Krišna, Dieva Augstākā Personība piecdesmit trešā nodaļa

null

Piecdesmit trešā nodaļa

Krišna sakauj prinčus un
aizved Rukminī uz Dvāraku

Džarāsandha un visi prinči bija ļoti sašutuši par to, ka Krišna nolaupījis Rukminī. Meitenes skaistuma apburti, tie bija nokāpuši no saviem zirgiem un ziloņiem, bet nu viņi ņēma ieročus un gatavojās cīņai. Ar lokiem un bultām rokās viņi, sēžot uz zirgiem, ziloņiem un kaujas ratiem, sāka dzīties pakaļ Krišnam. Lai prinčus aizkavētu, tiem pretī stājās Jadu dinastijas karavīri. Starp abām pusēm sākās sīva cīņa. Džarāsandhas vadītie prinči, kas bija pret Krišnu, prata cīnīties ļoti labi, un pār Jadu karavīriem lija vesels bultu lietus. Prinči bija kā lietus mākonis, bet Jadu karavīri stāvēja kā kalns. Mākoņi parasti sastājas virs kalniem, un tāpēc kalnos lietus ir daudz spēcīgāks nekā jebkurā citā vietā.

Prinči bija stingri apņēmušies sakaut Krišnu un atņemt Viņam Rukminī, tāpēc cīnījās ko spēja. Sēdēdama blakus Krišnam, Rukminī redzēja, kā pretinieki apber Jadu karavīrus ar bultām. Viņa ļoti baidījās, ka Krišna viņas dēļ devies tik lielās briesmās, un palūkojās uz Kungu ar dziļu pateicību. Meitenes acis bija nemierīgas, un viņa izskatījās bēdīga, tāpēc Krišna, tūlīt sapratis Rukminī domas, uzmundrināja viņu: «Mana dārgā Rukminī, neraizējies! Vari būt droša, ka Jadu dinastijas karavīri pavisam ātri tiks galā ar pretiniekiem.»

Kamēr Krišna runāja ar Rukminī, Jadu dinastijas karaspēka virsnieki, kurus vadīja Kungs Balarāma, ko sauc arī par Sankaršanu un Gadādharu, pieņemdami pretinieka izaicinājumu, sāka apšaudīt viņu zirgus, ziloņus un kaujas ratus ar bultām. Cīņa kļuva vēl sīvāka, un naidīgie prinči un karavīri viens pēc otra krita no zirgiem, ziloņiem un kaujas ratiem. Pēc neilga laika kaujas lauka putekļos jau gulēja miljoniem nocirstu galvu, kuras rotāja bruņucepures un auskari. Bija redzamas bultu nocirstu roku kaudzes, un šajās rokās joprojām bija sažņaugtas vāles, loki un bultas. Nocirstās galvas un nošautie zirgi gulēja vāliem, un visapkārt bija kājnieku, kamieļu, ziloņu un ēzeļu līķi.

Kad Džarāsandhas vadītie ienaidnieki redzēja, ka Krišnas kareivji viņus pamazām sakauj, tie nolēma, ka nav īpaši gudri krist, cīnoties Šišupālas vietā. Šišupālam pašam vajadzēja atņemt Rukminī Krišnam, bet, kad karavīri redzēja, ka Šišupāla nespēj cīnīties ar Krišnu, viņi nolēma bez jēgas nešķiest spēkus, tāpēc pārtrauca cīnīties un izklīda.

Daži no prinčiem, kā to prasa pieklājība, ieradās pie Šišupālas. Šišupāla bija palicis bez sievas, un viņš arī pilnīgi bija zaudējis dūšu. Seja bija izkaltusi un drūma, augums nespēcīgs. Viņi princim teica: «Dārgais Šišupāla, nezaudē dūšu. Tu piederi valdnieku kārtai un esi galvenais no karotājiem. Attiecībā uz tādu cilvēku kā tu, nevar būt runas par ciešanām vai laimi, jo neviens no šiem stāvokļiem nav mūžīgs. Saņemies! Katrai nelaimei seko laime. Galu galā mēs neesam augstākie noteicēji. Kā mākslinieks dancina lelles, tā Visaugstākais ar savu gribu dancina mūs, un tikai ar Viņa žēlastību mēs baudām laimi un saņemam ciešanas. Tapēc visos apstākļos vajag saglabāt mieru.»

Pie visas neizdošanās un sakāves bija vainīgs Rukminī vecākais brālis Rukmī, kurš ienīda Krišnu. Redzēdams, ka, par spīti visām viņa cerībām apprecināt Rukminī ar Šišupālu, Krišna ar varu aizvedis viņa māsu projām, Rukmī bija izmisis. Gan viņš, gan viņa draugs un iecerētais svainis Šišupāla atgriezās savās mājās. Rukmī nespēja apvaldīt dusmas un nolēma pats kārtīgi pārmācīt Krišnu. Viņš sasauca savus karavīrus (karapulki sastāvēja no vairākiem tūkstošiem ziloņu, zirgu, kaujas ratu un kājnieku) un ar visu armiju devās Dvārakas virzienā, sekojot Krišnam. Visiem valdniekiem, kas atgriezās no kaujas, Rukmī lepni paziņoja: «Jūs nespējāt palīdzēt Šišupālam apprecēties ar manu māsu Rukminī, bet es nevaru pieļaut, ka Krišna aizved Rukminī. Es Viņu pārmācīšu. Esmu nolēmis Viņam dzīties pakaļ.» Viņš runāja kā liels karavadonis un visu prinču priekšā apzvērēja: «Kamēr es cīņā nenogalināšu Krišnu un neizraušu no Viņa ķetnām savu māsu, tikmēr savā galvaspilsētā Kundinā neatgriezīšos. Es to apzvēru visu jūsu priekšā, un jūs redzēsiet, ka es to izdarīšu.» Pateicis šos lielīgos vārdus, Rukmī tūlīt kāpa kaujas ratos un pavēlēja kaujas ratu vadītājam, lai tas dzenas pakaļ Krišnam. «Es gribu tūlīt cīnīties ar Viņu. Šis ganu zēns kļuvis ļoti lepns par savu viltību cīņā ar kšatrijiem, bet šodien es Viņu kārtīgi pārmācīšu. Viņš nekaunīgā kārtā nolaupīja manu māsu, bet nekas, es ar savām asajām bultām Viņam parādīšu!» Tā nesaprātīgais Rukmī, nezinādams Dieva Augstākās Personības spēka un darbības plašumu, izkliedza savus bezkaunīgos draudus.

Drīz vien viņš savā muļķībā nostājās Krišnas priekšā, atkal un atkal izsaukdamies: «Apstājies uz mirklīti, lai cīnītos ar mani!» Tad viņš paņēma loku un no visa spēka vienu pēc otras izšāva trīs bultas, mērķēdams Krišnas augumā. Tad viņš nosauca Krišnu par vissliktāko Jadu dinastijas pēcteci un teica: «Pagaidi tikai, es Tevi kārtīgi pārmācīšu. Tu ved projām manu māsu gluži kā vārna, kas zog ziedošanas ceremonijai domāto kausēto sviestu. Tu lepojies ar savu karošanas spēku, bet nespēj cīnīties saskaņā ar vadošajiem noteikumiem. Tu esi nozadzis manu māsu; tagad es Tevi atbrīvošu no liekā lepnuma. Mana māsa paliks pie Tevis tikai tik ilgi, kamēr Tu, manu bultu sašauts, nenovelsies zemē.»

Noklausījies visus šos Rukmī neprātīgos vārdus, Kungs Krišna ar savu bultu pāršāva Rukmī loka stiegru, padarīdams viņa loku nederīgu. Rukmī tūlīt paņēma otru loku un izšāva vēl piecas bultas. Pēc šī otrā uzbrukuma Krišna atkal pāršāva Rukmī loka stiegru. Rukmī paņēma trešo loku, un ar to notika tas pats. Šoreiz, lai pārmācītu Rukmī, Krišna izšāva pret viņu sešas bultas un pēc tam vēl astoņas bultas, ar četrām nogalinot visus četrus zirgus, ar vienu nošaujot ratu vadītāju un ar pārējām trijām nocērtot Rukmī kaujas ratu virsu kopā ar karogu.

Rukmī vairs nebija bultu, un viņš ņēma zobenus, vairogus, trijžuburus, šķēpus un citus tuvcīņas ieročus, bet Krišna tūlīt sašķaidīja arī tos. Kārtējo reizi cietis neveiksmi, Rukmī paņēma zobenu un skrēja virsū Krišnam gluži kā mušiņa, kas skrien uz uguni. Bet tiklīdz Rukmī sasniedza Krišnu, Krišna sasita viņa ieroci gabalos, izvilka savu aso zobenu un jau bija gatavs nogalināt Rukmī. Viņa māsa Rukminī, saprazdama, ka šoreiz Krišna brālim vairs nepiedos, nometās zemē pie Krišnas lotospēdām un bēdu pilnā, aiz bailēm drebošā balsī lūdza savu vīru.

Vispirms Rukminī Krišnu uzrunāja par Jogēšvaru. Vārds «jogēšvara» nozīmē «tas, kuram pieder neaptverams spēks un vara». Krišnam ir neaptverams spēks un vara, turpretī Rukminī brālim bija tikai ierobežots karaspēks. Krišna ir neizmērojams, bet Rukmī bija ierobežots uz katra soļa. Tādēļ pret Krišnas bezgalīgo spēku Rukmī nebija pat maziņš kukainītis. Vēl Rukminī uzrunāja Krišnu par dievu Dievu. Ir daudz varenu padievu, kā Kungs Brahma, Kungs Šiva, Indra, Čandra un Varuna, bet Krišna ir visu padievu Kungs, turpretī Rukminī brālis bija ne tikai parasta cilvēciska būtne, bet arī ļoti zems cilvēks, jo pilnīgi nesaprata, kas ir Krišna. Citiem vārdiem sakot, cilvēks, kuram nav nekādas sajēgas par Krišnas īsteno stāvokli, sabiedrībā uzskatāms par viszemāko. Tad Rukminī uzrunāja Krišnu par Mahābhudžu jeb «to, kuram ir bezgalīgs spēks». Viņa nosauca Krišnu arī par Džagatpati, visas kosmiskās izpausmes saimnieku, bet Rukminī brālis bija tikai parasts princis.

Tādā veidā Rukminī salīdzināja Rukmī ar Krišnu un no visas sirds lūdza savu vīru šai svētīgajā laulības dienā nenogalināt viņas brāli, bet piedot tam. Citiem vārdiem sakot, Rukminī atklāja savu sievišķīgo dabu. Rukminī bija laimīga, ka par viņas vīru kļuva Krišna brīdī, kad tai bija jāsalaulājas ar citu, bet viņa arī negribēja zaudēt savu vecāko brāli, kurš ļoti mīlēja savu māsu un gribēja to apprecināt ar cilvēku, kurš pēc viņa ieskatiem bija labāks līgavainis. Kamēr Rukminī lūdza Krišnam apžēloties par brāli, viņas augums uztraukumā drebēja, mute bija izkaltusi, kakls — aizsmacis un rotas — izbirušas pa zemi. Lielā uzbudinājumā Rukminī nometās Krišnam pie kājām, un Kungs tūlīt apžēlojās par viņu un bija ar mieru saudzēt muļķa Rukmī. Tomēr Krišna gribēja arī viņu sodīt, tāpēc sasēja nejēgu ar drēbes gabalu un izgrieza robus viņam ūsās, bārdā un matos.

Pa to laiku Balarāmas vadītie Jadu dinastijas karavīri tika galā ar Rukmī armiju gluži kā zilonis, kurš peldoties ar snuķi izrauj maigos lotosziedu stiebrus. Citiem vārdiem sakot, Jadu karaspēkam sakaut Rukmī armiju bija tas pats, kas zilonim izraut lotosziedu.

Kad Jadu dinastijas karavadoņi atgriezās pie Krišnas, viņi bija ļoti pārsteigti par to, kas noticis ar Rukmī. Par sava brāļa jauno sievu īpaši apžēlojās Kungs Balarāma un viņai par prieku pats atsēja Rukmī. Pēc tam, kā jau Krišnas vecākais brālis, Viņš norāja Krišnu: «Tas, ko Tu izdarīji, nemaz nav labi. Tas ir briesmīgi un pavisam nesaskan ar mūsu ģimenes paražām! Nogriezt kādam matus, ūsas un bārdu ir gandrīz tas pats, kas viņu nogalināt. Lai kāds arī būtu Rukmī, viņš tagad ir Mūsu svainis, ģimenes radinieks, un Tev nevajadzēja ar viņu tā izrīkoties.»

Pēc tam Kungs Balarāma sāka mierināt Rukminī: «Nebēdājies, ka tavs brālis izskatās tik neparasts. Ikviens cieš vai bauda savas darbības augļus.» Kungs Balarāma gribēja, lai Rukminī saprastu, ka viņas brālis cieš pats savas darbības sekas, tāpēc nav par ko bēdāties. Īpašu mīlestību viņš nebija pelnījis.

Tad Kungs Balarāma atkal paskatījās uz Krišnu un teica: «Mans dārgais Krišna! Pat ja radinieks izdara rupju kļūdu un ir pelnījis nāvi, viņam jāpiedod. Ja viņš apzinās savu vainu, tad tas jau ir kā nāve. Tāpēc nav vajadzības viņu nogalināt.»

Tad Balarāma atkal pagriezās pret Rukminī un pastāstīja viņai, ka saskaņā ar stingri noteiktajiem kšatrija pienākumiem un cīņas likumiem arī paša brālis var kļūt par ienaidnieku. Tad kšatrijs viņu nevilcinoties nogalina. Citiem vārdiem sakot, Kungs Balarāma gribēja norādīt, ka Rukmī un Krišna rīkojušies pareizi, cīņā nesaudzēdami viens otru, neskatoties uz ģimenes saitēm, lai gan abi bija svaiņi. Šrī Balarāma pateica Rukminī, ka kšatriji ir izteikti materiālisti. Ja runa ir par materiālajiem īpašumiem, tad viņi vienmēr kļūst uzpūtīgi. Tāpēc, ja divi kšatriji cīnās par valsti, zemi, bagātībām, sievietēm, godu vai varu, tad viņi cenšas viens otru pazemot, cik vien iespējams. Balarāma norādīja, ka Rukminī neklājas izturēties kā materiālistei un pārlieku mīlēt brāli Rukmī, kurš sanaidojies ar tik daudziem cilvēkiem. Brāļa raksturs nebūt nebija teicams, ņemot vērā to, kā viņš bija izturējies pret citiem draugiem, tomēr Rukminī gluži kā parasta sieviete bija ļoti pieķērusies viņam. Pēc tā, ko Rukmī bija izdarījis, viņš vairs nebija nekāds brālis, tomēr Rukminī bija saudzīga pret viņu.

«Turklāt,» turpināja Balarāma, «citus par draugiem, ienaidniekiem un tādiem, kas nav ne draugi, ne ienaidnieki, parasti uzskata tie, kam ir ķermeniska dzīves izpratne. Šos nejēgas ir apbūrusi Visaugstā Kunga maldinātāja enerģija. Lai kādā materiālā miesā atrastos dvēsele, tā vienmēr ir tīra, bet tie, kam nav pietiekami daudz saprāta, redz tikai ķermeniskās atšķirības starp dzīvniekiem un cilvēkiem, mācītajiem un nemācītajiem, bagātajiem un nabagajiem. Tie visi ir tīrās garīgās dvēseles pārklājumi. Šīs atšķirības, kas tiek noteiktas tikai pēc ķermeņa, ir tieši tādas pašas kā atšķirība starp dažādiem uguns veidiem atkarībā no kurināmā, kas tiek izmantots. Malka var būt dažāda pēc saviem izmēriem un veida, taču ugunij, kas no tās rodas, nav tādu atšķirību. Arī debesis nav dažādu veidu un izmēru.

Tādā veidā Balarāma ar morāliem un ētiskiem norādījumiem viņu nomierināja. Vēl Viņš teica: «Šis ķermenis ir daļa no materiālās izpausmes. Dzīvā būtne jeb garīgā dvēsele, kas saskārusies ar matēriju, maldīgās baudas dēļ pārceļo no viena ķermeņa otrā, un šo pārceļošanu sauc par materiālo esamību. Dzīvā būtne ar materiālo izpausmi nav ne savienota, ne nesavienota. Mana dārgā, šķīstā svaine! Garīgā dvēsele, protams, ir materiālā ķermeņa cēlonis, tāpat kā saule ir gaismas, redzes un materiālās izpausmes veidolu cēlonis. Piemērs ar saules gaismu un materiālo izpausmi ļoti labu palīdz saprast dzīvās būtnes saskarsmi ar materiālo pasauli. No rīta saule uzlec, un visu dienu tā izstaro siltumu un gaismu. Saule ir visu materiālo formu cēlonis, jo, tieši pateicoties saulei, materiālie elementi savienojas un sadalās. Bet, tiklīdz saule noriet, izpausme vairs nav saistīta ar sauli, kas ir aizgājusi uz citu vietu. Kad saule no austrumu puslodes aiziet uz rietumu puslodi, tās staru mijiedarbības sekas austrumu puslodē saglabājas, kaut arī pati saule ir redzama rietumu puslodē. Gluži tāpat dzīvā būtne noteiktajos apstākļos pieņem vai izveido dažādus ķermeņus un dažādas ķermeniskās attiecības, bet, tiklīdz tā atstāj šo ķermeni un pieņem citu, viņai vairs nav nekāda sakara ar iepriekšējo ķermeni. Gluži tāpat dzīvajai būtnei nav nekāda sakara arī ar nākamo ķermeni. Tā vienmēr ir brīva un ķermenisko sārņu neskarta. Tāpēc ķermeņa atnākšanai un aiziešanai nav nekāda sakara ar dzīvo būtni, gluži tāpat kā mēness augšanai un dilšanai nav nekāda sakara ar pašu mēnesi. Kad mēness aug, mēs maldīgi domājam, ka tas kļūst lielāks, un, kad tas dilst, mēs domājam, ka tas kļūst mazāks. Īstenībā mēness ir un paliek tas pats; tam nav nekāda sakara ar augšanu un dilšanu, ko redzam mēs.

Apziņu materiālajā esamībā var salīdzināt ar miegu un sapņiem. Kad cilvēks guļ, viņš sapnī redz daudz ko tādu, kā patiesībā nemaz nav, un tādējādi saņem dažādu veidu laimi un ciešanas. Līdzīgi, kad cilvēks atrodas materiālās apziņas sapnī, viņš cieš materiālajā esamībā, pieņemot un atstājot ķermeņus. Materiālās apziņas pretstats ir Krišnas apziņa. Citiem vārdiem sakot, kad cilvēks ir pacēlies Krišnas apziņas līmenī, viņš atbrīvojas no šīs maldīgās dzīves izpratnes.»

Tādā veidā Šrī Balarāma mācīja Rukminī un Krišnam garīgās zināšanas. Savai svainei Viņš teica: «Mīļā, smaidīgā Rukminī! Neļaujies, lai tevi apbēdina neziņas radītie maldi. Cilvēks ir nelaimīgs tikai maldīgu iedomu dēļ, un no šīm nelaimēm var atbrīvoties, runājot par īstās dzīves filozofiju. Laimi var baudīt tikai šajā līmenī.»

Noklausījusies Šrī Balarāmas norādījumus, Rukminī nomierinājās un atkal kļuva priecīga. Viņa vairs nebēdājās par to, kas noticis ar brāli Rukmī. Kas attiecas uz pašu Rukmī, viņš nebija ne izpildījis savu solījumu, ne arī paveicis uzdevumu. Viņš bija nācis ar lieliem karapulkiem, lai sakautu Krišnu un atbrīvotu māsu, bet nu viņam vairs nebija neviena karavīra. Rukmī pats bija apkaunots un ļoti bēdīgs, un tikai ar Kunga žēlastību viņš varēja turpināt savu dzīvi un iet pretī tās mērķim. Rukmī bija kšatrijs, un viņš atcerējās, ka apsolījis neatgriezties galvaspilsētā Kundinā, kamēr nebūs nogalināts Krišna un atbrīvota māsa, taču tas nebija izdevies; un tāpēc viņš turpmāk nolēma neatgriezties galvaspilsētā un uzcēla nelielu māju Bhodžakatas ciemā, lai dzīvotu tur visu atlikušo mūžu.

Sakāvis visus pretiniekus un ar varu nolaupījis Rukminī, Krišna atveda viņu uz savu galvaspilsētu Dvāraku, kur sarīkoja kāzas saskaņā ar Vēdu rituāliem. Pēc kāzām Krišna kļuva par Jadu valdnieku Dvārakā. Ļaudis priecājās par Krišnas laulībām ar Rukminī, un dažādas ceremonijas notika katrā mājā. Dvārakas iedzīvotāji bija ļoti laimīgi, viņi uzposās, cik vien skaisti varēja, un atbilstoši savām iespējām nesa jaunajam pārim — Krišnam un Rukminī — dāvanas. Visi Jadupurī (Dvārakas) nami bija izrotāti ar karogiem, vijām un ziediem. Katrā mājā īpaši par godu šim notikumam bija uzcelti vārti, kuriem abās pusēs stāvēja lielas krūzes ar ūdeni. Kūpēja vislabākie smaržkociņi, un naktī bija redzami tūkstošiem gaismekļu, kas rotāja katru ēku.

Par Kunga Krišnas laulībām ar Rukminī līksmoja visa pilsēta. Visur bija redzamas banānkoku un beteļriekstu koku meijas. Šie koki tiek uzskatīti par ļoti svētīgiem priecīgu ceremoniju reizēs. No dažādām draudzīgām valstīm ar ziloņiem bija atbraukuši valdnieki. Ziloņiem ir tāda daba, ka, redzot kādus nelielus augus un kokus, viņi sev par prieku tos izrauj no zemes un izsvaida. Arī šie ziloņi bija visapkārt izsvaidījuši banānu un beteļriekstu kokus, tomēr pilsēta izskatījās ļoti skaista.

Draudzīgos Kuru un Pāndavu valdniekus pārstāvēja Bhīšma, Dhritarāštra, pieci brāļi Pāndavi, valdnieks Drupada, valdnieks Santardana un Rukminī tēvs Bhīšmaka. Tā kā Krišna bija nolaupījis Rukminī, sākumā starp abām ģimenēm bija neliela nesaprašanās, taču pie Vidarbhas valdnieka Bhīšmakas devās Šrī Balarāma, un viņu pierunāja arī daudzi svētie, tāpēc beidzot valdnieks tomēr piekrita piedalīties Krišnas un Rukminī laulību ceremonijā. Lai gan līgavas nolaupīšana Vidarbhas valstī nebija īpaši priecīgs notikums, kšatrijiem līgavas laupīšana nebija nekas neparasts, jo tādā veidā notika gandrīz visas laulības. Jebkurā gadījumā, valdnieks Bhīšmaka jau no paša sākuma bija gribējis atdot savu skaisto meitu par sievu Krišnam. Tā vai citādi tas tomēr bija noticis, un viņš ar prieku piedalījās laulību ceremonijā, neraugoties uz to, ka viņa dēls cīņā bija pazemots. Padma Purānā minēts, ka uz kāzām ieradās Mahārādža Nanda un Vrindāvanas ganu zēni. Karaliskā gājienā uz Dvāraku atbrauca arī valdnieki no Kuru, Srindžajas, Kēkajas, Vidarbhas un Kunti valstīm.

Rukminī nolaupīšana tika aprakstīta dzejā, un profesionāli deklamētāji lasīja to visā pilsētā. Sanākušie valdnieki un it īpaši viņu meitas bija ļoti pārsteigtas un priecīgas par Krišnas bruņnieciskajiem darbiem. Gan viesi, gan Dvārakas pilsētas iedzīvotāji ar prieku raudzījās uz jauno pāri, Krišnu un Rukminī. Citiem vārdiem sakot, Visaugstais Kungs, visu būtņu uzturētājs, bija savienojies ar laimes dievieti, un ļaudis bija līksmes pilni.

Tā beidzas Bhaktivēdāntas skaidrojums grāmatas «Krišna» piecdesmit trešajai nodaļai «Krišna sakauj prinčus un aizved Rukminī uz Dvāraku».


Tālāk: 54. nodaļa

Saturs Bibliotēka