Krišna, Dieva Augstākā Personība piecdesmit otrā nodaļa

null

Piecdesmit otrā nodaļa

Krišna nolaupa Rukminī

Noklausījies Rukminī vārdus, Kungs Krišna bija ļoti priecīgs. Viņš tūlīt paspieda brāhmanam roku un teica: «Mans dārgais brāhman! Es esmu ļoti laimīgs, dzirdot, ka Rukminī vēlas kļūt par Manu sievu, jo arī Es ļoti gribu iegūt viņas roku. Es pastāvīgi domāju par Bhīšmakas meitu un reizēm pat naktīs nespēju aizmigt. Es zinu, ka Rukminī vecākais brālis grib, lai viņa precas ar Šišupālu tikai tāpēc, ka viņš ir naidīgs pret Mani. Tāpēc Es esmu nolēmis visus šos prinčus kārtīgi pārmācīt. Kā no malkas var iegūt uguni, tā Es no šiem dēmoniskajiem prinčiem ar kauju iegūšu ugunīgo Rukminī.»

Uzzinājis Rukminī kāzu dienu, Krišna gribēja tūlīt doties ceļā. Krišna teica, lai ratu vadītājs Dāruka jūdz karietē zirgus un gatavojas ceļam uz Vidarbhas valsti. Vadītājs tūlīt atveda četrus īpašos Krišnas zirgus. To vārdi un apraksti minēti Padma Purānā. Pirmajam zirgam Šaibjam bija zaļgana spalva, otrais — Sugrīva — bija pelēks kā ledus, trešais — Mēghapušpa — bija jauna mākoņa krāsā, un ceturtais — Bakāhaka — bija pelnu krāsā. Kad zirgi bija iejūgti un kariete sagatavota braucienam, Krišna palīdzēja brāhmanam tajā iekāpt un apsēdināja viņu sev blakus. Viņi tūlīt izbrauca no Dvārakas un pēc vienas ceļā pavadītas nakts bija jau Vidarbhas apgabalā. Dvārakas valsts atrodas Indijas rietumu daļā, bet Vidarbha ir austrumos. Starp šīm vietām ir vairāk kā tūkstoš jūdzes, taču zirgi bija tik ātri, ka braucēji nonāca galā Kundinas pilsētā vienā naktī, tas ir, ne vairāk kā divpadsmit stundās.

Valdnieks Bhīšmaka ne īpaši vēlējās atdot savu meitu par sievu Šišupālam, taču viņš bija ļoti pieķēries savam vecākajam dēlam, tāpēc norunātajām laulībām piekrita. Bhīšmaka, kā jau tas pienākas, par godu laulības ceremonijai lika izgreznot pilsētu un ļoti rūpējās, lai viss labi izdotos. Pilsēta bija kārtīgi iztīrīta, un visas ielas aplaistītas ar ūdeni. Tā kā Indija atrodas tropu joslā, gaiss vienmēr ir sauss un putekļains, tāpēc ielas un ceļi jālaista ar ūdeni vismaz reizi dienā, bet tādās lielās pilsētās kā Kalkutā — divas reizes. Kundinas ielas bija izrotātas ar krāsainiem karodziņiem un vītnēm, bet noteiktos krustojumos bija uzcelti vārti. Visa pilsēta bija ļoti skaisti izgreznota, un to vēl brīnišķīgāku padarīja iedzīvotāji, vīrieši un sievietes, kas bija tērpušies tīrās drēbēs, izrotājušies ar sandalkoka pastu, pērļu kaklarotām un ziedu vītnēm. Visur kūpēja smaržkociņi, un gaisā bija jūtams aguru aromāts. Priesteri un brāhmani bija labi pabaroti un, kā jau rituālos pieņemts, apdāvināti ar dažādām bagātībām un govīm. Viņi skaitīja Vēdu himnas. Valdnieka meita Rukminī bija neparasti daiļa. Viņa bija ļoti tīra, ar skaistiem zobiem, un viņai ap roku bija apsieta ļoti labvēlīgā svētā aukla. Rukminī saņēma dažādus dārgakmeņus un garas zīda drēbes, kurās ietērpt visu augumu. Mācītie priesteri skaitīja aizsargmantras no Sāmavēdas, Rigvēdas un Jadžurvēdas. Pēc tam viņi skaitīja mantras no Atharvavēdas un ziedoja ugunī, lai kāzu dienā zvaigžņu stāvoklis nebūtu nelabvēlīgs.

Valdnieks Bhīšmaka labi zināja, kā šādās ceremonijās jāizturas pret brāhmaniem un priesteriem. Viņš īpaši pagodināja brāhmanus, dodot tiem daudz zelta un sudraba, kā arī graudus, kas sajaukti ar brūno cukuru, un govis, kas izgreznotas ar zelta rotām. Šišupālas tēvs Damaghoša izpildīja dažādus rituālus par svētību savai ģimenei. Šišupālas tēvu sauca par Damaghošu tāpēc, ka viņš ļoti labi prata tikt galā ar pavalstniekiem, kuri neievēroja likumus. Vārds «dama» nozīmē «iegrožot», un «ghoša» nozīmē «slavens»; tātad viņš bija slavens ar savu valdītprasmi. Damaghoša domāja — ja Krišna ieradīsies traucēt kāzu ceremoniju, tad viņš noteikti To uzveiks ar savu karaspēku. Tāpēc, paveicis dažādas svētīgas ceremonijas, Damaghoša sapulcināja savus karapulkus, ko sauca par Madasrāvī. Viņam bija daudz ziloņu, kas bija izgreznoti ar zelta kaklarotām, kā arī daudz izgreznotu kaujas ratu un zirgu. Damaghošas, viņa dēla un citu sabiedroto gājiens uz Kundinu vairāk atgādināja gatavošanos kaujai nekā kāzām.

Uzzinājis, ka tūlīt ieradīsies Damaghoša ar saviem pavadoņiem, valdnieks Bhīšmaka izbrauca no pilsētas viņiem pretī. Aiz pilsētas vārtiem bija daudz dārzu, un viesiem bija uzcelta īpaša mītne. Saskaņā ar vēdiskajām laulību paražām līgavas tēvs uzņem pie sevis daudzos līgavaiņa radiniekus un pavadoņus un gādā par viņu ērtībām visu kāzu laiku, tas ir, kādas divas vai trīs dienas. Kopā par Damaghošu bija ieradušies tūkstošiem cilvēku, arī tādi valdnieki un ievērojamas personības kā Džarāsandha, Dantavakra, Vidūratha un Paundraka. Nevienam nebija noslēpums, ka Rukminī bijusi domāta Krišnam, taču viņas vecākais brālis Rukmī sarīkojis viņas kāzas ar Šišupālu. Ļaudis čukstot stāstīja viens otram, ka Rukminī pie Krišnas aizsūtījusi vēstnesi, tāpēc karavīri jau zināja, ka Krišna varētu ierasties, lai nolaupītu Rukminī. Nevarētu teikt, ka karavīri nebaidījās, taču viņi bija gatavi sagaidīt Krišnu ar cīņu, lai neļautu aizvest meiteni projām. Šrī Balarāma uzzināja, ka Krišna aizbraucis uz Kundinu viena paša brāhmana pavadībā; Viņš arī bija dzirdējis, ka Šišupālam līdzi ir ļoti daudz karavīru. Baidīdamies, ka viņi varētu uzbrukt Krišnam, Balarāma ar stipriem kaujas ratu, kājnieku, jātnieku un ziloņu pulkiem apmetās netālu no Kundinas.

Rukminī pa to laiku atradās pilī un gaidīja Krišnu, bet, kad neviens nenāca, arī vēstnesis brāhmans ne, Rukminī sāka raizēties un domāt, cik viņa ir nelaimīga: «Līdz kāzu dienai ir palikusi tikai viena nakts, tomēr nav ne brāhmana, ne Šjāmasundaras. Es nevaru saprast, kas noticis.» Gandrīz ne uz ko vairs necerēdama, Rukminī domāja, ka Krišna varbūt kaut kāda iemesla dēļ nav apmierināts un nav pieņēmis viņas godīgo priekšlikumu, tāpēc arī brāhmans varbūt ir vīlies un nenāk atpakaļ. Tā viņa domāja par dažādiem aizkavēšanās iemesliem, tomēr nepārstāja gaidīt.

Vēl Rukminī iedomājās, ka tādi padievi kā Kungs Brahma, Kungs Šiva un dieviete Durga nav apmierināti. Parasti tiek uzskatīts, ka padievi, ja tos pienācīgi negodina, dusmojas. Piemēram, kad Indra uzzināja, ka Vrindāvanas iedzīvotāji viņu negodina (Krišna bija pārtraucis Indra-jagju), viņš ļoti sadusmojās un gribēja tos sodīt. Rukminī nebija īpaši godinājusi Kungu Šivu un Kungu Brahmu, tāpēc domāja, ka varbūt viņi sadusmojušies un izjaukuši viņas nodomus. Varbūt dieviete Durga, Kunga Šivas sieva, bija nostājusies sava vīra pusē. Kungu Šivu sauc par Rudru, un viņa sievu sauc par Rudrānī. Vārdi «Rudrānī» un «Rudra» norāda uz tiem, kas sagādā citiem ciešanas un mūžīgas asaras. Vēl Rukminī atcerējās, ka dievieti Durgu sauc par Giridžu, Himalaju kalnu meitu. Himalaju kalni ir auksti un cieti, un viņa domāja, ka dieviete Durga ir tikpat cietsirdīga un auksta. Nepacietīgi gaidīdama Krišnu, Rukminī, kas vēl bija gluži bērns, tādā veidā atcerējās dažādus padievus. Gopī bija godinājušas dievieti Kātjājanī, lai Krišna kļūtu par viņu vīru; un arī Rukminī domāja par dažādiem padieviem, taču nevis, lai gūtu materiālu labumu, bet gan dziļā cieņā pret Krišnu. Lūgt padievus, lai iegūtu Krišnas svētību, nav nepareizi, un Rukminī bija pilnīgi iegrimusi domās par Krišnu.

Rukminī sevi mierināja ar domu, ka Govinda vēl var ierasties, tomēr juta, ka tās cerības ir veltīgas. Viņa nevienam neko neteica, tikai slepus raudāja un, kad asaras vairs nevarēja novaldīt, bezpalīdzīgi aizvēra acis. Kamēr Rukminī gremdējās dziļās domās, viņa juta labvēlīgas zīmes. Nodrebēja kreisais plakstiņš, kreisā roka un gurnu kreisā puse. Trīsas šajās auguma daļās norāda, ka nākotne atnesīs kaut ko labu.

Tajā brīdī raižu pilnā Rukminī ieraudzīja vēstnesi brāhmanu. Krišna, kas ir Virsdvēsele visās dzīvajās būtnēs, sajuta Rukminī bažas, tāpēc aizsūtīja brāhmanu uz pili, lai pavēstītu par savu ierašanos. Ieraudzījusi brāhmanu, Rukminī tūlīt saprata, par ko vēstījušas trīsas tās augumā, un viņu pārņēma sajūsma. Rukminī gavilēdama jautāja, vai Krišna jau ieradies. Brāhmans atbildēja, ka Jadu dinastija dēls Krišna ir atbraucis, un vēl pavēstīja, ka Krišna apsolījies noteikti viņu aizvest. Rukminī bija tik pacilāta, ka gribēja brāhmanam uzdāvināt visu, kas tai piederēja. Taču, nevarēdama uzreiz atrast piemērotu dāvanu, viņa pazemīgi noliecās brāhmana priekšā. Noliekšanās kādas augstākas personības priekšā norāda uz pateicību. Citiem vārdiem sakot, Rukminī gribēja parādīt, ka viņa būs vienmēr pateicīga brāhmanam. Ikviens, kurš saņem laimes dievietes svētību, kā to saņēma šis brāhmans, noteikti vienmēr ir laimīgs un materiāli bagāts.

Kad valdnieks Bhīšmaka uzzināja, ka ieradušies Krišna un Balarāma, viņš tos uzaicināja uz savas meitas laulību ceremoniju. Viņš tūlīt sagaidīja brāļus un piedāvāja Tiem kopā ar visiem karavīriem apmesties dārza namā. Saskaņā ar vēdisko paražu, valdnieks piedāvāja Krišnam un Balarāmam medu un tīras drēbes. Valdnieks viesmīlīgi uzņēma ne tikai Krišnu, Balarāmu un tādus valdniekus kā Džarāsandhu, bet arī daudzus citus valdniekus un prinčus atbilstoši viņu spēkam, vecumam un materiālajiem īpašumiem. Ziņkārīgie Kundinas ļaudis atnāca pie Krišnas un Balarāmas, lai nobaudītu Viņu skaistumu nektāru. Asaru pilnām acīm tie klusi un pazemīgi noliecās Krišnas un Balarāmas priekšā. Ļaudis bija ļoti priecīgi, redzot, cik labs vīrs Kungs Krišna būtu Rukminī. Viņi tik ļoti vēlējās, lai Krišna apprecētos ar Rukminī, ka sāka lūgt Dieva Personību: «Mūsu dārgais Kungs! Ja mēs esam veikuši kādus dievbijīgus darbus, ar kuriem Tu esi apmierināts, tad, lūdzu, esi mums žēlīgs un pieņem Rukminī roku.» Cik var saprast, Rukminī tautā bija ļoti labi pazīstama, un visi pilsētas iedzīvotāji dziļā mīlestībā lūdza Dievu par viņas laimi. Pa to laiku skaisti uzpostā Rukminī miesassargu pavadībā iznāca no pils, lai dotos uz Ambikas, dievietes Durgas, templi.

Ļaudis ir godinājuši Dievības templī kopš Vēdu kultūras sākuma. Bhagavad-gītā aprakstīti cilvēki, kurus sauc par vēda-vāda-ratām; viņi pieņem tikai Vēdu rituālistiskās ceremonijas, bet netic kalpošanai tempļos. Šis gadījums tādiem nejēgām ir liecība, ka arī pirms pieciem tūkstošiem gadu, kad notika Krišnas un Rukminī laulības, ļaudis tempļos godināja Dievības. Bhagavad-gītā Kungs norāda: jānti dēva-vratā dēvān. «Padievu godinātāji nonāk pie padieviem.» Tai laikā daudzi godināja padievus, un daudzi tiešā veidā godināja Dieva Augstāko Personību. Padievu godināšana lielākoties bija vērsta uz Kungu Brahmu, Kungu Šivu, Kungu Ganēšu, Saules dievu un dievieti Durgu. Kungu Šivu un dievieti Durgu godināja pat karaliskās ģimenes, bet citus, mazākus padievus, godināja nejēgas un zemas kārtas cilvēki. Kas attiecas uz brāhmaniem un vaišnaviem, viņi godina vienīgi Kungu Višnu, Dieva Augstāko Personību. Bhagavad-gītā padievu godināšana ir nosodīta, bet nav aizliegta. Tur ir skaidri teikts, ka cilvēki, kuriem nav īpaši daudz saprāta, godina padievus, lai gūtu materiālos labumus. No otras puses, lai gan Rukminī bija pati laimes dieviete, viņa gāja uz dievietes Durgas templi, jo tur tika godināta ģimenes dievība. Šrīmad Bhāgavatamā teikts, ka Rukminī, iedama uz dievietes Durgas templi, savā sirdī nepārtraukti domāja par Krišnas lotospēdām. Tātad Rukminī negāja uz templi tā, kā to dara parastie ļaudis, kas vēlas materiālus labumus; viņas vienīgais mērķis bija Krišna. Kad ļaudis iet uz padievu tempļiem, īstenais mērķis ir Krišna, jo tieši Viņš dod padieviem spēju apveltīt ļaudis ar materiāliem labumiem.

Pa ceļam uz templi Rukminī bija klusa un nopietna. Blakus gāja Rukminī māte un draudzene, kā arī kāda brāhmana sieva, bet apkārt bija karaliskie miesassargi. (Nākamās līgavas mēdz iet uz padievu tempļiem arī mūsdienu Indijā.) Gājiens virzījās uz priekšu, un skanēja dažādu veidu mūzika. Bungas, gliemežnīcas, dažāda izmēra ragi, kā panavas, tūrjas un bhērī, kopā radīja ļoti svētīgu un patīkamu skaņu. Gājienā piedalījās tūkstošiem cienījamu brāhmanu sievu, un visas viņas bija ļoti skaisti apģērbušās un izrotājušās. Tās pasniedza Rukminī ziedu vītnes, sandalkoka pastu un dažādas krāsainas drēbes, ar kurām godināt Kungu Šivu un dievieti Durgu. Dažas no šīm sievietēm bija pavisam vecas, un viņas ļoti labi zināja, kā dziedāt lūgšanas dievietei Durgai un Kungam Šivam. Dievību priekšā viņas teica šīs lūgšanas, un Rukminī kopā ar citām sievietēm tās atkārtoja.

Rukminī savās lūgšanās dievietei teica: «Mana dārgā dieviete Durga, es pazemīgi noliecos tavā, kā arī tavu bērnu priekšā.» Dievietei Durgai ir četri slaveni bērni: divas meitas — laimes dieviete Lakšmī un zināšanu dieviete Sarasvatī — un divi slaveni dēli — Kungs Ganēša un Kungs Kārtikēja. Viņi tiek uzskatīti par padieviem un dievietēm. Tā kā dieviete Durga vienmēr tiek godināta kopā ar saviem slavenajiem bērniem, Rukminī vērsās pie dievietes tieši šādā veidā, taču viņas lūgšanas bija neparastas. Ļaudis mēdz godināt dievieti Durgu, lai gūtu materiālas bagātības, slavu, ienākumus, spēku utt. Turpretī Rukminī vēlējās, lai Krišna kļūtu par viņas vīru, un tāpēc lūdza dievietei svētību. Tā kā princese vēlējās vienīgi Krišnu, šai gadījumā padievu godināšana nebija nosodāma. Skaitīdama lūgšanas, Rukminī pasniedza dievībai dažādas lietas. Viņa piedāvāja ūdeni, dažādu veidu ugunis, smaržkociņus, drēbes, ziedu vītnes un dažādus ēdienus, kas bija pagatavoti ar gī, kā purī un kačaurī. Vēl viņa piedāvāja augļus, cukurniedres, beteļriekstus un garšvielas. To visu Rukminī darīja ar lielu mīlestību un saskaņā ar vadošajiem norādījumiem tieši tā, kā mācīja vecās brāhmanu sievas. Pēc rituāla šīs sievietes piedāvāja Rukminī dievības ēdiena pārpalikumus, prasādu, un viņa to ar lielu cieņu pieņēma. Tad Rukminī noliecās sieviešu un dievietes Durgas priekšā. Kad dievības godināšana bija beigusies, Rukminī paņēma aiz rokas vienu no savām draudzenēm un kopā ar visām sievietēm izgāja no tempļa.

Visi prinči un kāzu viesi, kas bija atbraukuši uz Kundinu, bija sapulcējušies pie tempļa, lai redzētu Rukminī. Prinči īpaši alka paskatīties uz jaunavu, jo domāja, ka Rukminī varbūt kļūs par viņu sievu. Ieraudzījuši Rukminī, prinči vai sastinga aiz brīnumiem un sāka domāt, ka Radītājs izveidojis viņu tāpēc, lai samulsinātu bruņniecisko prinču prātus. Rukminī bija labi veidots augums un tievs viduklis. Princesei bija sārtas lūpas un brīnišķīga seja, un viņu vēl valdzinošāku darīja izlaistie mati un dažādie auskari. Ap potītēm Rukminī bija dārgakmeņiem rotātas sprādzes. Rukminī augums un seja bija tik daiļi, it kā viņu būtu uzgleznojis mākslinieks saskaņā ar diženu dzejnieku darbiem. Viņai bija briestošas krūtis, kas norāda, ka meitenei bija tikai kādi trīspadsmit vai četrpadsmit gadi. Viņa ar savu skaistumu īpaši gribēja piesaistīt Krišnu. Lai gan Rukminī augumu apbrīnoja visi prinči, viņa nemaz nebija lepna. Viņa nemierīgi skatījās apkārt, un viņas vienkāršajā nevainīgas meitenes smaidā starp sārtajām lūpām mirdzēja lotosbalti zobi. Gaidīdama, ka Krišna kuru katru brīdi viņu aizvedīs, Rukminī lēnām gāja mājās. Jaunavas gaitā bija gulbja grācija, un zvaniņi ap viņas potītēm maigi skanēja.

Kā jau bija teikts, atbraukušos bruņnieciskos prinčus bija tik ļoti apbūris Rukminī daiļums, ka viņi stāvēja, neko vairs nesaprazdami. Iekāres pilni viņi veltīgi cerēja iegūt Rukminī roku un salīdzināja viņas skaistumu ar savējo. Taču Šrīmatī Rukminī nedomāja ne par vienu no viņiem; savā sirdī jaunava gaidīja, kad parādīsies Krišna un aizvedīs viņu projām. Ar kreiso roku sakārtodama rotas, Rukminī palūkojās uz prinčiem un ieraudzīja, ka starp viņiem stāv Krišna. Rukminī vēl nekad nebija redzējusi Krišnu, taču pastāvīgi domāja par Viņu, un tāpēc tai nebija grūti Viņu starp prinčiem pazīt. Krišna, negaidīdams, ko teiks citi, tūlīt izmantoja iespēju, lai ieceltu Rukminī savos kaujas ratos, kurus rotāja karogs ar Garudas attēlu. Tad Viņš lēni bez bailēm sāka braukt, aizvezdams Rukminī, gluži lauva, kas šakāļiem atņēmis briedi. Pa to laiku ieradās arī Balarāma ar Jadu dinastijas karavīriem.

Džarāsandha, kuru Krišna bija sakāvis tik daudzas reizes, neprātīgi iekliedzās: «Kas te notiek? Krišna aizved Rukminī, bet mēs nemaz nepretojamies! Kāda gan jēga, ka mēs esam bultām bruņoti karotāji? Mani dārgie prinči, paskatieties! Tiek aizskarts mūsu gods! Krišna ir kā šakālis, kas atņem kara laupījumu lauvai.»

Tā beidzas Bhaktivēdāntas skaidrojums grāmatas «Krišna» piecdesmit otrajai nodaļai «Krišna nolaupa Rukminī».


Tālāk: 53. nodaļa

Saturs Bibliotēka