Krišna, Dieva Augstākā Personība piecdesmit ceturtā nodaļa

null

Piecdesmit ceturtā nodaļa

Krišnam un Rukminī
piedzimst Pradjumna

Ir teikts, ka mīlas dievs, kurš ir neatņemama un tieša Kunga Vāsudēvas daļiņa un kuru Kungs Šiva savās dusmās bija sadedzinājis pelnos, kļuva par Krišnas un Rukminī dēlu. Šis debesu planētu padievs Kāmadēva prot radīt iekāri. Dieva Augstākajai Personībai Krišnam ir daudzu līmeņu neatņemamās daļiņas, taču Krišnas izvērsums četrās daļās — Vāsudēvā, Sankaršanā, Pradjumnā un Anirudhā — tieši ietilpst Višnu kategorijā. Kāma jeb mīlas dievs, kas vēlāk piedzima Rukminī, arī tika nosaukts par Pradjumnu, taču viņš nav tas Pradjumna, kas pieder Višnu kategorijai. Viņš pieder džīva-tatvas līmenim, taču, lai starp padieviem viņam būtu īpašs spēks, viņš ir Pradjumnas augstākās varas daļiņa. Tāds ir Gosvāmī uzskats. Tāpēc, kad Kungs Šiva mīlas dievu dusmās sadedzināja, tas saplūda ar Vāsudēvas ķermeni, bet vēlāk pats Kungs Krišna viņu ielika Rukminī klēpī. Tā mīlas dievs kļuva par Krišnas dēlu un tika nosaukts par Pradjumnu. Pradjumna bija tiešs Kunga Krišnas dēls, tādēļ pēc savām īpašībām viņš ļoti atgādina Krišnu.

Tajā laikā dzīvoja dēmons vārdā Šambara, kuram liktenis bija lēmis mirt no Pradjumnas rokas. Šambara zināja, kas viņu sagaida, tādēļ, uzzinājis par Pradjumnas dzimšanu, viņš pieņēma sievietes izskatu un nolaupīja Rukminī bērnu, kuram vēl nebija pat desmit dienu. Pēc tam dēmons iesvieda zīdaini jūrā. Taču ir teikts: «Ja Krišna kādu aizsargā, tad neviens nevar viņu nogalināt, un, ja Krišna grib kādu nogalināt, tad neviens nevar viņu aizsargāt.» Kad Pradjumna tika iesviests jūrā, viņu tūlīt aprija liela zivs. Pēc tam šī zivs iekļuva zvejnieka tīklos un tika pārdota dēmonam Šambaram. Dēmona virtuvē strādāja kalpone Mājāvatī, kas iepriekš bija bijusi mīlas dieva sieva Rati. Kad zivs tika pārdota dēmonam Šambaram, to paņēma pavārs, lai pagatavotu garšīgu maltīti. Dēmoni un rākšasi mēdz ēst gaļu, zivis un citus neveģetārus ēdienus. Tādi dēmoni kā Rāvana, Kamsa un Hiranjakašipu ēda gaļu, lai gan viņi bija dzimuši brāhmanu un kšatriju ģimenēs. Arī mūsdienās Indijā daudzi ēd gaļu un zivis, un tādus cilvēkus parasti sauc par dēmoniem un rākšasiem.

Kad pavārs uzšķērda zivi, viņš tās vēderā atrada skaistu bērniņu un tūlīt atdeva to Mājāvatī, kura palīdzēja virtuves darbos. Mājāvatī bija ļoti pārsteigta, kā tik skaists bērns gadījies zivs vēderā, un gribēja zināt, kā tas noticis. Tad pie viņas ieradās diženais gudrais Nārada un pastāstīja, kā Pradjumna piedzimis un kā Šambara viņu aiznesis un iemetis jūrā. Tā Mājāvatī visu uzzināja. Mājāvatī arī zināja, ka iepriekš viņa bijusi mīlas dieva sieva Ratī, un pēc tam, kad Kungs Šiva bija sadedzinājis viņas vīru pelnos, Mājāvatī gaidīja, kad viņš atkal parādīsies materiālā veidolā. Mājāvatī strādāja virtuvē, vārīja rīsus un dālu, bet, dabūjusi šo brīnišķīgo bērnu un sapratusi, ka tas ir mīlas dievs, viņas pašas vīrs, Mājāvatī gluži dabiski ar lielu mīlestību sāka par viņu rūpēties un mazgāt viņu. Bērns brīnumainā kārtā izauga ļoti ātri un pavisam drīz kļuva par skaistu jaunekli. Viņa acis bija kā lotosa ziedlapiņas, garās rokas sniedzās līdz ceļiem, un visas sievietes, redzēdamas Pradjumnas skaistumu, tūlīt viņā iemīlējās.

Mājāvatī zināja, ka Pradjumna, kas nu bija izaudzis par skaistu jaunekli, ir viņas agrākais vīrs, mīlas dievs, un arī Mājāvatī pārņēma nepārvarama mīlestība. Sievišķīgi smaidīdama, Mājāvatī Pradjumnam teica, ka vēlas ar viņu savienoties. Tad Pradjumna jautāja: «Kā tas var būt, ka sākumā tu esi pret mani kā māte, bet tagad izturies kā iekāres pilna sieviete? Kādēļ tu esi tā mainījusies?» Ratī atbildēja: «Mans dārgais kungs, tu esi Kunga Krišnas dēls. Tev vēl nebija apritējušas desmit dienas, kad dēmons Šambara tevi nozaga un iemeta jūrā, kur tevi aprija zivs. Tā tu nonāci pie manis, bet patiesībā iepriekšējā dzīvē tu biji mīlas dievs, un es biju tava sieva; tāpēc mīlestība no manas puses nav nekas neparasts. Šambara gribēja tevi nogalināt, un viņam ir dažādas mistiskās spējas, tādēļ, pirms viņš vēlreiz mēģina tikt galā ar tevi, lūdzu, cik vien ātri iespējams, nogalini viņu ar savām dievišķajām spējām. Tā kā Šambara tevi nozaga, tava māte Rukminī-dēvī aiz bēdām nezina, ko darīt. Viņa ir kā dzeguze, kas zaudējusi savus bērnus. Viņa tevi ļoti mīl, un tagad, kad tu esi projām, viņa skumst gluži kā govs, kas zaudējusi savu teliņu.»

Mājāvatī bija mistiskas zināšanas pār pārdabiskajiem spēkiem. Pārdabiskus spēkus parasti sauc par maiju, un, lai paceltos pār šiem spēkiem, ir vēl citi pārdabiskie spēki, ko sauc par mahā-maiju. Mājāvatī pārzināja mahā-maijas mistiskos spēkus un deva Pradjumnam īpašas spējas, lai viņš varētu cīnīties ar dēmona Šambaras mistiskajiem spēkiem. Saņēmis no savas sievas spēkus, Pradjumna tūlīt devās pie Šambaras un izaicināja viņu uz kauju. Pradjumna uzrunāja Šambaru ļoti skarbi, lai satracinātu dēmonu un viņš nāktu uz cīņu. Dēmons Šambara ļoti apvainojās un kļuva dusmīgs kā čūska, kurai kāds iespēris ar kāju. Čūska nevar paciest, ja tai iesper kāds dzīvnieks vai cilvēks, un tūlīt kož.

Pradjumnas vārdi Šambaram bija kā spēriens. Viņš pacēla vāli un metās virsū Pradjumnam. Stenēdams un pērkonīgi rūkdams, dēmons briesmīgās dusmās sita Pradjumnam ar vāli. Viņš bija kā zibens, kas sper kalnā. Pradjumna aizsargājās ar savu vāli un galu galā ļoti stipri iesita dēmonam. Cīņa kļuva ļoti karsta.

Šambara zināja mistiskās mākslas un varēja pacelties debesīs, lai uzbruktu no augšas. Šambarāsura no dēmona Majas bija iemācījies daudzas mistiskās mākslas. Viņš pacēlās augstu debesīs un sāka uzbrukt Pradjumnam ar dažāda veida kodolieročiem. Lai stātos pretī Šambaras spēkiem, Pradjumna izmantoja cita veida spēkus, mahāvidju, kas atšķiras no melnajiem mistiskajiem spēkiem. Mahāvidjas spēki balstās uz skaidrību. Redzēdams, cik varens ir ienaidnieks, Šambara sāka izmantot dažādas dēmonu mistiskās spējas, kādas ir guhjakām, gandharviem, pišāčām, čūskām un rākšasiem. Taču, lai arī kādas pārdabiskās spējas dēmons izmantoja, Pradjumna varēja stāties tām pretī ar augstāko mahāvidjas spēju. Kad Šambara visos iespējamajos veidos bija sakauts, Pradjumna izvilka savu aso zobenu un nocirta dēmona galvu, ko rotāja kronis un dažādi dārgakmeņi. Redzēdami, ka Pradjumna nogalinājis dēmonu, augstāko planētu padievi no debesīm kaisīja ziedus.

Pradjumnas sieva Mājāvatī spēja ceļot telpā, un tādā veidā viņi abi pa gaisu aizlidoja tieši uz Pradjumnas tēva galvaspilsētu Dvāraku. Viņi pārlaidās pāri Kunga Krišnas pilij un nolaižoties izskatījās gluži kā mākonis ar zibeni. Pils iekšējās telpas sauc par antahpuru (telpām, kurās neviens svešs nedrīkst ienākt). Tur bija daudz sieviešu. Ieraudzījušas Pradjumnu, kuram bija zilas drēbes, garas rokas, cirtaini mati, brīnišķīgas acis, uz lūpām priecīgs smaids un kura augumu rotāja dažādi dārgakmeņi, viņas sākumā nesaprata, ka tas ir nevis Krišna, bet Pradjumna. Sievietes bija ļoti pārsteigtas par negaidīto Krišnas parādīšanos un gribēja kautrīgi noslēpties.

Tomēr pamanījušas, ka Pradjumnam nav visu Krišnas iezīmju, sievietes aiz ziņkārības sapulcējās ap negaidītajiem viesiem. Viņas domāja, kas varētu būt šis skaistais jauneklis. Starp sievietēm bija arī Rukminī-dēvī, kas ar savām lotosacīm bija tikpat skaista. Ieraudzīdama Pradjumnu, viņa gluži dabiski atcerējās savu dēlu, un mātes mīlestībā tai no krūtīm sāka ritēt piens. Rukminī sāka domāt: «Kas ir šis skaistais jauneklis? Viņš izskatās tik brīnišķīgs! Kas ir tā laimīgā sieviete, kas viņu ieņēmusi un laidusi pasaulē? Un kas tā par jaunavu, kas viņu pavada? Kā viņi ir satikušies? Mans dēls, kas tika nozagts, kad biju vēl nedēļniece, droši vien dzīvo kaut kur tālumā, un viņš varētu būt tikpat liels kā šis zēns.» Rukminī nojauta, ka Pradjumna ir viņas pazudušais dēls. Viņa redzēja, cik ļoti tas atgādināja Kungu Krišnu. No kurienes gan viņam bija visas Krišnas pazīmes? Rukminī aizvien vairāk pārliecinājās, ka šis zēns noteikti ir viņas pieaugušais dēls, jo juta ļoti lielu mīlestību pret viņu. Vēl Rukminī pamanīja labvēlīgas zīmes — viņas kreisā roka nodrebēja.

Šai brīdī ieradās Kungs Krišna kopā ar savu tēvu Vasudēvu un māti Dēvakī. Krišna, Dieva Augstākā Personība, visu saprata, taču neko neteica. Pēc Viņa gribas ieradās diženais gudrais Nārada, kurš izstāstīja visus notikumus — kā Pradjumna ticis nozagts, kā viņš izaudzis un kā viņš ieradies šurp kopā ar savu sievu Mājāvatī, kura agrāk bijusi Rati, mīlas dieva sieva. Kad visi uzzināja par mīklaino Pradjumnas nozušanu un to, kā viņš uzaudzis, viņi bija ļoti pārsteigti, jo neviens vairs nebija cerējis, ka Pradjumna atgriezīsies un būs dzīvs. Pradjumna tika sagaidīts ar lielu prieku. Viņu un viņa sievu Mājāvatī viens pēc otra apskāva visi ģimenes locekļi: Dēvakī, Vasudēva, Kungs Šrī Krišna, Kungs Balarāma, Rukminī un ģimenes sievietes. Kad vēstis par Pradjumnas atgriešanos izplatījās pa Dvāraku, pārsteigtie pilsētnieki nāca uz viņu paraudzīties. «Ir atgriezies mirušais dēls,» viņi teica. «Kas gan var būt vēl patīkamāk?»

Šrīla Šukadēva Gosvāmī paskaidroja, ka sākumā pils iemītnieki, t.i., Pradjumnas mātes un pamātes, noturēja viņu par Krišnu un sakautrējās, jo vēlējās laulības mīlestību. Tas notika tāpēc, ka Pradjumna izskatījās tieši tāpat kā Krišna, un patiesībā viņš bija pats mīlas dievs. Tāpēc nav ko brīnīties, ka Pradjumnas māte un pārējās sievietes kļūdījās. No šiem vārdiem kļūst skaidrs, ka Pradjumna pēc izskata tik ļoti līdzinājās Krišnam, ka pat māte viņu noturēja par Krišnu.

Tā beidzas Bhaktivēdāntas skaidrojums grāmatas «Krišna» piecdesmit ceturtajai nodaļai «Krišnam un Rukminī piedzimst Pradjumna».


Tālāk: 55. nodaļa

Saturs Bibliotēka