Krišna, Dieva Augstākā Personība piecdesmit astotā nodaļa

null

Piecdesmit astotā nodaļa

Dēmona Bhaumāsuras
atbrīvošana

Stāsts par to, kā Bhaumāsura sagūstīja sešpadsmit tūkstošus princešu, nolaupot tās no dažādu valdnieku pilīm, un to, kā dēmonu nogalināja Krišna, brīnumainais Visaugstais Kungs, ir lasāms Šrīmad Bhāgavatamā. Šos notikumus Šukadēva Gosvāmī atstāsta valdniekam Parīkšitam. Dēmoni vienmēr cīnās ar padieviem. Arī šis dēmons Bhaumāsura, kas bija kļuvis ļoti spēcīgs, ar varu nolaupīja saulessargu no padieva Varunas troņa. Padievu mātei Aditi viņš atņēma auskarus. Bhaumāsura iekaroja daļu no debesu kalna Mēru un sagrāba to daļu, ko sauc par Maniparvatu. Tāpēc Dvārakā ieradās debesu padievu planētu valdnieks Indra, lai žēlotos par Bhaumāsuru Kungam Krišnam.

Uzklausījis debesu valdnieku Indru, Kungs Krišna kopā ar savu sievu Satjabhāmu tūlīt devās ceļā uz Bhaumāsuras mājvietu. Viņi abi sēdēja uz Garudas muguras, un milzīgais putns viņus nesa uz Prāgdžotišapuru, Bhaumāsuras galvaspilsētu. Iekļūt Prāgdžotišapurā nebūt nebija viegli, jo pilsēta bija ļoti labi nocietināta. Visās četrās pusēs tai bija cietokšņi, bet apkārt varens karaspēks. Aiz cietokšņiem atradās ūdens kanāls, kas bija izrakts visapkārt pilsētai, un aiz tā bija elektrisko vadu žogs. Nākamais nocietinājums bija anilas gāzveida viela. Tālāk bija dzeloņstiepļu nožogojums, ko bija uzcēlis dēmons Mura. Pilsēta bija labi aizsargāta pat no mūsdienu zinātnisko sasniegumu viedokļa.

Kad Krišna ieradās, Viņš ar savu vāli sasita cietokšņus gabalos un, nepārtraukti šaujot bultas, izklīdināja visu karaspēku. Tad ar savu slaveno Sudaršana-čakru Viņš izlauzās cauri elektrības joslai, iznīcināja ūdens kanālus un gāzu joslu, kā arī sacirta gabalos dēmona Muras izveidoto elektrisko tīklu. No Krišnas gliemežnīcas skaņas diženiem cīnītājiem plīsa sirdis un lūza kaujas mašīnas. Pēc tam Krišna ar savu nepārspējamo vāli sasita pilsētas sienu.

Krišnas gliemežnīca skanēja kā pērkons Visuma iznīcināšanas laikā. Izdzirdis šos skaņu, dēmons Mura pamodās un pats gāja skatīties, kas notiek. Dēmonam bija piecas galvas, un viņš ilgu laiku bija dzīvojis ūdenī. Mura bija spožs kā Saule kosmosa iznīcināšanas laikā un pilns ugunīgu dusmu. No dēmona auguma plūda tāda gaisma, ka atvērtām acīm uz viņu bija grūti skatīties. Vispirms Mura izvilka savu trijžuburi un metās virsū Dieva Augstākajai Personībai. Viņš bija kā liela čūska, kas uzbrūk Garudam. Dēmons bija tik dusmīgs, ka likās — viņš ir gatavs aprīt visas trīs pasaules. Vispirms viņš, ar piecām mutēm rūkdams kā lauva un vicinādams trijžuburi, uzbruka Garudam, uz kura sēdēja Krišna. Dēmona rēkšana izskanēja pa visām debesīm, piepildīja kosmisko telpu gan augšā, gan lejā, visos desmit virzienos nograndēdama pa visu Visumu.

Kungs Krišna redzēja, ka dēmona Muras trijžuburis jau apdraud Viņa nesēju Garudu. Kungs ar veiklu rokas kustību paņēma divas bultas un palaida tās pretī trijžuburim, sacirzdams to gabalos. Tajā pat laikā Viņš ar daudzām bultām sašāva dēmona Muras mutes. Dēmons, redzēdams, ka Dieva Augstākā Personība ir veiklāka par viņu, lielās dusmās uzbruka Kungam ar vāli. Taču, pirms vēl Muras vāle sasniedza Krišnu, Kungs ar savu vāli to sadauzīja gabalos. Zaudējis ieroci, dēmons nolēma uzbrukt Krišnam ar savām stiprajām rokām, bet Krišna ar Sudaršana-čakru vienā mirklī nocirta visas piecas dēmona galvas. Tad Mura iegāzās ūdenī gluži kā kalna gals, ko nošķēlis Indras zibens spēriens.

Dēmonam Muram bija septiņi dēli: Tāmra, Antarikša, Šravana, Vibhāvasu, Vasu, Nabhasvāns un Aruna. Uzzinājuši, ka tēvs kritis, tie ļoti sadusmojās un gatavojās cīņai ar Krišnu, lai atriebtu tēva nāvi. Viņi apbruņojās ar visiem vajadzīgajiem ieročiem un iecēla dēmonu Pīthu par karavadoni. Tad pēc Bhaumāsuras pavēles viņi visi kopā uzbruka Krišnam.

Cīņā pret Kungu Krišnu dēmoni izmantoja visdažādākos ieročus: zobenus, vāles, šķēpus, bultas un trijžuburus. Bet viņi nezināja, ka Dieva Augstākās Personības spēks ir neierobežots un ka Kungs ir neuzvarams. Krišna ar savām bultām sašķaidīja Bhaumāsuras karotāju ieročus gabalos gluži kā graudus. Pēc tam Krišna sāka uzbrukt pats un ar saviem ieročiem nogalināja Bhaumāsuras karaspēka virspavēlnieku Pīthu un viņa palīgus, nocirzdams viņu bruņas, galvas, kājas, rokas un stilbus. Visi Bhaumāsuras vīri nonāca pie nāves valdnieka Jamarādžas.

Bhaumāsuru sauca arī par Narakāsuru, jo viņš bija Zemes iemiesojuma dēls. Redzot, ka Dieva Personība ar saviem ieročiem kaujas laukā nogalinājusi visus viņa karavīrus, virsniekus un cīnītājus, Bhaumāsuru pārņēma nepārvaramas dusmas. Viņš iznāca no pilsētas, vezdams sev līdzi daudzus ziloņus, kas bija dzimuši un uzauguši jūras krastā. Visi ziloņi bija apreibināti. Karotāji ieraudzīja, ka Kungs Krišna ar savu sievu atrodas augstu debesīs. Viņi izskatījās kā zibens un tumšs mākonis, kas aizsedz sauli. Dēmons Bhaumāsura tūlīt palaida ieroci, ko sauc par Šataghnī un ar kuru vienā mirklī varēja nogalināt simtiem karavīru, bet visi Bhaumāsuras palīgi šai pašā brīdī sāka šaut uz Dieva Augstāko Personību. Kungs Krišna ar savām spalvotajām bultām atvairīja visus šos ieročus, un pēc īsas cīņas Bhaumāsuras karavīri un palīgi jau gulēja zemē nocirstām kājām, rokām un galvām. Turpat gulēja arī karotāju zirgi un ziloņi. Tā Kungs ar savām bultām sacirta gabalos visus Bhaumāsuras palaistos ieročus.

Krišna cīnījās, sēdēdams uz Garudas, un milzīgais putns arī palīdzēja Kungam, sitot zirgus un ziloņus ar saviem spārniem un plēšot viņu galvas ar nagiem un aso knābi. Ziloņi, nevarēdami izturēt briesmīgās sāpes, aizbēga no kaujas lauka, un Bhaumāsura palika viens, cīnoties ar Krišnu. Viņš redzēja, ka Krišnas nesējs Garuda ir nodarījis viņa karavīriem un ziloņiem lielu postu, tāpēc briesmīgās dusmās no visa spēka sita Garudam gluži kā zibens. Garuda par laimi nebija parasts putns, un Bhaumāsuras sitieni viņam bija kā lielam zilonim pieskāriens ar ziedu vītni.

Bhaumāsura sāka saprast, ka ne ar kādiem paņēmieniem nespēs uzveikt Krišnu un ka visi viņa mēģinājumi nogalināt Krišnu ir veltīgi. Tomēr viņš pēdējo reizi saņēmās un pacēla trijžuburi, lai durtu Krišnam. Taču Krišna bija tik izveicīgs, ka vēl pirms Bhaumāsura paspēja ar savu trijžuburi kaut ko izdarīt, viņa galva, kas bija izrotāta ar kroni un auskariem, asās Sudaršana-čakras nocirsta, nokrita zemē. Kad Bhaumāsura bija nogalināts, dēmona radinieki skaļi vaimanāja, bet svētie slavināja Kunga bruņnieciskumu. Debesu planētu iemītnieki apbēra Kungu ar ziediem.

Šajā brīdī Kunga Krišnas priekšā parādījās Zemes iemiesojums un pasniedza Viņam vaidžajantī dārgakmeņu krelles. Zeme atdeva arī mirdzošos Aditi auskarus, kas bija izrotāti ar dārgakmeņiem un zeltu, kā arī Varunas saulessargu, un pati uzdāvināja Krišnam kādu ļoti vērtīgu dārgakmeni. Pēc tam Zeme veltīja Krišnam savas lūgšanas, jo Viņš ir Augstākā Personība un pasaules saimnieks, kuru vienmēr godina cildenie padievi. Viņa noliecās un bhakti ekstāzē sacīja: «Es pazemīgi godinu Dievu Kungu, kurš savās rokās vienmēr tur gliemežnīcu, disku, lotosu un vāli un kurš ir visu padievu Kungs. Es pazemīgi noliecos Tavā priekšā. Kungs, Tu esi Virsdvēsele un, piepildot savu bhaktu vēlmes, Tu atnāc uz Zemi savos dažādajos pārpasaulīgajos avatāros atbilstoši bhaktu tieksmei Tevi godināt. Lūdzu, pieņem manus pazemīgos sveicienus.

Mans dārgais Kungs, no Tavas nabas aug lotosa zieds, un Tev ap kaklu aizvien ir lotosziedu vītne. Tavas acis ir kā lotosa ziedlapiņas, un tāpēc uz Tevi patīk raudzīties visiem. Tavas lotospēdas ir tik maigas, un tās vienmēr godina Tavi tīrie bhaktas, rodot mieru savā lotosam līdzīgajā sirdī. Tādēļ es atkal un atkal noliecos Tavā priekšā.

Tev pieder visa dievbijība, slava, īpašumi, zināšanas un atsacīšanās; Tu esi visu piecu varenību patvērums. Tu caurstrāvo visu, tomēr esi atnācis kā Vasudēvas dēls. Tāpēc, lūdzu, pieņem manus pazemīgos sveicienus. Tu esi sākotnējā Dieva Augstākā Personība un augstākais visu cēloņu cēlonis. Tu, Kungs, esi vienīgais visu zināšanu avots. Es pazemīgi noliecos Tavā priekšā. Tu pats esi nedzimis, tomēr esi visas kosmiskās izpausmes tēvs. Tu esi visu veidu enerģiju avots un patvērums. Tu liec šai pasaulei izpausties, un Tu esi gan kosmiskās izpausmes cēlonis, gan sekas. Tāpēc, lūdzu, pieņem manus pazemīgos sveicienus.

Mans dārgais Kungs, arī trīs dievi — Brahma, Višnu un Šiva — nav neatkarīgi no Tevis. Kad vajag radīt kosmisko izpausmi, Tu parādies kaislīgajā Brahmas veidolā; kad Tu vēlies uzturēt kosmisko izpausmi, tad Tu izvērsies kā Kungs Višnu, visas skaidrības avots. Gluži tāpat Tu atnāc kā Kungs Šiva, neziņas saimnieks, un tādā veidā iznīcini visu pasauli. Lai gan Tu radi šīs trīs materiālās dabas īpašības, Tu vienmēr esi pārpasaulīgs. Tevi atšķirībā no parastām dzīvajām būtnēm materiālās dabas īpašības nekad nesasaista.

Īstenībā, mans Kungs, Tu esi arī materiālā daba, Visuma tēvs un mūžīgais laiks, kas savienojis dabu un materiālo radītāju. Tomēr Tu aizvien stāvi pāri visai šai materiālajai darbībai. Mans dārgais Kungs! Ak, Dieva Augstākā Personība! Es zinu, ka zeme, uguns, ūdens, gaiss, debesis, pieci jutekļu priekšmeti, prāts, jutekļi un to dievības, «es» apziņa, kā arī materiālās enerģijas kopums — viss kustīgais un nekustīgais šajā jutekļiem uztveramajā pasaulē balstās uz Tevi. Viss ir radies no Tevis, tāpēc nekas nevar būt šķirts no Tevis. Tomēr, tā kā Tu esi pārpasaulīgs, neko materiālu nevar pielīdzināt Tavai personībai. Tāpēc viss vienlaicīgi neatšķiras no Tevis un atšķiras no Tevis, un filozofi, kas cenšas visu atdalīt no Tevis, noteikti maldās.

Mans dārgais Kungs! Es vēlos Tev pateikt, ka šis zēns Bhagadata ir mana dēla Bhaumāsuras dēls. Viņa tēvs ir gājis bojā briesmīgā nāvē, un bērns tagad ir apjucis un nobijies. Es esmu atvedusi viņu pie Tevis, lai viņš uzticētu sevi Tavām lotospēdām. Lūdzu, Kungs, dod zēnam patvērumu un svētī viņu ar savām lotospēdām. Es Tev atvedu zēnu, lai viņš varētu atbrīvoties no sava tēva grēcīgās darbības sekām.»

Uzklausījis Zemesmātes lūgšanas, Kungs Krišna tūlīt teica viņai, ka nekādas briesmas nedraud, un drošināja Bhagadatu: «Nebaidies!» Tad Krišna iegāja bagātīgi izrotātajā Bhaumāsuras pilī un ieraudzīja 16 100 jaunas princeses, kuras bija nolaupītas un tika turētas gūstā. Kad princeses redzēja pilī ienākam Dieva Augstāko Personību Krišnu, Kunga skaistums viņas tūlīt savaldzināja, un tās lūdza Krišnas bezcēloņu žēlastību. Savā prātā viņas nolēma tūlīt pieņemt Kungu Krišnu par savu vīru. Princeses lūdza likteni, lai tas dotu viņām iespēju apprecēties ar Krišnu. Princeses ļoti patiesīgi un nopietni ar tīru bhakti piedāvāja savas sirdis Krišnas lotospēdām. Virsdvēseles izskatā atrazdamies visu dzīvo būtņu sirdīs, Krišna sajuta princešu tīro vēlmi un bija ar mieru pieņemt viņas par savām sievām. Sagādājis jaunavām piemērotas drēbes un rotas, Viņš palankīnos nosūtīja princeses uz Dvāraku. Vēl Krišna no pils paņēma neaptverami lielas bagātības, kā arī karietes, zirgus, dārgakmeņus un citus dārgumus. Viņš paņēma no pils arī piecdesmit baltus ziloņus, kuriem katram bija četri snuķi, un arī tos nosūtīja uz Dvāraku.

Pēc tam Kungs Krišna un Satjabhāma ieradās debesu planētu galvaspilsētā Amarāvatī un tūlīt devās uz valdnieka Indras un viņas sievas Šačīdēvī pili. Pils saimnieki viņus laipni sagaidīja, un Krišna pasniedza Indram Aditi auskarus.

Atceļā no Indras galvaspilsētas Satjabhāma atcerējās, ka Krišna bija solījis viņai uzdāvināt pāridžātas augu. Izmantodama to, ka viņa atradās debesu valstībā, Satjabhāma noplūca pāridžātas augu un noglabāja to uz Garudas muguras. Reiz Nārada bija atnesis pāridžātas ziedu un uzdāvinājis to Krišnas pirmajai sievai Šrī Rukminīdēvī. Tādēļ Satjabhāma ļoti apskauda Rukminī un gribēja, lai Krišna arī viņai uzdāvina šādu ziedu. Labi pazīdams sievu sāncensības garu, Krišna pasmaidīja un tūlīt jautāja Satjabhāmai: «Kāpēc tu gribi tikai vienu puķi? Es labprāt tev uzdāvinātu veselu pāridžātas koku.»

Īstenībā Krišna ar nolūku bija paņēmis līdzi Satjabhāmu, lai viņa pati varētu saplūkt pāridžātas. Taču debesu planētas iemītniekus, arī Indru, ļoti kaitināja tas, ka Satjabhāma bez viņu atļaujas bija noplūkusi pāridžātas augu, kāda nav uz Zemes. Indra un pārējie padievi negribēja pieļaut, ka Krišna un Satjabhāma ved projām šo augu, taču Krišna, vēlēdamies iepriecināt savu mīļoto sievu Satjabhāmu, bija stingrs un nepielūdzams, un starp Krišnu un padieviem sākās cīņa. Krišna kā parasti uzvarēja un lepni atveda savas sievas paņemto pāridžātas augu uz šo Zemi, Dvāraku. Pēc tam augs tika iestādīts Satjabhāmas pils dārzā. Nu Satjabhāmas dārza māja bija kļuvusi neparasti skaista. Kad pāridžātas augs tika atnests uz Zemi, tas brīnumjauki smaržoja, un, šīs smaržas pievilinātas, no debesīm meklēt medu laidās bites.

Tādi diženi gudrie kā Šukadēva Gosvāmī nav īpaši augstās domās par valdnieka Indras izturēšanos pret Krišnu. Krišna savā bezcēloņu žēlastībā bija devies uz debesu valstību Amarāvatī, lai pasniegtu valdniekam Indram viņa mātes auskarus, kurus bija nolaupījis Bhaumāsura, un Indra ar lielu prieku šos auskarus pieņēma. Bet, kad Krišna no debesu valstības paņēma vienu puķi, Indra Viņam uzbruka ar ieročiem rokās. Tas parāda, cik savtīgs bija Indra. Noliecis galvu pie Krišnas lotospēdām, viņš bija skaitījis lūgšanas, taču, sasniedzis savu mērķi, pilnīgi izmainījās. Tieši tādā veidā darbojas materiālistiski cilvēki. Viņi vienmēr domā par savu labumu. Lai to sasniegtu, materiālisti ir gatavi godināt jebkuru, bet, kad viņu vēlme ir piepildīta, tie visu draudzību aizmirst. Savtīgums piemīt ne tikai bagātākajiem šīs planētas cilvēkiem, bet arī tādām personībām kā Indram un citiem padieviem. Pārlieka bagātība padara cilvēku savtīgu. Tie, kas ir savtīgi, nav gatavi pieņemt Krišnas apziņu, un tādi diženi bhaktas kā Šukadēva Gosvāmī viņus nosoda. Citiem vārdiem sakot, pārāk lieli pasaulīgie īpašumi ir šķērslis Krišnas apziņas pilnveidošanas ceļā.

Uzvarējis Indru, Krišna sarīkoja kāzas ar 16 100 meitenēm, kas bija atvestas no Bhaumāsuras pils. Izvērsis sevi 16 100 veidolos, Viņš apprecējās ar visām princesēm reizē, un katras kāzas notika atsevišķā pilī noteiktā svētīgā brīdī. Tādā veidā Krišna parādīja, ka vienīgi Viņš ir Dieva Augstākā Personība. Krišnam nav nekā neiespējama, jo Viņš ir Dieva Augstākā Personība; Viņš ir visvarens, visuresošs un neiznīcināms, un tāpēc šajā Viņa spēlē nav nekā brīnumaina. Katrā no vairāk nekā 16 000 Krišnas valdnieču pilīm bija dārzi, mēbeles un dažādi priekšmeti, kādiem pasaulē nebija līdzīgu. Šajā Šrīmad Bhāgavatamas stāstā nav nekādu pārspīlējumu. Visas Krišnas valdnieces bija laimes dievietes Lakšmīdžī izvērsumi. Krišna ar viņām dzīvoja dažādās pilīs un izturējās pret tām gluži tāpat, kā parasts vīrietis izturas pret savu sievu.

Mums vienmēr jāatceras, ka Krišna, Dieva Augstākā Personība, atklāj sevi cilvēka lomā. Lai gan Viņš parādīja savu neparasto varenību, reizē apprecot vairāk nekā 16 000 sievu un dzīvojot ar viņām vairāk nekā 16 000 pilīs, Viņš izturējās pret tām gluži kā parasts cilvēks un stingri ievēroja sabiedrībā pieņemtās ģimenes attiecību paražas. Tāpēc saprast, kāds ir Augstākais Brahmans, Dieva Personība, ir ļoti grūti. Pat tādi padievi kā Brahma nespēj līdz galam izprast Dieva Kunga pārpasaulīgās spēles. Krišnas sievas bija ļoti veiksmīgas, jo viņu vīrs bija Dieva Augstākā Personība, kuru nepazina pat tādi padievi kā Brahma.

Krišna kopā ar savām valdniecēm smaidīja, sarunājās, jokoja, apskāvās utt., un viņu laulības mīlestība arvien pieauga. Tādā veidā gan Krišna, gan valdnieces baudīja pārpasaulīgu ģimenes dzīves laimi. Lai gan katrai no valdniecēm bija tūkstošiem kalpoņu, viņas vienmēr centās pašas pakalpot Krišnam. Katra no valdniecēm sagaidīja Krišnu, kad Viņš ienāca pilī, ērti apsēdināja Viņu, piedāvāja Viņam visus godināšanas piederumus, mazgāja Viņa lotospēdas ar Gangas ūdeni, pasniedza Viņam beteļriekstus un masēja Viņam kājas. Tādā veidā valdnieces deva Kungam iespēju atpūsties no dienas noguruma. Viņas rūpīgi apvēdināja Krišnu, piedāvāja Viņam smaržīgas ziedu eļļas un deva ziedu vītnes, sukāja Krišnam matus, guldināja Viņu, palīdzēja Viņam mazgāties, un baroja Viņu ar garšīgiem ēdieniem. Visus šos darbus valdnieces darīja pašas un negaidīja, kad to paveiks kalpones. Citiem vārdiem sakot, Krišna ar savām valdniecēm uz šīs Zemes rādīja piemēru, kādai jābūt ģimenes dzīvei.

Tā beidzas Bhaktivēdāntas skaidrojums grāmatas «Krišna» piecdesmit astotajai nodaļai «Dēmona Bhaumāsuras atbrīvošana».


Tālāk: 59. nodaļa

Saturs Bibliotēka