Krišna, Dieva Augstākā Personība piecdesmit septītā nodaļa

null

Piecdesmit septītā nodaļa

Krišna apprecas
ar piecām valdniecēm

Klīda baumas, ka pieci brāļi Pāndavi kopā ar savu māti Kuntī saskaņā ar Dhritarāštras iecerēm dzīvojuši sveķu mājā un gājuši bojā ugunsgrēkā. Bet tad pieci brāļi tika pazīti Draupadī laulību ceremonijas laikā, un sākās runas, ka Pāndavi un viņu māte nav miruši. Un tās nebija tikai runas, tā bija patiesība. Brāļi atgriezās savā galvaspilsētā Hastināpurā, un ļaudis redzēja viņus vaigu vaigā. Kad šīs vēstis nonāca pie Krišnas un Balarāmas, Krišna gribēja pats satikties ar Pāndaviem un tāpēc nolēma doties uz Hastināpuru.

Šoreiz Krišna ieradās Hastināpurā kā princis, un Viņu pavadīja karaspēka virspavēlnieks Jujudhāna un daudzi karavīri. Krišna nebija ielūgts, taču mīlestībā pret saviem diženajiem bhaktām Pāndaviem Viņš gribēja tos satikt. Viņš ieradās pie Pāndaviem, īpaši tos nebrīdinot, un brāļi, ieraudzījuši Kungu, tūlīt piecēlās no saviem troņiem. Krišnu sauc par Mukundu, jo, līdzko cilvēks nonāk pastāvīgā saskarsmē ar Kungu vai pilnīgā Krišnas apziņā redz Kungu, viņš tūlīt atbrīvojas no materiālajām raizēm un iegūst garīgu svētlaimi.

Sagaidot Krišnu, Pāndavi jutās tā, it kā būtu atguvuši dzīvību un pamodušies no nemaņas. Kad cilvēks bezsamaņā guļ, viņa jutekļi un dažādās ķermeņa daļas nedarbojas, bet, atgūstot samaņu, jutekļi tūlīt atsāk darboties. Krišnas atbraukšana Pāndaviem bija kā nākšana pie samaņas, un viņi kļuva ļoti priecīgi. Kungs Krišna pēc kārtas apskāva brāļus, un, pateicoties Dieva Augstākās Personības pieskārienam, Pāndavi vienā mirklī atbrīvojās no visām materiālo sārņu sekām un sāka garīgā svētlaimē smaidīt. Redzot Kunga Krišnas vaigu, visi bija pārpasaulīgi apmierināti. Lai gan Kungs Krišna ir Dieva Augstākā Personība, Viņš bija atnācis cilvēka izskatā, un tāpēc Kungs tūlīt pieskārās Judhišthiras un Bhīmas pēdām, jo tie bija Viņa vecākie brālēni. Ardžuna un Krišna bija vienā vecumā, tāpēc viņi draudzīgi apskāvās, bet divi jaunākie brāļi Nakula un Sahadēva pieskārās Krišnas lotospēdām, parādot Viņam cieņu. Kad Pāndavi un Kungs Krišna saskaņā ar savu stāvokli un sabiedriskajām paražām bija viens otru apskāvuši, Krišna tika nosēdināts augstā krēslā. Pēc tam pie Kunga Krišnas pienāca jaunā, daiļā un sievišķīgi iznesīgā Draupadī, kas nupat bija apprecējusies ar Pāndaviem, un pazemīgi sveicināja Krišnu. Ar lielu godu tika sagaidīti arī Jādavi, kas pavadīja Krišnu braucienā uz Hastināpuru; Sātjaki un Jujudhāna tika apsēdināti goda vietās. Tika apsēdināti arī visi pārējie viesi, un tad pieci brāļi nosēdās blakus Kungam Krišnam.

Pēc tikšanās ar pieciem brāļiem Kungs Krišna apciemoja Pāndavu māti Šrīmatī Kuntīdēvī, kas bija arī Krišnas tante no tēva puses. Krišna noliecās Kuntīdēvī priekšā un pieskārās viņas pēdām. Kuntīdēvī acīs saskrēja asaras, un viņa lielā mīlestībā apskāva Kungu Krišnu. Pēc tam viņa jautāja, kā klājas tēva ģimenes locekļiem — viņas brālim Vasudēvam ar sievu un citiem. Arī Krišna izjautāja savu tanti par Pāndavu ģimenes gaitām. Lai gan Kuntīdēvī ar Krišnu saistīja ģimenes saites, viņa tūlīt saprata, ka Krišna ir Dieva Augstākā Personība, Viņa atcerējās dažādās nelaimes savā dzīvē un to, kā ar Krišnas žēlastību viņa un viņas bērni Pāndavi tikuši glābti. Kuntīdēvī lieliski saprata, ka bez Krišnas žēlastības neviens nebūtu varējis viņus glābt no Dhritarāštras un viņa dēlu iecerētā ugunsgrēka. Kuntīdēvī aiz saviļņojuma gandrīz nespēja parunāt, tomēr saņēmās un sāka stāstīt Krišnam savas dzīves gaitas.

Šrīmatī Kuntī sacīja: «Mans dārgais Krišna, es atceros to dienu, kad Tu atsūtīji pie mums manu brāli Akrūru, lai kaut ko uzzinātu par mums. Tas nozīmē, ka Tu vienmēr gluži dabiski mūs atceries. Kad ieradās Akrūra, es sapratu, ka mēs nevaram nonākt nekādās briesmās. Kopš Akrūras ierašanās mūsu dzīve kļuva laimīga, un es biju pārliecināta, ka mēs neesam neaizsargāti. Mūsu radinieki Kuru var sagādāt mums dažādas briesmas, bet es zinu, ka Tu mūs atceries, un tāpēc mēs vienmēr būsim sveiki un veseli. Bhaktas, kas pastāvīgi domā par Tevi, ir pasargāti no visām materiālajām briesmām, un ko tad lai saka par mums, kurus Tu vienmēr atceries pats? Tāpēc, mans dārgais Krišna, par neveiksmēm var nebūt ne runas; ar Tavu žēlastību mūsu dzīve ir svētīta. Taču šīs īpašās žēlastības dēļ ļaudīm nevajadzētu domāt, ka Tu esi ļoti labs pret vieniem un pamet novārtā citus. Tev šādas atšķirības nepastāv. Neviens nav Tavs iemīļotais, un neviens nav Tavs ienaidnieks. Tu, Dieva Augstākā Personība, esi vienāds pret visiem, un ikviens var izmantot Tavu īpašo aizsardzību. Būtība ir tāda, ka Tu, lai gan esi vienāds pret visiem, esi īpaši labs pret saviem bhaktām, kas vienmēr domā par Tevi. Bhaktas un Tevi vienmēr saista mīlestība, tādēļ viņi nespēj aizmirst Tevi pat uz mirkli. Tu atrodies visu būtņu sirdīs, bet, tā kā bhaktas vienmēr atceras Tevi, Tu viņiem atbildi. Lai gan māte mīl visus bērnus, viņa īpaši rūpējas par to, kurš no viņas ir pilnīgi atkarīgs. Es skaidri zinu, mans dārgais Krišna, ka Tu, atrodoties visu būtņu sirdīs, vienmēr radi labvēlīgus apstākļus saviem tīrajiem bhaktām.»

Pēc tam arī Mahārādža Judhišthira slavināja Krišnu, saucot Viņu par Dieva Augstāko Personību un visu būtņu draugu, bet, tā kā Krišna īpaši rūpējās par Pāndaviem, valdnieks Judhišthira sacīja: «Mans dārgais Krišna! Mēs nezinām, kādus gan dievbijīgus darbus esam paveikuši agrākajās dzīvēs un kādēļ Tu esi tik labs un žēlsirdīgs pret mums. Mēs labi zinām, ka diženi mistiķi patstāvīgi meditē uz Tevi, lai sasniegtu Tevi, bet viņiem šādu žēlastību iegūt nebūt nav viegli, un viņi arī nespēj piesaistīt Tavu personisko uzmanību. Es nesaprotu, kāpēc Tu esi tik labs pret mums. Mēs neesam jogi; gluži otrādi, mēs esam pieķērušies materiālajiem sārņiem. Mēs esam ģimenes cilvēki, kas nodarbojas ar politiku, laicīgām lietām. Es nezinu, kādēļ Tu esi tik labs pret mums.»

Pēc valdnieka Judhišthiras lūguma Krišna bija ar mieru palikt Hastināpurā četrus lietainā gadalaika mēnešus. Šos četrus mēnešus sauc par Čāturmāsju. Šai gadalaikā ceļojošie sludinātāji un brāhmani parasti apstājas kādā noteiktā vietā un ievēro ļoti stingrus vadošos principus. Lai gan Kungs Krišna stāv pāri visiem vadošajiem principiem, Viņš aiz mīlestības pret Pāndaviem bija ar mieru palikt Hastināpurā. Izmantojot Krišnas klātbūtni, uz Viņu paskatīties pa laikam nāca visi Hastināpuras iedzīvotāji, un, skatot Krišnu vaigu vaigā, tie gremdējās pārpasaulīgā svētlaimē.

Kādu dienu, kad Krišna bija pie Pāndaviem, Viņš ar Ardžunu sagatavojās iet uz mežu medībās. Krišna un Ardžuna iekāpa kaujas ratos, kurus rotāja karogs ar Hanumāna attēlu. Ardžunas kaujas ratu karogā vienmēr redzams Hanumāns, un tāpēc viņu sauc arī par Kapidhvadžu. («Kapi» nozīmē «Hanumāns», un «dhvadža» nozīmē «karogs».) Tā Ardžuna, apbruņojies ar savu loku un nekļūdīgajām bultām, devās uz mežu. Viņš bija uzvilcis bruņas, jo gribēja vingrināties ienaidnieku nogalināšanā. Ardžuna ar nolūku aizbrauca uz to meža daļu, kur bija daudz tīģeru, briežu un citu dzīvnieku. Krišna nebija braucis kopā ar Ardžunu, lai mācītos nogalināt dzīvniekus, jo Viņam nekas nav jāmācās; Krišna ir sevī pilns. Krišna gribēja redzēt, ko prot Ardžuna, jo viņu gaidīja cīņa ar daudziem ienaidniekiem. Iebraucis mežā, Ardžuna ar savām asajām bultām nogalināja daudzus tīģerus, mežacūkas, bifeļus, gavajus (meža zvēru suga), degunradžus, briežus, zaķus, dzeloņcūkas un tamlīdzīgus dzīvniekus. Dažus no nošautajiem dzīvniekiem, kurus varēja izmantot ziedošanas ceremonijās, aiznesa valdnieka Judhišthiras sūtītie kalpi. Citus zvērus, piemēram, tīģerus un degunradžus, Ardžuna nogalināja tikai tāpēc, lai mežā valdītu miers. Tā kā mežā mīt daudzi gudrie un svētie, kšatrija pienākums ir uzturēt mieru arī tur.

Pēc medībām Ardžuna jutās noguris un izslāpis un tāpēc kopā ar Krišnu aizbrauca uz Jamunas krastu. Kad abi Krišnas, t.i., Krišna un Ardžuna (Ardžuna reizēm tiek saukts par Krišnu tāpat kā Draupadī), sasniedza Jamunu, viņi nomazgāja rokas, kājas, izskaloja muti un padzērās Jamunas skaidro ūdeni. Atpūšoties un veldzējot slāpes, viņi ieraudzīja skaistu meiteni precību gados, kas viena pati pastaigājās gar Jamunas krastu. Krišna savam draugam teica, lai viņš aiziet un pajautā meitenei, kas viņa ir. Ardžuna tūlīt izpildīja Krišnas lūgumu un piegāja pie skaistules. Meitenei bija brīnišķīgs augums, skaisti mirdzoši zobi un apburošs smaids. Ardžuna jautāja: «Ak, daiļava! Tavs viduklis ir tik slaids. Vai drīkstu jautāt, kas tu esi? Mēs esam pārsteigti, redzot, ka tu pastaigājies viena. Kādēļ tu esi atnākusi uz šejieni? Tu droši vien meklē sev piemērotu vīru. Ja tev nav iebildumu, lūdzu, pastāsti, kāds ir tavs mērķis. Es centīšos tevi iepriecināt.»

Daiļā meitene bija pati Jamunas upe. Viņa atbildēja: «Kungs, es esmu Saules dieva meita un pašlaik nodarbojos ar askēzēm, lai varētu apprecēties ar Kungu Višnu. Viņš ir Augstākā Personība, un Viņš var kļūt par manu vīru. Nu es atklāju tev savu vēlmi, jo tu to gribēji zināt.»

Meitene turpināja: «Mans kungs, es zinu, ka tu esi varonis Ardžuna; vēl es varu teikt, ka par savu vīru neņemšu nevienu citu, kā Kungu Višnu, jo viņš ir visu dzīvo būtņu sargātājs, un Viņš dod atbrīvi visām saistītajām dvēselēm. Es būšu pateicīga tev, ja tu lūgsi Kungu Višnu, lai Viņš būtu ar mani apmierināts.» Meitene Jamuna labi zināja, ka Ardžuna ir dižens Kunga Krišnas bhakta, un, ja viņš lūgtu, Krišna nekādā ziņā neatteiktu. Ja iesim pie Krišnas tieši, tad Viņu var arī nesasniegt, bet, ja mums palīdz Viņa bhakta, tad noteikti gūsim panākumus. Vēl viņa Ardžunam teica: «Mani sauc par Kālindī, un es dzīvoju Jamunas ūdeņos. Mans tēvs bija tik labs, ka uzcēla man zem ūdens īpašu māju, un es apsolīju palikt ūdenī tik ilgi, kamēr nesameklēšu Kungu Krišnu.» Tad Ardžuna Kālindī teikto pavēstīja Krišnam, lai gan Krišna, kas ir Virsdvēsele visu būtņu sirdīs, jau visu zināja. Neko vairs neteikdams, Viņš tūlīt pieņēma Kālindī un aicināja to sēsties kaujas ratos. Tad viņi devās pie valdnieka Judhišthiras.

Pēc tam valdnieks Judhišthira lūdza, lai Krišna ataicina pie viņa diženo debesu valstības arhitektu Višvakarmu, kurš izplānotu un uzceltu piemērotu māju. Krišna tūlīt pasauca Višvakarmu un teica, lai tas uzceļ brīnišķīgu pilsētu, kā to vēlas valdnieks Judhišthira. Kad pilsēta bija gatava, Mahārādža Judhišthira lūdza Krišnu Pāndaviem par prieku palikt pie viņiem vēl dažas dienas. Kungs Krišna šo lūgumu uzklausīja un viesojās vēl krietnu laiku.

Šajā laikā notika vēl viena Krišnas spēle, Viņš gribēja atdot Indram piederošo Khāndavas mežu uguns dievam Agni. Khāndavas mežā bija daudz ārstniecisku zāļu, un Agni tās bija vajadzīgas, lai atgūtu spēkus. Tomēr Agni pats neaiztika Khāndavas mežu, bet lūdza palīdzību Krišnam. Agni zināja, ka Krišna ir ļoti apmierināts ar viņu, jo pirms tam viņš bija uzdāvinājis Krišnam Sudaršanas disku. Tāpēc par prieku Agni Krišna ņēma rokās kaujas ratu grožus un kopā ar Ardžunu brauca uz Khāndavas mežu. Apēdis Khāndavas mežu, Agni bija ļoti priecīgs. Šoreiz viņš uzdāvināja īpašu loku, ko sauc par Gāndīvu, četrus baltus zirgus, kaujas ratus un neiztukšojamu bultu maku, kurā bija arī divas īpašas bultas — talismani —, kurām pretī nevarēja stāties neviens karavīrs. Kad uguns dievs Agni ēda Khāndavas mežu, Ardžuna no liesmām izglāba dēmonu Maju. Agrākais dēmons lielā pateicībā kļuva par Ardžunas draugu un Ardžunam par prieku Višvakarmas būvētajā pilsētā uzcēla brīnišķīgu sapulču namu. Šajā sapulču namā dažas vietas bija tik neparastas, ka Durjodhana, kurš atnāca ciemos, nespēja atšķirt ūdeni no grīdas un grīdu no ūdens un kļūdījās. Pāndavu bagātība Durjodhanam likās ļoti apvainojoša, un viņš kļuva par zvērinātu Pāndavu ienaidnieku.

Pēc dažām dienām Krišna lūdza valdniekam Judhišthiram atļauju atgriezties Dvārakā. To saņēmis, Viņš kopā ar Sātjakī, uz Hastināpuru atbraukušo Jadu vadītāju, devās atpakaļ uz savu valsti. Kopā ar Krišnu uz Dvāraku brauca arī Kālindī. Pēc atgriešanās Krišna apspriedās ar daudziem mācītiem astrologiem, lai atrastu kāzām piemērotu laiku, un tad sarīkoja krāšņu laulību ceremoniju, kas sagādāja lielu prieku gan Krišnas, gan Kālindī radiniekiem.

Avantīpurā, ko tagad sauc par Udžainu, valdīja Vinda un Anuvinda. Abi valdnieki bija pakļauti Durjodhanam. Viņiem bija viena māsa vārdā Mitravinda, kas bija ļoti tikumīga, izglītota un iznesīga meitene. Mitravinda bija meita vienai no Krišnas tantēm. Meitenei vajadzēja izvēlēties vīru starp daudziem prinčiem, taču viņa ļoti gribēja, lai par tās vīru kļūtu Krišna. Uz līgavaiņa izvēles ceremoniju bija ieradies arī pats Krišna, un Viņš pārējo prinču acu priekšā ar varu aizveda Mitravindu. Neviens nespēja neko padarīt, prinči tikai apjukuši stāvēja un skatījās viens uz otru.

Pēc tam Krišna apprecējās ar Košalas valdnieka meitu. Košalas apgabala valdnieku sauca par Nagnadžitu. Viņš bija ļoti dievbijīgs un pildīja Vēdu rituālistiskās ceremonijas. Košalas valdniekam bija daiļa meita vārdā Satja. Reizēm Satju sauca par Nāngadžitinī, valdnieka Nagnadžita meitu. Valdnieks Nagnadžits gribēja atdot savu meitu par sievu princim, kurš spētu uzveikt viņa septiņus varenos buļļus. Neviens no prinču kārtas to nevarēja, un Satja joprojām bija neprecēta. Šie septiņi buļļi bija ļoti stipri un necieta pat prinču smaku. Uz Košalas valsti cīnīties ar buļļiem nāca daudzi prinči, taču savaldīt buļļus nevienam neizdevās, un visi piedzīvoja sakāvi. Vēstis par to izplatījās pa visu valsti, un, kad Krišna uzzināja, ka Satju var apprecēt, tikai uzvarot septiņus buļļus, Viņš tūlīt gatavojās doties ceļā uz Košalas valsti. Daudzu karavīru pavadīts, Viņš ieradās Košalas galvaspilsētā Ajodhjā.

Kad Košalas valdnieks uzzināja, ka pie viņa lūgt meitas roku atbraucis Krišna, viņš kļuva ļoti priecīgs. Košalas valdnieks sarīkoja krāšņu sagaidīšanu un godināšanu. Kad Krišna ieradās, viņš nosēdināja Kungu goda vietā un pasniedza dāvanas. Viss notika ļoti skaisti. Arī Krišna noliecās Košalas valdnieka priekšā, domās uzskatot viņu par nākamo sievastēvu.

Kad valdnieka Nagnadžita meita Satja saprata, ka pie viņas precībās atbraucis pats Krišna, tā bija ļoti priecīga par šo laimes dievietes vīra žēlastību. Viņa jau sen bija lolojusi vēlmi apprecēties ar Krišnu un ievēroja askētisma principus, lai Krišna patiešām kļūtu par viņas vīru. Satja domāja: «Ja es ar visiem saviem spēkiem esmu dievbijīgi darbojusies un ja es visu laiku esmu patiesīgi vēlējusies, lai Krišna kļūtu par manu vīru, tad varbūt Krišna būs tik labs un piepildīs manu ilgi loloto vēlmi.» Savā pātā viņa veltīja Krišnam lūgšanas: «Es nezinu, kā lai iepriecina Dieva Augstāko Personību. Viņš ir visa saimnieks un Kungs. Pat laimes dieviete, kas atrodas blakus Dieva Augstākajai Personībai, kā arī Kungs Šiva, Kungs Brahma un daudzi citi dažādo planētu padievi vienmēr pazemīgi noliecas Dieva Kunga priekšā. Arī Kungs reizēm dažādos avatāros atnāk uz Zemi, lai piepildītu savu bhaktu vēlēšanos. Viņš ir tik cildens un dižs, ka es nezinu, kā varēšu Viņu iepriecināt.» Satja domāja, ka Dievu Kungu var iepriecināt tikai ar Viņa paša bezcēloņu žēlastību. Ja bhakta šādu žēlastību nesaņem, viņš nekādā veidā nespēj iepriecināt Kungu. Arī Kungs Čaitanja to pašu teica «Šikšāštakas» lūgšanā: «Mans Kungs, esmu Tavs mūžīgais kalps. Tā vai citādi es esmu kritis šajā materiālajā esamībā. Esi tik labs pret savu mūžīgo kalpu, izvelc mani no šīs materiālās esamības un padari par puteklīti pie Tavām lotospēdām!» Dievu Kungu var iepriecināt tikai ar pazemīgu attieksmi un kalpošanas garu. Jo vairāk mēs garīgā skolotāja vadībā kalpojam Kungam, jo tālāk mēs ejam pa ceļu, kas ved pie Kunga. Par savu kalpošanu mēs nevaram prasīt no Kunga nekādu žēlastību. Viņš var pieņemt vai nepieņemt kalpošanu, taču vienīgais veids, kā iepriecināt Kungu, ir kalpošanas attieksme. Cita ceļa nav.

Valdnieks Nagnadžits bija dievbijīgs, un, kad Krišna ieradās tā pilī, viņš godināja Kungu, cik vien labi to prata un spēja. Valdnieks Nagnadžits Krišnam teica: «Mans dārgais Kungs, Tu esi visas kosmiskās izpausmes īpašnieks, un Tu esi Nārājana, visu dzīvo būtņu balsts. Tu esi sevī pilns un priecīgs pats savās varenībās. Kā gan es varu Tev kaut ko piedāvāt? Un kā lai es tādā veidā Tevi iepriecinu? Tas ir neiespējami, jo es esmu tikai sīka dzīvā būtne. Īstenībā es nemaz nespēju Tev kalpot.»

Krišna ir visu dzīvo būtņu Virsdvēsele, tāpēc Viņš saprata, ko domā valdnieka Nagnadžita meita Satja. Krišnam arī ļoti patika, ar kādu cieņu Viņu godināja valdnieks, piedāvājot krēslu, ēdienu, vietu, kur apmesties, utt. Viņš atzinīgi novērtēja to, ka meitene un tās tēvs vēlas, lai Viņš tiem kļūtu par tuvu radinieku. Krišna pasmaidīja un skanīgā balsī teica: «Mans dārgais valdniek Nagnadžit, tu labi zini, ka neviens īstens princis nevienam, pat visaugstākā stāvokļa cilvēkam, neko neprasīs. Izglītoti Vēdu sekotāji ar nolūku aizlieguši kšatriju valdniekiem kādam kaut ko lūgt. Ja kšatrijs šo noteikumu pārkāpj, tad Vēdu zinātāji viņa rīcību nosoda. Tomēr par spīti šiem stingrajiem noteikumiem, es lūdzu tavas daiļās meitas roku, lai pateicībā par lielisko sagaidīšanu kļūtu par tavu radinieku. Vēl Es gribu pavēstīt, ka saskaņā ar mūsu ģimenes paražu, ņemot meitu par sievu, mēs neko nedodam pretī. Par viņas saņemšanu mēs nevaram maksāt nekādā veidā.» Citiem vārdiem sakot, Krišna gribēja, lai valdnieks atdod Satju, neprasot uzvarēt septiņus buļļus.

Noklausījies Kunga Krišnas vārdus, valdnieks Nagnadžits sacīja: «Mans dārgais Kungs! Tu esi visa prieka, visas varenības un visu īpašību avots. Laimes dieviete Lakšmīdžī vienmēr dzīvo uz Tavām krūtīm. Kurš gan varētu būt labāks vīrs manai meitai? Gan mana meita, gan es vienmēr esam lūguši, lai rastos šāda iespēja. Tu esi Jadu dinastijas galva. Tu doši vien zini, ka jau no paša sākuma es esmu apsolījis atdot savu meitu par sievu tam, kurš varēs izturēt manis izdomāto pārbaudījumu. Tādā veidā es gribēju tikai pārliecināties par sava nākamā znota augsto stāvokli un varonību. Tu, Kungs Krišna, esi vislielākais no visiem varoņiem. Es esmu pārliecināts, ka Tu pavisam viegli spēsi savaldīt šos septiņus buļļus. Līdz šim to nav varējis izdarīt neviens princis. Visiem, kas to mēģināja, buļļi salauza locekļus.»

Valdnieks Nagnadžits turpināja: «Krišna, ja Tu visžēlīgi savaldīsi un pakļausi šos septiņus buļļus, tad noteikti varēsi kļūt par manas meitas Satjas vīru.» Noklausījies šos vārdus, Krišna saprata, ka valdnieks nevēlas lauzt savu solījumu. Tāpēc, lai izpildītu viņa vēlēšanos, Krišna savilka ciešāk jostu un sagatavojās cīņai. Kungs vienā acu mirklī kļuva par septiņiem Krišnām. Katrs no Tiem noķēra savu bulli un, it kā rotaļādamies, to piesēja.

Tas, ka Krišna sadalījās septiņās daļās, ir ļoti būtiski. Valdnieka Nagnadžita meita Satja zināja, ka Krišnam jau ir daudz citu sievu, tomēr viņa bija ļoti pieķērusies Krišnam. Satjai par prieku Krišna tūlīt izvērsās septiņās daļās. Būtība ir tāda, ka Krišna ir viens, bet Viņam ir bezgalīgi daudz izvērsumu veidolu. Viņš apprecējās ar daudziem tūkstošiem sievu, taču tas nenozīmē, ka, esot kopā ar vienu sievu, Viņš pameta citas. Krišna savos izvērsumos varēja būt kopā ar visām sievām reizē.

Kad Krišna savaldīja buļļus, ieliekot katram no tiem degunā riņķi, viņi tūlīt zaudēja visu savu spēku un lepnumu. Buļļus, kuri agrāk bija izslavēti ar savu spēku, nevarēja vairs ne pazīt. Krišna viņus vilka aiz pavadas, gluži kā bērns velk spēļu bulli, kas izgriezts no koka. Valdnieks Nagnadžits, to redzot, bija ļoti pārsteigts un tūlīt ar lielu prieku atveda savu meitu Satju un atdeva to Krišnam. Krišna tūlīt pieņēma Satju par sievu, un notika krāšņa kāzu ceremonija. Arī valdnieka Nagnadžita karalienes bija ļoti priecīgas par to, ka viņu meitai Satjai izdevies apprecēties ar Krišnu. Šajos svētkos līksmoja gan valdnieks, gan valdnieces, un svinības tika rīkotas visā pilsētā. Varēja dzirdēt, kā skan gliemežnīcas, timpāni un dažādi citi mūzikas instrumenti un kā ļaudis dzied. Mācītie brāhmani deva jaunlaulātajiem daudz svētību. Līksmie pilsētas iedzīvotāji ietērpās krāsainās drānās un izrotājās. Valdnieks Nagnadžits bija tik priecīgs, ka deva līgavai šādu pūru.

Vispirms Nagnadžits deva 10 000 govju un 3000 skaisti apģērbtas jaunas kalpones, kurām ap kaklu bija zelta rotas. Pūra došanas paraža Indijā pastāv vēl šodien, it īpaši starp kšatrijiem. Kad kšatriju princis precas, tad viņš kopā ar līgavu saņem vismaz duci tāda paša vecuma kalpoņu. Uzdāvinājis govis un kalpones, valdnieks papildināja pūru ar 9000 ziloņiem un kaujas ratiem, kuru bija simts reižu vairāk nekā ziloņu. Tas nozīmē, ka viņš deva 900 000 kariešu. Vēl viņš deva simts reizes vairāk zirgu, nekā kariešu, tas ir, 90 000 000 zirgu, un vēl simts reizes vairāk vergu nekā zirgu. Prinči apgādāja vergus un kalpones ar visu nepieciešamo, gluži kā pašu bērnus vai ģimenes locekļus. Pēc tam Košalas valdnieks iesēdināja savu meitu un diženo znotu karietē un palaida mājās. Jaunlaulātos apsargāja labi apbruņotu karavīru pulks. Krišna un Satja strauju zirgu vilktā karietē aizbrauca uz savām jaunajām mājām, un Nagnadžita sirds vai kusa aiz mīlestības pret viņiem.

Pirms Satjas kāzām ar Krišnu, cīnīties ar Nagnadžita buļļiem bija mēģinājuši daudzi prinči gan no Jadu dinastijas, gan no citām dinastijām, lai iegūtu Satjas roku. Kad neveiksmīgie citu dinastiju prinči uzzināja, ka Krišnam izdevies savaldīt buļļus un apprecēties ar Satju, viņi gluži dabiski vai plīsa aiz skaudības. Kamēr Krišna brauca uz Dvāraku, uzvarētie prinči Viņu ielenca un sāka apšaudīt kāziniekus ar bultām, kas lija kā lietus. Tad labākais Krišnas draugs Ardžuna pieņēma izaicinājumu un viens pats, kāzās iepriecinot savu diženo draugu Krišnu, pavisam viegli aizdzina viņus prom. Viņš paņēma savu Gāndīvas loku un ar bultām padzina visus prinčus gluži kā lauva, kas aizdzen mazākus dzīvniekus. Ardžuna nevienu no šiem prinčiem nenogalināja. Pēc tam Jadu dinastijas galva Kungs Krišna, vezdams sev līdzi jauno sievu un milzīgo pūru, iebrauca Dvārakas pilsētā, kur tika sarīkota krāšņa sagaidīšana. Atgriezies mājās, Krišna ar savu jauno sievu dzīvoja laimīgi.

Krišnam bija vēl viena tante, tēvamāsa, kuru sauca par Šrutakīrti un kura bija precējusies un dzīvoja Kēkajas apgabalā. Viņai bija meita Bhadra. Arī Bhadra vēlējās apprecēties ar Krišnu, un viņas brālis atdeva to par sievu Krišnam bez jebkādiem noteikumiem. Krišna pieņēma Bhadru par sievu. Pēc tam Krišna apprecēja Madras apgabala valdnieka meitu, kuru sauca par Lakšmani. Lakšmanei piemita visas labās īpašības. Krišna viņu paņēma ar varu gluži kā Garuda, kurš no dēmonu rokām izrāva trauku ar nektāru. Krišna meiteni nolaupīja viņas svajamvaras ceremonijas laikā daudzu citu prinču klātbūtnē. Svajamvara ir ceremonija, kurā līgava no daudziem prinčiem izvēlas sev vīru.

Šajā nodaļā tika aprakstīts, kā Krišna apprecējās ar piecām meitenēm, bet tas vēl nav viss. Viņš apprecēja vēl daudzus tūkstošus citu jaunavu pēc tam, kad nogalināja dēmonu Bhaumāsuru. Bhaumāsura šīs meitenes bija sagūstījis un turēja tās ieslodzītas pilī, bet Krišna viņas atbrīvoja un apprecēja.

Tā beidzas Bhaktivēdāntas skaidrojums grāmatas «Krišna» piecdesmit septītajai nodaļai «Krišna apprecas ar piecām valdniecēm».


Tālāk: 58. nodaļa

Saturs Bibliotēka