Krišna, Dieva Augstākā Personība divdesmit pirmā nodaļa

null

Divdesmit pirmā nodaļa

Flautas savaldzinātās gopī

Krišnam ļoti patika meža gaisotne. Ziedēja puķes, un priecīgi dūca bites un kamenes. Putni un koki izskatījās ļoti apmierināti, un Krišna kopā ar Šrī Balarāmu un zēniem, ganīdams govis, sāka pūst savu pārpasaulīgo flautu. Dzirdot tās skaņu, Vrindāvanas gopī atcerējās Krišnu un sāka runāt, cik brīnišķīgi Krišna spēlē. Stāstot viena otrai, cik jauki skan Krišnas flauta, gopī atcerējās arī savas spēles ar Viņu un, atmiņu satrauktas, gandrīz vairs nespēja parunāt. Viņas atcerējās arī to, kā Krišna ģērbies, ka Viņam gluži kā dejotājam uz galvas bijusi pāva spalva un aiz auss — zilas puķes. Viņa drēbes ir bijušas zeltainas, un ap kaklu bijusi vaidžajantī rota. Tad Krišna piepildījis flautu ar savu lūpu nektāru. Atcerēdamās Krišnu, gopī gāja uz Vrindāvanas mežu, ko mūžam slavenu dara Krišnas un Viņu pavadoņu pēdas.

Krišna lieliski spēlēja flautu, un gopī tās skaņa pilnīgi apbūra. Klausīties Krišnas flautu patika ne tikai gopī, bet arī visām dzīvajām radībām, kas to dzirdēja. Viena no gopī savām draudzenēm teica: «Augstākā pilnība, ko var skatīt acis, ir tas, kā Krišna un Balarāma ieiet mežā, spēlē flautu un kopā ar draugiem gana govis.»

Tie, kas pastāvīgi gremdējas pārpasaulīgā meditācijā un redz Krišnu iekšpusē un ārpusē, kas domā par to, kā Viņš spēlē flautu, iet pa Vrindāvanas mežu un kopā ar zēniem gana govis, ir patiešām sasnieguši samādhi pilnību. Samādhi (transs) nozīmē visu jutekļu darbības vēršanu uz noteiktu priekšmetu, un gopī norāda, ka Krišnas spēles ir visas meditācijas un samādhi pilnība. Arī Bhagavad-gītā apstiprināts, ka ikviens, kas pastāvīgi gremdējas domās par Krišnu, ir augstākais no jogiem.

Kāda cita gopī teica, ka Krišna un Balarāma, ganot govis, izskatās gluži kā aktieri, kas gatavojas iznākt uz skatuves. Krišnam ir dzeltenas drēbes, Balarāma — zilas, Viņiem rokās ir mango atvases, pāva spalvas un puķu pušķi. Krišnam un Balarāmam ap kaklu ir lotosziedu vītnes, un Viņi kopā ar draugiem dažreiz tik jauki dzied. Kāda gopī savai draudzenei teica: «Kādēļ gan Krišna un Balarāma ir tik skaisti?» Cita gopī teica: «Mīļās draudzenes! Iedomājieties, kādus dievbijīgus darbus paveikusi Krišnas bambusa flauta, kas tagad bauda Viņa lūpu nektāru!» Reizēm Krišna skūpsta gopī, tāpēc Viņa lūpu pārpasaulīgais nektārs ir pieejams vienīgi viņām. Krišnas lūpas tiek uzskatītas par gopī īpašumu. Tāpēc gopī jautāja: «Kā tas var būt, ka flauta, vienkāršs bambusa gabals, vienmēr bauda Krišnas lūpu nektāru? Šī flauta vienmēr kalpo Visaugstajam Kungam, tāpēc tās tēvs un māte noteikti ir laimīgi.»

Ezeri un upes tiek uzskatītas par koku mātēm, jo koki dzer ūdeni. Vrindāvanas upes un ezeri bija laimīgu lotosziedu pilni un domāja: «Cik brīnumaini, ka mūsu dēls bambuss bauda Krišnas lūpu nektāru!» Arī bambusa niedres, kas aug upju un ezeru krastos, bija laimīgas, redzot, kā viņu pēcnācējs kalpo Dievam Kungam. Bambusi bija kā cilvēki, kas pilnveidojušies zināšanās un ar prieku raugās, kā viņu bērni kalpo Kungam. Koki bija tik priecīgi, ka tie pastāvīgi deva medu, kas plūda no zaros iekārtajiem bišu stropiem.

Reizēm gopī runāja ar savām draudzenēm par Krišnu: «Mīļās draudzenes, mūsu Vrindāvana padara slavenu visu Zemi, jo šī planēta ir slavena ar Dēvakī dēla lotospēdu nospiedumiem. Turklāt, kad Govinda spēlē flautu, pāvi tūlīt kļūst neprātīgi. Redzot pāvu dejošanu, visi dzīvnieki, koki un augi gan Govardhanas kalnā, gan ielejā sastingst un uzmanīgi klausās pārpasaulīgo flautas skaņu. Mēs domājam, ka šāda svētība nav atrodama ne uz vienas citas planētas.» Lai gan gopī bija lauku sievietes un meitenes, viņām bija zināšanas par Krišnu. Gluži tāpat cilvēks var apgūt visaugstākās patiesības, vienkārši uzklausot Vēdas no autoritatīviem avotiem.

Kāda gopī teica: «Dārgās draudzenes, paskatieties tur uz to briežu māti. Lai gan brieži ir muļķa dzīvnieki, viņi ir pienākuši klāt Mahārādžas Nandas dēlam Krišnam. Briežu mātēm ne tikai patīk Krišnas un Balarāmas apģērbs, bet arī, dzirdot flautu, viņas kopā ar saviem vīriem raugās uz Kungu ar lielu mīlestību un tā pazemīgi godina Viņu.» Gopī apskauda briežu mātes, jo tās varēja kalpot Krišnam kopā ar saviem vīriem. Gopī domāja, ka viņām nav tā paveicies, jo vienmēr, kad tās gribēja iet pie Krišnas, viņu vīri par to nebija visai priecīgi.

Kāda gopī teica: «Mīļās draudzenes, Krišna ir tik skaisti apģērbts, ka skatīties uz Viņu sievietēm ir īsti svētki. Viņa pārpasaulīgās flautas skaņa valdzina pat debesu iemītnieku sievas. Lai gan viņas lido gaisa kuģos un bauda savu vīru sabiedrību, Krišnas flautas skaņa tās tūlīt satrauc, viņu matu sakārtojums izjūk un cieši savilktās jostas kļūst vaļīgas.» Tas nozīmē, ka Krišnas flautas pārpasaulīgā skaņa bija dzirdama visā Visumā. Vēl svarīgi ir tas, ka gopī zināja par dažādajiem gaisa kuģiem, kas lido debesīs.

Vēl kāda gopī teica: «Dārgās draudzenes, Krišnas flautas pārpasaulīgā skaņa apbur arī govis. Viņām tā ir kā nektārs. Govis tūlīt izslej ausis, lai saņemtu šo nektāru pēc iespējas vairāk. Teliņi tur mutē mātes pupus, bet nespēj dzert pienu. Viņi sastingst aiz mīlestības. No acīm tiem rit asaras un skaidri var redzēt, ka viņi mīl Krišnu no visas sirds.» Tas parāda, ka pat Vrindāvanas govis un teliņi prata raudāt, domājot par Krišnu, un mīlēt Viņu ar visu sirdi. Patiešām, mīlestība Krišnas apziņā var izpausties kā asaras.

Kāda jauna gopī mātei teica: «Māmiņ, putni koku zaros uzmanīgi skatās, kā Krišna spēlē flautu. Var redzēt, ka viņi ir aizmirsuši visu uz pasaules un dzird vienīgi flautas skaņu. Tas nozīmē, ka tie nav parasti putni, bet gan diženi gudrie un bhaktas, kas atnākuši uz Vrindāvanas mežu putnu izskatā, lai paklausītos Krišnas flautu.» Diženi gudrie un zinātnieki vēlas apgūt Vēdu gudrību, un Bhagavad-gītā teikts, kas ir Vēdu gudrības būtība: vēdaiš ča sarvair aham ēva vēdjah. Apgūstot Vēdas, ir jāizprot Krišna. No šo putnu izturēšanās varēja saprast, ka tie ir diženi Vēdu gudrības zinātnieki, kas pieņēmuši pārpasaulīgo Krišnas flautas skaņu un atteikušies no visām Vēdu zināšanu daļām. Pat Jamunas upe, izdzirdējusi pārpasaulīgo Krišnas flautas skaņu, vēlējās apskaut Viņa lotospēdas. Jamuna pārtrauca viļņoties un rāmi tecēja, nesdama lotosa ziedus, lai dziļā mīlestībā pasniegtu tos Mukundam.

Rudens saule reizēm bija neizturami karsta, tāpēc mīlestībā pret Krišnu, Balarāmu un ganu zēniem debesīs parādījās mākoņi. Bērni spēlēja flautas, un mākoņi, vēlēdamies Krišnas draudzību, sargāja viņus no saules. Arī draiskulīgās meža meitenes bija pilnīgi apmierinātas, noziežot seju un krūtis ar Vrindāvanas putekļiem, kurus Krišnas lotospēdas bija padarījušas sārtus. Meža meitenes bija iekāres pilnas, un viņām bija apaļas krūtis. Kad viņu krūtis glāstīja mīlētāji, meitenes nebija īpaši apmierinātas. Iznākušas no meža dziļumiem, viņas ieraudzīja, ka tur, kur gājis Krišna, uz lapām un vīteņiem palikusi sarkanā kunkuma no Viņa lotospēdām. Gopī krūtis bija nopūderētas ar kunkumu, un viņas uz tām turēja Krišnas lotospēdas. Tāpēc, kad Krišna kopā ar Balarāmu un draugiem gāja pa Vrindāvanas mežu, sarkanīgais pulveris bira zemē. Skatoties, kā Krišna spēlē flautu, kārīgās meža meitenes ieraudzīja sarkano kunkumu un tūlīt apzieda ar to seju un krūtis. Nu viņas bija pilnīgi apmierinātas, lai gan parasti tās nespēja apmierināt pat mīlētāji, kas glāstīja viņu krūtis. Nonākot saskarsmē ar Krišnas apziņu, cilvēks tūlīt var iegūt apmierinājumu, un viņu vairs nesatrauc materiālā iekāre.

Kāda cita gopī sāka slavināt Govardhanas kalnu: «Cik gan veiksmīgs ir Govardhanas kalns, pa kuru staigā Kungs Krišna un Balarāma! Govardhanu vienmēr skar Kunga lotospēdas. Lielā pateicībā Kungam Krišnam un Balarāmam Govardhanas kalns dod dažādus augļus, saknes un zāles, kā arī brīnišķīgi dzidru ūdeni no saviem ezeriem. To visu tas dāvā Kungam.» Taču vislabākā Govardhanas kalna velte bija jaunā zāle govīm un teliņiem. Govardhanas kalns zināja, ka Kungu var iepriecināt, sagādājot prieku Viņa mīļotajiem pavadoņiem: ganu zēniem un govīm.

Vēl kāda gopī teica, ka ir tik brīnišķīgi, kad Krišna un Balarāma iet pa Vrindāvanas mežu un spēle flautu. Viņi ir tuvi draugi visām kustīgajām un nekustīgajām būtnēm. Kad Krišna un Balarāma spēlēja savas pārpasaulīgās flautas, kustīgās būtnes sastinga un pārtrauca darboties, bet nekustīgās būtnes, kā koki un augi, ekstāzē ietrīsējās.

Krišna un Balarāma gluži kā parasti ganu zēni uz pleciem un rokās nesa pinekļus. Slaukšanas laikā Viņi ar tiem sapina govīm kājas. Ganiņiem pār plecu gandrīz vienmēr bija pinekļi, un tādi bija arī Krišnam un Balarāmam. Lai gan Krišna un Balarāma bija Dieva Augstākā Personība, Viņi izturējās gluži kā ganu zēni, un tas bija tik brīnumaini un jauki. Kamēr Krišna Vrindāvanas mežā vai Govardhanas kalnā ganīja govis, ciema gopī visu laiku domāja par Viņu un runāja par dažādajām Krišnas spēlēm. Tas ir ļoti labs Krišnas apziņas piemērs. Cilvēkam tādā vai citādā veidā vienmēr jādomā par Krišnu. Gopī ar savu piemēru ļoti labi rādīja, kā tas darāms; un tāpēc Kungs Čaitanja teica, ka neviens nevar godināt Visaugsto Kungu labāk, kā to darīja gopī. Gopī nebija dzimušas augstās brāhmanu vai kšatriju ģimenēs, viņas bija cēlušās no vaišju kārtas. Turklāt viņu vecāki nebija vis lieli tirgotāji, bet gan parasti gani. Gopī nebija īpaši izglītotas, lai gan bija saņēmušas visdažādākās zināšanas no brāhmaniem, vēdisko zinību autoritātēm. Vienīgais, ko gopī vēlējās, bija pastāvīgi gremdēties domās par Krišnu.

Tā beidzas Bhaktivēdāntas skaidrojums grāmatas «Krišna» divdesmit pirmajai nodaļai «Flautas savaldzinātās gopī».


Tālāk: 22. nodaļa

Saturs Bibliotēka