ļoti jābaidās? Nāve patiesībā ir ķermeņa bojāeja. Tiklīdz šis ķermenis pārstāj darboties un sajaucas ar piecām materiālās dabas pamatvielām, dzīvā būtne, kas bijusi ķermenī, saskaņā ar savu pašreizējo darbību un tās sekām saņem jaunu ķermeni. Ejot pa ceļu, cilvēks sper soli, un, kad ir pārliecināts, ka nolicis kāju uz cietas zemes, viņš otru kāju paceļ. Gluži tāpat, ķermeņi viens pēc otra mainās un dvēsele pārceļo. Paskaties, cik uzmanīgi kāpuri lien no viena zariņa uz otru. Tādā pašā veidā dzīvā būtne maina savu ķermeni, kad augstāka vara ir izlēmusi, kāds ķermenis viņai pienākas. Kamēr vien dzīvā būtne ir saistīta materiālajā pasaulē, tai nepārtraukti jāpieņem materiālie ķermeņi. Atkarībā no būtnes darbības un tās sekām šajā dzīvē, dabas likumi viņai piešķir nākamo ķermeni.

Šis ķermenis ir tāds pats kā tie, kurus mēs redzam sapnī. Miegā mēs ar savu prātu radām daudzus ķermeņus. Mēs esam redzējuši zeltu un esam redzējuši kalnu. Un sapņos, savienojot šos divus priekšstatus, mēs varam ieraudzīt zelta kalnu. Reizēm sapņos mums ir tāds ķermenis, ar kuru lidojam debesīs un pilnīgi aizmirstam īsto ķermeni. Tieši tāpat mainās arī šie ķermeņi. Kad tev ir viens ķermenis, tu aizmirsti iepriekšējo. Sapņos mums var būt ļoti daudz jaunu ķermeņu, bet pamostoties mēs visus tos aizmirstam. Šie materiālie ķermeņi īstenībā ir mūsu prāta darbības radīti. Bet pašlaik mēs savus agrākos ķermeņus neatceramies.

Prāts pēc dabas ir ļoti nepastāvīgs. Reizēm tas kaut ko pieņem un tūlīt pēc tam — atraida. Saskaroties ar pieciem jutekļu apmierināšanas priekšmetiem — apveidu, garšu, smaržu, skaņu un sajūtu —, prāts darbojas, tos pieņemot un atraidot. Prāts domājot saskaras ar jutekļu apmierināšanas priekšmetiem, un, kad dzīvā būtne vēlas noteikta veida ķermeni, viņa to saņem. Tādējādi ķermeni dod materiālās dabas likumi. Dzīvā būtne pieņem ķermeni un atkal piedzimst materiālajā pasaulē, lai atbilstoši ķermeņa uzbūvei baudītu un ciestu. Ja nav noteikta veida ķermeņa, tad mēs nevaram baudīt vai ciest saskaņā ar prāta vēlmēm, kas bijušas iepriekšējā dzīvē. Noteikta veida ķermeni mēs patiesībā saņemam atbilstoši tam, par ko domājam nāves brīdī.

Tādi debesu spīdekļi kā saule, mēness un zvaigznes atstarojas traukā ar ūdeni, eļļu vai kausētu sviestu. Ja kustas trauks, tad kustas arī attēls. Ja mēness atspīd ūdenī, tad ūdens kustība rada iespaidu, ka pārvietojas pats mēness. Taču patiesībā mēness stāv uz vietas. Gluži tāpat ar saviem prātojumiem dzīvā būtne iegūst dažāda veida ķermeņus, lai gan patiesībā viņai ar šiem ķermeņiem nav nekāda sakara. Bet maldu dēļ maijas apburtā dzīvā būtne uzskata, ka tā pati pieder kādam noteiktam ķermeņa veidam. Tāda ir saistītā dzīve. Pieņemsim, ka dzīvā būtne pašlaik atrodas cilvēka ķermenī. Tā uzskata, ka pieder cilvēcei, noteiktai valstij un vietai. Tādā veidā būtne sevi kaut kam pielīdzina un pilnīgi nevajadzīgi gatavo sev jaunu ķermeni, kas tai nebūt nav nepieciešams. Šādas vēlmes un prāta sagudrojumi rada dažādu veidu ķermeņus. Materiālās dabas pārklājums ietekmē dzīvo būtni tik stipri, ka tā ir apmierināta ar jebkuru ķermeni un pielīdzina sevi tam ar lielu prieku. Tāpēc es lūdzu: neļauj, lai tevi vada prāts un ķermenis.»

Tā Vasudēva lūdza, lai Kamsa nedara ļaunu savai māsai, kura tikko bija apprecējusies. Mums nevajag būt ļauniem ne pret vienu, jo ļaunums rada bailes gan šajā, gan nākamajā pasaulē, kad ir jāstājas Jamarādžas priekšā. Jamarādža ir tas, kas pēc nāves soda grēciniekus. Vasudēva lūdza, lai Kamsa saudzē savu jaunāko māsu Dēvakī. Vēl Vasudēva minēja, ka ir kāzas, ļoti svētīgs brīdis. Jaunākā māsa vai brālis ir jāsargā kā paša bērns. Vasudēva teica: «Ja tu tagad viņu nogalināsi, tad zaudēsi savu labo slavu.»

Vasudēva centās nomierināt Kamsu ar labiem norādījumiem un filozofiju, bet Kamsa nebija nomierināms, jo pastāvīgi biedrojās ar dēmoniem. Tādēļ arī viņš pats bija dēmons, lai gan bija cēlies no augstas karaliskas ģimenes. Dēmons nekad neuzklausa labus norādījumus. Viņš ir kā nelabojams zaglis, kuram nepalīdz nekādas pamācības. Gluži tāpat, ja cilvēki pēc dabas ir dēmoniski vai ateistiski, tad viņi nesaprot labus norādījumus, lai arī cik tie būtu autoritatīvi. Tāda ir atšķirība starp padieviem un dēmoniem. Tos, kas pieņem labus norādījumus un cenšas dzīvot saskaņā ar tiem, sauc par padieviem. Un tos, kas nespēj pieņemt šādus norādījumus, sauc par dēmoniem. Kad Vasudēvam neizdevās nomierināt Kamsu, viņš domāja, kā vēl varētu aizsargāt savu sievu Dēvakī. Kad uzbrūk briesmas, tad saprātīgs cilvēks, cik vien iespējams, cenšas no tām izvairīties, bet, ja par spīti visām pūlēm un saprātam nekas neizdodas, tad viņš nav vainīgs. Ikvienam jācenšas izpildīt savus pienākumus, cik vien labi iespējams, bet, ja tas neizdodas, neko nevar darīt.

Vasudēva sāka domāt: «Tagad man jāizglābj Dēvakī un vēlāk, ja man būs bērni, es atradīšu veidu, kā izglābt arī tos.» Vēl viņš domāja: «Ja man būs bērns, kas varēs nogalināt Kamsu (kā viņš to uzskata), tad būs glābta gan Dēvakī, gan bērns, jo likteņa griba ir neaptverama. Bet tagad man tā vai citādi ir jāglābj Dēvakī.»

Nav skaidri zināms, kādā veidā dzīvā būtne saskaras ar noteiktā veida ķermeni, tāpat kā meža ugunsgrēka laikā nevar skaidri pateikt, uz kādu koku pārmetīsies uguns. Kad deg mežs, tad liesmas, vēja nestas, reizēm pārmetas no viena koka uz otru. Gluži tāpat dzīvā būtne var pildīt savu pienākumu ļoti uzmanīgi, tomēr ir ļoti grūti pateikt, kādu ķermeni tā saņems nākamajā dzīvē. Mahārādža Bharata ļoti labi pildīja sevis apzināšanās pienākumus, taču reiz iznāca tā, ka viņš pieķērās briedēnam un nākamajā dzīvē bija spiests saņemt brieža ķermeni.

Apdomājis, kā varētu glābt sievu, Vasudēva uzrunāja Kamsu ar lielu cieņu, lai gan svainis bija ārkārtīgi grēcīgs. Reizēm gadās, ka tādam ļoti tikumīgam cilvēkam kā Vasudēvam nākas glaimot vislielākajam ļaundarim, kāds bija Kamsa. Tāda ir diplomātija. Lai gan Vasudēva bēdājās līdz sirds dziļumiem, viņš izlikās priecīgs. Viņš tādiem vārdiem uzrunāja bezkaunīgo Kamsu tādēļ, ka sievasbrālis bija tik nežēlīgs. Vasudēva sacīja: «Dārgais svaini, padomā, tev taču no māsas nedraud nekādas briesmas. Tu no debesīm dzirdēji pareģojumu un gaidi briesmas, taču briesmas draud no māsasdēliem, kuru tagad nemaz nav, un, kas zina, varbūt viņai nemaz nebūs dēlu. Tu taču pašlaik esi pilnīgā drošībā, un tev arī nav ko baidīties no māsas. Ja viņai vispār piedzims dēli, es apsolu, ka atdošu viņus tev un tu varēsi darīt ar tiem visu, ko vēlies.»

Kamsa zināja, ka Vasudēva tur savu vārdu, un tas viņu pārliecināja. Kamsa pagaidām atturējās no zvērīgās rīcības un nenogalināja māsu. Vasudēva par to bija priecīgs un uzslavēja svaini. Tā viņš atgriezās mājās.

Gāja laiks. Vasudēva un Dēvakī laida pasaulē astoņus zēnus un vienu meiteni. Kad piedzima pirmais dēls, Vasudēva turēja savu goda vārdu, un tūlīt aiznesa bērnu Kamsam. Ir teikts, ka Vasudēva bija ļoti tikumīgs un izslavēts ar savu goda vārdu un viņš vēlējās labo slavu saglabāt. Nupat dzimušo bērnu Vasudēva atdeva Kamsam ar lielām sāpēm sirdī, bet Kamsa ļoti priecājās. Taču Vasudēvas izturēšanās viņā izraisīja arī mazliet līdzjūtības. Šis gadījums ir ļoti zīmīgs. Tāda dižena dvēsele kā Vasudēva, pildot pienākumu, neņem vērā nekādas sāpes, un tik izglītots cilvēks kā Vasudēva izpilda pienākumu bez vilcināšanās. No otras puses, tāds dēmons kā Kamsa ir gatavs bez kavēšanās pastrādāt ļaundarības. Tāpēc ir teikts, ka svēts cilvēks dzīvē var panest jebkādas ciešanas. Mācīts cilvēks var izpildīt savus pienākumus, negaidot labvēlīgus apstākļus. Tāds briesmīgs cilvēks kā Kamsa var pastrādāt jebkuru grēku, un bhakta var ziedot visu, lai iepriecinātu Dieva Augstāko Personību.

Kamsa bija apmierināts ar Vasudēvas rīcību. Viņš bija priecīgs un pārsteigts, redzot, ka Vasudēva tur solījumu, sāka just Vasudēvam līdzi un teica: «Mans dārgais Vasudēva, vari man nedot šo bērnu. No viņa man briesmas nedraud. Es dzirdēju, ka mani nogalinās jūsu astotais bērns. Šis bērns man nav vajadzīgs. Ņem viņu atpakaļ.»

Atgriežoties ar pirmdzimušo bērnu mājās, Vasudēva priecājās par Kamsas rīcību, taču nespēja viņam noticēt, jo pazina svaiņa nevaldāmo dabu. Ateists nespēj stingri turēt savu goda vārdu. Tas, kurš nevar savaldīt jutekļus, nespēj būt stingrs savā apņēmībā. Lielais politiķis Čānakja Pandits ir teicis: «Nekad neuzticieties diplomātiem un sievietēm.» Tie, kas neierobežoti apmierina jutekļus, nevar būt patiesīgi, un viņiem nevar uzticēties nekādā ziņā.

Tai laikā pie Kamsas ieradās diženais gudrais Nārada. Viņš bija uzzinājis, ka Kamsa ir apžēlojies par Vasudēvu un atdevis tam jaundzimušo. Nārada ļoti vēlējās, lai Kungs Krišna ierastos pēc iespējas ātrāk. Tāpēc viņš Kamsam pavēstīja, ka tādas personības kā Mahārādža Nanda, Vrindāvanas gani, meitenes un ganu sievas, kā arī Vasudēva, viņa tēvs Šūrasēna un visi viņa radinieki no Jadu dinastijas Vrišni ģimenes gatavojas Kunga atnākšanai. Nārada brīdināja, lai Kamsa uzmanās no draugiem, labvēļiem un visiem padieviem, kas ierodas un dzimst šajās ģimenēs. Kamsa, kā arī viņa draugi un padomnieki, bija dēmoni. Dēmoni vienmēr baidās no padieviem. Uzzinājis, ka dažādās ģimenēs ierodas padievi, Kamsa tūlīt kļuva nemierīgs. Viņš saprata, ka padievu atnākšana liecina par Kunga Višnu drīzo ierašanos. Kamsa nekavējoties iemeta svaini Vasudēvu un savu māsu Dēvakī cietumā.

Iekalti dzelzs ķēdēs, Vasudēva un Dēvakī smaka cietumā. Katru gadu viņiem dzima zēns, un Kamsa, uzskatīdams katru no šiem bērniem par Višnu avatāru, vienu pēc otra tos nogalināja. Viņš īpaši baidījās no astotā bērna, bet pēc Nāradas apciemojuma Kamsa secināja, ka jebkurš bērns varētu būt Krišna. Tāpēc labāk bija nogalināt visus bērnus, kas piedzima Dēvakī un Vasudēvam.

Šo Kamsas rīcību nav grūti saprast. Pasaules vēsturē ir daudz piemēru tam, kā valdnieku kārtas pārstāvji ir nogalinājuši savus tēvus, brāļus vai pat visu ģimeni un draugus, lai sasniegtu savus mērķus. Par to nav ko brīnīties, jo dēmoniski ļaudis savu zemisko nolūku īstenošanai var nogalināt jebkuru.

Ar Nāradas žēlastību Kamsa uzzināja, kas viņš ir bijis iepriekšējā dzīvē. Nārada pavēstīja, ka Kamsa ir bijis dēmons vārdā Kālanēmi un ka Višnu viņu nogalinājis. Kamsa, kas bija dzimis Bhodžas ģimenē, nolēma kļūt par nāvīgu Jadu dinastijas ienaidnieku, jo šajā dinastijā bija jāpiedzimst Krišnam, un Kamsa ļoti baidījās, ka Krišna tāpat kā iepriekš viņu nogalinās.

Kamsa vispirms ieslodzīja cietumā savu tēvu Ugrasēnu, jo Ugrasēna bija galvenais Jadu, Bhodžas un Andhakas dinastijas valdnieks. Vēl Kamsa iekaroja Vasudēvas tēva Šūrasēnas valsti un paziņoja, ka valdīs pār visām šīm valstīm.

Tā beidzas Bhaktivēdāntas skaidrojums grāmatas «Krišna» pirmajai nodaļai «Kunga Krišnas atnākšana».


Tālāk: 2. nodaļa

Saturs Bibliotēka