Krišna, Dieva Augstākā Personība divdesmitā nodaļa

null

Divdesmitā nodaļa

Rudens

Vrindāvanā visi runāja par to, kā Krišna un Balarāma nonāvējuši Pralambāsuru un nodzēsuši meža ugunsgrēku. Gani par šiem neparastajiem darbiem stāstīja savām sievām un visiem pārējiem un nevarēja vien nobrīnīties, kā tas noticis. Viņi domāja, ka Krišna un Balarāma ir padievi, kas žēlsirdīgi atnākuši uz Vrindāvanu un kļuvuši par viņu bērniem. Sākās rudens lieti. Indijā pēc karstās vasaras tie ir ļoti patīkami. Mākoņi debesīs aizklāj sauli un mēnesi, un ļaudis ar nepacietību gaida lietu. Lietainais gadalaiks pēc vasaras visam dod jaunu dzīvību. Ļaudis priecājas arī par pērkonu un zibeņiem.

Lietainā gadalaika atnākšanas pazīmes var salīdzināt ar triju materiālās dabas īpašību pārklāto dzīvo būtņu pazīmēm. Bezgala plašās debesis ir kā Augstākais Brahmans, un sīkās dzīvās būtnes ir kā pārklātās debesis jeb Brahmans, ko klāj trīs materiālās dabas īpašības. Sākotnēji visas būtnes ir neatņemamas Brahmana daļiņas. Augstāko Brahmanu jeb bezgalīgās debesis nevar pārklāt nekāds mākonis, taču daļa no tā var tikt pārklāta. Kā teikts Bhagavad-gītā, dzīvās būtnes ir neatņemamas Dieva Augstākās Personības daļiņas. Taču tās ir tikai nenozīmīgi maza daļa no Visaugstā Kunga. Šo daļu klāj materiālās dabas īpašības, un tāpēc dzīvās būtnes atrodas materiālajā pasaulē. Brahmadžoti jeb garīgais starojums ir kā saules stari. Kā saules gaisma sastāv no spīdošiem stariņiem, tā arī brahmadžoti ir veidots no mazām Dieva Augstākās Personības daļiņām. No šīm bezgalīgi daudzajām Visaugstā Kunga daļiņām dažas ir materiālās dabas pārklātas, bet pārējās ir brīvas.

Mākoņi sastāv no ūdens, ko saule iztvaicējusi no zemes. Astoņus mēnešus pēc kārtas saule tvaicē ūdeni no visdažādākajām vietām zemes virsū, un šis ūdens sakrājas mākoņos, kuri dod lietu, kad tas ir vajadzīgs. Gluži tāpat valdība no pilsoņiem ievāc dažādu veidu nodokļus. Valsts iedzīvotāji maksā nodokļus par savu materiālo darbību: lauksaimniecību, tirdzniecību un rūpniecību. Tādā veidā valdība ievāc ienākuma un tirdzniecības nodokļus. Tas ir tāpat, kā saule iztvaicē ūdeni no zemes. Kad zemei atkal ir vajadzīgs ūdens, tā pati saule pārvērš ūdeni mākoņos un lej to pār zemi. Gluži tāpat valdības ievāktajiem nodokļiem atkal ir jānonāk pie cilvēkiem izglītības, medicīnas, komunālo pakalpojumu, kā arī citos veidos. Labai valdībai šis darbs ir ļoti būtisks. Valdība nedrīkst tikai vākt nodokļus un izšķērdēt naudu. Līdzekļi jāizmanto, lai rūpētos par visas valsts labklājību.

Lietainajā gadalaikā pūš stipri vēji, nesot sev līdzi lietus mākoņus. Pēc vasaras ūdens ir ļoti vajadzīgs, un mākoņi ir kā bagātnieki, kas izdala visu savu naudu, kad tas ir nepieciešams. Mākoņi iznēsā ūdeni pa visu zemeslodi, sev neko neatstājot.

Ir teikts, ka Kunga Rāmačandras tēvs Mahārādža Dašaratha, uzbrukdams ienaidniekiem, iznīcināja viņus gluži kā zemnieks, kas ar visām saknēm izrauj nezāles un izcērt kokus. Un, kad bija jādod dāvanas, viņš dalīja naudu tā, kā mākonis dod lietu. Lietus, kas līst ļoti bagātīgi, tiek salīdzināts ar to, kā dižens un devīgs cilvēks izdala dāvanas. Mākoņos ir tik daudz ūdens, ka tie var laistīt akmeņus, kalnus un pat okeānus un jūras, kur ūdens nemaz nav vajadzīgs. Mākoņi ir kā devīgi cilvēki, kas atver savas dārgumu krātuves un izdala bagātību visiem, neskatoties, vai tā ir vajadzīga vai ne. Viņi dod dāvanas no visas sirds.

Pirms lietus zeme ir gandrīz zaudējusi visus spēkus un liekas ļoti nabadzīga. Pēc lietus viss zaļo, un zeme atkal izskatās veselīga un stipra. Zeme ir salīdzināta ar cilvēku, kas uzņēmies askēzes, lai piepildītu kādu materiālu vēlmi. Zemes uzplaukums pēc lietus salīdzināts ar materiālo vēlmju piepildījumu. Reizēm, kad valdība ir nevēlama, atsevišķi cilvēki un partijas uzņemas smagas askēzes, lai piespiestu valdību rīkoties pēc sava prāta, un, kad tas izdevies, viņi saņem bagātīgas algas un dzīvo zaļi. Tas ir tāpat, kā, atnākot lietainajam gadalaikam, uz zemes viss plaukst. Patiesībā askēzes ir vērts uzņemties tikai tādēļ, lai sasniegtu garīgu laimi. Šrīmad Bhāgavatamā ieteikts nodarboties ar tapasju jeb askēzi, lai apzinātos Visaugsto Kungu. Uzņemoties garīgās kalpošanas askēzes, cilvēks atgūst garīgo dzīvi, un, kad tas notiek, viņš bauda bezgalīgu garīgu svētlaimi. Bet, ja kāds uzņemas askēzes materiālu ieguvumu dēļ, tad, kā teikts Bhagavad-gītā, viņš iegūst tikai pārejošus augļus, kurus vēlas tikai nesaprātīgie.

Lietainajā gadalaikā vakaros koku galotnēs var redzēt daudz jāņtārpiņu, un tie spīd kā mazi lukturīši. Turpretī debesu spīdekļi — zvaigznes un mēness — nav redzami. Gluži tāpat Kali laikmetā ateisti un nelieši kļūst ļoti ievērojami, turpretī tos, kuri patiešām seko Vēdu garīgās pilnveidošanās principiem, gandrīz nemaz nevar redzēt. Šis laikmets, Kali-juga, dzīvajām būtnēm ir ļoti mākoņains. Īstenās zināšanas ir pārklājusi civilizācijas materiālā attīstība. Lēti prātnieki, ateisti un tā saucamo reliģijas principu izdomātāji kļūst ievērojami gluži kā jāņtārpiņi. Turpretī tie, kas stingri seko Vēdu principiem vai garīgajiem norādījumiem, ir šī laikmeta mākoņu pārklāti. Cilvēkiem jāmācās izmantot nevis jāņtārpiņu gaisma, bet gan īstie debesu spīdekļi: saule, mēness un zvaigznes. Īstenībā jāņtārpiņš nakts tumsā nevar dot nekādu gaismu. Pat lietainajā gadalaikā debesis reizēm kļūst skaidras, un tajās var redzēt mēnesi, zvaigznes un sauli. Arī Kali-jugā reizēm ir labvēlīgi brīži. Viens no tādiem ir vēdiskā Kunga Čaitanjas kustība, kas dod ļaudīm iespēju daudzināt Harē Krišnas mantru. Tiem, kas nopietni vēlas atrast īsteno gaismu, jāizmanto šī kustība. Nevajag raudzīties uz prātotāju un ateistu gaismu.

Kad pēc pirmā lietus debesīs rīb pērkons, visapkārt sāk kurkstēt vardes. Tās ir gluži kā skolnieki, kas uzsākuši mācības un lasa. Skolniekiem jāceļas agri no rīta, taču viņi parasti neceļas paši, bet tikai tad, kad templī vai mācību iestādē noskan zvans. Viņi saskaņā ar garīgā skolotāja norādījumu tūlīt pieceļas un, padarījuši rīta darbus, ķeras pie Vēdu apgūšanas vai skaita Vēdu mantras. Kali laikmeta tumsā visi guļ, un tikai pēc dižena āčārjas aicinājuma ļaudis sāk mācīties Vēdas, lai iegūtu īstenas zināšanas. Lietainajā gadalaikā dīķi, ezeri un strauti piepildās ar ūdeni, bet visu pārējo gadu tie ir gandrīz sausi. Arī materiālistiskie cilvēki ir sausi, bet, ja tiem ir bērni, mājas un kaut neliels rēķins bankā, tad liekas, ka viņiem klājas labi. Taču tūlīt pēc tam tie atkal kļūst sausi gluži kā mazi strautiņi un dīķi. Dzejnieks Vidjāpati ir teicis, ka draugi, ģimene, bērni, sieva utt. noteikti sagādā nedaudz prieka, bet šis prieks ir kā ūdens piliens tuksnesī. Ikviens vēlas laimi, tāpat kā tuksnesī visi ilgojas pēc ūdens. Piliens ūdens arī ir ūdens, bet tuksnesī tam ir visai maz jēgas. Savā materiālistiskajā dzīvē mēs ilgojamies pēc laimes okeāna, taču sabiedrība, draugi un pasaulīgā mīlestība mums dod tikai ūdens lāsi. Mēs nekad neesam apmierināti, tāpat kā strauti, ezeri un dīķi sausajā gadalaikā nekad nav ūdens pilni.

Kad līst lietus, zāle, koki un visi augi izskatās īpaši zaļi. Reizēm zāli klāj sarkani kukaiņi, un šī zaļā un sarkanā krāsa kopā ar lietussargiem līdzīgajām sēnēm pilnīgi izmaina visu ainavu. Tas ir tā, it kā cilvēks pēkšņi būtu kļuvis bagāts. Zemnieks ļoti priecājas par bagātīgu graudu ražu savā laukā, bet kapitālisti, kas nekad neapjauš augstākās varas darbību, ir nelaimīgi, jo baidās no cenu konkurences. Dažās vietās kapitālisti, kas darbojas valdībā, neļauj zemniekiem ražot pārāk daudz graudu, nemaz nezinot, ka patiesībā visus graudus dod Dieva Augstākā Personība. Kā norāda Vēdas: ēko bahūnām jo vidadhāti kāmān. «Dieva Augstākā Personība uztur šo pasauli, tāpēc Viņš apgādā dzīvās būtnes ar visu nepieciešamo.» Ja cilvēku kļūst vairāk, tad Visaugstais Kungs rūpējas, lai tie būtu paēduši. Taču ateistiem un neliešiem nepatīk graudu pārpilnība, it īpaši, ja tā var traucēt viņu darījumus.

Lietainajā gadalaikā visas dzīvās būtnes — gan uz zemes, gan debesīs, gan ūdenī — atspirgst gluži kā cilvēks, kurš uzsācis pārpasaulīgā mīlestībā kalpot Dievam Kungam. Mēs par to esam pārliecinājušies dzīvē, redzot, kā mainās mūsu mācekļi Starptautiskajā Krišnas Apziņas biedrībā. Pirms tam šie cilvēki, kas pēc dabas bija skaisti, neko nezināja par Krišnas apziņu un izskatījās ārkārtīgi netīri un nelaimīgi. Bet tagad, kad tie ir pieņēmuši Krišnas apziņu, ir uzlabojusies viņu veselība un, viņiem ievērojot likumus, ķermenis ieguvis mirdzumu. Apģērbušies safrānkrāsas drēbēs, ar tilaku uz pieres, krellītēm rokās un ap kaklu viņi izskatās, it kā nāktu tieši no Vaikunthas.

Lietainajā gadalaikā ūdens pilnās upes steidzas uz okeāniem un jūrām, un liekas, ka tās satrauc okeānu. Līdzīgi, ja cilvēks nodarbojas ar mistisko jogu un nav īpaši pilnveidojies garīgajā dzīvē, tad dzimumtieksme var viņu satraukt. Turpretī augstie kalni, pār kuriem tek lietus straumes, nebūt nemainās. Arī cilvēks, kurš ir pilnveidojies Krišnas apziņā, neapjūk pat grūtībās, jo viņš pat visnelabvēlīgākos apstākļus uzskata par Dieva Kunga žēlastību, un viņš ir piemērots, lai ieietu garīgajā valstībā.

Lietainajā gadalaikā daži no ceļiem netiek īpaši lietoti un aizaug ar garu zāli. Tie ir kā brāhmans, kurš nenodarbojas ar mācīšanos un neveic Vēdās ieteikto šķīstīšanos, un tāpēc apaug ar garu maijas zāli. Šai stāvoklī viņš aizmirst savu īsteno dabu un neatceras, ka ir mūžīgs Dieva Augstākās Personības kalps. Cilvēks, kurš apaudzis ar garo maijas radīto rudens zāli un novirzījies no garīgā ceļa, pielīdzina sevi maijas veidojumiem, krīt par upuri maldiem un aizmirst garīgo dzīvi.

Lietainajā gadalaikā zibens šķiļas starp mākoņiem te vienā, te otrā pusē, un to var salīdzināt ar iekāres pilnu sievieti, kuras prāts nav pievērsts tikai vienam vīrietim. Mākonis tiek salīdzināts ar labu cilvēku, jo tas dod lietu un tādējādi uztur daudz ļaužu. Arī labs cilvēks uztur daudzas dzīvās būtnes, kā ģimenes locekļus vai darbā daudzus strādniekus. Diemžēl visu to var izjaukt sieva, kas izšķiras no viņa. Ja vīrs ir uztraukts, tad tiek sagrauta visa ģimene — bērni izklīst, darbs tiek pamests, un visi cieš. Tāpēc sievietei, kura vēlas pilnveidoties Krišnas apziņā, ir ieteikts mierīgi dzīvot kopā ar vīru un nešķirties nekādā gadījumā. Vīram un sievai jāsavalda dzimumdziņa un jāvērš prāts Krišnas apziņā, un tad dzīve būs veiksmīga. Galu galā materiālajā pasaulē vīrietim ir vajadzīga sieviete, un sievietei ir vajadzīgs vīrietis. Kad viņi ir kopā, tiem mierīgi jādzīvo Krišnas apziņā un nevajag izturēties kā zibenim, kas parādās starp mākoņiem te vienā, te otrā pusē.

Reizēm, pērkonam dunot, debesīs parādās varavīksne, kas izskatās kā loks bez stiegras. Īstenībā loks ir izliekts tāpēc, ka tā galus savieno stiegra. Bet varavīksnei stiegras nav, tomēr tā debesīs izskatās tik skaista. Līdzīgi, kad Dieva Augstākā Personība atnāk uz materiālo pasauli, Viņš ir kā parasta cilvēciska būtne, taču Viņš nav atkarīgs ne no kādiem materiāliem nosacījumiem. Bhagavad-gītā Kungs norāda, ka Viņš atnāk ar savu iekšējo spēju, kas nav ārējās spējas saistīta. Tas, kas ir sasaistība parastajai būtnei, ir brīvība Dieva Personībai. Lietainajā gadalaikā mēnesi klāj mākoņi, tomēr tas ik pa brīžiem parādās. Dažreiz liekas, ka mēness kustas mākoņiem līdzi, taču patiesībā tas stāv uz vietas, un tikai mākoņi rada kustības iespaidu. Līdzīgi, ja būtne pielīdzina sevi kustīgajai materiālajai pasaulei, tās īsteno garīgo mirdzumu klāj maldi, un materiālās darbības kustība rada iespaidu, ka tā iet cauri dažādām dzīves jomām. Šāds priekšstats rodas no neīstā «es», kas atdala garīgo un materiālo esamību, tāpat kā kustīgs mākonis atdala mēness gaismu no tumsas. Kad atnāk lieti un pirmo reizi parādās mākoņi, tad pāvi, tos ieraugot, sāk līksmi dejot. Viņus var salīdzināt ar cilvēkiem, kurus ļoti nomocījis materiālistiskais dzīves veids. Ja tiem rodas iespēja sastapties ar cilvēku, kurš dziļā mīlestībā garīgo kalpo Kungam, tad viņi iegūst apskaidrību un dejo gluži kā pāvi. Mēs to paši esam redzējuši, jo daudzi no mūsu mācekļiem pirms atnākšanas uz Krišnas apziņu bija vienaldzīgi un drūmi. Bet tagad, kopā ar bhaktām viņi dejo gluži kā priecīgi pāvi.

Augi un vīteņi ņem ūdeni no zemes. Līdzīgi cilvēks, kas nodarbojas ar askēzēm, izžūst, bet, kad askēzes ir pabeigtas un viņš saņem augļus, sākas jutekļu apmierināšana un baudas ģimenē, sabiedrībā, mīlestībā, mājās utt. Dažreiz var redzēt, kā dzērves un pīles bradā pa dūņainajiem un ērkšķiem apaugušajiem ezeru un upju krastiem. Gluži tāpat ģimenes cilvēki, kas neapzinās Krišnu, par spīti visām neērtībām dzīvo materiālo dzīvi. Ģimenes dzīvē vai vispār dzīvē bez Krišnas apziņas nevar būt pilnīgas laimes. Šrīla Narotama dāsa Thākurs lūdz, lai Kungs viņam dotu iespēju būt kopā ar cilvēku, vienalga, vai ģimenes vai atsacīšanās dzīves kārtā, kurš pārpasaulīgā mīlestībā kalpo Dievam Kungam un vienmēr daudzina Kunga Čaitanjas svēto vārdu. Materiālistiskam cilvēkam pasaulīgā dzīve ir skarba, bet tam, kas apzinās Krišnu, viss ir ļoti patīkams.

Lieti reizēm izskalo vaļņus, kas izveidoti ap laukiem. Gluži tāpat Kali laikmeta neautoritatīvā ateistiskā propaganda sagrauj Vēdu noteiktos ierobežojumus. Ļaudis pamazām pagrimst un kļūst bezdievīgi. Lietainajā gadalaikā vēja nestie mākoņi dod zemei valgmi, kas tiek gaidīta kā nektārs. Kad Vēdu sekotāji brāhmani iedvesmo tādus bagātus cilvēkus kā valdniekus un tirgotāju kārtu ziedošanas ceremonijās dot žēlastības dāvanas, tad arī šī bagātības izdalīšana ir kā nektārs. Četrām sabiedrības daļām, t.i., brāhmaniem, kšatrijiem, vaišjām un šūdrām, mierīgi jādzīvo kopā un jāsadarbojas. Un tas ir iespējams, ja sabiedrību vada prasmīgi vēdiskie brāhmani, kas veic ziedošanas ceremonijas un izdala bagātības visiem vienlīdzīgi.

Vrindāvanas mežs lietū atspirga, un tajā bija ļoti daudz gatavu dateļu, kazeņu, mango un citu augļu. Kungs Krišna, Dieva Augstākā Personība, kopā ar draugiem un Kungu Balarāmu gāja uz mežu, lai priecātos par rudeni. Govis, ēdot sulīgo zāli, bija kļuvušas gluži brangas, un viņu tesmeņi bija vienmēr pilni. Kungs Krišna sauca tās vārdā, un govis tūlīt skrēja pie Viņa. Aiz prieka un mīlestības tām no pupiem ritēja piens. Kungam Krišnam ļoti patika iet pa Vrindāvanas mežu garām Govardhanas kalnam. Visos Jamunas krasta kokos dzīvoja bites, un no to stropiem lija medus. Govardhanas kalnā bija daudz ūdenskritumu, kas brīnišķīgi šalca. Krišna staigāja pa kalnu, ielūkojās alās un klausījās, kā tajās tek ūdens. Lieti vēl nebija beigušies. Nāca rudens, un reizēm, kad mežā lija, Krišna ar draugiem sēdēja zem kāda koka vai kādā Govardhanas kalna alā, baudīja gatavos augļus un ar lielu prieku sarunājās. Kad Krišna ar Balarāmu visu dienu bija mežā, māmiņa Jašoda mēdza Viņiem sūtīt augļus, saldumus un rīsus ar jogurtu. Krišna to visu ēda, sēžot uz kāda plakana akmens Jamunas krastā. Ēdot Krišna, Balarāma un Viņu draugi pieskatīja govis, teliņus un buļļus. Likās, ka govīm ar smagajiem tesmeņiem grūti stāvēt. Tās nogūlās, gremoja zāli un izskatījās laimīgas, un Krišnam par to bija liels prieks. Viņš lepojās ar to, cik skaists ir mežs, kas nebija nekas cits kā Viņa paša enerģijas izpausme.

Tādās reizēs Krišna slavēja lietainā gadalaika dabu. Bhagavad-gītā teikts, ka materiālā enerģija jeb daba savā darbībā nav neatkarīga. Tā darbojas Krišnas uzraudzībā. Arī Brahma-samhitā teikts, ka materiālā daba, ko sauc par Durgu, darbojas kā Krišnas ēna. Ko Krišna pavēl, to materiālā daba izpilda. Tādējādi, lietainā gadalaika dabas skaistums bija radīts pēc Krišnas gribas. Drīz vien visi ūdeņi kļuva ļoti dzidri un patīkami, un pūta svaigi rudens vēji. Debesīs vairs nebija mākoņu, un tās atkal bija zilas. Mežu upju un ezeru skaidrajā ūdenī ziedošie lotosi atgādināja cilvēkus, kuri krituši no jogas ceļa, bet pēc tam atsākuši garīgo dzīvi un atkal kļuvuši skaisti.

Kad atnāk rudens, viss kļūst dabiski krāšņs. Līdzīgi, kad materiālistisks cilvēks pieņem Krišnas apziņu un uzsāk garīgo dzīvi, viņš kļūst skaidrs kā ūdens un debesis rudenī. Kad atnāk rudens, debesīs vairs nav tumšu mākoņu, un ūdens kļūst dzidrs. Uz zemes vairs nav dubļu. Arī cilvēks, kas pieņem Krišnas apziņu, tūlīt šķīstās no visa netīrā gan iekšēji, gan ārēji. Tāpēc Krišnu sauc par Hari. «Hari» nozīmē «tas, kurš atņem». Ja cilvēks pieņem Krišnas apziņu, tad Krišna tūlīt atbrīvo viņu no visiem netīrajiem paradumiem. Mākoņi rudenī ir balti, jo tie vairs nenes lietu. Arī cilvēks, kas aizgājis no darba dzīves un atbrīvojies no rūpēm par ģimeni, t.i., mājas, sievas un bērnu uzturēšanu, un pilnīgi uzsācis darboties Krišnas apziņā, atbrīvojas no visām raizēm un kļūst balts kā rudens mākonis. Rudenī no kalniem reizēm tek strauti ar tīru ūdeni, un reizēm tie pārstāj tecēt. Gluži tāpat diženi svētie reizēm māca tīras zināšanas, bet reizēm klusē. Dīķi, kas lietainajā gadalaikā pieplūduši pilni līdz malām, rudenī pamazām izžūst. Sīkās ūdens radības, kas tajos dzīvo, nesaprot, ka viņu skaits ar katru dienu kļūst mazāks. Arī cilvēks, kas iegrimis materiālajos darbos, nesaprot, ka viņa mūžs iet uz galu. Viņš ir aizņemts, uzturot govis, īpašumus, bērnus, sievu, sabiedrību un draugus. Rudenī dīķos paliek mazāk ūdens, saule dedzina un sīkajām ūdens radībām klājas ļoti grūti. Tās ir kā neapvaldīti cilvēki, kas nespēj baudīt dzīvi vai uzturēt ģimenes locekļus un vienmēr ir nelaimīgi. Dubļi pamazām izžūst, un jaunie augi izkalst. Gluži tāpat, ja cilvēks ir pieņēmis Krišnas apziņu, tad viņa vēlme baudīt ģimenes dzīvi pamazām izzūd.

Atnākot rudenim, okeāns kļūst mierīgs un kluss. Tas ir kā cilvēks, kas apzinājies sevi un kuru vairs nesatrauc trīs materiālās dabas īpašības. Zemnieki rudenī apkārt laukiem būvē vaļņus, lai ūdens, kas ir laukos, neaiztecētu prom. Uz lietu vairs nav ko cerēt, tāpēc zemnieki grib, lai viss ūdens, kas ir laukos, tur arī paliktu. Gluži tāpat cilvēks, kurš ir patiešām pilnveidojies sevis apzināšanās ceļā, sargā savu enerģiju, savaldot jutekļus. Tam, kurš jau ir vecāks par piecdesmit gadiem, ieteikts aiziet no ģimenes dzīves un glabāt ķermeņa enerģiju, lai to varētu izmantot attīstībai Krišnas apziņā. Ja cilvēks nespēj savaldīt jutekļus un izmantot tos, lai pārpasaulīgā mīlestībā kalpotu Mukundam, viņš nevar sasniegt atbrīvi.

Rudens dienas ir ļoti karstas, bet naktī, kad skaidrajās debesīs spīd mēness, ļaudis var atpūsties no dienas tveices. Ja cilvēks rod patvērumu pie Mukundas jeb Krišnas, viņš var atpūsties no noguruma, ko rada aplamā sevis pielīdzināšana ķermenim. Mukunda jeb Krišna nes prieku arī Vrindāvanas jaunavām. Vradžabhūmi jaunavas vienmēr pārdzīvo atšķirtību no Krišnas. Satiekot Krišnu rudens nakts mēnesnīcā, arī viņas atpūšas no atšķirtības noguruma. Kad debesīs nav mākoņu, tad ir redzamas brīnišķīgas zvaigznes. Gluži tāpat, kad cilvēks patiešām apzinās Krišnu, viņš atbrīvojas no visiem sārņiem un kļūst tikpat skaists kā zvaigznes rudenīgajās debesīs. Lai gan Vēdas iesaka karmu, kas izpaužas kā ziedošanas ceremonijas, to augstākais mērķis atklāts Bhagavad-gītā: tam, kurš pilnīgi izpratis Vēdu mērķi, jāpieņem Krišnas apziņa. Tāpēc Krišnas apziņas bhaktu tīrās sirdis var salīdzināt ar skaidrajām rudens debesīm. Rudenī zvaigznes un mēness ir ļoti spoži. Kungs Krišna atnāca Jadu dinastijas debesīs, un Viņš bija kā mēness, kuram apkārt ir zvaigznes — Jadu dinastijas locekļi. Mežu pļavās zied daudz puķu, un svaigais vējš, kas nes puķu smaržu, veldzē tos, kas cietuši vasaras karstumā un lietainajā gadalaikā. Šis vējš diemžēl nespēja palīdzēt gopī, jo viņu sirdis piederēja Krišnam. Ļaudis var priecāties par rudens vēsmām, bet gopī, kuras ilgojās pēc Krišnas apskāvieniem, nebija apmierinātas.

Atnākot rudenim, govis, briežu mātes, putni un sievietes parasti kļūst grūtas, jo viņu vīrus šajā gadalaikā pārņem stipra dzimumtieksme. Viņas ir gluži kā pārpasaulnieki, kas ar Visaugstā Kunga žēlastību saņem dzīves augstāko svētību. Šrīla Rūpa Gosvāmī «Upadēšāmritā» norāda, ka garīgā kalpošana jāveic ar lielu aizrautību, pacietību un pārliecību. Jāievēro likumi un ierobežojumi, jāizvairās no materiālā piesārņojuma un jādzīvo bhaktu sabiedrībā. Sekojot šiem principiem, cilvēks noteikti sasniedz vēlamo garīgās kalpošanas mērķi. Tas, kurš pacietīgi seko garīgās kalpošanas vadošajiem principiem, ar laiku sasniedz garīgās kalpošanas mērķi gluži kā sievas, kas nākušas mātes cerībās.

Rudenī ezeros ir ļoti daudz lotosu, jo tajā laikā nav liliju. Gan lilijas, gan lotosi aug, pateicoties saules gaismai, taču karstā rudens saule palīdz tikai lotosiem. Gluži tāpat valstī, kuras valdnieks vai valdība ir stingri, nevar izvērsties zagļi un laupītāji, kuri ir nevēlami. Ja pilsoņi dzīvo drošībā un ir pārliecināti, ka viņus neviens neaplaupīs, tad valstī ir uzplaukums. Stipra valdība tiek salīdzināta ar karsto rudens sauli, lilijas — ar tādiem nevēlamiem cilvēkiem kā laupītāji, bet lotosi — ar apmierinātiem valsts iedzīvotājiem. Rudenī laukos nobriest graudi. Ļaudis priecājas par ražu un rīko dažādus svētkus, piemēram, Navānu, jauno graudu piedāvāšana Dieva Augstākajai Personībai. Jaunie graudi vispirms dažādos tempļos tiek piedāvāti Dievībām, un tad visi ļaudis tiek aicināti nobaudīt saldos rīsus, kas pagatavoti no jaunajiem graudiem. Ir arī citas reliģiskās ceremonijas un godināšanas veidi, it īpaši Bengālijā, kur tiek rīkota vislielākā ceremonija — Durgā-pūdža.

Vrindāvanā rudens bija ļoti jauks, jo tur bija Dieva Augstākā Personība Krišna un Balarāma. Tirgotāji, karaliskā kārta un diženi gudrie varēja brīvi doties, kurp tie vēlējās, un iegūt to, kas nepieciešams. Gluži tāpat pārpasaulnieki, kas, atbrīvojušies no ieslodzījuma materiālajā ķermenī, sasniedz savu mērķi. Lietainajā gadalaikā tirgotāji nevar braukāt no vienas vietas uz otru, tāpēc tiem nav nekādu ienākumu. Arī karaliskā kārta nevar apceļot valsti un ievākt no ļaudīm nodokļus. Svētie, kuriem ir jāceļo un jāsludina pārpasaulīgās zināšanas, lietus dēļ arī ir spiesti palikt uz vietas. Taču rudenī viņi visi atkal dodas ceļā. Pārpasaulnieki — gan gjānī, gan jogi, gan bhaktas — materiālā ķermeņa dēļ nevar patiešām baudīt garīgos sasniegumus. Taču pēc nāves, atstājis ķermeni, gjānī saplūst ar Visaugstā Kunga garīgo starojumu, jogs aiziet uz kādu no dažādajām augstākajām planētām, bet bhakta nonāk uz Visaugstā Kunga planētas Goloka Vrindāvanas vai uz Vaikunthām un bauda tur mūžīgu garīgo dzīvi.

Tā beidzas Bhaktivēdāntas skaidrojums grāmatas «Krišna» divdesmitajai nodaļai «Rudens».


Tālāk: 21. nodaļa

Saturs Bibliotēka