Krišna, Dieva Augstākā Personība piecdesmit devītā nodaļa

null

Piecdesmit devītā nodaļa

Krišnas un Rukminī sarunas

Reiz Dieva Augstākā Personība Kungs Krišna, kurš dod zināšanas visām dzīvajām būtnēm — sākot ar Brahmu un beidzot ar vissīkāko skudriņu —, sēdēja Rukminī guļamistabā, viņas gultā, bet pati Rukminī stāvēja Viņam blakus, un kalpones apvēdināja Kungu ar čāmarām (īpašiem jaku astu vēdekļiem, kas domāti mušu atgaiņāšanai).

Kungs Krišna izturējās pret Rukminī kā paraugvīrs, un tā ir pilnīga Dieva Personības augstākās pilnības izpausme. Daudzi filozofi sludina uzskatu, saskaņā ar kuru Absolūtā Patiesība, kas ir Dievs, nevar darīt to vai to. Viņi noliedz, ka Dievs jeb Augstākā Absolūtā Patiesība varētu iemiesoties cilvēka veidolā. Taču patiesībā ir citādi. Dievs nevar tikt pakļauts mūsu nepilnīgo jutekļu darbībai. Viņš ir visvarenā un visuresošā Dieva Personība, un ar savu augstāko gribu Viņš var ne tikai radīt, uzturēt un iznīcināt visu kosmisko izpausmi, bet arī atnākt parasta cilvēka izskatā, lai paveiktu visaugstāko misiju. Kā teikts Bhagavad-gītā, Viņš ierodas tad, kad cilvēki vairs kārtīgi nepilda savus pienākumus. Kungam neliek atnākt nekas ārējs, Viņš ierodas ar savu iekšējo spēju, lai sabiedrībā atjaunotu pareizo darbības veidu un lai iznīcinātu tos, kas traucē civilizācijas attīstību. Saskaņā ar šo Dieva Augstākās Personības pārpasaulīgo spēļu principu Kungs savā mūžīgajā Šrī Krišnas veidolā ieradās Jadu dinastijā.

Rukminī pils bija ārkārtīgi skaisti iekārtota. No griestiem karājās baldahīni un pērlēm rotātas mežģīnes, un visu pili apgaismoja mirdzoši dārgakmeņi. Bija daudz puķu dārzu, kuros auga baēla un čāmēli ziedi, kas Indijā tiek uzskatīti par vissmaržīgākajiem. Visu pili rotāja ziedošu puķu pušķi, un, brīnišķīgās smaržas pievilinātas, tiem apkārt dūca bites. Naktīs caur logu režģiem pilī iespīdēja mēness. Dārzos bija daudz ziediem pilnu pāridžātas koku, un maiga vēsma iznēsāja pāridžātas ziedu smaržu pa visu pili. Telpās dega smaržkociņi, un cauri logiem, gaisā celdamies, vērpās sīki dūmu pavedieni. Istabās bija baltiem palagiem klāti pēļi, maigi un gaiši kā piena putas. Kungs Šrī Krišna ērti sēdēja, bet Rukminīdžī ar kalponēm centās Viņu iepriecināt.

Rukminī ļoti vēlējās kalpot savam vīram Dieva Augstākajai Personībai, tāpēc paņēma no kalpones rokām čāmaru un pati sāka apvēdināt Kungu. Čāmaras rokturis bija pagatavots no zelta un izrotāts ar dažādiem dārgakmeņiem. Rukminī gredzeniem un dārgakmeņiem greznotajos pirkstos tas izskatījās vēl skaistāks. Ar dārgakmeņiem bija rotātas arī valdnieces kājas. Viņai ap potītēm bija zvaniņi, kas zem sārī ielocēm maigi skanēja. Rukminī augstās krūtis bija ieziestas ar kunkumu un safrānu; un, lai gan tās nebija atklātas, jaušamais sārtums darīja valdnieci vēl skaistāku. Ap platajiem gurniem Rukminī bija dārgakmeņiem izšūta mežģīņu josta, bet ap kaklu — mirdzošs medaljons. Lai gan valdniecei bija jau pieauguši dēli, viņas daiļais augums bija skaistākais visās trijās pasaulēs, jo Rukminī kalpoja Kungam Krišnam. Rukminī bija daiļa seja, cirtaini mati, skaisti auskari, apburošs smaids un brīnišķīga zelta kaklarota; un tas viss kopā bija kā nektāra lietus. Rukminī noteikti bija pati sākotnējā laimes dieviete, kura vienmēr kalpo Nārājanas lotospēdām.

Diženas autoritātes uzskata Krišnas un Rukminī spēles Dvārakā par Nārājanas un Lakšmī krāšņo spēļu izpausmēm. Rādhas un Krišnas spēles Vrindāvanā ir vienkārša lauku puiša un meitenes attiecības, un tās ļoti atšķiras no izsmalcinātajām attiecībām Dvārakā. Rukminī bija ārkārtīgi spilgts raksturs, un Krišnam viņas izturēšanas ļoti patika.

Krišna atcerējas gadījumu, kad Nārada Muni bija uzdāvinājis Rukminī pāridžātas puķi. Toreiz Satjabhāma bija ļoti apskaudusi savu sāncensi un prasījusi, lai Krišna sagādā tieši tādu pašu puķi arī viņai. Satjabhāma nebija varējusi nomierināties, kamēr Krišna tai nebija apsolījis visu koku. Un Krišna savu solījumu izpildīja — Viņš no debesu valstības patiešām atveda uz Zemi pāridžātas koku. Kad Satjabhāma bija gribēto saņēmusi, arī Rukminī varēja kaut ko prasīt Krišnam no savas puses. Taču Rukminī šo notikumu nemaz nepieminēja, jo viņa bija nopietna un apmierināta ar savu kalpošanu. Tad Krišna vēlējās mazliet pakaitināt Rukminī un domāja, ko varētu darīt, lai daiļavu sadusmotu. Lai gan Krišnam bija vairāk kā 16 100 sievu, Viņš tās visas ļoti mīlēja. Reizēm Krišna izturējās tā, lai sieva mīlestības dusmās sāktu Viņu rāt, un pats ļoti priecājās par to. Rukminī bija dižena dvēsele un vienmēr kalpoja Krišnam, tādēļ Kungs, nevarēdams atrast viņā nekādus trūkumus, mīlestībā smaidīdams, sāka ar Rukminī runāt. Rukminī bija varenā valdnieka Bhīšmakas meita, tāpēc šoreiz Krišna viņu neuzrunāja par Rukminī, bet par princesi: «Dārgā princese! Mani kaut kas ļoti pārsteidz. Ar tevi gribēja apprecēties daudzi karaliskās kārtas pārstāvji. Kaut arī ne visi viņi bija valdnieki, tiem piederēja karaliskas bagātības, viņi bija iznesīgi, mācīti, slaveni, skaisti, apveltīti ar labām īpašībām, augstsirdīgi, vareni un visādā ziņā augstu vērtējami. Šiem prinčiem nebija nekādas vainas, un arī tavs tēvs un brālis neiebilda pret tavām laulībām ar viņiem. Gluži otrādi, tie deva godavārdu, ka tu kļūsi par Šišupālas sievu; vecāki šīs laulības atbalstīja. Šišupāla bija dižens valdnieks, un viņš bija tik ļoti kārs uz tavu skaistumu, ka, apprecējies ar tevi, manuprāt, noteikti būtu uzticīgi kalpojis tev.

Salīdzinājumā ar Šišupālu, kuram ir tik daudz labu īpašību, Es neesmu nekas. Tu droši vien pati to saproti. Es brīnos, ka tu atteicies precēties ar Šišupālu un pieņēmi Mani, lai gan Es esmu daudz sliktās par viņu. Es domāja, ka nebūt neesmu tev piemērots vīrs, jo tu esi tik skaista, prātīga, nopietna un cildena. Vai Es drīkstu tev jautāt, kādēļ izvēlējies tieši Mani? Protams, tagad Es varu tevi uzrunāt par savu skaisto sievu, taču zini, ka patiesībā Es esmu daudz sliktās par visiem prinčiem, kas gribēja ar tevi apprecēties.

Vispirms jau tu droši vien zini, ka Es tik ļoti baidījos no Džarāsandhas, ka neuzdrīkstējos dzīvot uz zemes, tāpēc uzcēlu šo mītni jūrā. Man nevajadzētu atklāt nevienam savus noslēpumus, taču tev jāzina, ka Es neesmu nekāds varonis; Es esmu gļēvulis un baidos no viņiem. Es joprojām neesmu drošībā, jo visi lielie zemes valdnieki ir naidīgi pret Mani. Es pats šo naidu esmu radījis, dažādos veidos cīnoties ar viņiem. Lai gan Es atrodos Dvārakas tronī, tas patiesībā Man nepienākas. Es gan ieguvu valsti, nogalinot savu mātesbrāli Kamsu, taču īstenībā tā pieder Manam vectēvam. Man pašam nemaz nav valsts. Turklāt Man dzīvē nav noteikta mērķa. Ļaudis īsti nespēj Mani saprast. Kāds gan ir Manas dzīves augstākais mērķis? Ļaudis labi zina, ka Es biju ganu zēns Vrindāvanā. Viņi cerēja, ka Es iešu sava audžutēva Nandas Mahārādžas pēdās un būšu uzticīgs Šrīmatī Rādhārānī un visām Viņas draudzenēm Vrindāvanas ciemā. Taču pēkšņi Es viņas atstāju. Es gribēju kļūt par slavenu princi. Tomēr Es nevarēju iegūt ne valsti, ne arī valdīt, kā princim pienākas. Ļaudis nesaprot, ko tad Es galu galā gribu; viņi nezina, vai Es esmu ganu zēns vai princis un vai Mans tēvs ir Nanda Mahārādža vai arī Vasudēva. Tā kā Es netiecos uz noteiktu mērķi, ļaudis var saukt Mani par klaidoni. Es brīnos, ka tu tādu klaidoni izvēlējusies sev par vīru.

Turklāt Es neesmu īpaši labi audzināts — arī sabiedrisko paražu ziņā ne. Cilvēkam jābūt apmierinātam ar vienu sievu, bet tu redzi, ka Es esmu precējies ļoti daudzas reizes un Mani ir vairāk nekā sešpadsmit tūkstoši sievu. Es nevaru būt labs vīrs viņām visām. Es neizturos pret viņām pārāk labi, un Es saprotu, ka tu to ļoti labi apzinies. Ar savu rīcību Es reizēm padaru savas sievas nelaimīgas. Es esmu audzis laukos, tāpēc īpaši nepārzinu pilsētas paražas. Es nezinu, ar kādiem vārdiem un uzvedību var iepriecināt sievu, turklāt Es esmu pārliecinājies, ka visas sievietes, kas Man seko un pieķeras, galu galā atlikušo mūžu pavada asarās. Vrindāvanā Mani mīlēja daudzas gopī, bet tagad Es esmu viņas atstājis, un meitenes atšķirtībā no Manis raud. Akrūra un Udhava Man pastāstīja, ka, kopš Es esmu aizbraucis no Vrindāvanas, visi Mani draugi — ganu zēni, gopī un Rādhārānī, un Mans audžutēvs Nanda Mahārādža — pastāvīgi skumst. Es esmu atstājis Vrindāvanu uz visiem laikiem, un šeit, Dvārakā, Man ir Savas valdnieces, bet Es neizturos labi ne pret vienu no jums. Jūs pavisam viegli varat saprast, ka Mans raksturs nav stingrs. Es neesmu īpaši uzticams vīrs. Tas, kurš Man pieķeras, piedzīvo tikai zaudējumus.

Mana dārgā, skaistā princese! Tu droši vien zini, ka Man nav nekādu materiālo īpašumu. Tūlīt pēc dzimšanas Es tiku aiznests pie Nandas Mahārādžas, un Man nebija nekā. Es uzaugu gluži kā parasts ganu zēns. Lai gan Manam audžutēvam bija daudzi simti un tūkstoši govju, Man nepiederēja neviena no tām. Man tika uzticēts tikai gādāt par viņām, bet Es nebiju īpašnieks. Arī šeit Man nekas nepieder, Man nav nekādu līdzekļu, un par to nav ko bēdāties. Ja Man agrāk nekā nav bijis, tad nav ko skumt arī par to, ka Man tagad nekas nepieder. Tu droši vien esi pamanījusi, ka arī Mani bhaktas nav īpaši bagāti. Arī viņiem nav gandrīz nekādas pasaulīgās mantas. Tie, kas ir ļoti bagāti un apveltīti ar pasaulīgu mantu, nevēlas garīgi kalpot Man jeb apzināties Krišnu. Gluži otrādi, ja cilvēkam apstākļi vai kāds spēks liek visu zaudēt, tad viņš sāk domāt par Mani, ja vien saņem šādu iespēju. Tie, kas ļoti lepojas ar savām bagātībām, pat saņemot iespēju nonākt bhaktu sabiedrībā, to neizmanto un necenšas apzināties Mani. Citiem vārdiem sakot, nabadzīgajiem var būt kāda tieksme pēc Manis, bet bagātajiem tādas nav. Tādēļ Es domāju, ka, izvēlēdamās Mani, tu neesi rīkojusies īpaši saprātīgi. Tevi ir mācījis tēvs un brālis, un tu esi ļoti gudra, taču dzīvesbiedra izvēlē tu esi izdarījusi lielu kļūdu.

Bet tas nekas; labāk vēlu, nekā nekad. Tu drīksti izvēlēties piemērotu vīru, kurš patiešām līdzinās tev bagātībā, dižciltībā, skaistumā un izglītībā — visādā ziņā. Visas pagātnes kļūdas var aizmirst. Izdomā kādu labāku dzīves ceļu. Parasti cilvēks nelaulājas ar kādu, kas pēc stāvokļa ir augstāks vai zemāks. Ak, valdnieka Vidarbhas meita! Tava izšķiršanās pirms kāzām nav bijusi īpaši prātīga. Izvēlēdamās Mani par vīru, tu esi kļūdījusies. Tev kāds pastāstīja, ka Man ir cildens raksturs, lai gan patiesībā Es esmu tikai ubags. Neredzot Mani un neko nezinot par Mani, bet tikai paļaujoties uz dzirdēto, tu esi izvēlējusies Mani par vīru. Tas nebija visai pareizi. Tādēļ Es tev saku — labāk vēlāk, nekā nekad; nu tu vari izvēlēties kādu no diženajiem kšatriju prinčiem, pieņemt viņu par dzīvesbiedru un atstāt Mani.»

Krišna piedāvāja šķiršanos tad, kad Rukminī jau bija daudz pieaugušu dēlu. Šis priekšlikums bija ļoti negaidīts, jo Vēdu kultūrā nemaz nepastāv šķiršanās. Arī Rukminī savā vecumā, kad viņai jau bija daudz precētu dēlu, vairs nevarēja izvēlēties jaunu vīru. Visi šie Krišnas priekšlikumi Rukminī likās neprātīgi, un viņa brīnījās, kā Krišna vispār var kaut ko tādu teikt. Iedomādamās par iespējamo šķiršanos no Krišnas, Rukminī aizvien vairāk un vairāk uztraucās.

Krišna turpināja: «Tev galu galā ir jāsagatavojas arī nākamajai dzīvei. Tāpēc Es tev iesaku atrast kādu, kurš varētu tev palīdzēt gan šajā, gan nākamajā dzīvē, jo Es to nespēju. Mana dārgā, skaistā princese! Tu zini, ka visi prinči, arī Šišupāla, Šālva, Džarāsandha, Dantavakra un pat tavs vecākais brālis Rukmī, ir Mani ienaidnieki; Es viņiem nemaz nepatīku. Viņi Mani ienīst līdz sirds dziļumiem. Šie prinči bija ļoti lepni par saviem pasaulīgajiem īpašumiem un nemaz neievēroja tos, kas pie viņiem nāca. Lai mazliet pārmācītu viņus, Es biju ar mieru tevi nolaupīt, kā tu pati to vēlējies; taču pret tevi Man nav nekādas mīlestības, lai gan tu mīlēji Mani pat pirms kāzām.

Kā Es jau paskaidroju, Man īpaši nerūp ģimenes dzīve un mīlestība. Man pēc dabas nepatīk ģimene, sieva, bērni, mājas un bagātības. Mani bhaktas pret šiem pasaulīgajiem īpašumiem izturas nevērīgi, un Es esmu tāds pats. Patiesībā Man ir tieksme uz sevis apzināšanos; tieši sevis apzināšanās, nevis ģimenes dzīve, sagādā Man prieku.» Pateicis šos vārdus, Kungs Krišna pēkšņi apklusa.

Diženā autoritāte Šukadēva Gosvāmī norāda, ka Krišna gandrīz visu laiku pavadīja kopā ar Rukminī, un Rukminī pat mazliet lepojās, ka viņa ir tik veiksmīga un ka Krišna pat uz mirkli viņu nepamet vienu. Taču Krišnam nepatīk, ka Viņa bhaktas kļūst lepni. Ja kādreiz tas notiek, tad Krišna tūlīt izdomā veidu, kā viņus no šī lepnuma atbrīvot. Arī šajā gadījumā Krišna pateica daudz ko tādu, ko Rukminī bija ļoti grūti klausīties. Valdniece saprata tikai to, ka par spīti tās lepnumam Krišna jebkuru mirkli var viņu atstāt.

Rukminī zināja, ka viņas vīrs nav parasta cilvēciska būtne. Viņš bija Dieva Augstākā Personība, triju pasauļu saimnieks. Kad Krišna runāja, Rukminī sāka baidīties, ka viņai nāksies šķirties no Kunga, jo Krišna nekad agrāk nebija bijis tik bargs. Uztraukumā un bailēs no šķiršanās Rukminī sirds nevaldāmi sitās. Neko Krišnam neatbildēdama, valdniece sāka izmisīgi raudāt, it kā slīktu bēdu okeānā. Ar kāju pirkstiem Rukminī švīkāja grīdu, kurā atspoguļojās viņas sarkani krāsotie nagi. Asaras, ritēdamas no acīm, sajaucās ar melno skropstu tušu un pilēja uz krūtīm, noskalodamas kunkumu un safrānu. Uztraukumā, nevarēdama dabūt ne vārdu pār lūpām, Rukminī nekustīgi stāvēja noliektu galvu. Neaptveramās bailēs un žēlumā valdniece nespēja pat domāt, un viņu pārņēma pilnīgs nespēks. Rokassprādzes noslīdēja, un čāmara, ar kuru Rukminī apvēdināja Krišnu, atsitās pret zemi. Valdniece bija pilnīgi apjukusi un zaudēja samaņu. Viņa nokrita zemē kā vētras nolauzts banāna koks, un tās skaistais matu sakārtojums izjuka.

Kungs Krišna tūlīt saprata, ka Rukminī nav uztvērusi Viņa vārdus kā joku. Viņa tos bija ņēmusi pie sirds, un, dziļi pārdzīvodama to, ka tūlīt nāksies šķirties no Krišnas, viņa bija zaudējusi samaņu. Kungs Šrī Krišna ļoti mīl savus bhaktas, un, redzot, kas noticis ar Rukminī, Viņa sirds tūlīt atmaiga. Viņš kļuva žēlsirdīgs. Krišnas un Rukminī attiecības ir Lakšmī-Nārājanas attiecības, tāpēc Viņš parādījās Rukminī priekšā četrroku Nārājanas izpausmē. Izkāpis no gultas, Viņš piecēla valdnieci, ar savām spirdzinošajām plaukstām sakārtoja viņai matus un noslaucīja Rukminīdžī miklās krūtis. Redzot, cik ļoti Rukminī Viņu mīl, Krišna apmīļoja valdnieci.

Augstākā Personība ļoti labi prot mierināt citus, un tāpēc Viņš ņēma savus vārdus atpakaļ. Krišna ir bhaktu vienīgais patvērums, un tāpēc Viņš lieliski zina, kā iepriecināt savus tīros bhaktas. Kungs redzēja, ka Rukminī nav sapratusi to, ka Viņš runājis pa jokam. Un, lai atbrīvotu mīļoto sievu no apjukuma, Krišna tai sacīja: «Ak, valdnieka Vidarbhas meita, Mana dārgā Rukminī, lūdzu, saproti Mani pareizi. Neesi pret Mani tik nelaipna. Es zinu, ka tu patiesīgi un nopietni mīli Mani, tu esi Mana mūžīgā pavadone. Vārdi, kas tevi tik ļoti uztrauca, nemaz nav patiesi. Es tikai gribēju tevi mazliet pakaitināt un cerēju, ka tu atjokosi pretī. Diemžēl tu esi ņēmusi Manus vārdus nopietni; Es ļoti atvainojos par to. Es cerēju, ka tavas sārtās lūpas dusmās drebēs un ka tu Mani norāsi. Ak, mīlestības pilnība! Es taču nevarēju iedomāties, ka tu zaudēsi samaņu. Es gaidīju, ka tavas acis metīs atriebības zibeņus, un Es varēšu redzēt tavu daiļo seju dusmās.

Mana dārgā, skaistā sieva! Mēs esam ģimenes cilvēki, kas aizņemti ar darbiem, un ilgojamies pēc tā brīža, kad varēsim savā starpā pajokot. Tas ir augstākais, ko var dot ģimenes dzīve. Ģimenes cilvēki augu dienu un nakti smagi strādā, taču viss darba grūtums aizmirstas, kad vīrs satiekas ar sievu un viņi kopā dažādos veidos bauda dzīvi.» Kungs Krišna vēlējās parādīt sevi kā parastu ģimenes cilvēku, kurš priecājas, jokojoties ar sievu. Tāpēc Viņš atkal un atkal lūdza Rukminī neņemt Viņa vārdus par pilnu.

Tā Kungs Krišna ar mīļiem vārdiem nomierināja Rukminī, un viņa saprata, ka iepriekš teiktais nav bijis domāts nopietni un ka Krišna runājis tikai joka pēc. Nu valdniece nomierinājās, vairs nebaidījās, ka Krišna varētu viņu pamest, un ar priecīgu smaidu sāka skatīties Viņam acīs. Rukminī sacīja: «Mans dārgais lotosacainais Kungs! Tev ir pilnīga taisnība. Mēs nesaderam kopā. Es nespēju pacelties tādā līmenī kā Tu, jo Tu esi visu īpašību avots, bezgalīgā Dieva Augstākā Personība. Kā gan es Tev varu būt piemērota sieva? Vai tad mani var salīdzināt ar Tevi, visas diženības kungu, triju īpašību valdnieku un tādu lielu padievu kā Brahmas un Kunga Šivas godināšanas mērķi? Mani ir radījušas trīs materiālās dabas īpašības, kas traucē pilnveidoties garīgajā kalpošanā. Kā gan es varu būt Tev piemērota sieva? Mans dārgais, Tev bija taisnība, ka Tu esi aizbēdzis jūrā aiz bailēm no valdniekiem. Bet kas gan ir šie materiālās pasaules valdnieki? Taču ne jau šie tā saucamie karalisko ģimeņu locekļi. Pār materiālo pasauli valda trīs dabas īpašības, tās ir īstenās vadītājas. Tu atrodies visu būtņu sirdīs, un nav nekādu šaubu par to, ka trīs materiālās dabas īpašības Tevi nekādā ziņā neskar.

Tu teici, ka vienmēr naidojies ar pasaules valdniekiem. Bet kas ir šie valdnieki? Manuprāt, īstie pasaules valdnieki ir jutekļi. Tie ir ārkārtīgi grūti uzveicami un valda pār visiem. Tu, protams, esi šo materiālo jutekļu ienaidnieks. Tu nekad nenonāc jutekļu varā; gluži otrādi, Tu esi jutekļu valdnieks Hrišīkēša. Mans dārgais Kungs, Tu teici, ka Tev nav nekādas karaliskas varas, un arī tas ir pareizi. Tu pats nenodarbojies ar valdīšanu materiālajā pasaulē, un pat Tavi kalpi, kas kaut nedaudz pieķērušies Tavām lotospēdām, arī atsakās no valdīšanas pār materiālo pasauli, jo uzskata materiālo stāvokli par vislielāko tumsību, kas neļauj iet uz garīgo gaismu. Ja valdīšana pār materiālo pasauli nepatīk Taviem kalpiem, tad ko lai saka par Tevi? Mans dārgais Kungs, Tu teici, ka nedarbojies kā parasts cilvēks, kuram dzīvē ir noteikts mērķis. Arī tas ir pilnīgi pareizi. Arī Tavi diženie bhaktas un kalpi, kurus sauc par diženiem gudrajiem un svētajiem, darbojas tā, ka nevienam nav ne jausmas par viņu dzīves mērķi. Sabiedrība viņus uzskata par neprātīgiem un ciniskiem. Viņu dzīves mērķis parastajiem ļaudīm ir noslēpums. Zemākie no cilvēkiem nespēj izprast ne Tevi, ne Tavus kalpus. Materiālās dabas piesārņotam cilvēkam nav nekāda priekšstata pat par Tavām un Tavu bhaktu spēlēm. Ak, bezgalīgais! Ja parastajiem ļaudīm nav izprotama pat Tavu bhaktu darbība un pūles, tad ko gan viņi var spriest par Tavas rīcības iemesliem? Visas enerģijas un varenības Tev kalpo un tajā pat laikā rod patvērumu pie Tevis.

Tu sacīji, ka Tev nekas nepieder, bet tā nav nabadzība. Tā kā, izņemot Tevi, nekas nepastāv, Tev nav vajadzīgi nekādi īpašumi — Tu pats esi viss. Tev atšķirībā no citiem nav jāpērk nekas ārējs. Tu esi absolūts un visu, kas tev nepatīk, Tu vari pārveidot pēc sava prāta. Tev nekas nepieder, bet neviens nav bagātāks par Tevi. Materiālajā pasaulē cilvēks nevar būt bagāts, ja viņam nav īpašuma. Bet, tā kā Tu, Kungs, esi absolūts, Tu vari pārvarēt īpašuma trūkuma un pārpilnības pretstatu. Vēdās teikts, ka Tev nav materiālu roku un kāju, tomēr Tu pieņem visu, ko bhaktas Tev ar mīlestību piedāvā. Tev nav materiālu acu un ausu, tomēr Tu visu redzi un dzirdi. Lai gan Tev nekas nepieder, diženie padievi, kas no citiem pieņem lūgšanas un godināšanu, nāk godināt Tevi, lai izlūgtos Tavu žēlastību. Kā gan Tevi var pieskaitīt pie nabagiem?

Mans dārgais Kungs! Vēl Tu teici, ka bagātākā sabiedrības daļa Tevi negodina. Arī tas ir pareizi, jo cilvēki, kas ļoti lepojas ar saviem materiālajiem īpašumiem, vēlas tos izmantot jutekļu apmierināšanai. Kad nabadzīgs cilvēks tiek pie turības, viņš domā par jutekļu apmierināšanu, jo nezina, kā pareizi izmantot savu grūti nopelnīto naudu. Ārējās enerģijas maldināts, viņš uzskata, ka pareizais naudas izmantošanas veids ir jutekļu apmierināšana, un tādēļ atstāj novārtā pārpasaulīgo kalpošanu. Mans dārgais Kungs! Tu teici, ka tie, kam nekā nav, Tev ir ļoti mīļi. Bhaktas atsakās no visa, lai iegūtu vienīgi Tevi. Es redzu, ka tādi diženi gudrie kā Nārada Muni, kuriem nav nekādu materiālo īpašumu, Tev ir ļoti dārgi, un arī viņiem vienaldzīgs viss, izņemot Tevi, Kungs.

Mans dārgais Kungs! Tu teici, ka laulātie draugi var būt viens otram atbilstoši, ja tie ir līdzīgi pēc sava sabiedriskā stāvokļa, skaistuma, bagātības, spēka, ietekmes un atsacīšanās spējas. Taču to var sasniegt tikai ar Tavu žēlastību. Tu esi augstākā pilnība un visu varenību avots. Lai arī kas cilvēkam piederētu, tas ir nācis no Tevis. Kā teikts Vēdānta-sūtrā: džanmādj asja jatah — Tu esi augstākais avots, no kura viss izplūst, Tu esi visa prieka krātuve. Tāpēc cilvēki, kuriem ir zināšanas, vēlas sasniegt vienīgi Tevi un neko citu. Lai iegūtu Tavu žēlastību, viņi atsakās no visa, pat no pārpasaulīgās Brahmana apzināšanās. Tu esi augstākais un galējais dzīves mērķis. Tevī dzīvās būtnes var sasniegt visu savu tieksmju piepildījumu. Tie, kuru mērķi patiešām ir pareizs, vēlas vienīgi Tevi un, lai sasniegtu panākumus, atstāj visu. Tādēļ viņi ir pelnījuši būt kopā ar Tevi. Sabiedrībā, kur cilvēki viens otram kalpo un darbojas Krišnas apziņā, viņi nav pakļauti materiālās sabiedrības ciešanām un priekiem, kas rodas no dzimumu pieķeršanās. Tādēļ visiem, gan vīriešiem, gan sievietēm, jācenšas atrasties Tavā sabiedrībā, un jākalpo Tev. Tu esi Dieva Augstākā Personība; neviens nevar Tevi pārspēt, un neviens nevar pacelties Tavā līmenī. Sabiedrība ir pilnīga tad, ja Tu esi tās mērķis un visi kalpo Tev kā Visaugstākajam. Šādā pilnīgā sabiedrībā ikviens var būt mūžam laimīgs un prieka pilns.

Mans dārgais Kungs! Tu teici, ka Tevi slavina tikai ubagi, un arī tas ir pareizi. Bet kas ir šie ubagi? Viņi ir visaugstākie bhaktas, atbrīvotas personības un tie, kas pieņēmuši atsacīšanās dzīves kārtu. Tie ir bhaktas un diženas dvēseles, kuru vienīgais uzdevums ir godināt Tevi. Tādas diženas dvēseles piedod pat vislielākajiem zaimotājiem. Šie tā saucamie ubagi dzīvē garīgi pilnveidojas, panesot visus materiālās pasaules uzliktos pārbaudījumus. Mans dārgais vīrs! Man nešķiet, ka es būtu apprecējusies ar Tevi pieredzes trūkumu dēļ. Patiesībā es sekoju šīm diženajām dvēselēm. Es gāju pa diženo ubagu ceļu un nolēmu veltīt savu mūžu Tavām lotospēdām.

Tu teici, ka Tev nav nekā, un tas ir pareizi, jo Tu atdod sevi visu šīm diženajām dvēselēm un bhaktām. Labi apzinoties to, es atraidīju tādas diženas personības kā Kungu Brahmu un valdnieku Indru. Mans Kungs! Diženais laiks darbojas tikai un vienīgi Tavā vadībā. Laiks ir tik liels un varens, ka dažos mirkļos tas var izraisīt iznīcināšanu jebkurā pasaules daļā. Ņemot to visu vērā, es domāju, ka Džarāsandha, Šišupāla un citi līdzīgi prinči, kas vēlējās apprecēties ar mani, nav labāki par parastiem kukaiņiem.

Mans dārgais visvarenais Vasudēvas dēls, Tu teici, ka bailēs no varenajiem prinčiem Tu patvēries okeānā, un tas ir pareizi, taču mana pieredze liecina par kaut ko citu. Es redzēju, kā Tu ar varu mani nolaupīji visu šo prinču klātbūtnē. Toreiz, laulību ceremonijas laikā, Tu, vienkārši paraujot sava loka stiegru, aizdzini citus projām un visžēlīgi devi man patvērumu pie savām lotospēdām. Es ļoti skaidri atceros, ka Tu nolaupīji mani gluži kā lauva, kas ar varu paņem savu medījuma daļu, vienā acu mirklī aizdzenot projām mazākos zvērus.

Mans dārgais lotosacainais Kungs! Es nesaprotu, kāpēc Tu apgalvoji, ka sievietes un citi, kas rod patvērumu pie Tavām lotospēdām, līdz mūža galam pārdzīvo zaudējumu? Pasaules vēsturē ir bijuši tādi prinči kā Anga, Prithu, Bharata, Jajāti un Gaja, diženi pasaules imperatori, kuriem pēc stāvokļa nebija līdzīgu. Bet, lai saņemtu Tavu lotospēdu svētību, viņi atsacījās no sava augstā stāvokļa un devās uz mežu, lai nodarbotos ar askēzēm. Vai tas, ka viņi to darīja brīvprātīgi, pieņemot Tavas lotospēdas par pašu galveno un vienīgo, norāda uz skumjām un zaudējumiem?

Mans dārgais Kungs! Tu teici, ka es vēl varu šķirties no Tevis un izvēlēties starp prinčiem kādu citu vīru. Taču, Kungs, es lieliski zinu, ka Tu esi visu labo īpašību avots. Tādi diženi svētie kā Nārada Muni pastāvīgi slavina Tavas pārpasaulīgās īpašības. Ja kāds tikai rod patvēruma pie tāda svētā, viņš tūlīt atbrīvojas no visiem materiālajiem sārņiem. Un kad šāds cilvēks nonāk tiešā saskarsmē ar kalpošanu Tev, laimes dieviete ir ar mieru dot viņam visas savas svētības. Tad kā gan sieviete, kura kaut reizi dzirdējusi par Tavu godību no autoritatīviem avotiem un tā vai citādi izbaudījusi Tavu lotospēdu nektārsaldo smaržu, var būt tik nesaprātīga un precēties ar kādu no šīs materiālās pasaules, kurš vienmēr baidās no nāves, vecuma, slimībām un pārdzimšanas? Tāpēc es neesmu pieņēmusi Tavas lotospēdas neapdomīgi. Es esmu visu kārtīgi apsvērusi. Mans dārgais Kungs! Tu esi visu triju pasauļu saimnieks. Tu vari piepildīt visas savu bhaktu vēlmes gan šajā, gan nākamajā pasaulē, jo Tu esi Augstākā Dvēsele ikvienā. Tāpēc Tu biji vienīgais, ko es varēju izvēlēties par vīru. Tu vari iemest mani jebkurā no dzīvo būtņu veidiem saskaņā ar manas auglīgās darbības sekām. Man viss vienalga. Es tikai vēlos būt tuvu pie Tavām lotospēdām, jo Tu vari atpestīt savus bhaktas no maldu pilnās materiālās esamības un vienmēr esi gatavs atdot sevi bhaktām.

Mans dārgais Kungs! Tu man ieteici izvēlēties vīru starp tādiem prinčiem kā Šišupāla, Džarāsandha un Dantavakra, bet kas gan viņi ir šajā pasaulē? Viņi aizvien smagi strādā, lai uzturētu ģimeni, gluži kā buļļi, kas dienu un nakti griež eļļas spiedi. Viņi ir kā ēzeļi, jūga lopi. Viņi ir tikpat maz cienījami kā suņi un tikpat nožēlojami kā kaķi. Viņi ir pārdevušies kā vergi savām sievām. Neveiksmīga sieviete, kas nekad nav dzirdējusi par Tavu godību, var pieņemt kādu no šiem cilvēkiem par savu vīru, bet tā, kura kaut ko uzzinājusi par Tevi — ka Tevi slavina ne tikai šajā pasaulē, bet arī tādu diženu padievu kā Kunga Brahmas un Kunga Šivas galmos —, par savu vīru varēs pieņemt vienīgi Tevi. Vīrietis šai materiālajā pasaulē nav nekas vairāk kā nedzīvs ķermenis. Pavirši raugoties, ķermenis klāj dzīvo būtni, un tas ir tikai ādas maiss, ko rotā bārda, ūsas, spalvas, nagi un mati. Šis izrotātais maiss ir pilns ar muskuļiem, kauliem, asiņu krātuvēm, tur vienmēr ir izkārnījumi, urīns, gļotas, žults un netīrs gaiss, un to vienmēr bauda dažādi sīki radījumi un mikrobi. Muļķa sieviete pieņem šādu nedzīvu ķermenis par savu vīru un savā neziņā mīl viņu kā dārgu dzīves biedru. Tas notiek tikai tādēļ, ka šīs sievietes nekad nav sajutušas Tavu lotospēdu mūžam svētlaimīgo smaržu.

Mans dārgais lotosacainais vīrs! Tu esi apmierināts sevī. Tev ir vienalga, vai es esmu skaista un tikumīga vai ne; Tevi tas neuztrauc. Tava nepieķeršanās man nebūt nav pārsteidzoša, tā ir gluži dabiska. Tu nevari būt pieķēries nevienai sievietei, lai cik dižciltīga un skaista viņa arī būtu. Neatkarīgi no tā, vai Tu esi pieķēries Man vai ne, es vēlos, lai mana bhakti un uzmanība vienmēr būtu vērsta uz Tavām lotospēdām. Materiālā kaislību īpašība arī ir Tevis radīta, tādēļ, ja Tu kaislīgi paraugies uz mani, es to uzskatu par vislielāko svētību dzīvē un vēlos tikai šādus svētīgus mirkļus.»

Kad Krišna noklausījās Rukminī teikto un viņas izskaidrojumus katram vārdam, ko Viņš bija sacījis, lai radītu mīlestības pilnas dusmas pret sevi, Viņš atkal uzrunāja Rukminī: «Mana dārgā, šķīstā sieva, mana dārgā princese, Es gaidīju no tevis šādus izskaidrojumus un tikai tādēļ jokojos ar tevi, lai redzētu, vai tevi iespējams piekrāpt. Nu Es esmu sasniedzis savu mērķi. Tavi brīnišķīgie izskaidrojumi katram Manam vārdam ir pilnīgi pareizi, un Es tiem piekrītu. Ak, daiļā Rukminī, tu esi mana visdārgākā sieva! Es ļoti priecājos, redzot, cik stipri tu Mani mīli. Es tev apsolu, ka, lai ko tu arī vēlētos un gribētu no Manis, Es vienmēr būšu gatavs tev sagādāt. Un ir arī taisnība, ka Mani bhaktas, Mani dārgie draugi un kalpi vienmēr ir brīvi no materiālajiem sārņiem, lai gan viņi nevēlas lūgt Man tādu brīvību. Bhaktas no Manis nevēlas neko, Viņi tikai grib kalpot Man, viņi ir pilnīgi atkarīgi no Manis. Un, ja viņi kādreiz Man kaut ko lūdz, tas nav nekas materiāls. Bhaktu tieksmes un vēlmes nevis piesaista materiālajai pasaulei, bet rada atbrīvi no tās.

Mana dārgā, šķīstā un dievbijīgā sieva, Es pārbaudīju tavu uzticību un mīlestību pret Mani, un tu lieliski izturēji šo pārbaudījumu. Es tīšām tevi uztraucu un teicu daudz vārdu, kas neatbilst tavam raksturam, un esmu ļoti pārsteigts, ka tava bhakti pret Mani nav svārstījusies ne par mata tiesu. Mana dārgā sieva, Es tev dodu visas svētības līdz pat iespējai atbrīvoties no materiālās pasaules, un vienīgi Es varu pārtraukt materiālās esamības ritumu un saukt dzīvo būtni mājās, atpakaļ pie Dieva. Tas, kura bhakti pret Mani nav tīra, godina Mani kaut kāda materiāla labuma dēļ, lai tikai varētu atrasties materiālās laimes pasaulē, kur augstākais prieks ir dzimumdzīve. Tas, kurš nodarbojas ar smagām askēzēm, lai sasniegtu šo materiālo laimi, noteikti atrodas Manas ārējās enerģijas maldinājuma varā. Tie, kas garīgo kalpo Man, lai iegūtu kaut ko materiālu un apmierinātu jutekļus, noteikti ir nejēgas, jo materiālā laime, kas balstās uz dzimumdzīvi, ir iegūstama pat visnožēlojamākajos dzīvības veidos, kā cūku un suņu veidolos. Pie Manis nevajag meklēt šādu laimi, kas ir pieejama pat ellē. Tāpēc tiem, kas tiecas tikai pēc materiālas laimes un ne pēc Manis, labāk ir palikt šādos ellei līdzīgos apstākļos.»

Materiālais piesārņojums ir tik spēcīgs, ka ļaudis augu dienu un nakti smagi strādā, lai iegūtu materiālo laimi. Ārišķīgā reliģija, askēzes, cilvēku mīlestība, labdarība, politika un zinātne — viss ir vērsts uz kaut kādu materiālo labumu iegūšanu. Lai ātri gūtu materiālos panākumus, materiālistiskie ļaudis parasti godina dažādus padievus un, materiālu tieksmju apmāti, reizēm uzsāk garīgo kalpošanu Dievam Kungam. Taču reizēm gadās arī tā, ka cilvēks patiesi kalpo Kungam, bet saglabā arī materiālās tieksmes. Tad Kungs visžēlīgi atbrīvo viņu no visa, kas sniedz materiālu laimi. Tad bhakta, neatrazdams patvērumu materiālajā laimē, pilnīgi velta sevi tīrai garīgajai kalpošanai.

Kungs Krišna turpināja: «Ak, labākā no valdniecēm! Es skaidri zinu, ka tev nav materiālu tieksmju; tavs vienīgais mērķis ir kalpot Man, un tu jau ilgu laiku esi kalpojusi Man ar tīru sirdi. Tīra garīgā kalpošana, kas ir paraugs citiem, var ne tikai atbrīvot bhaktu no šīs materiālās pasaules, bet arī aizvest viņu uz garīgo valstību, dodot iespēju mūžīgi kalpot Man. Tie, kas pārlieku pieķērušies materiālajai laimei, nespēj tā kalpot. Sievietes, kuru sirdis ir piesārņotas un materiālo vēlmju pilnas, pastāvīgi domā par dažādiem jutekļu apmierināšanas veidiem, tajā pat laikā tēlojot diženas bhaktas.

Mana dārgā, cienījamā sieva! Lai gan Man ir tūkstošiem sievu, Es domāju, ka neviena no viņām nespēj Mani mīlēt vairāk kā tu. Tu esi īpaša, un to pierāda tas, ka tu līdz pat kāzu dienai, Mani neredzējusi, bet tikai dzirdējusi par Mani no kāda cita, biji tik stingra savā ticībā, ka pat daudzu labām īpašībām apveltītu, bagātu un skaistu karaliskās kārtas vīriešu klātbūtnē atteicies izvēlēties kādu no viņiem, bet gribēji tikai Mani. Tu atraidīji visus sabraukušos prinčus un ļoti pieklājīgā veidā atsūtīji Man slepenu vēstuli, aicinot tevi nolaupīt. Kad Es to darīju, tavs vecākais brālis Rukmī ar varu stājās Man pretī. Es viņu bez žēlastības uzveicu un padarīju smieklīgu. Kad Anirudha precējās un mēs visi spēlējām šahu, tavs brālis Rukmī sastrīdējās ar Manu vecāko brāli Balarāmu un beigu beigās tika nogalināts. Es biju pārsteigts, ka tu šajā reizē nebildi ne vārda. Tu ļoti baidījies šķirties no Manis, tāpēc klusēdama visu pacieti. Ak, dārgā! Ar savu klusēšanu tu nopirki Mani uz visiem laikiem; Es uz mūžiem esmu nonācis tavā varā. Tu atsūtīji pie Manis vēstnesi, lai Es tevi nolaupītu, un, kad Es ar savu ierašanos mazliet kavējos, tev likās, ka visa pasaule kļuvusi tukša. Uzskatīdama, ka tavam daiļajam augumam nedrīkst pieskarties neviens cits, un domādama, ka Es neatbraukšu, tu nolēmi izdarīt pašnāvību un tūlīt padarīt sev galu. Mana dārga Rukminī! Tavu diženo un cildeno mīlestību Es vienmēr glabāšu savā dvēselē. Zini, ka Es nespēju atalgot tevi par tīro bhakti.»

Dieva Augstākajai Personībai Krišnam noteikti nav nekādas vajadzības kļūt par kāda vīru, dēlu vai tēvu, jo viss pieder Viņam un visi darbojas saskaņā ar Viņa gribu. Lai gūtu apmierinājumu, Viņam nav vajadzīga palīdzība. Krišna ir ātmārāma, sevī apmierināts. Viņš var gūt visu prieku sevī bez ārējas palīdzības. Bet, kad Kungs atnāk, lai darbotos cilvēka lomā, Viņš visā pilnībā spēlē vīru, dēlu, draugu vai ienaidnieku. Tādējādi, darbojoties valdnieču, it īpaši Rukminīdžī, vīra lomā, Viņš visā pilnībā baudīja laulības mīlestību.

Saskaņā ar vēdisko kultūru, daudzsievība ir atļauta, taču ne pret vienu no sievām nedrīkst izturēties slikti. Citiem vārdiem sakot, vīrietis drīkst precēt daudzas sievas tikai tad, ja viņš tām visām var būt labs vīrs un izturēties pret viņām vienlīdzīgi; pretējā gadījumā tas nav atļauts. Kungs Krišna ir skolotājs visai pasaulei, un tāpēc, lai gan Viņam nebija vajadzīga sieva, Viņš izvērsās tikpat daudzos veidolos, cik bija sievu, un dzīvoja ar tām kā vislabākais ģimenes cilvēks, ievērojot vadošos principus, likumus un saistības saskaņā ar Vēdu norādījumiem, sabiedrības likumiem un paražām. Kungs gādāja, lai visām 16 108 sievām būtu savas pilis ar dažādu iekārtojumu un gaisotni. Tādējādi Kungs, kurš ir viens vienīgs, izpaudās kā 16 108 labi vīri.

Tā beidzas Bhaktivēdāntas skaidrojums grāmatas «Krišna» piecdesmit devītajai nodaļai «Krišnas un Rukminī sarunas».


Tālāk: 60. nodaļa

Saturs Bibliotēka