Krišna, Dieva Augstākā Personība piecdesmit pirmā nodaļa

null

Piecdesmit pirmā nodaļa

Krišna Rančors

Kad slavenais Ikšvāku dinastijas pēctecis Mučukunda saņēma Kunga Krišnas svētību, viņš godbijīgi apgāja Kungam apkārt un tad iznāca ārā no alas. Mučukunda bija ļoti pārsteigts par to, cik maziņi kļuvuši cilvēki. Daudz mazāki bija arī koki, un Mučukunda tūlīt saprata, ka pienākusi Kali-juga. Tāpēc, nepievēršot uzmanību nekam citam, viņš devās uz ziemeļiem un galu galā nonāca pie Gandhamādanas kalna, kur aug daudz koku, kā sandalkoki un citi ziedoši koki, kuru smarža dod cilvēkam prieku. Mučukunda nolēma palikt Gandhamādanas kalnos un atlikušo mūža daļu veltīt askēzēm. Cik var saprast, šī vieta atrodas Himalaju kalnu ziemeļu daļā, kur ir arī Nara-Nārājanas mājvieta. Šī vieta pastāv joprojām, un to sauc par Badarikāšramu. Badarikāšramā Mučukunda godināja Kungu Krišnu, aizmirsdams sāpes, priekus un citus šīs materiālās pasaules pretstatus. Kungs Krišna devās uz Mathuru, un pie pilsētas notika kauja ar Kālajavanas karavīriem, kurus Viņš nogalināja vienu pēc otra. Kad visi pretinieka karavīri bija krituši, Kungs Krišna savāca kara laupījumu, lika to sakraut vēršu vilktos ratos un aizvest uz Dvāraku.

Pa to laiku Mathurai kārtējo reizi uzbruka Džarāsandha. Šoreiz viņa karaspēks bija lielāks un sastāvēja no divdesmit trīs akšauhinī.

Kungs Šrī Krišna gribēja paglābt Mathuru no valdnieka Džarāsandhas astoņpadsmitā uzbrukuma. Lai nebūtu vairs jānogalina karavīri, kā arī, lai sasniegtu vēl kādu citu mērķi, Kungs Krišna pameta kaujas lauku bez cīņas. Īstenībā Viņš nebija nobijies, bet tikai izlikās par parastu cilvēku, ko pārbiedējuši milzīgie Džarāsandhas pulki. Krišna pameta kaujas lauku bez ieročiem. Lai gan Viņa lotospēdas bija maigas kā lotosa ziedlapiņas, Viņš kājām nogāja lielu gabalu.

Šoreiz Džarāsandha nodomāja, ka Krišna un Balarāma nobijušies no viņa milzīgajiem spēkiem un aizbēguši no kaujas lauka. Viņš ar visiem kaujas ratiem, jātniekiem un kājniekiem dzinās brāļiem pakaļ. Džarāsandha uzskatīja Krišnu un Balarāmu par parastiem cilvēkiem un gribēja sacensties ar Kungu. Krišnu sauc par Rančoru jeb to, kurš atstājis kaujas lauku. Indijā, it īpaši Gudžaratā, ir daudz Krišnas Rančordžī tempļu. Parasti, ja valdnieks atstāj kaujas lauku, tad viņu sauc par gļēvuli, bet, ja Krišna atklāj savas spēles, pametot kaujas lauku bez cīņas, tad bhaktas Viņu godina. Dēmoni vienmēr cenšas mēroties savā varenībā ar Krišnu, turpretī bhaktas to nekad nedara, bet vienmēr uztic sevi Viņam un godina Viņu. Sekojot tīru bhaktu piemēram, mēs varam saprast, ka Krišna, Rančordžī, pameta kaujas lauku nevis aiz bailēm, bet gan tāpēc, ka Viņam bija cits mērķis. Kā tas vēlāk kļūs skaidrs, Krišna bija saņēmis vēstuli no savas nākamās sievas Rukminī. Atstādams kaujas lauku, Krišna atklāja vienu no savām sešām varenībām. Krišna ir visspēcīgākais, visbagātākais, visslavenākais, visgudrākais, visskaistākais, un gluži tāpat Viņš ir visvairāk atsacījies. Šrīmad Bhāgavatamā nepārprotami norādīts, ka Krišna pameta kaujas lauku par spīti tam, ka Viņam bija pietiekami liels karaspēks. Pat bez tā Viņš viens pats būtu varējis sakaut Džarāsandhas armiju, kā tas jau bija noticis septiņpadsmit reizes. Tāpēc kaujas lauka atstāšana ir Viņa visaugstākās varenības — atsacīšanās spējas — piemērs.

Nogājuši krietnu gabalu, brāļi izlikās noguruši un uzkāpa daudzas jūdzes augstā kalnā, lai atpūstos. Šo kalnu sauca par Pravaršanu, jo tā virsotni pastāvīgi klāja Indras sūtītie mākoņi un lija lietus. Džarāsandha bija pārliecināts, ka brāļi baidās no viņa armijas un ir noslēpušies kalna virsotnē. Vispirms viņš centās tos atrast, bet, veltīgi izmeklējies, nolēma viņus nogalināt, visapkārt kalna virsotnei aizdedzinot uguni. Viņš izlēja zemē daudz eļļas un aizdedzināja to. Kad visu jau bija pārņēmušas liesmas, Krišna un Balarāma nolēca no kalna astoņdesmit astoņas jūdzes augstās virsotnes. Tā Krišna un Balarāma ugunsgrēka laikā, Džarāsandham neredzot, izglābās. Džarāsandha nodomāja, ka brāļi sadeguši pelnos un nekāda cīņa vairs nav vajadzīga. Priecādamies par saviem panākumiem, viņš atstāja Mathuru un atgriezās Magadhas valstī. Pa to laiku Krišna un Balarāma bija nonākuši Dvārakā, kurai apkārt bija jūra.

Pēc šī notikuma Šrī Balarāma apprecējās ar Rēvatī, Ānartas valdnieka Raivatas meitu. Tas ir aprakstīts Šrīmad Bhāgavatamas devītajā dziedājumā. Pēc Balarāmas kāzām Krišna apprecējās ar Rukminī. Rukminī bija Vidarbhas valdnieka Bhīšmakas meita. Krišna ir Dieva Augstākā Personība Vāsudēva, un gluži tāpat Rukminī ir augstākā laimes dieviete Mahā-Lakšmī. Saskaņā ar «Čaitanja-čaritāmritas» autoritatīvajiem aprakstiem, Krišna un Šrīmatī Rādhārānī izvēršas vienlaicīgi. Krišna izvēršas dažādos višnu-tatvas veidolos, bet Šrīmatī Rādhārānī izvēršas dažādos šakti-tatvas veidolos, ar savu iekšējo spēju atklādamās kā daudzās laimes dievietes.

Saskaņā ar vēdiskajām paražām pastāv astoņi laulību veidi. Par vislabākajām tiek uzskatītas laulības, kurās līgavas un līgavaiņa vecāki iepriekš norunā laulību dienu. Tad līgavainis karaliskā procesijā dodas uz līgavas māju un brāhmanu, priesteru un radinieku klātbūtnē līgava tiek atdota līgavainim. Pastāv arī citi laulību veidi, piemēram, gāndharvas un rākšasas laulības. Rukminī apprecējās ar Krišnu rākšasas veidā, jo Krišna viņu nolaupīja daudzu sāncenšu, kā Šišupālas, Džarāsandhas un Šālvas, klātbūtnē. Kamēr Rukminī tika laulāta ar Šišupālu, Krišna viņu nolaupīja un aizveda projām gluži kā Garuda, kas atņēma dēmoniem nektāra trauku. Rukminī, valdnieka Bhīšmakas vienīgā meita, bija ārkārtīgi skaista. Viņu vēl sauca par Ručirānanu, kas nozīmē «tā, kuras seja ir skaista kā izplaucis lotosa zieds».

Krišnas bhaktas vienmēr vēlas klausīties stāstus par Kunga pārpasaulīgo darbību. Tas, kā Viņš cīnās, kaut ko nolaupa vai aizbēg no kaujas lauka, notiek pārpasaulīgi, absolūtā līmenī, un bhaktām ir pārpasaulīga vēlme par to klausīties. Tīri bhaktas nešķiro Kunga darbību tādā, par kuru vajadzētu klausīties, un tādā, no kuras labāk izvairīties. Taču ir arī tādi tā saucamie bhaktas prakrita-sahadžiji, kam ļoti patīk klausīties par Krišnas rāsa-līlu ar gopī, bet kas nevēlas neko dzirdēt par to, kā Viņš cīnās ar ienaidniekiem. Prakrita-sahadžiji nezina, ka Krišnas cīņa un Viņa draudzība ar gopī ir vienlīdz pārpasaulīgas, jo risinās absolūtā līmenī. Šrīmad Bhāgavatamā aprakstītās Krišnas pārpasaulīgās spēles tīri bhaktas bauda ar pazemīgu klausīšanos. Viņi neatsakās ne no viena šo spēļu piliena.

Stāsts par Krišnas laulībām ar Rukminī ir šāds — Vidarbhas valdnieks Mahārādža Bhīšmaka bija ļoti labām īpašībām apveltīts ķēniņš un bhakta. Viņam bija pieci dēli un viena meita. Pirmo dēlu sauca par Rukmī, otro par — Rukmarathu, trešo par — Rukmabāthu, ceturto par — Rukmakēšu un piekto par — Rukmamālī. Māsa Rukminī bija pati jaunākā. Viņa bija daiļa, šķīsta, un bija paredzēts, ka viņa precēsies ar Kungu Krišnu. Valdnieka Bhīšmakas pili apciemoja daudzi svētie un gudrie, arī Nārada Muni. Rukminī gluži dabiski bija iespēja ar viņiem parunāt, un tā viņa uzzināja par Krišnu. Rukminī dzirdēja gudros stāstām par sešām Krišnas varenībām un vēlējās uzticēt sevi Viņa lotospēdām un kļūt par Viņa sievu. Arī Krišna bija dzirdējis par Rukminī. Viņai bija visas pārpasaulīgās īpašības: saprāts, augstsirdība, daiļums un taisnīgums. Krišna bija nolēmis, ka Rukminī būtu Viņam laba sieva. Arī valdnieka Bhīšmakas radinieki gribēja, lai Rukminī apprecētos ar Krišnu. Taču viņas vecākais brālis Rukmī par spīti visiem gatavojās izprecināt māsu Šišupālam, zvērinātam Krišnas ienaidniekam. To uzzinājusi, tumšacainā skaistule Rukminī tūlīt sadrūma. Taču, būdama valdnieka meita, viņa zināja politisko diplomātiju un saprata, ka ar skumjām vien neko nepanāks. Tūlīt bija kaut kas jādara. Brīdi padomājusi, Rukminī nolēma aizsūtīt Krišnam vēstuli, un, lai netiktu piekrāpta, viņa par vēstnesi izvēlējās labu brāhmanu. Īstens brāhmans vienmēr ir patiesīgs, un viņš ir Višnu bhakta. Rukminī tūlīt aizsūtīja brāhmanu uz Dvāraku.

Nonācis pie Dvārakas vārtiem, brāhmans par savu ierašanos pavēstīja sargam, un sargs viņu aizveda uz pili, kur zelta tronī sēdēja Krišna. Tā kā Rukminī bija izvēlējusies brāhmanu par savu vēstnesi, viņam laimējās redzēt Dieva Augstāko Personību Krišnu, visu cēloņu pirmcēloni. Brāhmani ir visu sabiedrības kārtu garīgie skolotāji. Kungs Šrī Krišna, parādot visiem, kā saskaņā ar vēdiskajiem pieklājības likumiem jāgodā brāhmani, tūlīt piecēlās no troņa un piedāvāja vietu atnākušajam brāhmanam. Kad tas bija apsēdies zelta tronī, Kungs Šrī Krišna sāka viņu godināt, gluži tāpat kā padievi godina Krišnu. Tādā veidā Viņš visiem mācīja, ka godināt bhaktu ir vērtīgāk nekā godināt Viņu pašu.

Pēc tam brāhmans nomazgājās, paēda un atpūtās ar mīkstu zīdu apklātā gultā. Kamēr brāhmans gulēja, Kungs Šrī Krišna klusi pienāca pie viņa, pazemīgi uzlika brāhmana kājas sev uz ceļiem un sāka tās masēt. Kad brāhmans atvēra acis, Krišna teica: «Mans dārgais brāhman, Es ceru, ka tu pildi reliģijas principus bez kādām grūtībām un tavs prāts aizvien ir mierīgs.» Dažādiem cilvēkiem sabiedrībā ir dažādi pienākumi, un, ja cilvēkam uzdod jautājumu, kā viņam klājas, tad tas jādara saskaņā ar viņa nodarbošanos. Tāpēc, vēršoties pie brāhmana, jautājumi jāuzdod atbilstoši viņa stāvoklim, lai viņu nesatrauktu. Prāta miers ir pamats patiesīgumam, tīrībai, iekšējam līdzsvaram, savaldībai un pacietībai. Tā, iegūstot zināšanas un izprotot to pielietojumu dzīvē, cilvēks pārliecinās par Absolūto Patiesību. Brāhmans zināja, ka Krišna ir Dieva Augstākā Personība, tomēr saskaņā ar Vēdu sabiedrības paražām, atļāva Kungam pakalpot viņam. Kungs Šrī Krišna izturējās gluži kā cilvēks. Tā kā Viņš piederēja sabiedrības kšatriju daļai un bija jauns puisis, parādīt cieņu brāhmanam bija Viņa pienākums.

Kungs Krišna turpināja: «Ak, labākais no brāhmaniem! Tev vienmēr jābūt apmierinātam. Ja brāhmans ir apmierināts sevī, tad viņš stingri pilda noliktos pienākumus. Pildot savus pienākumus, ikviens, it īpaši brāhmans, var sasniegt visu vēlmju augstāko pilnību. Pat ja cilvēks ir tikpat bagāts kā debesu valdnieks Indra, bet nav apmierināts, viņam neizbēgami nākas pārceļot no vienas planētas uz otru. Viņš nevar būt laimīgs nekad un nekādos apstākļos; bet, ja cilvēks savā prātā ir apmierināts, tad viņš var būt laimīgs visur, pat ja tam nekas nepieder.»

Šis Krišnas norādījums brāhmanam ir ļoti būtisks. Īstenu brāhmanu nedrīkst satraukt nekādi apstākļi. Mūsu laikmetā, Kali-jugā, tā saucamie brāhmani ir nolaidušies līdz zemajam šūdru līmenim vai pat zemāk, taču joprojām vēlas sevi saukt par īsteniem brāhmaniem, Patiesībā īstens brāhmans vienmēr stingri pilda savus pienākumus un nekad nepieņem šūdras pienākumus vai vēl zemākus pienākumus. Autoritatīvos svētajos rakstos teikts, ka ļoti grūtos apstākļos brāhmans var darboties kā kšatrijs vai pat kā vaišja, taču viņš nekādā gadījumā nedrīkst darboties kā šūdra. Kungs Krišna paziņoja, ka brāhmanam, kurš stingri seko reliģijas principiem, nenākas uztraukties pat ļoti grūtos apstākļos. Beigās Kungs Krišna sacīja: «Es pazemīgi noliecos brāhmanu un vaišnavu priekšā, jo brāhmani vienmēr ir apmierināti sevī un vaišnavi vienmēr gādā par īsteno sabiedrības labklājību. Viņi ir vislabākie ļaužu draugi; gan vieni, gan otri ir brīvi no viltus egoisma un ir mierīgi savā prātā.»

Tad Kungs Krišna vēlējās zināt, kā klājas valdniekiem (kšatrijiem) brāhmana valstī, tāpēc Viņš jautāja, vai valsts iedzīvotāji ir laimīgi. To, kāds ir valdnieks, var noteikt pēc tā, kādi ir iedzīvotāji. Ja viņi ir visādā ziņā laimīgi, tad var saprast, ka valdnieks ir godīgs un pareizi izpilda savus pienākumus. Krišna teica, ka valdnieks, kura valstī iedzīvotāji ir laimīgi, Viņam ir ļoti dārgs. Protams, Krišna arī saprata, ka brāhmans pie Viņa atnācis ar slepenu vēstījumu, un tāpēc teica: «Ja tev nekas nav pretī, tad, lūdzu, pastāsti, ar kādu uzdevumu esi ieradies.» Tad brāhmans, ļoti apmierināts ar Kunga pārpasaulīgajām spēlēm, sāka stāstīt, kāpēc atnācis pie Krišnas. Viņš izvilka Rukminī vēstuli un teica: «Lūk, ko raksta princese Rukminī: «Mans dārgais Krišna! Ak, nemaldīgais un visskaistākais! Ja cilvēks kaut ko dzird par Tavu pārpasaulīgo veidolu un spēlēm, viņš ar savām ausīm kā izslāpis dzer Tava vārda, slavas un īpašību aprakstus; tādā veidā viņš atbrīvojas no visām materiālajām ciešanām un vienmēr glabā Tavu veidolu savā sirdī. Ar tādu pārpasaulīgu mīlestību uz Tevi viņš pastāvīgi redz Tevi sevī, tā piepildīdams visas savas vēlmes. Gluži tāpat arī es esmu dzirdējusi par Tavām pārpasaulīgajām īpašībām. Mans atklātums varbūt ir nepieklājīgs, bet Tu esi nolaupījis manu sirdi. Tu droši vien jau noproti, ka es esmu neprecēta, jauna meitene un varbūt šaubies par mana rakstura stingrību. Bet, mans dārgais Mukunda, Tu esi lielākais lauva starp cilvēkiem un augstākā personība starp visām personībām. Jebkura meitene, kas vēl nav atstājusi savas mājas, vai pat visšķīstākā sieviete vēlētos apprecēties ar Tevi, Tava nedzirdēti labā rakstura, zināšanu, bagātības un stāvokļa savaldzināta. Es zinu, ka Tu esi laimes dievietes vīrs un ļoti labi izturies pret bhaktām; tāpēc es esmu nolēmusi kļūt par Tavu mūžīgo kalponi. Mans dārgais Kungs! Es nolieku savu sirdi un dvēseli pie Tavām lotospēdām. Es esmu izvēlējusies Tevi, Kungs, par savu vīru, tāpēc, lūdzu, ņem mani par sievu. Tu esi visvarenākais, ak, lotosacainais! Nu es piederu Tev. Būtu smieklīgi, ja to, kas domāts lauvai, aiznestu šakālis; tāpēc, lūdzu, ņem mani, pirms mani ir aizvedis projām Šišupāla vai citi viņam līdzīgie prinči. Mans dārgais Kungs, iepriekšējā dzīvē es droši vien esmu darījusi labu ļaudīm — rakusi akas, stādījusi kokus — vai arī veikusi kādus dievbijīgus darbus, kā rituālistiskās ceremonijas un ziedošanas, un kalpojusi augstākajām personībām: garīgajam skolotājam, brāhmaniem un vaišnaviem. Tādā veidā es varbūt esmu iepriecinājusi Dieva Augstāko Personību Nārājanu. Ja tas tā ir, tad es vēlos, lai Tu, Kungs Krišna, Kunga Balarāmas brāli, ierastos šeit, paņemtu mani aiz rokas un aizvestu, lai man nevarētu pieskarties Šišupāla un viņa sabiedrotie.»»

Bija jau nolemts, ka Rukminī precēsies ar Šišupālu, taču Rukminī cerēja, ka visu vēl var mainīt un ieteica Krišnam viņu nolaupīt. Šo laulību veidu, kad meitene ar varu tiek nolaupīta, sauc par rākšasas laulībām, un tādā veidā mēdz precēties kšatriji, tas ir, kareivīgie valdnieku kārtas pārstāvji. Rukminī kāzām bija jānotiek jau nākamajā dienā, tāpēc viņa ieteica, lai Krišna ierodas slepus, nolaupa viņu un cīnās ar Šišupālu, kā arī ar tādiem viņa sabiedrotajiem kā Magadhas valdnieku. Zinādama, ka neviens nespēj uzveikt Krišnu un ka cīņa noteikti beigsies ar Krišnas uzvaru, Rukminī uzrunāja Viņu par Adžitu, neuzvaramo. Rukminī teica, lai Krišna neraizējas par to, ka cīņa varētu notikt pilī un daudzi viņas ģimenes locekļi, arī sievietes, varētu tikt ievainoti vai pat nogalināti. Tāpat kā valsts valdnieks, kas izdomā dažādus diplomātiskus ceļus, lai sasniegtu vēlamo mērķi, Rukminī, kas bija valdnieka meita, diplomātiski norādīja, kā varētu izvairīties no šīs nevajadzīgās un nevēlamās nogalināšanas.

Rukminī paskaidroja, ka viņu ģimenē ir paraža pirms kāzām iet uz ģimenes dievības Durgas templi. (Lielākā daļa no kšatriju valdniekiem bija stingri vaišnavi, kas godināja vai nu Kungu Višnu vai nu Rādhā-Krišnas vai Lakšmī-Nārājanas veidolos; tomēr materiālās labklājības dēļ viņi mēdza godināt arī dievieti Durgu. Taču atšķirībā no nesaprātīgajiem cilvēkiem, viņi nekad nekļūdījās un nepielīdzināja padievus Visaugstajam Kungam, kas atrodas višnu-tatvas līmenī.) Lai izvairītos no nevajadzīgas radinieku nogalināšanas, Rukminī ieteica Krišnam nolaupīt viņu vai nu pa ceļam no pils uz templi, vai arī atceļā.

Vēl Rukminī paskaidroja Krišnam, kāpēc vēlas precēties tieši ar Viņu, lai gan tai jau bija noliktas kāzas ar Šišupālu, kurš arī bija labs līgavainis, dižena valdnieka dēls. Rukminī teica, ka viņa nespēj iedomāties nevienu, kas būtu augstāks par Krišnu. Tāds nav pat Kungs Šiva, kuru sauc par Mahādēvu, vislielāko no padieviem. Arī Kungs Šiva rod prieku Kungā Krišnā, lai atbrīvotos no sasaistības materiālās pasaules neziņā. Lai gan Kungs Šiva ir diženākais no visām diženajām dvēselēm, mahātmām, viņš uz savas galvas tur attīrošo Gangas ūdeni, kas plūst no Kunga Višnu kājas pirksta izveidotā cauruma Visuma apvalkā. Kungs Šiva atbild par materiālo neziņu, un, lai saglabātu savu pārpasaulīgo stāvokli, viņš pastāvīgi meditē uz Kungu Višnu. Tāpēc Rukminī zināja, ka iegūt Krišnas labvēlību nav viegli. Ja pat Kungam Šivam nākas šķīstīties, tad Rukminī tas noteikti būtu ļoti grūti, jo viņa bija tikai kšatriju valdnieka meita. Rukminī vēlējās uzņemties smagas askēzes — gavēt un atteikties no ķermeniskām ērtībām. Ja viņa tādā veidā nevarētu iegūt Krišnas labvēlību šajā mūžā, viņa turpinātu askēzes dzīvi pēc dzīves. Bhagavad-gītā teikts, ka tīri bhaktas garīgi kalpo Kungam ar lielu apņēmību. Tāda apņēmība, kādu parādīja Rukminī-dēvī, ir vienīgā cena, par kādu var nopirkt Krišnas labvēlību. Cilvēkam jādarbojas Krišnas apziņā ar stingru apņēmību, un tas ir veids, kā Krišnas apziņā galu galā var gūt panākumus.

Atstāstījis Krišnam Rukminī-dēvī vārdus, brāhmans sacīja: «Mans dārgais Krišna, galvenais no Jadu dinastijas, es Tev atnesu šo slepeno Rukminī vēstījumu. Tagad Tu vari par to padomāt, pēc tam rīkojies kā vēlies, bet, ja Tu gribi kaut ko darīt, tad nevilcinies. Laika vairs nav daudz.»

Tā beidzas Bhaktivēdāntas skaidrojums grāmatas «Krišna» piecdesmit pirmajai nodaļai «Krišna Rančors».


Tālāk: 52. nodaļa

Saturs Bibliotēka