Krišna, Dieva Augstākā Personība piecdesmit sestā nodaļa

null

Piecdesmit sestā nodaļa

Satrādžita un
Šatadhanvas nogalināšana

Pēc tam, kad Akrūra bija apmeklējis Hastināpuru un pastāstījis par Pāndavu stāvokli Krišnam, sekoja jauni notikumi. Pāndavi tika nomitināti sveķu mājā, un šī māja vēlāk tika aizdedzināta. Visi domāja, ka Pāndavi kopā ar savu māti Kuntī ir gājuši bojā. Šī vēsts nonāca arī līdz Kungam Krišnam un Balarāmam. Savā starpā apspriedušies, Krišna un Balarāma nolēma doties uz Hastināpuru, kā to prasīja ģimenes paražas. Viņi, protams, zināja, ka Pāndavi nevarēja iet bojā ugunī, tomēr vēlējās aizbraukt uz Hastināpuru, lai piedalītos sērošanā. Ieradušies pilsētā, Krišna un Balarāma vispirms devās pie Bhīšmadēvas, jo viņš bija Kuru dinastijas galva. Tad Viņi tikās ar Kripāčārju, Viduru, Gāndhārī un Dronu. Pārējie Kuru dinastijas locekļi nemaz nesēroja, jo bija vēlējušies, lai Pāndavi un viņu māte ietu bojā. Taču Bhīšmadēva un citi ģimenes locekļi patiešām bēdājās, un Krišna ar Balarāmu, neatklājot patiesību, izteica tiem savu līdzjūtību.

Kad Krišna un Balarāma bija aizbraukuši no Dvārakas, notika sazvērestība pret Satrādžitu, lai atņemtu viņam Sjamantakas dārgakmeni. Galvenais sazvērestības dalībnieks bija Šatadhanva, kurš bija gribējis apprecēties ar Satjabhāmu, Satrādžita daiļo meitu. Satrādžits agrāk bija solījis savu daiļo meitu daudziem, taču vēlāk mainījis savas domas un atdevis Satjabhāmu kopā ar Sjamantakas dārgakmeni Krišnam. Satrādžits nebija gribējis atdot arī dārgakmeni, un Krišna, to saprazdams, pieņēma meitu, bet atteicās no akmens. Saņēmis atpakaļ dārgakmeni, Satrādžits bija ļoti apmierināts un vienmēr turēja to pie sevis. Taču Krišnas un Balarāmas prombūtnē pret Satrādžitu tika sarīkota liela sazvērestība, kurā piedalījās pat Akrūra un Kritavarma — Kunga Krišnas bhaktas. Akrūra un Kritavarma pievienojās sazvērniekiem tāpēc, ka gribēja, lai dārgakmens nonāktu pie Krišnas. Viņi zināja, ka Krišna vēlējās šo dārgakmeni un ka Satrādžits to nebija pasniedzis pareizā veidā. Citi pievienojās sazvērestībai tāpēc, ka nebija ieguvuši Satjabhāmas roku un ļoti bēdājās. Daži no viņiem musināja Šatadhanvu uz Satrādžita nogalināšanu, lai varētu dārgakmeni atņemt.

Parasti tiek uzdots jautājums: kāpēc tāds dižens bhakta kā Akrūra pievienojās šai sazvērestībai, un kāpēc to darīja arī Kunga bhakta Kritavarma? Uz šo jautājumu ir atbildējušas tādas diženas autoritātes kā Džīva Gosvāmī. Lai gan Akrūra bija dižens bhakta, Vrindāvanas iedzīvotāji bija viņu nolādējuši, jo Akrūra bija aizvedis Krišnu. Akrūra ar savu rīcību bija sāpinājis Vrindāvanas iedzīvotājus, tāpēc bija spiests pievienoties grēcīgu cilvēku rīkotajai sazvērestībai. Arī Kritavarma bija bhakta, taču atrašanās Kamsas sabiedrībā bija piesārņojusi viņu ar grēcīgu darbu sekām, un tāpēc arī viņš pievienojās sazvērestībai.

Sazvērestības dalībnieku pierunātais Šatadhanva kādu nakti ielavījās Satrādžita mājā un nogalināja guļošo saimnieku. Šatadhanva bija grēcīgs un zemisks cilvēks, un, lai gan grēku dēļ viņam vairs nebija vairs atlicis daudz ko dzīvot, Šatadhanva bija nolēmis nogalināt Satrādžitu, kad tas gulēja savās mājās. Kad Šatadhanva grasījās nogalināt Satrādžitu, mājas sievietes sāka skaļi kliegt, taču, viņām par spīti, Šatadhanva tūlīt bez žēlastības nokāva Satrādžitu, gluži kā miesnieks lopkautuvē nogalina dzīvnieku. Tā kā Krišnas nebija mājās, Viņa sieva Satjabhāma šai naktī atradās pie sava tēva un arī kliedza: «Mans dārgais tēvs! Mans dārgais tēvs! Cik nežēlīgi viņš tevi nogalināja!» Satrādžita ķermenis netika vis tūlīt nests uz krematoriju, bet gan tika ielikts vannā ar eļļu, jo Satjabhāma vēlējas braukt uz Hastināpuru un gribēja, lai Krišna redzētu mirušo Satrādžitu un sodītu Šatadhanvu. Satjabhāma tūlīt devās ceļā uz Hastināpuru, lai pavēstītu Krišnam par sava tēva briesmīgo nāvi.

Uzzinājis par sievastēva nogalināšanu, Krišna gluži kā parasts cilvēks noskuma. Viņa lielās bēdas var likties dīvainas. Kungam Krišnam nav nekāda sakara ar darbību un pretdarbību, tomēr Viņš bija atnācis cilvēka izskatā un tāpēc dziļi juta līdzi Satjabhāmai. Kad Krišna dzirdēja vēsti par sievastēva nāvi, Viņa acis pieplūda asarām. Kungs lielās žēlabās iesaucās: «Ak, cik briesmīga nelaime!» Tad Krišna un Balarāma kopā ar Krišnas sievu Satjabhāmu tūlīt devās atpakaļ uz Dvāraku un sāka domāt, kā nogalināt Šatadhanvu un atņemt viņam dārgakmeni. Lai gan Šatadhanvam neviens neko nespēja padarīt, viņš tomēr ļoti baidījas no Krišnas spēka un, Krišnam ierodoties, bija pilnīgā izmisumā.

Saprazdams, ka Krišna vēlas viņu nogalināt, Šatadhanva tūlīt meklēja patvērumu pie Kritavarmas. Taču Kritavarma teica: «Es nekādā gadījumā nevaru apvainot Kungu Krišna un Balarāmu, jo Viņi nav parasti ļaudis. Viņi ir Dieva Augstākā Personība. Ja kāds ir apvainojis Balarāmu un Krišnu, tad kas gan var viņu glābt no nāves? No Viņu dusmām nespēj paglābties neviens.» Vēl Kritavarma pieminēja Kamsu, kurš bija ļoti varens un un kuram palīdzēja daudz dēmonu, bet arī Kamsa nebija pasargāts no Krišnas dusmām. Arī Džarāsandhu Krišna bija sakāvis astoņpadsmit reizes, un katru reizi Džarāsandha, vīlies cerībās, bija spiests atgriezties mājās.

Kad Kritavarma atteicās palīdzēt, Šatadhanva devās pie Akrūras. Bet arī Akrūra teica: «Gan Balarāma, gan Krišna ir pati Dieva Augstākā Personība, un tas, kurš zina Viņa bezgalīgo spēku, nekad neuzdrīkstēsies Tos apvainot vai cīnīties ar Viņiem.» Vēl Akrūra Šatadhanvam teica: «Krišna un Balarāma ir tik vareni, ka vienkārši ar savu gribu Viņi rada, uztur un iznīcina visu kosmisko izpausmi. Diemžēl tie, kas nonākuši maldinātājas enerģijas varā, nespēj izprast Krišnas spēku, lai gan Viņš pilnībā vada visu kosmisko izpausmi.» Akrūra pastāstīja, kā Krišna septiņu gadu vecumā pacēlis Govardhanas kalnu un turējis to gluži kā bērnu lietussargu septiņas dienas. Akrūra Šatadhanvam pateica, ka viņš vienmēr pazemīgi godina Krišnu, visa radītā Virsdvēseli un visu cēloņu pirmcēloni. Kad arī Akrūra bija atteicies dot patvērumu, Šatadhanva nolēma atstāt Sjamantakas dārgakmeni viņam, bet pats sēdās ātrā zirgā, kurš neatpūšoties varēja noskriet četrsimt jūdzes, un aizbēga no pilsētas.

Kad Krišna un Balarāma uzzināja par Šatadhanvas bēgšanu, Viņi iekāpa savos kaujas ratos, kuru karogā bija Garudas attēls, un sāka dzīties tam pakaļ. Krišna bija īpaši dusmīgs uz Šatadhanvu un gribēja viņu nogalināt, jo Šatadhanva bija noslepkavojis Satrādžitu, augstāku personību. Satrādžits bija Krišnas sievastēvs, un šāstrās teikts, ka tas, kurš sacēlies pret kādu augstāku personību jeb gurudruhu, jāsoda atbilstoši izdarītajiem noziegumiem. Tā kā Šatadhanva bija nogalinājis Krišnas sievastēvu, Krišna bija apņēmies katrā ziņā nogalināt Šatadhanvu.

Šatadhanvas zirgs bija pilnīgi zaudējis spēkus un nomira netālu no kādas dārza mājas Mithilā. Zaudējis zirgu, Šatadhanva metās skriet, ko kājas nes. Lai cīņa būtu godīga, arī Krišna un Balarāma izkāpa no saviem kaujas ratiem un sāka dzīties pakaļ Šatadhanvam ar kājām. Krišna skrējienā paņēma savu disku un nocirta Šatadhanvam galvu. Kad Šatadhanva bija nogalināts, Krišna pārmeklēja viņa drēbes, bet Sjamantakas dārgakmeni tā arī neatrada. Tad Kungs atgriezās pie Balarāmas un teica: «Mēs viņu nogalinājām veltīgi, jo dārgakmeņa viņam nav.» Šrī Balarāma sacīja: «Dārgakmens varbūt tiek glabāts pie kāda cilvēka Dvārakā, tāpēc labāk brauc atpakaļ un meklē to tur.» Šrī Balarāma vēlējās dažas dienas padzīvot Mithilā, jo Mithilas valdnieks bija tuvs Viņa draugs. Tāpēc Krišna devās atceļā uz Dvāraku, bet Balarāma iegāja Mithilā.

Redzot, ka ieradies Šrī Balarāma, Mithilas valdnieks bija ļoti priecīgs un sagaidīja Kungu ar lielu godu un viesmīlību. Vēlēdamies Balarāmu iepriecināt, viņš Tam deva daudz vērtīgu dāvanu. Šrī Balarāma kļuva par Mithilas valdnieka Džanakas Mahārādžas goda viesi un nodzīvoja pilsētā vairākus gadus. Pa šo laiku Dhritarāštras vecākais dēls Durjodhana izmantoja izdevību un ieradās pie Balarāmas mācīties no Viņa vāles cīņas mākslu.

Nogalinājis Šatadhanvu, Krišna atgriezās Dvārakā un par prieku savai sievai Satjabhāmai pavēstīja tai par tēva slepkavas Šatadhanvas nāvi. Viņš pateica arī to, ka pie Šatadhanvas dārgakmens nav atrasts. Tad saskaņā ar reliģijas principiem, Krišna ar Satjabhāmu izpildīja ceremonijas par godu nelaiķim Šatadhanvam. Šajās ceremonijās piedalījās arī visi ģimenes draugi un radinieki.

Akrūra un Kritavarma, kas bija vieni no galvenajiem sazvērestības dalībniekiem, bija mudinājuši Šatadhanvu noslepkavot Satrādžitu, taču, uzzinājuši, ka Šatadhanvu nogalinājis Krišna, kurš tagad atgriezies Dvārakā, viņi tūlīt atstāja pilsētu. Kad Akrūra bija aizbraucis, Dvārakas iedzīvotāji sāka baidīties, ka pilsētai varētu uzbrukt sērgas vai citas nelaimes. Tā, protams, bija māņticība, jo, kamēr Dvārakā bija Kungs Krišna, pilsētai nedraudēja ne sērgas, ne bads, ne arī kādas citas nelaimes. Tomēr Akrūras prombūtnē Dvārakas iedzīvotājus piemeklēja dažādas ciešanas. Reiz Kāšī apgabalā, Vārānasī, uznāca briesmīgs sausums, un lietus tikpat kā nelija. Tad Kāšī valdnieks atdeva savu meitu Gāndinī par sievu Akrūras tēvam Švaphalkam. Tas bija darīts, sekojot astrologa padomam un, patiešām, pēc valdnieka meitas kāzām ar Švaphalku apgabalā atkal sāka līt lietus. Švaphalkam bija pārdabiski spēki, un arī Akrūra tika uzskatīts par tikpat varenu, tāpēc ļaudis uzskatīja, ka tur, kur atrodas Akrūra vai viņa tēvs, nav nekādu dabas radītu nelaimju — bada un sausuma. Valsts ir laimīga, ja tajā nav bada, sērgu, pārlieka karstuma, aukstuma un ja tās ļaudīm ir priecīgs prāts, garīga laime un vesels ķermenis. Tiklīdz rodas kādas nelaimes, ļaudis sāk domāt, vai pilsētu nav atstājusi kāda svētīga personība. Klīda baumas, ka nelabvēlīgās zīmes parādījušās Akrūras aizbraukšanas dēļ. Kad Akrūra bija atstājis pilsētu, nelabvēlīgās zīmes, kas parādījās tāpēc, ka nebija vairs Sjamantakas dārgakmeņa, sajuta arī pilsētas vecākie ļaudis. Kad Kungs Šrī Krišna uzzināja, ko runā ļaudis, Viņš nolēma aicināt Akrūru no Kāšī valsts atgriezties Dvārakā. Akrūra bija Krišnas tēvocis, tāpēc Kungs Krišna, Akrūram ierodoties Dvārakā, vispirms sagaidīja viņu ar godu, kāds pienākas augstākai personībai. Krišna ir Virsdvēsele visu būtņu sirdīs, un Viņš zina, kas tajās notiek. Krišna zināja pilnīgi visu par Akrūras un Šatadhanvas sazvērestību, tāpēc Viņš smaidot sāka runāt ar Akrūru.

Uzrunājot Akrūru par labāko no devīgajiem, Krišna sacīja: «Mans dārgais tēvoci! Es jau zinu, ka Šatadhanva atstājis Sjamantakas dārgakmeni tev. Pašlaik Sjamantakas dārgakmenim nav īsta īpašnieka, jo valdniekam Satrādžitam nav vīriešu kārtas pēcnācēju. Viņa meita Satjabhāma ne īpaši vēlas šo dārgakmeni sev, taču viņas gaidāmais dēls, kurš būs Satrādžita mazdēls, saskaņā ar mantošanas principiem būs īstenais dārgakmeņa īpašnieks.» Ar šiem vārdiem Kungs Krišna norādīja, ka Satjabhāma jau ir gaidībās un ka viņas dēls, īstenais dārgakmeņa īpašnieks, noteikti paņems akmeni no Akrūras.

Krišna turpināja: «Šis dārgakmens ir tik varens, ka to nespēj glabāt neviens no parastajiem ļaudīm. Es zinu, ka tu savā darbībā esi ļoti dievbijīgs, un neiebilstu, ja tu vēlies glabāt dārgakmeni pie sevis. Taču grūtības rada tas, ka Mans vecākais brālis Šrī Balarāma netic Man un uzskata, ka dārgakmens neatrodas pie tevis. Tāpēc, ak, cēlsirdīgais, lūdzu, parādi Man dārgakmeni Manu pārējo radinieku priekšā, lai nebūtu vairs nekādu baumu. Tu nevari noliegt, ka dārgakmens atrodas pie tevis, jo mēs redzam, kā pieaugusi tava bagātība un zinām, ka tu veic ziedošanas uz altāra, kas izliets no tīra zelta.» Nevienam nebija noslēpums, ka tur, kur atrodas dārgakmens, katru dienu rodas gandrīz deviņas moundas tīra zelta. Akrūra saņēma šādu zelta daudzumu un bagātīgi to izdalīja ziedošanas ceremonijās. Kungs Krišna minēja Akrūras dāsnumu par pierādījumu tam, ka pie viņa patiešām ir Sjamantakas dārgakmens.

Kad Kungs Krišna draudzīgi un maigiem vārdiem Akrūram visu izstāstīja, Akrūra saprata, ka no Šrī Krišnas neko nav iespējams noslēpt, un atnesa vērtīgo dārgakmeni, kam pat drēbes pārklātam bija saules spīdums, un iedeva to Krišnam. Kungs Krišna, paņēmis Sjamantakas dārgakmeni rokā, parādīja to visiem sanākušajiem draugiem un radiem un tad atdeva to atpakaļ Akrūram. Nu katrs savām acīm redzēja, ka dārgakmens patiešām atrodas pie Akrūras Dvārakā.

Stāsts par Sjamantakas dārgakmeni ir ļoti svarīgs. Šrīmad Bhāgavatamā teikts, ka ikviens, kas noklausās stāstu par Sjamantakas dārgakmeni, atstāsta to kādam citam vai atceras, būs brīvs no jebkādas neslavas, kā arī bezdievīgas darbības sekām un tādējādi sasniegs augstāko un pilnīgāko mieru.

Tā beidzas Bhaktivēdāntas skaidrojums grāmatas «Krišna» piecdesmit sestajai nodaļai «Satrādžita un Šatadhanvas nogalināšana».


Tālāk: 57. nodaļa

Saturs Bibliotēka