Krišna, Dieva Augstākā Personība ievads

null

Ievads

krišna! krišna! krišna! krišna! krišna! krišna! krišna! hē
krišna! krišna! krišna! krišna! krišna! krišna! krišna! hē
krišna! krišna! krišna! krišna! krišna! krišna! rakša mām
krišna! krišna! krišna! krišna! krišna! krišna! pāhi mām
rāma! rāghava! rāma! rāghava! rāma! rāghava! rakša mām
krišna kēšava! krišna kēšava! krišna kēšava! pāhi mām

Čaitanja-čaritāmrita (Madhja 7.96.)
Sākot rakstīt grāmatu «Krišna», es vispirms pazemīgi noliecos sava garīgā skolotāja Om Višnupādas 108 Šrī Šrīmad Bhaktisidhāntas Sarasvatī Gosvāmī Mahārādžas Prabhupādas priekšā. Es pazemīgi godinu žēlastības okeānu Kungu Šrī Krišnu Čaitanju Māhāprabhu. Viņš ir Dieva Augstākā Personība, pats Krišna, kas atnācis bhaktas izskatā, lai mācītu augstākos garīgās kalpošanas principus. Kungs Čaitanja savu sludināšanu uzsāka Gaudadēšas valstī (Rietumbengālijā). Un, tā kā es piederu Madhva-Gaudīja-sampradājai, man pazemīgi jāgodina mūsu mācekļu pēctecība. Madhva-Gaudīja-sampradāju vēl sauc par Brahma-sampradāju, jo mācekļu pēctecības aizsācējs ir Brahma. Brahma mācīja gudro Nāradu, Nārada mācīja Vjāsadēvu, un Vjāsadēva mācīja Madhvu Muni jeb Madhvāčārju. Madhva-Gaudīja-sampradājas dibinātājs Mādhavēndra Purī piederēja Madhvāčārjas mācekļu pēctecībai; viņam bija daudz slavenu mācekļu — gan sanjāsī (cilvēki atsacīšanās dzīves kārtā), gan ģimenes cilvēki — un tādi mācekļi kā Nitjānanda Prabhu, Advaita Prabhu un Īšvara Purī. Īšvara Purī bija Kunga Čaitanjas Mahāprabhu garīgais skolotājs. Tāpēc pazemīgi nolieksimies Īšvaras Purī, Nitjānandas Prabhu, Šrī Advaitas Āčārjas Prabhu, Šrīvāsas Pandita un Šrī Gadādharas Pandita priekšā. Pazemīgi godināsim Svarūpa-Dāmodaru, kurš bija Kunga Čaitanjas Mahāprabhu personīgais rakstvedis, kā arī Šrī Vāsudēvu Datu, pastāvīgo Kunga Čaitanjas pavadoni Šrī Govindu, pastāvīgo Kunga Čaitanjas draugu Mukundu un Murāri Guptu. Pazemīgi nolieksimies sešu Vrindāvanas Gosvāmī — Šrī Rūpas Gosvāmī, Šrī Sanātanas Gosvāmī, Šrī Raghunāthas Bhatas Gosvāmī, Šrī Gopālas Bhatas Gosvāmī, Šrī Džīvas Gosvāmī un Šrī Raghunāthas dāsas Gosvāmī — priekšā.

Krišna pats Bhagavad-gītā norāda, ka Viņš ir Dieva Augstākā Personība. Kad ļaudis pagrimst un neievēro reliģiskās dzīves vadošos principus un kad pārsvaru gūst bezdievīga darbība, Krišna atnāk uz Zemi. Citiem vārdiem sakot, kad ieradās Kungs Šrī Krišna, bija nepieciešams samazināt grēcīgās darbības slogu, kas nospieda šo planētu un Visumu. Par materiālās pasaules lietām atbild Krišnas pilnīgā daļa Kungs Mahā-Višnu.

Kungam atnākot, Viņa avatārs izplūst no Višnu. Mahā-Višnu ir materiālās pasaules pirmcēlonis. No Viņa izvēršas Garbhodakašājī Višnu un pēc tam — Kšīrodakašājī Višnu. Parasti visi avatāri, kas atnāk uz materiālo pasauli, ir Kšīrodakašājī Višnu pilnie izvērsumi. Tādējādi grēcīgās darbības sloga mazināšana nav paša Krišnas, Dieva Augstākās Personības, uzdevums. Bet, kad atnāk Krišna, Viņam pievienojas arī visi Višnu izvērsumi. Dieva Augstākās Personības Krišnas ķermenī savienojas un atnāk visi Krišnas dažādie izvērsumi, t.i., Nārājana, četru daļu izvērsums — Vāsudēva, Sankaršana, Pradjumna un Anirudha —, kā arī daļējais pilnīgais izvērsums Matsja jeb zivs avatārs, citi juga-avatāri (laikmetu avatāri) un manvantara-avatāri jeb Manu avatāri. Krišna ir pilnīgais veselums, un visi pilnīgie izvērsumi un avatāri vienmēr ir kopā ar Viņu.

Līdz ar Krišnu ieradās arī Kungs Višnu. Patiesībā Krišna atnāk, lai atklātu savas Vrindāvanas spēles, iesaistot tajās dvēseles, kuras atrodas materiālās pasaules ietekmē, un aicinot šīs veiksmīgās dvēseles mājās, pie Dieva. Dēmonu nogalināšanu, kas notiek līdztekus Krišnas darbībai Vrindāvanā, veic tikai Krišnas Višnu daļa.

Bhagavad-gītas astotās nodaļas divdesmitajā pantā teikts, ka pastāv vēl cita — mūžīgā daba, garīgās debesis, kas stāv pāri izpaustajai un neizpaustajai matērijai. Izpausto pasauli mēs redzam kā daudzas zvaigznes un planētu sistēmas, kā Sauli un Mēnesi, bet ārpus tās atrodas neizpaustā daba, kurai ar šo ķermeni neviens nevar tuvoties. Un ārpus neizpaustās matērijas ir garīgā valstība. Tā Bhagavad-gītā ir nosaukta par augstāko un mūžīgo. Tā nekad netiek iznīcināta. Materiālā daba ir pakļauta atkārtotai radīšanai un iznīcināšanai, bet garīgā daba mūžam paliek tāda, kāda tā ir.

Dieva Personības Krišnas augstākā mājvieta vēl aprakstīta Brahma-samhitā, kur tā nosaukta par čintāmanī mājvietu. Šajā Kunga Krišnas mājvietā, ko sauc par Goloka Vrindāvanu, ir neskaitāmi daudzas pilis, kas celtas no filozofu akmens. Tur ir koki, ko sauc par vēlmju kokiem, un govis, ko sauc par surabhi. Kungam tur kalpo simtiem un tūkstošiem laimes dieviešu. Krišnu sauc par Govindu, Sākotnējo Kungu, un Viņš ir visu cēloņu cēlonis. Kungs spēlē flautu, Viņa acis ir kā lotosa ziedlapiņas, un Viņa ķermenis ir brīnišķīga mākoņa krāsā. Kunga galvu rotā pāva spalva. Viņš ir daudz pievilcīgāks par tūkstošiem mīlas dievu. Gītā Kungs Krišna tikai mazliet stāsta par savu mājvietu, kas ir augstākā garīgo debesu planēta. Bet Šrīmad Bhāgavatamā Krišna tiešām atklājas kopā ar visu, kas ar Viņu saistīts, un parāda savu darbību Vrindāvanā, tad Mathurā un tad Dvārakā. Grāmatā šī darbība pakāpeniski tiks atklāta.

Ģimeni, kurā ieradās Krišna, sauc par Jadu dinastiju. Jadu dinastija pieder Somas jeb Mēness dieva pēcteču dzimtai. Pastāv divas dažādas karaliskās kšatriju dzimtas, no kurām viena aizsākas ar Mēness valdnieku, bet otra — ar Saules valdnieku. Atnākot uz šo pasauli, Dieva Augstākā Personība parasti ierodas kšatriju ģimenē, jo Viņam jāatjauno reliģijas principi un taisnīgums dzīvē. Vēdu iekārtā kšatriju ģimene ir cilvēces sargātāja. Kad Dieva Augstākā Personība atnāca kā Kungs Rāmačandra, Viņš ieradās Saules dieva pēcteču ģimenē, ko sauc par Raghu-vamšu; un, atnākot Kunga Krišnas izskatā, Viņš ieradās Jadu-vamšā. Šrīmad Bhāgavatamas devītā dziedājuma divdesmit ceturtajā nodaļā dots garš Jadu-vamšas valdnieku saraksts. Visi dzimtas locekļi bija diženi un vareni valdnieki. Krišnas tēvs bija Vasudēva, Šūrasēnas dēls, kurš bija cēlies no Jadu dinastijas. Dieva Augstākā Personība patiesībā nepieder nevienai materiālās pasaules dinastijai, taču ģimene, kurā Dieva Augstākā Personība ierodas, ar Viņa žēlastību kļūst slavena. To var paskaidrot ar piemēru: sandalkoks aug Malajas valstīs. Tā, protams, nav galvenā sandalkoka iezīme, bet, tā kā šis koks aug galvenokārt Malajas valstīs, to sauc par Malajas sandalkoku. Līdzīgi Dieva Augstākā Personība Krišna pieder visiem, bet, tāpat kā saule lec austrumos, lai gan tā tikpat labi varētu parādīties no jebkuras citas puses, Dievs Kungs pēc savas gribas atnāk noteiktā ģimenē, padarot to slavenu.

Kad ierodas Krišna, atnāk arī visi Viņa pilnīgie izvērsumi. Krišna ieradās kopā ar Balarāmu (Baladēvu), kurš pazīstams kā Krišnas vecākais brālis. No Balarāmas rodas četru daļu izvērsums Sankaršana. Vēl Balarāma ir Krišnas pilnīgais izvērsums. Šajā grāmatā mēs centīsimies pastāstīt, kā Krišna ieradās Jadu dinastijā un kā Viņš atklāja savas pārpasaulīgās iezīmes. Tās ļoti spilgti aprakstītas Šrīmad Bhāgavatamā, it īpaši desmitajā dziedājumā, un Šrīmad Bhāgavatama ir ņemta par pamatu šai grāmatai.

Dieva Kunga spēles parasti klausās un bauda atbrīvotas dvēseles. Saistītajām dvēselēm patīk daiļliteratūras stāsti par kādu parastu ļaužu materiālo darbību. Dieva Kunga pārpasaulīgās darbības apraksti atrodami Šrīmad Bhāgavatamā un citās Purānās. Tomēr saistītajām dvēselēm labāk patīk parasti vēstījumi. Tās ne īpaši vēlas lasīt stāstus par Kunga Krišnas spēlēm. Tomēr Kunga Krišnas spēļu apraksti ir tik saistoši, ka tos var baudīt visdažādākie ļaudis. Šajā pasaulē ir trīs veidu cilvēki: vieni ir atbrīvotas dvēseles, otri ir tie, kas cenšas sasniegt atbrīvi, un trešie ir materiālisti. Kunga Krišnas spēļu aprakstus ir vērts lasīt neatkarīgi no tā, vai cilvēks ir atbrīvots vai cenšas iegūt atbrīvi, vai arī viņš ir rupji materiālistisks.

Materiālistiska darbība atbrīvotas dvēseles nesaista. Impersonālistu teorija par to, ka pēc atbrīves cilvēks kļūst bezdarbīgs un nevēlas neko dzirdēt, vēl nepierāda, ka atbrīvots cilvēks patiešām būtu bezdarbīgs. Dzīvā dvēsele nevar nedarboties, tā ir darbīga, gan būdama sasaistīta, gan atbrīvota. Piemēram, cilvēks, kas ir slims, arī darbojas. Taču jebkura darbība viņam sagādā sāpes. Kad šis cilvēks ir atbrīvojies no slimības, viņš joprojām darbojas, bet tad darbība sagādā prieku. Līdzīgi, impersonālisti var atbrīvoties no darbības slimības stāvoklī jeb saistītas darbības, bet viņi neko nezina par darbību veselības stāvoklī. Tie, kas patiešām ir atbrīvoti un ar pilnīgām zināšanām sāk klausīties par Krišnas darbību, darbojas pilnībā garīgi.

Patiesi atbrīvotām dvēselēm ir būtiski klausīties par Krišnas spēlēm. Atbrīves stāvoklī sarunas par Krišnu ir visaugstākās, un tās sagādā vislielāko baudu. Tādu stāstījumu kā Bhagavad-gītas un Šrīmad Bhāgavatamas klausīšanās palīdz arī tiem, kas cenšas iegūt atbrīvi, jo tādējādi viņu ceļš kļūst tīrs un skaidrs. Lasot Bhagavad-gītu, cilvēks sagatavojas Šrīmad Bhāgavatamas apguvei. Gīta dod pilnīgu izpratni par Kunga Krišnas stāvokli, un, kad cilvēks atrodas pie Krišnas lotospēdām, viņš saprot stāstījumus par Krišnu, kas aprakstīti Šrīmad Bhāgavatamā. Tāpēc Kungs Čaitanja teica, lai Viņa sekotāji sludina krišna-kathu.

Krišna-katha ir stāsti par Krišnu. Ir divu veidu krišna-kathas: tas, ko ir teicis Krišna, un tas, kas ir teikts par Krišnu. Bhagavad-gītas stāstījums ir filozofija jeb zinātne par Dievu, ko teicis pats Krišna. Šrīmad Bhāgavatama ir stāstījums par Krišnas darbību un pārpasaulīgajām spēlēm. Gan Bhagavad-gīta, gan Šrīmad Bhāgavatama ir krišna-katha. Krišna-katha pēc Kunga Čaitanjas gribas ir jāizplata pa visu pasauli, jo saistītās dvēseles, kas cieš materiālajā esamībā, ar krišna-kathas palīdzību var nostāties uz atbrīves ceļa. Šī grāmata uzrakstīta galvenokārt tāpēc, lai mudinātu ļaudis saprast Krišnu jeb krišna-kathu, jo tādā veidā viņi var atbrīvoties no materiālajām važām.

Krišna-katha ļoti patiks arī vismateriālistiskākajiem cilvēkiem, jo Krišnas spēles ar gopī (ganu meitenēm) ir gluži kā jaunu puišu un meiteņu mīlestība materiālajā pasaulē. Patiesībā dzimumu jūtas, kas pastāv starp cilvēkiem, nav nedabīgas, jo tādas pašas jūtas ir arī sākotnējā Dieva Personībā. Prieka spēju sauc par Šrīmatī Rādhārānī. Mīlestības pievilcība, kas balstās uz dzimumu jūtām, ir Dieva Augstākās Personības sākotnējā iezīme, un mums, saistītajām dvēselēm, kas esam neatņemamas Visaugstākā daļiņas, arī ir šādas jūtas. Taču mēs tās baudām izkropļotā veidā un mazā apjomā. Tāpēc cilvēki, kas materiālajā pasaulē tiecas pēc dzimumdzīves, dzirdot par Krišnas spēlēm ar gopī, bauda pārpasaulīgu prieku, lai gan tas varbūt liekas materiālistisks. Labums ir tāds, ka viņi pakāpeniski paceļas garīgajā līmenī. Bhāgavatamā teikts, ka cilvēks, kurš pazemīgi, no autoritātēm klausās stāstus par Kunga Krišnas rotaļām ar gopī, paceļas pārpasaulīgās, mīlestības pilnās kalpošanas līmenī, un materiālās iekāres slimība viņa sirdī tiek pilnīgi iznīcināta. Citiem vārdiem sakot, tas ir līdzeklis pret materiālo dzimumdzīvi.

Krišna patiks atbrīvotajām dvēselēm un tiem, kas cenšas sasniegt atbrīvi, kā arī saistītajiem, rupji materiālistiskajiem cilvēkiem. Kā teica Mahārādža Parīkšits, kurš klausījās stāstus par Krišnu no Šukadēvas Gosvāmī, krišna-katha ir vienlīdz laba visiem cilvēkiem, lai kādā stāvoklī viņi arī atrastos. To var novērtēt ikviens vislielākajā mērā. Taču Mahārādža Parīkšits arī brīdināja, ka tos, kuri nodarbojas tikai ar dzīvnieku nonāvēšanu un sevis nogalināšanu, krišna-katha var īpaši nepiesaistīt. Citiem vārdiem sakot, parastus ļaudis, kas ievēro svēto rakstu dotos vadošos morāles principus, krišna-katha piesaistīs jebkurā gadījumā, ko nevar teikt par tiem, kuri sevi nogalina. Šrīmad Bhāgavatamā lietots vārds «pašughna», kas norāda uz dzīvnieku nonāvēšanu vai sevis nogalināšanu. Tie, kas nav apzinājušies sevi un kurus neinteresē garīgā apzināšanās, ir pašnāvnieki; viņi sevi nogalina. Cilvēka dzīvības veids īpaši domāts, lai apzinātos sevi. Tāpēc tas, kurš pret šo darbības daļu izturas nevērīgi, izšķiež savu laiku gluži kā dzīvnieks. Tādējādi viņš ir pašughna. Vēl šis vārds norāda uz tiem, kuri patiešām nogalina dzīvniekus. Tie tātad ir ļaudis, kuri ēd dzīvniekus, pat suņus, jo viņi visdažādākajos veidos nogalina dzīvniekus, piemēram, medī zvērus un ceļ lopkautuves. Šādus cilvēkus nesaista krišna-katha.

Valdnieks Parīkšits īpaši vēlējās klausīties krišna-kathu, jo zināja, ka viņa priekšteči, it īpaši vectēvs Ardžuna, uzvarēja lielajā Kurukšētras kaujā, tikai pateicoties Krišnam. Arī materiālo pasauli mēs varam salīdzināt ar Kurukšētras kaujas lauku. Šajā kaujas laukā visi smagi cīnās par esamību, un uz katra soļa draud briesmas. Kā norādīja Mahārādža Parīkšits, Kurukšētras kaujas lauks bija kā milzu okeāns, kurā ir daudz bīstamu zivju. Mahārādžas Parīkšita vectēvam Ardžunam nācās cīnīties ar tādiem diženiem varoņiem kā Bhīšmu, Dronu, Karnu un daudziem citiem neparasti vareniem kaujiniekiem. Šie karotāji ir salīdzināti ar timingilas zivi, kas dzīvo okeānā. Timingilas zivs var viegli aprīt pat lielus vaļus. Diženie Kurukšētras lauka kaujinieki viegli būtu varējuši aprīt daudzus, daudzus Ardžunas, un, tikai pateicoties Krišnas žēlastībai, Ardžuna varēja tos nogalināt. Kā cilvēks viegli var pārkāpt peļķītei, kas radusies teļa kājas nospiedumā, tā Ardžuna ar Krišnas žēlastību varēja viegli pārlēkt pāri Kurukšētras kaujas okeānam.

Mahārādža Parīkšits augstu novērtēja Krišnas darbību arī daudzu citu iemeslu dēļ. Krišna izglāba ne tikai viņa vectēvu, bet arī viņu pašu. Kurukšētras kaujas beigās visi Kuru dinastijas locekļi — gan dēli un mazdēli, kas cīnījās Dhritarāštras pusē, gan tie, kas cīnījās Pāndavu pusē, — bija krituši. Visi, izņemot piecus brāļus Pāndavus, Kurukšētras kaujas laukā gāja bojā. Mahārādža Parīkšits tajā laikā vēl bija mātes klēpī. Ardžunas dēls Abhimanju, Parīkšita tēvs, arī bija kritis Kurukšētras kaujas laukā. Tādējādi Mahārādža Parīkšits piedzima pēc tēva nāves. Kad viņš vēl atradās mātes klēpī, Ašvathāma palaida brahmāstras ieroci, lai bērnu nogalinātu. Mahārādžas Parīkšita māte Utara meklēja palīdzību pie Krišnas, un Krišna, redzēdams, ka bērnam draud nāve, Virsdvēseles izskatā iegāja Utaras klēpī un izglāba Mahārādžu Parīkšitu. Mahārādžu Parīkšitu vēl sauc par Višnurātu, jo viņu mātes klēpī izglāba pats Kungs Višnu.

Tādējādi ikvienam jebkurā dzīves stāvoklī jāvēlas klausīties par Krišnu un Viņa darbību, jo Krišna ir Augstākā Absolūtā Patiesība, Dieva Personība. Krišna visu caurstrāvo; Viņš atrodas dzīvo būtņu sirdīs un pastāv kā Visuma veidols. Taču, kā teikts Bhagavad-gītā, Viņš savā sākotnējā izskatā atnāk pie cilvēkiem, lai aicinātu visus uz savu pārpasaulīgo mājvietu, atpakaļ pie Dieva. Visiem vajadzētu vēlēties kaut ko uzzināt par Krišnu; arī šī grāmata ir sarakstīta, lai ļaudis varētu iegūt zināšanas par Krišnu un saņemt augstāko svētību, ko var dot cilvēciskais dzīvības veids.

Šrīmad Bhāgavatamas devītajā dziedājumā teikts, ka Šrī Baladēva ir Vasudēvas sievas Rohinī dēls. Krišnas tēvam Vasudēvam bija sešpadsmit sievas, un viena no tām bija Rohinī, Balarāmas māte. Taču vēl ir teikts, ka Balarāma ir Dēvakī dēls. Kā gan iespējams, ka Viņš reizē bija gan Dēvakī, gan Rohinī dēls? Tas bija viens no jautājumiem, ko Mahārādža Parīkšits uzdeva Šukadēvam Gosvāmī, un, kad pienāks laiks, mēs saņemsim atbildi uz šo jautājumu. Vēl Mahārādža Parīkšits jautāja Šukadēvam Gosvāmī, kāpēc Vasudēvas dēls Šrī Krišna tūlīt pēc piedzimšanas tika aiznests uz Gokula Vrindāvanu pie Nandas Mahārādžas. Mahārādža Parīkšits arī vēlējās zināt, ko Kungs Krišna darīja Vrindāvanā un ko Viņš darīja Mathurā. Mahārādža Parīkšits jautāja arī to, kāpēc Krišna nogalināja savu tēvoci no mātes puses Kamsu. Kamsa bija Krišnas mātesbrālis, tuvs radinieks, kuru vajadzētu godāt. Kādēļ tad Krišna nogalināja Kamsu? Vēl Mahārādža Parīkšits jautāja, cik gadus Kungs Krišna uzturējās cilvēku sabiedrībā, cik ilgi Viņš valdīja pār Dvārakas valsti un cik Viņam bija sievu. Kšatriju valdniekiem parasti ir vairāk kā viena sieva, tāpēc arī Mahārādža Parīkšits uzdeva šo jautājumu. Grāmatā «Krišna» Šukadēva Gosvāmī atbild uz šiem un citiem Mahārādžas Parīkšita jautājumiem.

Īpašs ir arī Mahārādžas Parīkšita un Šukadēvas Gosvāmī stāvoklis. Mahārādža Parīkšits bija tieši tas cilvēks, kas varēja uzklausīt stāstus par Krišnas pārpasaulīgajām rotaļām, un Šukadēva Gosvāmī bija tieši tas, kas varēja tās aprakstīt. Ja šādi cilvēki laimīgā kārtā satiekas, tūlīt sākas krišna-katha, un ļaudis no šādas sarunas var gūt visaugstāko labumu.

Šukadēva Gosvāmī stāstīja par Krišnu tad, kad Mahārādža Parīkšits bija sagatavojies atstāt ķermeni un Gangas krastā gavēja. Lai Šukadēva Gosvāmī nedomātu, ka krišna-katha Mahārādžu Parīkšitu nogurdinās, valdnieks vaļsirdīgi teica: «Izsalkums un slāpes var sagādāt raizes gan parastiem ļaudīm, gan man, bet stāsti par Krišnu ir tik brīnišķīgi, ka tos var klausīties nepiekūstot, jo tāda klausīšanās paceļ cilvēku pārpasaulīgā līmenī.» Jāsaprot, ka cilvēks ir ļoti veiksmīgs, ja viņam ir iespēja nopietni klausīties krišna-kathu, kā to darīja Mahārādža Parīkšits. Valdnieks šos stāstus klausījās īpaši nopietni, jo nāve varēja atnākt kuru katru brīdi. Ikvienam no mums jāapzinās, ka ik mirklis var atnest nāvi. Dzīve nebūt nav droša, un mēs varam nomirt jebkurā brīdī. Nav svarīgi, vai cilvēks ir jauns vai vecs, tādēļ, pirms atnāk nāve, mums pilnībā jāapzinās Krišna.

Nāves brīdī valdnieks Parīkšits no Šukadēvas Gosvāmī klausījās Šrīmad Bhāgavatamu. Kad valdnieks Parīkšits teica, ka gatavs klausīties par Krišnu bez gala, Šukadēva Gosvāmī bija ļoti priecīgs. Šukadēva bija visdiženākais no visiem Bhāgavatamas teicējiem, un tā viņš sāka stāstīt par Krišnas spēlēm, kuras sagrauj visu Kali laikmeta ļaunumu. Šukadēva Gosvāmī pateicās par viņa stipro vēlmi klausīties stāstus par Krišnu un uzmundrināja Mahārādžu Parīkšitu ar vārdiem: «Mans valdniek, tev ir ļoti ass prāts, jo tu tik ļoti alksti uzklausīt stāstus par Krišnas rotaļām.» Šukadēva Gosvāmī teica Mahārādžam Parīkšitam, ka Krišnas rotaļu klausīšanās un apdziedāšana ir tik svētīga, ka tā šķīsta triju veidu cilvēkus: Krišnas pārpasaulīgo stāstu teicēju, klausītāju un jautātāju. Šīs spēles ir gluži kā Gangas ūdens, kas tek no Kunga Višnu kājas īkšķa. Tās šķīsta visas trīs pasaules — gan augstākās, gan vidējās, gan zemākās.


Tālāk: 1. nodaļa

Saturs Bibliotēka