Krišna, Dieva Augstākā Personība piecpadsmitā nodaļa

null

Piecpadsmitā nodaļa

Dhēnukāsuras nogalināšana

Tādā veidā pagāja Šrī Krišnas un Viņa vecākā brāļa Balarāmas bērnības laiks, ko sauc par kaumāru, un pienāca pauganda, tas ir, vecums no septiņiem līdz desmit gadiem. Gani apspriedās un nolēma uzticēt zēniem, kas vecāki par pieciem gadiem, govju ganīšanu. Saņēmuši šo uzdevumu, Krišna un Balarāma pārstaigāja Vrindāvanu, šķīstot zemi ar savām pēdām.

Krišna kopā ar ganu zēniem un Balarāmu dzina govis un, spēlējot flautu, gāja cauri Vrindāvanas mežam, kurā bija daudz puķu, augu un zāles. Vrindāvanas mežs bija tikpat tīrs kā bhaktas skaidrais prāts, un tajā bija daudz bišu, puķu un augļu. Dziedāja putni, un ezeros bija dzidrs ūdens, kas pilnīgi atbrīvoja augumu no noguruma. Pūta viegls un smaržīgs vējš, spirdzinot prātu un ķermeni. Krišna ar Balarāmu un draugiem iegāja mežā un, redzot, cik tur ir jauki, baudīja meža gaisotni no visas sirds. Koki bija augļu pilni, un to zari bija noliekušies līdz pašai zemei, it kā tie sveiktu Krišnu, pieskaroties pie Viņa lotospēdām. Krišnam ļoti patika šie koki, augļi un ziedi, un Viņš, saprazdams, ko tie vēlas, pasmaidīja.

Krišna teica savam vecākajam brālim Balarāmam: «Mans dārgais brāli! Tu esi pārāks par mums visiem, un Tavas lotospēdas pielūdz padievi. Paskaties, kā šie augļu pilnie koki ir noliekuši savus zarus, godinot Tavas lotospēdas. Liekas, ka viņi cenšas izkļūt no tumsības, kurā būtne atrodas, saņemdama koka veidolu. Īstenībā šie Vrindāvanas koki nav parastas dzīvās būtnes. Iepriekšējās dzīvēs viņiem ir bijis impersonāls dzīves uzskats, un tagad viņi ir kļuvuši nekustīgi, bet tiem ir iespēja Vrindāvanā redzēt Tevi, un Viņi lūdz tālāku pilnveidošanos garīgajā dzīvē, ko var dot saskarsme ar Tevi. Par kokiem parasti kļūst dzīvās būtnes, kas atrodas tumsībā. Arī filozofi impersonālisti ir tumsībā, taču Tavā klātbūtnē viņi var no tās atbrīvoties. Kamenes, kas lido Tev apkārt, agrākajās dzīvēs, manuprāt, ir bijušas bhaktas. Tās nespēj Tevi pamest, jo nav labāka un mīļāka Kunga par Tevi. Tu esi augstākā un sākotnējā Dieva Personība, un kamenes nepārtraukti apdzied Tavu godību. Es domāju, ka dažas no tām ir diženi gudrie, Tavi bhaktas, kas, nespēdami pat uz mirkli pamest Tevi, ir pieņēmuši kameņu izskatu. Mans dārgais brāli! Tu esi augstākais godināmais Dievs. Paskaties, cik priecīgi Tavā priekšā dejo pāvi. Redzi, ar kādu mīlestību Tevi sveic briedis — viņš izturas gluži kā gopī. Meža dzeguzes sagaida Tevi ar lielu līksmi, jo uzskata Tavu ierašanos savās mājās par ļoti svētīgu. Lai gan šie Vrindāvanas iemītnieki ir koki un dzīvnieki, viņi Tevi godina. Tie ir gatavi uzņemt Tevi, cik vien labi to spēj, tāpat kā to dara diženas dvēseles, sagaidot savās mājās augstus viesus. Zeme ir tik dievbijīga un laimīga par to, ka Tu viņu svētī ar saviem pēdu nospiedumiem.

Tas, ka šie Vrindāvanas iemītnieki tādā veidā sagaida Tavu diženo personību, ir gluži dabiski. Zāle, vīteņi un augi arī ir ļoti veiksmīgi, jo Tu viņiem pieskaries ar savām lotospēdām. Ar savām rokām Tu skar krūmus un tādā veidā tos svētī. Cik gan slaveni ir kalni un upes, uz kuriem Tu skaties! Tomēr visvairāk ir paveicies Vradžas jaunavām, gopī, kuras valdzina Tavs skaistums, jo Tu viņas apskauj ar savām stiprajām rokām.»

Kungs Krišna un Balarāma bija ļoti apmierināti ar Vrindāvanas iemītniekiem un ar prieku ganīja teliņus un govis Jamunas krastā. Reizēm ar Viņiem kopā bija draugi. Zēni dziedāja, atdarināja kameņu dūkšanu un pavadīja Krišnu un Balarāmu, kuriem ap kaklu bija meža ziedu vītnes. Staigādami zēni reizēm atdarināja gulbju balsis, vai arī, redzot, kā dejo pāvi, viņi Krišnas priekšā tos atdarināja. Arī Krišna kustināja kaklu gluži kā pāvs un smīdināja draugus.

Govīm, par kurām rūpējās Krišna, bija dažādi vārdi, un Krišna ar mīlestību tās sauca. Sadzirdējušas Krišnas balsi, govis maujot atsaucās, un zēniem tas ļoti patika. Viņi atdarināja dažādus putnus, it īpaši čakoras, pāvus, dzeguzes un bhāradvādžas. Reizēm kāds vājāks dzīvnieks, izdzirdot tīģera vai lauvas rūcienu, aiz bailēm metās bēgt, un zēni kopā ar Krišnu un Balarāmu, atdarinot dzīvniekus, skrēja tiem līdzi. Noguruši viņi apsēdās, bet Balarāma parasti nolika galvu kādam zēnam klēpī, lai atpūstos, un Krišna tūlīt nāca masēt Balarāmam kājas. Reizēm Viņš ar palmas zaru apvēdināja Balarāmu, lai brālis varētu labāk atpūsties. Citi zēni tai laikā dejoja, dziedāja un reizēm cīkstējās vai lēkāja. Kad zēni tā rotaļājās, Krišna tūlīt tiem pievienojās un, sadevies ar viņiem rokās, priecājās kopā ar bērniem, smējās un slavēja viņus. Noguris Krišna mēdza nolikt galvu uz kāda liela koka saknes vai arī kādam ganu zēnam klēpī. Kad Viņš tā gulēja, zēni masēja Viņam kājas un apvēdināja Kungu ar lapu vēdekli. Apdāvinātākie zēni Krišnam par prieku saldi dziedāja. Tā Viņš pavisam drīz atpūtās. Dieva Augstākā Personība Krišna, par kura kājām rūpējas laimes dieviete, spēlējās ar ganu zēniem kā līdzīgs ar līdzīgu un izvērsa savu iekšējo spēju, lai izskatītos pēc lauku puikas. Taču, lai gan Krišna izskatījās kā lauku zēns, atsevišķos gadījumos Viņš parādīja, ka ir Dieva Augstākā Personība. Dažreiz ļaudis sauc sevi par Dieva Augstāko Personību un krāpj nevainīgus cilvēkus, bet tas ir viss, uz ko viņi ir spējīgi, jo tiem nav Dieva spēka.

Kamēr Krišna atklāja savu iekšējo spēju un rotaļājās ar saviem ārkārtīgi veiksmīgajiem draugiem, Viņam radās vēl viena izdevība izpaust savus pārcilvēciskos Dieva spēkus. Tuvākie draugi — Šrīdāma, Subala un Stokakrišna — ar dziļu mīlestību teica Krišnam un Balarāmam: «Dārgais Balarāma, Tu esi tik varens! Tavas rokas ir tik stipras! Dārgais Krišna, Tu esi liels meistars visādu dēmonu nogalināšanā! Jūs taču zināt, ka tepat blakus ir lielais Tālavanas mežs. Tajā ir daudz palmu, un visas tās ir augļu pilnas. Daži augļi krīt zemē, citi ir ļoti gatavi turpat kokā. Tā ir brīnišķīga vieta, bet lielā dēmona Dhēnukāsuras dēļ tur ir ļoti grūti nokļūt. Neviens nevar aiziet pie kokiem, lai savāktu augļus. Dārgais Krišna un Balarāma, šis dēmons izskatās pēc ēzeļa, un kopā ar viņu ir citi dēmoni, kuriem arī ir ēzeļu izskats. Tie visi ir ļoti stipri, tāpēc mežā ir ārkārtīgi grūti ieiet. Mīļie brāļi, jūs esat vienīgie, kas tādus dēmonus var nogalināt. Neviens cits uz turieni nevar aiziet, jo visi baidās. Tur nav pat dzīvnieku un putnu. Visi ir aizgājuši. Mēs varam tikai sajust saldo smaržu, kas nāk no turienes. Liekas, ka līdz šim neviens vēl nav nogaršojis brīnišķīgos augļus, kas karājas kokos un guļ zemē. Dārgais Krišna, atklāti sakot, mums šī saldā smarža ļoti patīk. Dārgais Balarāma, aiziesim uz turieni un paēdīsim augļus. Tie smaržo pa visu apkārtni. Vai Jūs nejūtat?»

Smaidošie draugi ļoti lūdza Balarāmu un Krišnu, un brāļi tiem par prieku sāka iet uz meža pusi. Zēni sekoja. Iegājis Tālavanā, Balarāma ar ziloņa spēku sāka purināt kokus. Gatavie augļi viens pēc otra krita zemē. Dēmons Dhēnukāsura, kas ēzeļa izskatā dzīvoja mežā, izdzirdējis troksni, sāka uz turieni skriet, sizdams kājas pret zemi ar tādu spēku, ka koki drebēja un locījas gluži kā zemestrīcē. Vispirms dēmons pieskrēja pie Balarāmas un ar pakaļkājām spēra Viņam pa krūtīm. Sākumā Balarāma neko neteica, un dēmons negantās dusmās spārdīja Viņu ar vēl lielāku spēku. Šoreiz Balarāma ar vienu roku saķēra ēzeli aiz kājām, sagrieza sev apkārt un iesvieda koka galotnē. Kamēr Balarāma dēmonu vēzēja, tas bija pagalam. Balarāma bija uzsviedis dēmonu visaugstākajā palmā, bet dēmons bija tik smags, ka palma nolūza, noraudama līdzi vēl citus kokus. Likās, ka cauri mežam ir brāzies viesulis, izgāzdams kokus vienu pēc otra. Tas, ka Balarāma bija tik spēcīgs, nav nekāds brīnums, jo Viņš ir Dieva Personība Ananta Šēšanāga, kurš uz saviem miljoniem čūskas galvu tur visas planētas. Viņš uztur visu kosmisko izpausmi, tāpat kā krusteniskie diegi satur audumu.

Kad Dhēnukāsura bija iesviests kokā, tūlīt ieradās arī visi dēmona draugi un biedri, kas ar lielu spēku uzbruka Balarāmam un Krišnam. Viņi gribēja atmaksāt par Dhēnukāsuras nāvi, bet Krišna un Balarāma satvēra ēzeļus vienu pēc otra aiz pakaļkājām un tieši tāpat sagrieza sev apkārt. Tā viņi nogalināja visus dēmonus un sasvieda tos palmās. Beigtie ēzeļi kokos izskatījās ļoti neparasti. Tie atgādināja daudzkrāsainus mākoņus. Uzzinājuši par šo notikumu, augstāko planētu padievi apbēra Krišnu un Balarāmu ar ziediem, sita bungas un dziļā mīlestībā skaitīja lūgšanas.

Dažas dienas pēc Dhēnukāsuras nogalināšanas uz Tālavanas mežu sāka iet ļaudis un vākt augļus; dzīvnieki vairs nebaidījās, pamazām atgriezās mežā un ēda jauko zāli. Pat apdziedot brāļu Krišnas un Balarāmas pārpasaulīgos darbus un spēles vai klausoties stāstus par tiem, cilvēks saņem daudzu dievbijīgu darbu sekas.

Kad Krišna kopā ar Balarāmu un draugiem iegāja Vrindāvanas ciemā, Viņi spēlēja flautas, bet pārējie zēni slavināja Viņu neparastos darbus. Visiem pieres rotāja tilaka, bet sejas klāja govju saceltie putekļi. Krišnam matos bija pāva spalva. Viņš un Balarāma spēlēja flautu, un jaunās gopī ļoti priecājās par Krišnas atgriešanos. Kad Krišna bija projām, viņas ļoti bēdājās. Vrindāvanas gopī visu dienu domāja, kā Krišnam klājas mežā un ganībās. Redzot, ka Krišna nāk mājās, viņas tūlīt atbrīvojās no visām raizēm un lūkojās uz Krišnas seju gluži kā kamenes, kas cenšas nogaršot lotosziedu medu. Kad Krišna ienāca ciemā, jaunās gopī priecājās un smaidīja. Krišna spēlēja flautu un skatījās uz skaistajām un smaidošajām gopī.

Tad Krišnu un Balarāmu sagaidīja mīļās māmiņas — Jašoda un Rohinī —, kuras atbilstoši laikam piepildīja visas mīļo dēlu vēlmes. Viņas arī kalpoja saviem pārpasaulīgajiem dēliem un svētīja Viņus. Māmiņas ļoti rūpējās par saviem bērniem — mazgāja un ģērba Tos. Krišnam bija dzeltenas drēbes, bet Balarāmam — zilas. Viņi bija izgreznoti ar dažādām rotām un ziedu vītnēm. Visu dienu Viņi bija ganījuši govis, bet, vakarā atpūtušies, izskatījās ļoti skaisti.

Māmiņas Viņus baroja ar garšīgiem ēdieniem, un zēni ar patiku visu apēda. Pēc tam māmiņas nolika Viņus tīrās gultiņās un dziedāja dažādas dziesmas par Viņu darbiem. Bērni pavisam drīz iemiga. Tā Krišna un Balarāma ganiņu izskatā baudīja dzīvi Vrindāvanā.

Reizēm Krišna staigāja kopā ar draugiem un Balarāmu, bet reizēm Viņš gāja uz Jamunas krastu ganīt govis bez Balarāmas. Pienāca vasara, un kādu dienu ganībās govis un zēni, ļoti izslāpuši, sāka dzert Jamunas ūdeni. Taču lielā čūska Kālija bija saindējusi upi.

Ūdens bija ļoti indīgs, tāpēc govis un zēni, to padzēruši, nokrita zemē. Likās, ka viņi ir miruši. Tad Krišna, kurš ir visa dzīvā dzīvība, žēlsirdīgi paskatījās uz tiem, un visi zēni un govis, nākuši pie samaņas, lielā izbrīnā lūkojās viens uz otru. Viņi saprata, ka, dzerot Jamunas ūdeni, bija miruši, bet Krišna ar savu žēlsirdīgo skatienu bija tos atdzīvinājis. Krišna, kuru sauc par Jogēšvaru jeb visu mistisko jogu valdnieku, ar savām mistiskajām spējām bija viņus izglābis.

Tā beidzas Bhaktivēdāntas skaidrojums grāmatas «Krišna» piecpadsmitajai nodaļai «Dhēnukāsuras nogalināšana».


Tālāk: 16. nodaļa

Saturs Bibliotēka