Krišna, Dieva Augstākā Personība piecdesmitā nodaļa

null

Piecdesmitā nodaļa

Mučukundas atsvabināšana

Kad Krišna ieskrēja kalna alā, Kālajavana Viņam sekoja, izkliegdams visādus rupjus vārdus. Krišna pēkšņi pazuda, bet dēmons skrēja Viņam pa pēdām iekšā alā. Pirmais, ko viņš tur ieraudzīja, bija kāds guļošs vīrs. Kālajavana gribēja cīnīties ar Krišnu un, ieraudzījis guļošo, viņš nodomāja, ka Krišna varbūt ir aizmidzis. Kālajavana bija ļoti uzpūtīgs un lepns par savu spēku, tāpēc domāja, ka Krišna izvairās no cīņas. Domādams, ka gulētājs ir Krišna, Kālajavana viņam no visa spēka iespēra. Vīrs bija gulējis ļoti ilgi un, pamodies no Kālajavanas spēriena, viņš tūlīt atvēra acis, paskatījās apkārt un ieraudzīja Kālajavanu, kurš stāvēja turpat blakus. Nelaikā uzmodinātais ļoti sadusmojās un ar savu zvērojošo skatienu vienā mirklī sadedzināja Kālajavanu pelnos.

Kad Mahārādža Parīkšits no Šukadēvas Gosvāmī uzzināja par Kālajavanas sadegšanu, viņš jautāja: «Kas bija šis cilvēks, un kāpēc viņš tur gulēja? No kurienes šim vīram bija tāds spēks, ka viņš ar savu skatienu vienā mirklī varēja sadedzināt Kālajavanu pelnos? Kāpēc viņš gulēja kalna alā?» Mahārādža Parīkšits uzdeva Šukadēvam Gosvāmī daudz jautājumu, un Šukadēva viņam atbildēja.

«Mans dārgais valdniek, šis cilvēks bija dzimis diženajā valdnieka Ikšvāku ģimenē, kurā bija dzimis arī Kungs Rāmačandra, un viņš bija lielā valdnieka Māndhātas dēls. Arī šis cilvēks pats bija dižena dvēsele, un viņu sauca par Mučukundu. Valdnieks Mučukunda stingri sekoja vēdiskajiem brāhmaniskās kultūras principiem un vienmēr pildīja savus solījumus. Viņš bija tik varens, ka pat tādi padievi kā Indra mēdza aicināt viņu palīgā, kad bija jācīnās ar dēmoniem, tāpēc Mučukundam, aizsargājot padievus, itin bieži nācās stāties pretī dēmoniem.»

Padievu karavadonis Kārtikēja bija ļoti apmierināts ar valdnieka Mučukundas cīnīšanos, bet reiz, kad Mučukunda kaujā bija ārkārtīgi noguris, viņš teica, lai tas iet atpūsties. Karavadonis Kārtikēja uzrunāja valdnieku Mučukundu: «Mans dārgais valdniek! Padievu labad tu esi ziedojis visu. Tev bija laba valsts, kurai neuzbruka neviens ienaidnieks. Bet tu to atstāji, pamezdams visas bagātības un īpašumus, un nekad nedomāji par savu vēlmju piepildīšanu. Palīdzēdams padieviem un cīnīdamies ar dēmoniem, tu neesi bijis savā valstī ļoti ilgi, un tava valdniece, bērni, radinieki un ministri jau ir miruši. Laiks ir nesaudzīgs. Pat ja tu tagad atgrieztos mājās, tur vairs neviens nebūtu starp dzīvajiem. Laika ietekme ir ļoti stipra; visi tavi radinieki jau ir atstājuši šo pasauli. Laiks ir tik varens tāpēc, ka tas pārstāv Dieva Augstāko Personību; laiks ir stiprāks par visstiprāko. Laiks pavisam viegli visu pamazām izmaina. Neviens to nevar apturēt. Kā gans ved lopus, kur pats vēlas, tā laiks pēc savas gribas iedarbojas uz visām lietām. Neviens nespēj stāties pretī augstākajam laikam.»

Tā uzrunājot Mučukundu, padievs teica, lai viņš lūdz jebkuru svētību, kādu vien pats vēlas, izņemot atbrīves svētību. Atbrīvi nespēj dot neviena no dzīvajām būtnēm, to var dot tikai Dieva Augstākā Personība Višnu. Tāpēc Kungu Višnu jeb Krišnu vēl sauc par Mukundu jeb atbrīves devēju.

Valdnieks Mučukunda nebija gulējis daudzus, daudzus gadus. Cīnīdamies viņš bija ļoti noguris. Tādēļ, kad padievs piedāvāja svētību, Mučukunda bija spējīgs domāt tikai par miegu un atbildēja: «Mans dārgais Kārtikēja, labākais no padieviem, tagad es gribu gulēt un vēlos, lūk, kādu svētību. Dod man spēju ar skatienu sadedzināt pelnos jebkuru, kas traucētu manu miegu un nelaikā mani pamodinātu. Lūdzu, dod man tādu svētību!» Padievs piekrita un vēl svētīja Mučukundu, ka tas varēs labi atpūsties. Tad valdnieks Mučukunda iegāja kalna alā.

Pateicoties Kārtikējas dotajai svētībai, Mučukunda ar vienu savu skatienu sadedzināja Kālajavanu. Kad tas bija noticis, pie valdnieka Mučukundas pienāca Krišna. Īstenībā Krišna bija iegājis alā, lai atsvabinātu valdnieku Mučukundu no askēzes, taču Krišna nepienāca pie Mučukundas pirmais. Viņš izdarīja tā, lai pirmais būtu Kālajavana. Tāda ir Dieva Augstākās Personības darbība. Viņš ar vienu darbu sasniedza daudzus mērķus. Krišna gribēja atsvabināt valdnieku Mučukundu, kas gulēja alā, un tajā pat laikā Viņš gribēja nogalināt Kālajavanu, kurš bija uzbrucis Mathurai, un ar savu rīcību Viņš visu to īstenoja.

Mučukunda savā priekšā ieraudzīja Kungu Krišnu, kurš bija tērpts dzeltenās drēbēs. Krišnam uz krūtīm bija Šrīvatsas zīme, un kaklā karājās Kaustubhas mani. Krišna atklājās Mučukundam savā četrroku višnu-mūrti veidolā, un Viņam ap kaklu bija Vaidžajantī vītne, kas sniedzās līdz pat ceļiem. Krišnas augums mirdzēja, Viņa sejā bija brīnišķīgs smaids, bet ausis rotāja skaisti auskari ar dārgakmeņiem. Krišna izskatījās skaistāks, nekā cilvēks vispār var iedomāties. Viņš ne tikai parādījās šajā izskatā, bet arī paskatījās uz Mučukundu starojošām acīm, piesaistot valdnieka prātu. Lai gan Krišna ir Dieva Augstākā Personība, visvecākais no visiem, Viņš izskatījās kā jauns zēns, kuram ir savvaļas brieža iznesība. Krišna izskatījās ārkārtīgi varens; Viņa ietekme un spēks ir tik lieli, ka iedveš bijību jebkuram cilvēkam.

Kad valdnieks Mučukunda ieraudzīja brīnumaino Kunga Krišnas veidolu, viņš gribēja zināt, kas ir šī personība, un pazemīgi jautāja: «Mans dārgais Kungs, vai es drīkstu zināt, kā Tu esi nokļuvis šajā kalnu alā? Kas Tu esi? Es redzu, ka Tavas pēdas ir maigas kā lotosu ziedi. Kā Tu ar tām esi varējis staigāt pa meža ērkšķiem? Es par to ļoti brīnos. Vai Tu neesi Dieva Augstākā Personība, visvarenākais no varenākajiem? Vai Tu neesi visas gaismas un uguns pirmavots? Vai Tu neesi kāds no dižajiem padieviem — saules vai mēness padievs vai Indra, debesu valdnieks? Vai arī Tu esi kādas citas planētas valdošā dievība?»

Mučukunda labi zināja, ka ikvienai no augstākajām planētām ir sava valdošā dievība. Viņš nebija tāds nejēga kā mūsdienu cilvēki, kuri uzskata, ka uz šīs planētas ir ļoti daudz dzīvo būtņu, bet visas pārējās planētas ir tukšas. Mučukundas jautājums par to, vai Krišna nav kādas viņam nezināmas planētas valdošā dievība, ir ļoti labs. Valdnieks Mučukunda bija tīrs Dieva Kunga bhakta, un viņš tūlīt saprata, ka Kungs Krišna, kas bija parādījies tā priekšā, izpaužot tādas varenības, nevarēja būt neviena no materiālo planētu valdošajām dievībām. Viņš noteikti bija Dieva Augstākā Personība Krišna, kuram ir daudz Višnu veidolu. Tāpēc Mučukunda secināja, ka viņa priekšā stāv Purušotama, Kungs Višnu. Viņš arī redzēja, ka, pateicoties Kungam, tumšā kalnu ala ir pielijusi ar gaismu; tāpēc svešinieks noteikti bija Dieva Augstākā Personība. Mučukunda labi zināja, ka tur, kur Dievs Kungs atrodas pats ar savu pārpasaulīgo vārdu, īpašībām, veidolu utt. nevar būt neziņas tumsas. Krišna ir kā gaismeklis, kas nolikts tumšā vietā, — Viņš tūlīt padara to gaišu.

Valdnieks Mučukunda vēlējās zināt, kas stāv viņa priekšā, un tāpēc teica: «Ak, labākais no cilvēkiem! Ja Tu uzskati, ka es drīkstu zināt, kas Tu esi, tad, lūdzu, to pastāsti. Kas ir Tavi vecāki? Ar ko Tu nodarbojies, un no kuras ģimenes Tu esi cēlies?» Valdnieks Mučukunda iedomājās, ka viņam pašam arī vajadzētu stādīties priekšā Kungam, citādi izjautāt Kungu būtu nepieklājīgi. Ir pieņemts, ka, pirms zemākas kārtas cilvēks prasa augstākas kārtas cilvēka vārdu, viņš pats stādās priekšā. Tāpēc valdnieks Mučukunda teica Kungam Krišnam: «Mans dārgais Kungs, man vispirms jāpastāsta par sevi. Es piederu slavenajai valdnieku Ikšvāku dinastijai, taču neesmu tik dižens kā mans priekštecis. Mani sauc par Mučukundu. Mans tēvs ir Māndhāta, bet vectēvs — diženais valdnieks Juvanāšva. Es nevarēju atpūsties daudzus tūkstošus gadu un aiz noguruma gandrīz vairs nespēju pakustēties. Es sameklēju vientuļu alu un nolikos gulēt, bet tad mani ar varu pret manu gribu uzmodināja kāds nepazīstams cilvēks. Par to es viņu ar savu skatienu sadedzināju. Tagad es esmu laimīgs, ka varu redzēt Tevi visā Tavā varenībā un skaistumā. Es domāju, ka, tieši pateicoties Tev, tika nogalināts mans ienaidnieks. Mans dārgais Kungs, no Tava auguma nāk apžilbinošs mirdzums, un es nespēju Tevi, kā nākas, redzēt. Es jūtu, ka Tavs mirdzums ir samazinājis manus spēkus, un saprotu, ka Tu esi visu dzīvo būtņu godināšanas cienīgs.»

Redzēdams, cik ļoti valdnieks Mučukunda vēlas kaut ko par Viņu uzzināt, Kungs Krišna pasmaidīja un teica: «Mans dārgais valdniek! Pastāstīt par Manu dzimšanu, atnākšanu, aiziešanu un darbību ir gandrīz neiespējami. Varbūt tu zini, ka Manam avatāram Anantadēvam ir bezgalīgi daudzas mutes, un Viņš bezgalīgi ilgu laiku ir centies izstāstīt visu par Manu vārdu, slavu, īpašībām, darbību, atnākšanu, aiziešanu un avatāriem, tomēr Viņš nevar un nevar beigt. Tāpēc nav iespējams skaidri pateikt, cik Man ir vārdu un veidolu. Materiālie zinātnieki varbūt var novērtēt, no cik atomiem sastāv Zeme, taču viņi nespēj saskaitīt Manus bezgalīgi daudzos vārdus, veidolus un darbības. Daudzi gudrie un svētie ir centušies uzskaitīt Manus dažādos veidolus un darbības, tomēr nevienam tas pilnībā nav izdevies. Bet, tā kā tu tik ļoti gribi zināt, kas Es esmu, tad varu Tev pavēstīt, ka esmu atnācis uz šo planētu, lai atbrīvotu ļaudis no dēmoniskajiem principiem un atjaunotu Vēdās noteiktos reliģijas principus. Ar tādu mērķi Mani uz šejieni ir uzaicinājis Brahma, Visuma valdošā dievība, un tāpēc Es esmu ieradies Jadu dinastijā kā viens no šīs ģimenes locekļiem. Šai dinastijā Es esmu atnācis kā Vasudēvas dēls, un tādēļ ļaudis Mani sauc par Vāsudēvu, Vasudēvas dēlu. Tu varbūt zini arī to, ka Es esmu nogalinājis Kamsu, kurš iepriekšējā dzīvē bija Kālanēmi, kā arī Pralambāsuru un daudzus citus dēmonus. Viņi izturējās pret Mani naidīgi, un Es viņus nogalināju. Dēmons, kas bija nostājies tavā priekšā, arī izturējās pret Mani kā pret ienaidnieku, un tu biji tik labs, ka ar skatienu sadedzināji viņu pelnos. Mans dārgais valdniek Mučukunda, tu esi dižens bhakta, un bezcēloņu žēlastībā pret tevi Es esmu atnācis uz šo alu. Es ļoti mīlu savus bhaktas, un tu jau savā agrākajā dzīvē esi bijis dižens bhakta un lūdzis Man bezcēloņu žēlastību. Nu, izpildot tavu vēlmi, Es esmu atnācis pie tevis. Tagad tu vari raudzīties uz Mani, cik vien sirds vēlas, un vari lūgt jebkuru svētību. Es esmu gatavs izpildīt tavu vēlmi. Vienmēr ir bijis tā, ka ikviens, kas rod patvērumu pie Manis, ar Manu žēlastību piepilda visas savas vēlmes.»

Kad Kungs Krišna teica, lai valdnieks Mučukunda lūdz kādu svētību, Mučukunda bija ļoti laimīgs un tūlīt atcerējās, ko sen bija pareģojis Gargamuni — divdesmit astotajā Vaivasvatas Manu laikmetā uz šo planētu atnāks Kungs Krišna —, un Mučukunda, atsaukdams atmiņā šos vārdus, sāka saprast, ka viņa priekšā Kunga Krišnas izskatā stāv Augstākā Personība Nārājana. Mučukunda tūlīt nometās pie Viņa lotospēdām un teica lūgšanas.

«Mans dārgais Kungs! Ak, Dieva Augstākā Personība, es zinu, ka visas dzīvās būtnes uz šīs planētas ir Tavas ārējās enerģijas maldinātas un pieķērušās maldīgajai jutekļu apmierināšanas baudai. Pilnībā iegrimušas maldīgā darbībā, viņas nevēlas godināt Tavas lotospēdas un, neapzinādamās, cik svētīga ir sevis uzticēšana Tavām lotospēdām, viņas nonāk dažādās materiālās esamības ciešanās. Būtnes savā muļķībā ir pieķērušās tā saucamajai sabiedrībai, draudzībai un mīlestībai, kas tikai rada dažādu veidu ciešanas. Tavas ārējās enerģijas maldināti, visi, gan vīrieši, gan sievietes, ir pieķērušies materiālajai esamībai un krāpj viens otru lielajā krāpnieku un piekrāpto sabiedrībā. Šie nejēgas, nezinot, cik liela veiksme ir būt cilvēkam, nevēlas godināt Tavas lotospēdas. Tavas ārējās enerģijas ietekmē viņi ir pieķērušies materiālās darbības spožumam, tā saucamajai sabiedrībai, draudzībai un mīlestībai, gluži kā muļķa dzīvnieki, kas iekrituši tumšā akā.» Piemērs par tumšu aku ir dots tāpēc, ka laukos bieži vien ir daudz gadiem nelietotu un aizaugušu aku. Nabaga dzīvnieki tajās mēdz iekrist, un, ja neviens viņus neizglābj, tad tie nomirst. Meklējot zāles kušķīti, dzīvnieki iekrīt tumšā akā un iet bojā. Gluži tāpat nejēgas, kuri nezina, cik svarīga ir cilvēka dzīve, to iznieko jutekļu apmierināšanai un bez kādas jēgas nomirst.

«Mans dārgais Kungs! Es neesmu izņēmums no šī vispārīgā materiālās dabas likuma. Es arī esmu nejēga, kas izšķiedis savu laiku. Mans stāvoklis ir īpaši grūts — es esmu cēlies no valdnieku kārtas, tāpēc esmu uzpūtīgāks nekā parastie ļaudis. Parasts cilvēks sevi uzskata par ķermeņa un ģimenes īpašnieku, bet es biju domājis, ka man pieder daudz kas vairāk. Es gribēju būt saimnieks pār visu pasauli. Jo vairāk es domāju par jutekļu apmierināšanu, jo stiprāks kļuva mans ķermeniskais priekšstats par dzīvi. Mana pieķeršanās mājai, sievai un bērniem, naudai un varai pār pasauli auga augumā, tai nebija gala. Es vienmēr biju pieķēries domām par saviem materiālajiem dzīves apstākļiem.

Tādā veidā, mans dārgais Kungs, es izniekoju tik lielu savu mūža daļu. Mans nepareizais priekšstats par dzīvi kļuva aizvien stiprāks, un es sāku uzskatīt šo materiālo ķermeni, kas ir tikai miesas un kaulu maiss, par pašu galveno un savā tukšajā godkārībā ticēju, ka esmu kļuvis par cilvēces valdnieku. Ar šo aplamo ķermenisko dzīves izpratni es ar savu karaspēku — kājniekiem, kaujas ratu vadītājiem, ziloņiem un zirgiem — ceļoju pa visu pasauli. Daudzu virsnieku pavadīts un varas apreibināts, es nemācēju ieraudzīt Tevi, Kungs, kas vienmēr atrodies manā sirdī kā vistuvākais draugs. Tu man biji vienaldzīgs, un manā šķietami augstajā materiālajā stāvoklī tas bija vissliktākais. Es domāju, ka visas dzīvās būtnes tāpat kā es nedomā par garīgo sevis apzināšanos un vienmēr raizējas: «Kas ir jādara, kas sekos tālāk?» Taču mūs ļoti stipri saista materiālās vēlmes, kas neļauj izkļūt no šī neprāta.

Un, lai gan mēs tik ļoti esam iegrimuši materiālajās domās, nepielūdzamais laiks, kas ir viens no Taviem veidoliem, vienmēr pilda savu pienākumu, un, tiklīdz mums atvēlētais laiks ir pagājis, Tu, Kungs, tūlīt pārtrauc mūsu darbību materiālajos sapņos. Kā laiks Tu dari galu visai mūsu darbībai, gluži kā izsalkusi melnā čūska vienā mirklī aprij peli. Nepielūdzamā laika dēļ karaliskais augums, kas mūža laikā bija izrotāts ar zeltu, brauca brīnišķīgu zirgu vilktā karietē vai jāja uz ziloņa, kas bija izgreznots ar zelta rotām, — tas pats karaliskais ķermenis, kas tika saukts par cilvēku valdnieku, laika ietekmē sadalās un kļūst par barību tārpiem un kukaiņiem, sadeg pelnos vai kļūst par dzīvnieku izkārnījumiem. Kamēr ķermenis dzīvo, to var saukt par karalisku, bet pēc nāves valdnieka ķermeni var apēst kāds zvērs, un šis ķermenis pārvēršas izkārnījumos, vai arī tas tiek sadedzināts krematorijā un pārvēršas pelnos vai tiek ierakts zemē, un tajā sāk mājot dažādi tārpi un kukaiņi.

Mans dārgais Kungs! Mēs esam pilnībā pakļauti nepielūdzamajam laikam ne tikai pēc nāves, bet arī dzīvojot, tikai citādā veidā. Piemēram, es varu būt varens valdnieks, tomēr, atgriežoties mājās pēc pasaules iekarošanas, es nonāku daudzu materiālo apstākļu pakļautībā. Kad es atgriežos ar uzvaru, visu pakļautie valdnieki nāk un godina mani, bet, līdzko es ieeju pils iekšējās telpās, es pats kļūstu par lelli savu valdnieču rokās, un jutekļu apmierināšanas dēļ man jānometas pie sieviešu kājām. Materiālās dzīves ceļi ir tik sarežģīti, ka baudas sasniegšanai ir smagi jāstrādā un mierīgi baudīt gandrīz nekad neizdodas. Lai iegūtu visas materiālās iespējas, cilvēkam jāuzņemas smagas askēzes un jānonāk uz debesu planētām. Pat ja cilvēkam rodas iespēja piedzimt ļoti bagātā vai karaliskā ģimenē, viņam vienmēr jāraizējas par sava stāvokļa saglabāšanu un jāgatavojas nākamajai dzīvei, veicot dažādas ziedošanas un nodarbojoties ar labdarību. Arī karaliskā dzīve ir raižu pilna ne tikai tāpēc, ka jāvada valsts, bet arī tāpēc, ka jācenšas nokļūt uz debesu planētām.

Tāpēc izkļūt no materiālajām saitēm ir ļoti grūti, bet, ja cilvēks tā vai citādi saņem Tavu svētību, viņš ar Tavu žēlastību gūst iespēju sastapt tīru bhaktu. Ar to sākas atbrīvošanās no materiālās jeb saistītās dzīves. Mans dārgais Kungs, tikai tīra bhaktas sabiedrība dod iespēju tuvoties Tev, materiālās un garīgās esamības valdniekam. Tu esi visu tīro bhaktu augstākais mērķis, un tīru bhaktu sabiedrībā cilvēks var izkopt sevī snaudošo mīlestību pret Tevi. Tādējādi pilnveidošanās Krišnas apziņā tīru bhaktu sabiedrībā dod iespēju atbrīvoties no materiālajām saitēm.

Mans dārgais Kungs! Lai gan es neesmu vēlējies tikties ar Taviem diženajiem bhaktām, Tu Man esi devis iespēju sastapt tādu tīru bhaktu kā Gargamuni, un, pateicoties tam, es esmu saņēmis Tavu ārkārtīgi lielo žēlastību. Tikai ar Tavu bezcēloņu žēlastību es esmu zaudējis visas savas materiālās bagātības, valsti un ģimeni. Es šaubos, vai būtu varējis atbrīvoties no šīm saitēm bez Tavas bezcēloņu žēlastības. Valdnieki un imperatori reizēm cenšas aizmirst savu karalisko dzīvi un uzsāk nodarboties ar askēzēm, bet ar Tavu īpašo žēlastību man jau ir atņemts viss karaliskais. Citiem valdniekiem ļoti jāpūlas, lai atbrīvotos no pieķeršanās valstij un ģimenei, viņiem jāuzņemas atsacīšanās grūtības, bet man ar Tavu žēlastību nav vajadzības kļūt par ubagu vai nodarboties ar atsacīšanos.

Mans dārgais Kungs! Tāpēc es lūdzu iespēju pārpasaulīgā mīlestībā kalpot Tavām lotospēdām. To vēlas visi tīrie bhaktas, kas pilnīgi brīvi no materiālajiem sārņiem. Tu esi Dieva Augstākā Personība un vari dot man visu, ko es vēlos, arī atbrīvi. Bet kurš gan būs tāds nejēga, kas, iepriecinājis Tevi, lūgs Tev kaut ko tādu, kas var piesaistīt materiālajai pasaulei? Es šaubos, vai saprātīgs cilvēks Tev kaut ko tādu lūgtu. Tāpēc es noliecos Tavā priekšā, jo Tu esi Dieva Augstākā Personība, Virsdvēsele visu būtņu sirdīs un bezpersoniskais Brahmana starojums. Vēl jo vairāk, Tu esi arī šī materiālā pasaule, kas ir Tavas ārējās enerģijas izpausme. Tādēļ, pēc manām domām, Tu esi augstākais patvērums ikvienam. Neatkarīgi no tā, vai cilvēks atrodas materiālā līmenī vai garīgā līmenī, viņam jārod patvērums pie Tavām lotospēdām. Tāpēc es veltu sevi Tev, mans Kungs. Daudzas jo daudzas dzīves es esmu mocījies triju veidu materiālās esamības ciešanās un esmu no tā noguris. Mani uz priekšu dzina jutekļi, un es nekad nebiju apmierināts. Tādēļ es meklēju patvērumu pie Tavām lotospēdām, kas ir visa miera avots un kas var pilnībā atbrīvot cilvēku no žēlabām, ko rada materiālie sārņi. Mans dārgais Kungs! Tu esi visu būtņu Virsdvēsele, un Tu visu saproti. Tagad es esmu atbrīvojies no materiālo vēlmju sārņiem. Es nevēlos baudīt materiālo pasauli, un es nevēlos izmantot iespējas saplūst ar Tavu garīgo starojumu. Es arī nevēlos meditēt uz Tavu vienuviet esošo Paramātmas aspektu, jo zinu, ka, vienkārši rodot patvērumu pie Tevis, iegūšu pilnīgu mieru.»

Noklausījies valdnieka Mučukundas vārdus, Kungs Krišna atbildēja: «Mans dārgais valdniek! Tas, ko tu teici, Mani ļoti iepriecināja. Tu esi bijis visu šīs planētas zemju valdnieks, un tagad Es esmu pārsteigts, redzot, ka tavs prāts ir pilnīgi atbrīvojies no materiālajiem sārņiem. Tagad tu vari nodarboties ar garīgo kalpošanu. Vislielāko prieku Man sagādā tas, ka tu nevēlējies Man lūgt materiālus labumus, lai gan Es tev piedāvāju visu. Es zinu, ka tagad tavs prāts ir vērsts uz Mani, un tam netraucē nekādi materiāli trūkumi.

Dabā ir trīs materiālās īpašības: skaidrība, kaislības un neziņa. Kad cilvēks nonāk kaislību un neziņas varā, dažādi sārņi un iekāres pilnas vēlmes viņam liek meklēt ērtības materiālajā pasaulē. Turpretī nonākot materiālajā skaidrībā, cilvēks cenšas šķīstīties ar dažādām askēzēm. Paceļoties īstena brāhmana līmenī, viņš tiecas saplūst ar Dieva Kunga esamību. Bet, kad cilvēka vienīgā vēlme ir kalpot Dieva Kunga lotospēdām, viņš stāv pāri šīm trijām īpašībām. Tāpēc cilvēks ar tīru Krišnas apziņu aizvien ir brīvs no visām materiālajām īpašībām. Mans dārgais valdniek, Es piedāvāju tev jebkuru svētību, lai pārbaudītu, cik tālu tu esi pilnveidojies garīgajā kalpošanā. Nu Es redzu, ka tu atrodies tīru bhaktu līmenī, jo tavu prātu nesatrauc materiālās pasaules alkatība un iekāre. Jogi, kas cenšas pilnveidoties, savaldot jutekļus, un kas meditē uz Mani, nodarbojoties ar prānājamas vingrinājumiem, nav tik brīvi no materiālajām vēlmēm. Kad rodas kārdinājums, jogi reizēm atgriežas materiālajā līmenī.»

Šo izteikumu ļoti labi apliecina piemērs ar Višvāmitru Muni. Viņš bija dižens jogs, kas nodarbojās ar prānājamas elpošanas vingrinājumiem. Kad pie Višvāmitras ieradās debesu sabiedrības meitene Mēnaka, viņš vairs nespēja savaldīt jutekļus, un Višvāmitram un Mēnakai piedzima meita Šakuntala. Turpretī tīro bhaktu Haridāsu Thākuru nespēja iekārdināt neviena prostitūta.

«Mans dārgais valdniek,» Kungs Krišna turpināja, «tāpēc Es tev dodu īpašu svētību, kas ļaus tev vienmēr domāt par Mani. Tu varēsi brīvi ceļot pa materiālo pasauli, un materiālās īpašības tevi neaptraipīs.» Šie Dieva Kunga vārdi apstiprina, ka cilvēks, kas patiešām apzinās Krišnu un garīgā skolotāja vadībā ar pārpasaulīgu mīlestību kalpo Kungam, nav pakļauts materiālo īpašību piesārņojumam.

«Mans dārgais valdniek,» teica Kungs. «Būdams kšatrijs, tu esi nogalinājis dzīvās būtnes gan medībās, gan politisku mērķu labad. Lai no tā šķīstītos, nodarbojies ar bhakti-jogu un vienmēr vērs savu prātu uz Mani. Tā tu pavisam drīz atbrīvosies no visām netīrās darbības sekām.» No šiem vārdiem var saprast, ka kšatriji, kuriem bija atļauts medīt dzīvniekus, tomēr nebija brīvi no šīs darbības seku radītā piesārņojuma. Tāpēc nav svarīgi, vai cilvēks ir kšatrijs, vaišja vai brāhmans; ikvienam mūža beigās ieteicams pieņemt sanjāsas kārtu, lai pilnībā veltītu sevi kalpošanai Dievam Kungam un atbrīvotos no visu agrākās dzīves grēku sekām.

Tad Kungs valdniekam Mučukundam teica: «Nākamajā dzīvē tu piedzimsi par augstākā līmeņa vaišnavu, vislabāko no brāhmaniem, un tava vienīgā nodarbošanās būs pārpasaulīga kalpošana Man.» Vaišnavs ir augstākā līmeņa brāhmans, jo tas, kurš nav ieguvis īstena brāhmana īpašības, nevar pacelties vaišnava līmenī. Kad cilvēks kļūst par vaišnavu, viņš darbojas visu dzīvo būtņu labad. Visaugstākā labdarība ir Krišnas apziņas sludināšana. Šeit teikts, ka tie, kas saņēmuši īpašu Dieva Kunga svētību, var iegūt pilnīgu Krišnas apziņu un sludināt vaišnavu filozofiju.

Tā beidzas Bhaktivēdāntas skaidrojums grāmatas «Krišna» piecdesmitajai nodaļai «Mučukundas atsvabināšana».


Tālāk: 51. nodaļa

Saturs Bibliotēka