Krišna, Dieva Augstākā Personība piecdesmit piektā nodaļa

null

Piecdesmit piektā nodaļa

Stāsts par
Sjamantakas dārgakmeni

Dvārakādhāmas apgabalā dzīvoja valdnieks vārdā Satrādžits. Satrādžits bija dižens Saules dieva bhakta, un Saules dievs bija viņam uzdāvinājis Sjamantakas dārgakmeni. Sjamantakas dārgakmeņa dēļ starp valdnieku Satrādžitu un Jadu dinastiju radās pārpratums. Vēlāk jautājums tika atrisināts, un Satrādžits labprātīgi atdeva Krišnam par sievu savu meitu Satjabhāmu, kā arī uzdāvināja Sjamantakas dārgakmeni. Pateicoties šim dārgakmenim, ar Krišnu apprecējās ne tikai Satjabhāma, bet arī Džāmbavatī, Džāmbavāna meita. Abas šīs laulības notika pirms Pradjumnas dzimšanas, kas aprakstīta pirmā sējuma pēdējā nodaļā. Šai nodaļā pastāstīts, kā valdnieks Satrādžits apvainoja Jadu dinastiju un vēlāk, nācis pie prāta, atdeva Krišnam savu meitu un Sjamantakas akmeni.

Tā kā valdnieks Satrādžits bija dižens Saules dieva bhakta, viņš pamazām sadraudzējās par Saules dievu. Saules dievam patika Satrādžits, un viņš tam uzdāvināja īpašu dārgakmeni, ko sauc par Sjamantaku. Kad Satrādžits aplika medaljonu ar dārgakmeni sev ap kaklu, viņš izskatījās gluži kā pats Saules dievs. Tādā izskatā viņš ienāca Dvārakas pilsētā, un ļaudis domāja, ka pie Krišnas ieradies pats Saules dievs. Visi zināja, ka pie Krišnas, Dieva Augstākās Personības, reizēm ierodas padievi, un, kad Satrādžits atnāca uz Dvāraku, visi tās iedzīvotāji, izņemot pašu Krišnu, noturēja to par Saules dievu. Lai gan visi pazina valdnieku Satrādžitu, Sjamantakas dārgakmeņa mirdzuma dēļ neviens nesaprata, ka tas ir viņš.

Reiz, noturot Satrādžitu par Saules dievu, vairāki cienījami Dvārakas iedzīvotāji aizgāja pie Krišnas, lai pateiktu, ka pie Viņa ieradies Saules dievs. Tai laikā Krišna spēlēja šahu. Viens no ziņnešiem teica: «Mans dārgais Kungs Nārājana, Tu esi Dieva Augstākā Personība. Tavā pilnīgajā Nārājanas jeb Višnu daļā Tev ir četras rokas ar dažādiem priekšmetiem: gliemežnīcu, disku, vāli un lotosa ziedu. Tu esi visa īstenais īpašnieks, un, lai gan Tu esi Dieva Augstākā Personība Nārājāna, Tu ierodies Vrindāvanā un darbojies kā Jašodāmātas dēls. Viņa Tevi reizēm sasien ar auklu, un tāpēc Tevi godā par Dāmodaru.»

Dvārakas pilsoņi atzina Krišnu par Dieva Augstāko Personību Nārājanu, un vēlāk to apstiprināja diženais mājāvādī filozofiskais vadītājs Šankarāčārja. Pieņemot Kunga bezpersonisko aspektu, viņš nenoliedza Kunga personisko veidolu. Viss, kam ir veidols šai materiālajā pasaulē, ir pakļauts radīšanai, uzturēšanai un iznīcināšanai, bet, tā kā Dieva Augstākās Personības Nārājanas veidols nav materiāls un pakļauts šiem ierobežojumiem, Šankarāčārja, lai pārliecinātu nesaprātīgos, kuri uzskata Krišnu par parastu cilvēcisku būtni, teica, ka Dievs ir bezpersonisks. Šis bezpersoniskums nozīmē to, ka Viņš nav materiāli saistīta personība. Kungs ir pārpasaulīga personība, un Viņam nav materiāla ķermeņa.

Dvārakas iedzīvotāji uzrunāja Kungu Krišnu ne tikai par Dāmodaru, bet arī par Govindu, norādot, ka Krišna mīl govis un teliņus. Vēl, pieminot savu tuvo saistību ar Krišnu, viņi uzrunāja Kungu par Jadunandanu, jo Krišna bija Vasudēvas dēls un bija dzimis Jadu dinastijā. Beigās Dvārakas pilsoņi uzrunāja Krišnu par Visuma augstāko saimnieku. Viņi bija lepni, ka dzīvo Dvārakā un var redzēt Krišnu katru dienu, un uzrunāja Kungu dažādos veidos.

Kad Satrādžits ieradās Dvārakā, tās iedzīvotāji jutās ļoti lepni, jo, lai gan Krišna dzīvoja pilsētā gluži kā parasts cilvēks, pie Viņa ciemos nāca padievi. Tātad Dvārakas pilsoņi Kungam Krišnam pavēstīja, ka pie Viņa ieradies mirdzošais Saules dievs. Dvārakas pilsoņi apstiprināja, ka Saules dieva ierašanās pilsētā nav nekas īpašs, jo visā Visumā ļaudis, kas meklēja Dieva Augstāko Personību, zināja, ka Viņš ir ieradies Jadu dinastijā un dzīvo Dvārakā kā viens no šīs ģimenes locekļiem. Dvārakas iedzīvotāji ļoti priecājās par šo notikumu, taču, uzklausījis viņu vārdus, visucaurstrāvojošā Dieva Personība tikai pasmaidīja. Apmierināts ar saviem pavalstniekiem, Krišna viņiem pavēstīja, ka atnākušais nav vis Saules dievs, bet gan Satrādžits, kurš ieradies Dvārakā, lai parādītu savu bagātību — no Saules dieva saņemto vērtīgo dārgakmeni.

Tomēr Satrādžits nenāca pie Krišnas un domāja tikai par savu dārgakmeni. Viņš uzstādīja Sjamantakas dārgakmeni templī un noalgoja brāhmanus, kuri to godinātu. Nesaprātīgi cilvēki pielūdz materiālas lietas, un Satrādžits bija tāda cilvēka piemērs. Bhagavad-gītā teikts, ka tie, kuriem nav īpaši daudz saprāta, cenšas tūlīt iegūt savas darbības augļus un godina šajā Visumā radītos padievus. Vārds «materiālists» norāda uz cilvēku, kuram rūp tikai jutekļu apmierināšana materiālajā pasaulē. Lai gan Krišna vēlāk lūdza valdniekam Satrādžitam Sjamantakas dārgakmeni, valdnieks to nedeva, bet gluži otrādi — nolika to godināšanai. Un kurš gan nepielūgtu šādu dārgakmeni? Sjamantakas dārgakmens bija tik varens, ka tas ik dienas radīja lielu daudzumu zelta. Zelts tiek mērīts bhārās. Saskaņā ar vēdiskajiem aprēķiniem, viena bhāra atbilst sešpadsmit mārciņām, bet viens mounds līdzinās astoņdesmit divām mārciņām. Dārgakmens katru dienu radīja apmēram 170 mārciņas zelta. Turklāt Vēdu rakstos teikts, ka tur, kur šis dārgakmens tiks godināts, nebūs bada, un tur, kur tas atradīsies, nebūs nekā nelabvēlīga, piemēram, sērgu un slimību.

Kungs Krišna gribēja ļaudīm mācīt, ka vislabākais, kas viņiem ir, jāveltī valdniekam. Valdnieks Ugrasēna bija daudzu dinastiju galva un Krišnas vectēvs, tāpēc Krišna lūdza, lai Satrādžits uzdāvina Sjamantakas dārgakmeni valdniekam Ugrasēnam. Viņš teica, ka vislabākais jāatdod valdniekam. Taču Satrādžits, kas godināja padievus, bija kļuvis pārlieku materiālistisks un uzskatīja, ka labāk ir nevis uzklausīt Krišnas lūgumu, bet godināt dārgakmeni un katru dienu saņemt 170 mārciņas zelta. Materiālistiskiem cilvēkiem, kuri var iegūt tik lielus zelta daudzumus, Krišnas apziņa ir vienaldzīga, tāpēc Krišna reizēm, parādot īpašu žēlastību, atņem cilvēkam visas lielās materiālās bagātības un tā padara viņu par diženu bhaktu. Taču Satrādžits atteicās paklausīt Krišnam un neatdeva dārgakmeni.

Pēc šī notikuma Satrādžita jaunākais brālis, vēlēdamies parādīt, cik bagāta ir viņa ģimene, aplika rotu ar Sjamantakas dārgakmeni sev ap kaklu un devās uz mežu izjādē. Kamēr Satrādžita brālis Prasēna jādelēja šurp un turp, viņam uzbruka liels lauva, nogalinot gan pašu Prasēnu, gan viņa zirgu, un aiznesa dārgakmeni uz savu alu. Par to uzzināja gorillu valdnieks Džāmbavāns, kurš pēc tam lauvu nogalināja un paņēma dārgakmeni. Džāmbavāns jau kopš Kunga Rāmačandras laikiem bija dižens Dieva bhakta un tāpēc neuzskatīja dārgakmeni par kaut ko īpaši vērtīgu, un atdeva to savam dēlam, ar ko spēlēties.

Kad Satrādžita jaunākais brālis Prasēna ar dārgakmeni neatgriezās no meža, Satrādžits ļoti uztraucās. Viņš nezināja, ka brāli nogalinājis lauva, bet lauvu nonāvējis Džāmbavāns. Satrādžits domāja, ka Krišna, kurš bija prasījis un nebija saņēmis dārgakmeni, varēja to ar varu atņemt Prasēnam un viņu nogalināt. Šī doma pārvērtās par baumām, kuras Satrādžits izplatīja pa visu Dvāraku.

Nepatiesās baumas, ka Krišna ir nogalinājis Prasēnu un atņēmis viņam dārgakmeni, izplatījās ar ugunsgrēka ātrumu. Krišnam šī neslavas celšana nepatika, un Viņš nolēma iet uz mežu un atrast Sjamantakas dārgakmeni. Kopā ar vairākiem ievērojamiem Dvārakas pilsoņiem Viņš devās meklēt Satrādžita brāli Prasēnu un atrada to lauvas nogalinātu. Tad Krišna atrada arī lauvu, ko bija nogalinājis Džāmbavāns, kuru parasti sauc par Rikšu. Rikša bija nogalinājis lauvu ar rokām, bez jebkādiem ieročiem. Pēc tam Krišna un Dvārakas pilsoņi uzgāja mežā lielu alu, kura veda uz Rikšas mājām. Krišna zināja, ka Dvārakas iedzīvotāji baidīsies iet alā, tāpēc teica, lai tie paliek ārpusē, un iegāja tumšajā alā viens. Meklēdams Rikšu jeb Džāmbavānu, Krišna ieraudzīja vērtīgo Sjamantakas dārgakmeni, ar ko spēlējās Rikšas dēls. Gribēdams paņemt no bērna dārgakmeni, Krišna pienāca viņam klāt. Krišnu ieraudzīja bērna auklīte un, baidīdamās, ka Viņš atņems Sjamantakas dārgakmeni, sāka skaļi kliegt.

Sadzirdējis troksni, pie bērna atsteidzās sadusmotais Džāmbavāns. Patiesībā Džāmbavāns bija īstens Kunga Krišnas bhakta, taču dusmās viņš nepazina savu Kungu un noturēja Krišnu par parastu cilvēku. Mēs tūlīt varam atcerēties Bhagavad-gītas vārdus. Kungs iesaka Ardžunam atbrīvoties no dusmām, alkatības un iekāres, lai varētu pacelties garīgā līmenī. Iekāre, dusmas un alkatība sirdī atrodas vienlaicīgi, un tās neļauj cilvēkam garīgi pilnveidoties.

Nepazīdams savu kungu, Džāmbavāns vispirms Viņu izaicināja uz cīņu. Krišna un Džāmbavāns cīnījās kā divas lijas. Kad lijas atrod maitu, tās savā starpā cīnās no visa spēka. Krišna un Džāmbavāns vispirms kāvās ar ieročiem, tad ar akmeņiem, tad ar lieliem kokiem, tad ar rokām un visbeidzot ar dūrēm, kuru sitieni līdzinājās zibens spērieniem. Katrs gribēja uzvarēt, un cīņa turpinājās daudzas dienas un naktis bez apstājas. Tā beidzās tikai divdesmit astotajā dienā.

Lai gan Džāmbavāns bija sava laika stiprākā dzīvā būtne, no pastāvīgajiem Šrī Krišnas dūres sitieniem viņa locekļi bija kļuvuši vāji, un spēks gandrīz pilnīgi zudis. Džāmbavāns bija noguris, nosvīdis un pārsteigts. Kas bija šis pretinieks, kas bija padarījis viņu tik vāju? Džāmbavāns labi zināja, ka viņa spēks ir pārcilvēcisks, un, noguris no Krišnas sitieniem, atjēdza, ka Krišna nav neviens cits, kā viņa godināmais Kungs, Dieva Augstākā Personība. Šo gadījumu bhaktām saprast ir īpaši svarīgi. Sākumā Džāmbavāns nepazina Krišnu, jo viņa redzi bija aptumšojušas materiālās piesaistības. Džāmbavāns bija pieķēries savam dēlam un vērtīgajam Sjamantakas dārgakmenim, ko viņš nevēlējās atdot Krišnam. Džāmbavāns bija ļoti dusmojies par Krišnas atnākšanu, domādams, ka Krišna grib aiznest dārgakmeni prom. Lūk, kāds ir materiālais stāvoklis; būtnei var būt ļoti stiprs ķermenis, taču tas viņai nepalīdz saprast Krišnu.

Krišnam bija rotaļīgs noskaņojums, un Viņš gribēja pa jokam pacīnīties ar savu bhaktu. Kā mēs zinām no Šrīmad Bhāgavatamas lappusēm, Dieva Augstākajai Personībai ir visas cilvēciskās tieksmes un dziņas. Reizēm Viņš sev par prieku vēlas cīnīties, lai parādītu spēku, un tad Viņš izvēlas piemērotu bhaktu, kas šo prieku varētu sagādāt. Krišna vēlējās pa jokam pacīkstēties ar Džāmbavānu. Lai gan Džāmbavāns pēc dabas bija bhakta, viņš, kalpodams Kungam ar sava auguma spēku, nezināja, ka cīnās ar Krišnu. Bet, tiklīdz Krišna bija apmierināts ar cīņu, Džāmbavāns tūlīt saprata, ka viņa pretinieks ir pats Visaugstais Kungs. Secinājums ir tāds, ka Džāmbavāns varēja izprast Krišnu ar kalpošanu, jo Krišnu reizēm iepriecina arī cīņa.

Džāmbavāns Kungam teica: «Mans dārgais Kungs, nu es saprotu, kas Tu esi. Tu esi Dieva Augstākā Personība, Kungs Višnu, visu būtņu spēka, bagātības, goda, skaistums, gudrības un atsacīšanās avots.» Šie Džāmbavāna vārdi apstiprināti Vēdānta-sūtrā, kur Visaugstais Kungs nosaukts par visa avotu. Džāmbavāns pazina Kungā Krišnā Dieva Augstāko Personību, Kungu Višnu: «Mans dārgais Kungs! Tu esi visu Visumu radītāju radītājs.» Šis izteikums ir ļoti pamācošs parastajiem ļaudīm, kuri ļoti brīnās par gudru cilvēku darbiem. Parastais cilvēks ir pārsteigts par diženu zinātnieku izgudrojumiem, taču Džāmbavāns norāda — lai gan zinātnieks var būt daudzu brīnumainu lietu radītājs, Krišna ir pašu zinātnieku radītājs, un Viņš ir radījis ne tikai vienu zinātnieku, bet miljonus un miljardus zinātnieku visā Visumā. Vēl Džāmbavāns sacīja: «Tu esi radījis ne tikai visus radītājus, bet arī materiālos elementus, ar kuriem darbojas tā saucamie radītāji.» Zinātnieki izmanto vielas un materiālās dabas likumus, lai paveiktu kaut ko brīnumainu, bet patiesībā šie likumi un elementi arī ir Krišnas radīti. Tāda ir īsteni zinātniska izpratne. Tie, kuriem nav īpaši daudz saprāta, necenšas apjēgt, kas ir radījis zinātnieku smadzenes. Viņiem pietiek ar zinātnieku brīnumainajiem izgudrojumiem.

Džāmbavāns turpināja: «Mans dārgais Kungs! Tavs pārstāvis ir arī laiks, kas savieno visus fiziskos elementus. Tu esi augstākais laiks, kurā notiek radīšana, uzturēšana un iznīcināšana, un arī būtnes, kas darbojas ar radītās pasaules sastāvdaļām un tās izmanto, ir Tavas neatņemamās daļiņas. Tādējādi dzīvā būtne nav neatkarīgs radītājs. Apskatot to visu no pareizā viedokļa, var redzēt, ka Tu esi augstākais valdnieks, visa Kungs. Tagad, mans Kungs, es saprotu, ka Tu esi tā pati Dieva Augstākā Personība, ko es godinu kā Kungu Rāmačandru. Mans Kungs Rāmačandra gribēja uzbūvēt tiltu pāri okeānam, un es pats redzēju, ka no Kunga skatiena vien okeāns saviļņojās. Tādas dzīvās būtnes kā vaļi, aligatori un timingilas zivis sāka uztraukties. [Timingilas zivs, kas dzīvo okeānā, spēj apēst tādus lielus ūdens iemītniekus kā vaļus ar vienu kumosu.] Tādējādi okeāns bija spiests dot ceļu un atļaut Rāmačandram iet uz Lankas salu [to mēdz saukt arī par Ceilonu]. Par šo tiltu, kas bija uzcelts pāri okeānam no Kumārijas raga līdz Šrilankai, visi zina vēl šodien. Kad tilts bija uzbūvēts, tika aizdedzināta visa Rāvanas valsts. Cīņā ar Rāvanu Tu ar savām asajām bultām sašķaidīji visus viņa locekļus, un viņa galva nokrita zemē. Tagad es saprotu, ka Tu neesi neviens cits, kā mans Kungs Rāmačandra. Nevienam citam nav tāda neizmērojama spēka, un neviens cits nevarētu mani tā sakaut.»

Kungam Krišnam ļoti patika Džāmbavāna lūgšanas un vārdi, un, lai atbrīvotu Džāmbavānu no sāpēm, Viņš pārlaida savu lotosplaukstu pāri visam sava nesenā pretinieka augumam. Pēc mirkļa Džāmbavāns vairs nejuta lielās cīņas radīto nogurumu. Tad Kungs Krišna uzrunāja Džāmbavānu par valdnieku, jo tieši viņš, nevis lauva, bija īstenais meža valdnieks, kurš bija nogalinājis lauvu ar rokām, bez jebkādiem ieročiem. Krišna Džāmbavānam pavēstīja, ka Viņš atnācis lūgt Sjamantakas dārgakmeni, jo dārgakmeņa zādzības dēļ nesaprātīgi ļaudis sākuši celt Viņam neslavu. Krišna vienkārši pateica, ka atnācis pēc dārgakmeņa, lai atbrīvotos no neslavas. Džāmbavāns visu saprata un par prieku Kungam atdeva Viņam ne tikai Sjamantakas dārgakmeni, bet arī meitu Džāmbavatī, kura bija precību gados.

Krišna apprecējās ar Džāmbavatī un saņēma Sjamantakas dārgakmeni kalnu alā. Cīņa starp Krišnu un Džāmbavānu bija ilgusi divdesmit astoņas dienas, bet Dvārakas iedzīvotāji, kas gaidīja ārpusē, bija stāvējuši divpadsmit dienas un tad nolēmuši, ka notikusi kāda nelaime. Viņi nespēja saprast, kas bija noticis, un tāpēc bēdīgi un noguruši atgriezās Dvārakā.

Kad Dvārakas pilsoņi atgriezās mājās bez Krišnas, visi ģimenes locekļi, tas ir, Krišnas māte Dēvakī, Viņa tēvs Vasudēva, galvenā sieva Rukminī, draugi, pārējie radinieki un pils iedzīvotāji, ļoti bēdājās. Savā dabiskajā mīlestībā pret Krišnu viņi sāka saukt Satrādžitu sliktos vārdos, jo tieši viņš bija vainīgs pie Krišnas nozušanas. Dvārakas iedzīvotāji devās godināt dievieti Čandrabhāgu un lūdza viņai, lai Krišna atgrieztos. Dieviete bija ļoti apmierināta ar lūgšanām un deva savu svētību. Šai pašā brīdī ieradās Krišna kopā ar savu jauno sievu Džāmbavatī, un visiem Dvārakas iedzīvotājiem bija par to liels prieks. Viņi jutās tā, it kā no nāves valstības būtu atgriezies tuvs radinieks. Dvārakas iedzīvotāji jau bija domājuši, ka Krišna cīnoties nonācis lielās grūtībās un gandrīz vairs necerēja uz Viņa atgriešanos. Taču, ieraudzījuši Krišnu, turklāt nevis vienu, bet kopā ar jauno sievu Džāmbavatī, viņi tūlīt rīkoja lielus svētkus.

Tad valdnieks Ugrasēna sasauca visu svarīgāko valdnieku un vadītāju sapulci. Uz to viņš uzaicināja arī Satrādžitu, un Krišna visiem sanākušajiem pastāstīja, kādā veidā saņēmis dārgakmeni no Džāmbavāna. Krišna gribēja atdot vērtīgo dārgakmeni valdniekam Satrādžitam, taču Satrādžits ļoti nokaunējās, jo bija cēlis Krišnam neslavu. Viņš paņēma dārgakmeni rokā, nolieca galvu un, nevienam neteikdams ne vārda, ar dārgakmeni atgriezās mājās. Tad Satrādžits sāka domāt, kā viņš varētu izpirkt savu vainu Krišnas priekšā. Viņš apzinājās, ka smagi apvainojis Krišnu un ka noteikti vajadzētu kaut ko darīt, lai Krišna atkal būtu labās domās par viņu.

Pieķerdamies materiālai lietai, Sjamantakas dārgakmenim, valdnieks Satrādžits savā muļķībā bija apvainojis Krišnu un tagad no sirds vēlējās vērst visu par labu. Krišna, kas atrodas visu dzīvo būtņu iekšienē, deva Satrādžitam saprātu, un Satrādžits nolēma atdot Krišnam gan dārgakmeni, gan savu daiļo meitu Satjabhāmu. Tas bija vienīgais veids, kā varēja kaut ko labot, un tāpēc viņš sarīkoja savai meitai kāzas ar Krišnu. Satrādžits veltīja Dieva Augstākajai Personībai gan dārgakmeni, gan savu meitu. Satjabhāma bija tik daiļa un tikumīga, ka Satrādžits, noraidot daudzu prinču lūgumus, gaidīja, kad parādīsies kāds piemērots znots. Ar Krišnas žēlastību viņš nolēma atdot meitu Krišnam.

Kungs Krišna bija ļoti priecīgs par Satrādžita rīcību un teica, ka Sjamantakas dārgakmens Viņam nav vajadzīgs. «Labāk, lai tas paliek templī, kur tu to biji nolicis,» Viņš teica, «un tad no tā būs labums mums visiem. Dārgakmens atradīsies Dvārakā, un tāpēc nebūs ne bada, ne sērgu, ne arī pārliecīga karstuma un aukstuma.»

Tā beidzas Bhaktivēdāntas skaidrojums grāmatas «Krišna» piecdesmit piektajai nodaļai «Stāsts par Sjamantakas dārgakmeni».


Tālāk: 56. nodaļa

Saturs Bibliotēka