Krišna, Dieva Augstākā Personība divdesmit trešā nodaļa

null

Divdesmit trešā nodaļa

Krišna svētī brāhmanu sievas

Nāca jau dienas vidus, un zēniem ļoti gribējās ēst, jo viņi vēl nebija brokastojuši. Tie tūlīt teica Krišnam un Balarāmam: «Krišna un Balarāma, Jūs abi esat visvareni un varat nogalināt daudzus jo daudzus dēmonus, bet tagad mēs vai mirstam nost no izsalkuma. Lūdzu, kaut ko izdomājiet, lai mēs varētu pēst!»

Turpat netālu brāhmani rīkoja ziedošanas ceremoniju, un Kungs Krišna un Balarāma, uzklausījuši draugu lūgumu, izmantoja šo izdevību, lai svētītu brāhmanu sievas, kuras bija lielas Kunga bhaktas. Krišna teica: «Dārgie draugi! Lūdzu, aizejiet tepat uz brāhmanu mājām. Brāhmani pašlaik rīko vēdisko ceremoniju, ko sauc par āngirasu, jo vēlas sasniegt debesu planētas. Ejiet pie viņiem.» Kungs Krišna arī brīdināja draugus: «Šie brāhmani nav vaišnavi, viņi pat nespēj izrunāt vārdus «Krišna» un «Balarāma». Viņi nodarbojas tikai ar Vēdu himnu dziedāšanu, lai gan Vēdu zināšanu mērķis ir atrast Mani. Bet, tā kā viņiem nepatīk Krišnas un Balarāmas vārdi, labāk Mani nemaz nepieminiet. Ja jūs lūdziet dāvanas, tad dariet to Balarāmas vārdā.»

Dāvanas parasti tiek dotas augstas kārtas brāhmaniem, bet Krišna un Balarāma nebija atnākuši brāhmanu ģimenēs. Balarāmu visi sauc par kšatrija Vasudēvas dēlu, bet Krišna Vrindāvanā tika uzskatīts par vaišjas Nandas Mahārādžas dēlu. Ne viens, ne otrs nepiederēja brāhmanu kārtai. Tāpēc Krišna domāja, ka brāhmani, kuri rīkoja ziedošanas ceremoniju, droši vien negribēs dot dāvanas kšatrijam un vaišjam. «Bet, ja jūs pateiksiet Balarāmas vārdu, viņi varbūt gribēs dot dāvanas kšatrijam, jo Es jau esmu tikai vaišja.»

Uzklausījuši Dieva Augstāko Personību, zēni devās pie brāhmaniem un lūdza žēlastības dāvanas. Viņi gāja saliktām rokām un dziļā cieņā nometās pie zemes brāhmanu priekšā: «Ak, dievi zemes virsū, mūs šurp atsūtīja Kungs Krišna un Balarāma. Mēs ceram, ka jūs Viņus labi pazīstat, un vēlam jums visu to labāko. Krišna un Balarāma tepat netālu gana govis, un arī mēs esam ganiņi. Mēs atnācām palūgt jums kaut ko ēdamu. Jūs esat brāhmani, reliģijas principu zinātāji, un, ja uzskatāt, ka varētu mums dot kādas žēlastības dāvanas, tad, lūdzu, dodiet mazliet ēdiena, un mēs to nobaudīsim kopā ar Krišnu un Balarāmu. Jūs esat viscienījamākie brāhmani, un jums jāzina visi reliģijas principi.»

Kaut arī ganiņi bija lauku zēni, kuri nevarētu zināt vēdiskos reliģisko rituālu principus, viņi norādīja, ka, pateicoties Krišnam un Balarāmam, ir apguvuši visus šos principus. Uzrunājot brāhmanus par visu reliģijas principu zinātājiem, zēni netieši pateica, ka ēdienu lūdz pati Dieva Augstākā Personība Krišna un Balarāma, un tāpēc brāhmaniem tas tūlīt jādod, jo, kā teikts Bhagavad-gītā, jagja jeb ziedojumi jāveic vienīgi Višnu iepriecināšanai.

Zēni turpināja: «Kungs Višnu Krišnas un Balarāmas izskatā stāv un gaida, tāpēc jums tūlīt jādod viss ēdiens, kas vien ir mājās.» Vēl viņi paskaidroja brāhmaniem, kā ēdiens ir jāpieņem. Vaišnavi jeb tīri Dieva Kunga bhaktas nemēdz piedalīties parastās ziedošanas ceremonijās. Taču viņi labi zina, ka pastāv tādas ceremonijas kā dīkša, pašu-samstha un sautrāmani. Pēc rituāla, ko sauc par dīkšu, un pirms dzīvnieku upurēšanas ceremonijas un sautrāmani jeb ceremonijas, kurā tiek piedāvāti alkoholiskie dzērieni, ir atļauts ēst. Zēni teica: «Šajā ceremonijas daļā mēs drīkstam ēst, tagad tas nav aizliegts. Tāpēc jūs varat dot mums ēdienu.»

Lai gan Kunga Krišnas un Balarāmas pavadoņi bija vienkārši ganu zēni, viņi varēja mācīt pat augstākā līmeņa brāhmanus, kuri rīkoja vēdiskos ziedošanas rituālus. Taču smārta-brāhmani, kuri domāja tikai par ziedošanām, nesaprata pārpasaulīgo Dieva Kunga bhaktu pierādījumus. Tie pat neaptvēra, ka viņiem dāvanas lūdz Visaugstais Kungs Krišna un Balarāma. Zēni tik daudz stāstīja par Krišnu un Balarāmu, bet brāhmaniem viss bija vienalga, un viņi pat atteicās ar ganiņiem runāt. Par spīti plašajām Vēdu ziedošanas rituālu zināšanām visi šie nebhaktas brāhmani, kas ir ļoti augstās domās par sevi, patiesībā ir tumsoņi un nejēgas. Viņu darbība ir bezjēdzīga, jo tie nezina Vēdu mērķi, kas atklāts Bhagavad-gītā, t.i., tie nezina, ka Vēdu mērķis ir Krišnas izprašana. Neskatoties uz plašajām Vēdu zināšanām un rituāliem, viņi neizprot Krišnu, un tādas Vēdu zināšanas ir virspusējas. Tāpēc Kungs Čaitanja norādīja, ka cilvēkam nav jābūt dzimušam brāhmanu ģimenē. Ja viņš saprot Krišnu jeb apguvis Krišnas apziņas zinātni, tad viņš ir augstāks par brāhmanu, un viņš var būt par garīgo skolotāju.

Rīkojot ziedošanas, jāievēro īpaši noteikumi. Ir svarīga dēša (vieta), kāla (laiks), prithagdravja (dažādi piederumi), mantra (himnas), tantra (balstīšanās uz svētajiem rakstiem), agni (uguns), ritvidža (mācīti ceremonijas priesteri), dēvata (padievi), jadžamāna (ziedošanas veicējs), kratu (pati ziedošana) un dharma (rituāli). Tas viss domāts, lai iepriecinātu Krišnu. Ir teikts, ka Viņš ir īstenais visu ziedojumu baudītājs, jo Viņš ir pati Dieva Augstākā Personība un Augstākā Absolūtā Patiesība, kas stāv pāri materiālo jutekļu uztverei un spējai spriest. Viņš bija atnācis parasta bērna izskatā, bet tiem, kas pielīdzina sevi ķermenim, ļoti grūti saprast Viņu. Brāhmaniem ļoti rūpēja sava materiālā ķermeņa ērtības un nonākšana uz augstākajām planētām, ko sauc par svarga-vāsu. Tāpēc viņi nemaz nespēja saprast, kas ir Krišna.

Redzot, ka brāhmani nemaz netaisās runāt, zēni ļoti nobēdājās. Viņi atgriezās pie Kunga Krišnas un Balarāmas un pastāstīja visu, kas noticis. To klausoties, Dieva Personība sāka smaidīt. Viņš teica, ka nav ko bēdāties, ka brāhmani tiem neko nav iedevuši, jo dāvanu lūdzējiem var klāties visādi. Ja cilvēks lūdz ziedojumus vai ubago, tad viņš nevar cerēt visur kaut ko saņemt. Kaut kur var neveikties, bet par to nav jābēdājas. Tad Kungs Krišna teica, lai zēni vēlreiz iet lūgt dāvanas, bet šoreiz pie brāhmanu sievām. Vēl Viņš teica, ka tās ir diženas bhaktas. «Viņas pastāvīgi gremdējas domās par Mums. Ejiet un sakiet, ka Es un Balarāma vēlamies ēst, un Es esmu pārliecināts, ka viņas dos jums tik, cik vien sirds vēlas.»

Paklausīdami Krišnam, zēni tūlīt devās pie brāhmanu sievām. Tās bija mājās un sēdēja skaisti izrotājušās. Zēni noliecās viņu priekšā un teica: «Dārgās mātes, pieņemiet mūsu pazemīgos sveicienus un uzklausiet mūs. Mēs gribam pateikt, ka Kungs Krišna un Balarāma ir tepat netālu un gana govis. Viņi atsūtīja mūs pie jums. Mēs visi esam ļoti izsalkuši un gribētu lūgt kaut ko ēdamu. Lūdzu, iedodiet kaut ko Krišnam, Balarāmam un mums pārējiem.»

Brāhmanu sievas tūlīt no sirds uztraucās par Krišnu un Balarāmu. Tām nebija jāstāsta, kas ir Krišna un Balarāma. Izdzirdējušas Viņu vārdus, brāhmanu sievas gluži dabīgi Tos tūlīt gribēja redzēt. Viņas pastāvīgi domāja par Krišnu, un tas ir augstākais mistiskās meditācijas veids. Brāhmanu sievas tūlīt sāka likt traukos dažādus garšīgus ēdienus, kas bija sagatavoti par godu ziedošanas ceremonijai. Paņēmušas ēdienus veselam mielastam, viņas bija gatavas iet pie Krišnas, kuru mīlēja vairāk par visu. Viņas bija kā upes, kas tek uz jūru.

Brāhmanu sievas jau ilgu laiku bija vēlējušās ieraudzīt Krišnu, tomēr, kad viņas gatavojās iet pie Kunga, to vīri, tēvi, dēli un radinieki negribēja viņas nekur laist. Bet brāhmanu sievas neklausīja. Kad bhaktu aicina Krišna, viņš nedomā par ķermeniskajām saitēm. Sievietes iegāja Jamunas krasta mežā. Augi un vīteņi bija sulīgi zaļi, un ziedēja puķes. Mežā viņas redzēja, ka Krišna un Balarāma kopā ar saviem mīļajiem draugiem gana govis.

Krišnas apģērbs mirdzēja kā zelts. Ap kaklu Viņam bija skaista meža ziedu vītne, bet matos — pāva spalva. Vēl Krišna bija izkrāsojies ar Vrindāvanas minerāliem un izskatījās gluži kā dejotājs uz teātra skatuves. Vienu roku Viņš bija uzlicis uz pleca draugam, bet otrā turēja lotosu. Aiz ausīm Krišnam bija aizspraustas lilijas, uz auguma Viņam bija tilakas zīmes, un Viņš apburoši smaidīja. Brāhmanu sievas savām acīm redzēja Dieva Augstāko Personību, par kuru tik daudz bija dzirdējušas, kas viņām bija tik dārga un uz kuru bija vērsti viņu prāti. Nu brāhmanu sievas skatīja Kungu vaigu vaigā, un Krišna caur acīm iegāja viņu sirdīs.

Brāhmanu sievas no visas sirds apskāva Krišnu un tūlīt aizmirsa visas atšķirtības sāpes. Viņas bija kā diženi gudrie, kas, izkopuši zināšanas, saplūst ar Visaugstākā esamību. Kungs Krišna ir Virsdvēsele visu būtņu sirdīs, un Viņš saprata, ko domā brāhmanu sievas. Tās bija atnākušas pie Viņa par spīti radinieku, tēvu, vīru un brāļu iebildumiem un pametušas visus mājas darbus. Šīs sievietes bija atnākušas ieraudzīt Krišnu, kurš bija viņu dzīvība un dvēsele. Brāhmanu sievas patiesībā sekoja Krišnas norādījumam Bhagavad-gītā: cilvēkam ir jāuztic sevi Viņam, atstājot visus darbus un reliģiskos pienākumus. Brāhmanu sievas pilnībā izpildīja šo Bhagavad-gītas norādījumu. Tāpēc Krišna, brīnišķīgi smaidot, sāka ar viņām runāt. Šeit jāpiebilst, ka tad, kad Krišna iegāja brāhmanu sievu sirdīs un sievietes, apskaudamas Viņu, sajuta pārpasaulīgu svētlaimi, ko dod saplūšana ar Viņu, Visaugstais Kungs Krišna nezaudēja savu atsevišķo esamību, un arī brāhmanu sievas nezaudēja savu individualitāti. Gan Kungs, gan brāhmanu sievas saglabāja individualitāti, bet juta vienotību esībā. Kad mīlētājs uztic sevi iemīļotajam, nemaz nedomājot par sevi, tad to sauc par vienotību. Kungs Čaitanja šo vienotības izjūtu atklāja «Šikšāštakā»; Krišna ir brīvs un var darīt ko vēlas, bet bhaktam savās vēlmēs vienmēr jābūt vienotam ar Viņa vēlmēm, un jābūt saskaņai. Tieši šī vienotība izpaudās brāhmanu sievu mīlestībā pret Krišnu.

Krišna viņas sagaidīja ar vārdiem: «Dārgās brāhmanu sievas, jūs esat ļoti veiksmīgas! Mēs jūs ļoti gaidījām. Sakiet, ar ko Es varētu jums pakalpot? Jūs atnācāt, lai ieraudzītu Mani, un neņēmāt vērā nekādus ierobežojumus un radu, tēvu, brāļu un vīru radītos kavēkļus. Tas ir ļoti labi. Kas tā rīkojas, tas zina, kas viņam patiešām vajadzīgs, jo pārpasaulīga, mīlestības pilna kalpošana Man, kas nav savtīga vai ierobežota, ir svētīga visām dzīvajām būtnēm.»

Kungs Krišna apstiprina, ka augstākā pilnība, ko var sasniegt saistītā dvēsele, ir sevis uzticēšana Viņam. Cilvēkam jāatsakās no visiem pārējiem pienākumiem. Pilnīga sevis uzticēšana Dieva Augstākajai Personībai ir vislabākais ceļš, ko var iet saistītā dvēsele, jo Visaugstais Kungs ir augstākais mīlestības mērķis. Ikviens galu galā mīl Krišnu, taču mīlestības izpratne ir atkarīga no zināšanām. Cilvēks saprot, ka viņa patība ir garīgā dvēsele, un dvēsele nav nekas cits, kā neatņemama Visaugstā Kunga daļiņa. Tāpēc Visaugstais Kungs ir augstākais mīlas mērķis, un būtnei jāuztic sevi Viņam. Sevis uzticēšana saistītajai dvēselei ir ļoti svētīga. Mūsu dzīvība, īpašums, mājas, sieva, bērni, sabiedrība un viss pārējais, kas mums ir tik ļoti dārgs, ir Dieva Augstākās Personības izvērsumi. Kungs ir mīlestības mērķis, jo Viņš mums dod visu svētlaimi, izvērš sevi daudzos veidos atkarībā no mūsu ķermeņa, prāta un gara stāvokļa.

Krišna teica: «Dārgās brāhmanu sievas, tagad jūs varat atgriezties mājās. Palīdziet ziedošanas ceremonijās, kalpojiet saviem vīriem un dariet mājas darbus, lai vīri būtu apmierināti ar jums un iesāktā ziedošanas ceremonija varētu tikt, kā nākas, pabeigta. Galu galā jūsu vīri ir ģimenes cilvēki, un bez jūsu palīdzības viņi nevar paveikt savus pienākumus.»

Brāhmanu sievas atbildēja: «Dārgais Kungs, Tev neklājas tā runāt. Tu esi apsolījis, ka vienmēr aizsargāsi savus bhaktas, un tagad Tev šis solījums jāpilda. Ikviens, kas atnāk pie Tevis un uztic sevi Tev, nekad vairs neatgriežas materiālajā esamībā un saistītajā dzīvē. Mēs ceram, ka Tu šo solījumu piepildīsi. Mēs esam uzticējušas sevi Tavām lotospēdām, kuras ir klātas ar tulasī lapām, un nevēlamies vairs atgriezties pie saviem tā saucamajiem radiniekiem, draugiem un sabiedrības, atstājot Tavu lotospēdu patvērumu. Ko mēs mājās darīsi? Mūsu vīri, brāļi, tēvi, dēli, mātes un draugi vairs nepieņems mūs, jo esam tos pametušas. Mums vairs nav kur palikt. Tāpēc, lūdzu, neprasi, lai atgriežamies mājās, bet dari tā, lai mēs mūžam varētu būt Tavā aizsardzībā pie Tavām lotospēdām.»

Dieva Augstākā Personība sacīja: «Dārgās brāhmanu sievas, varat būt pilnīgi drošas, ka vīri jūs neatraidīs. Arī brāļi, tēvi un dēli neatteiksies jūs pieņemt. Jūs esat Manas tīrās bhaktas, un ar jums būs apmierināti ne tikai radinieki, bet arī visi ļaudis un padievi.» Krišna Virsdvēseles izskatā atrodas visu būtņu sirdīs. Tāpēc, ja kāds kļūst par tīru Kunga Krišnas bhaktu, tad viņš tūlīt ir patīkams visiem. Tīrs Kunga Krišnas bhakta nav naidīgs ne pret vienu. Prātīgs cilvēks nevar būt tīra bhaktas ienaidnieks. «Pārpasaulīgā mīlestība uz Mani nav atkarīga no ķermeniskas saskarsmes,» turpināja Krišna, «bet ikviens, kas pastāvīgi savu prātu vērš uz Krišnu, noteikti pavisam drīz atgriezīsies pie Manis un mūžīgi dzīvos ar Mani.»

Paklausīdamas Dieva Augstākajai Personībai, brāhmanu sievas atgriezās mājās pie saviem vīriem, kuri par to ļoti priecājās un paveica ziedošanas ceremoniju kopā ar sievām, kā to māca šāstras. Saskaņā ar Vēdu principiem reliģiskajos rituālos vīram jābūt kopā ar sievu. Kad brāhmanu sievas bija atgriezušās, ziedošanas ceremonija izdevās ļoti labi un pareizi. Tomēr viena no brāhmanu sievām, kurai ar varu nebija ļauts iet pie Krišnas, klausīdamās stāstus par Kunga izskatu, sāka Viņu atcerēties, un, pilnīgi iegrimusi domās par Krišnu, viņa atstāja materiālo ķermeni, kas ir dabas likumu saistīts.

Šrī Govinda, vienmēr priecīgā Dieva Personība, atklāja savas pārpasaulīgās spēles, atnākot cilvēka izskatā, un baudīja brāhmanu sievu doto ēdienu. Tādā veidā Viņš piesaistīja parastos ļaudis Krišnas apziņai. Ar saviem vārdiem un skaistumu Viņš valdzināja govis, ganu zēnus un Vrindāvanas jaunavas.

Kad sievas bija atgriezušās, brāhmani, kas rīkoja ziedošanas ceremoniju, sāka nožēlot, ka nav devuši ēdienu Dieva Augstākajai Personībai. Viņi saprata, ka tas ir bijis grēks un kļūda. Aizņemti ar Vēdu rituāliem, viņi bija nevērīgi izturējušies pret Dieva Augstāko Personību, kas bija atnākušas parasta bērna izskatā un prasīja ēst. Redzēdami savu sievu ticību un bhakti, viņi sāka nosodīt sevi. Brāhmani ļoti nožēloja, ka nemaz nav sapratuši, kā mīlēt Augstāko Dvēseli un kā pārpasaulīgi kalpot Kungam, lai gan viņu sievas atrodas tīras garīgās kalpošanas līmenī. Viņi sāka savā starpā runāt: «Lai nolādēta mūsu brāhmaniskā izcelšanās! Lai nolādēta Vēdu rakstu apgūšana! Pie velna ar visām lielajām ziedošanas ceremonijām un visiem likumiem un ierobežojumiem! Pie velna ar visu ģimeni! Mēs tik ļoti centāmies kārtīgi izpildīt rituālus saskaņā ar rakstiem. Pie velna! Mēs neesam iemācījušies pārpasaulīgā mīlestībā kalpot Dieva Augstākajai Personībai, kas nav aptverama ar prātu, ķermeni un jutekļiem.»

Mācītajiem brāhmaniem, kas prasmīgi veica Vēdu rituālus, tiešām bija ko nožēlot, jo visu reliģisko pienākumu pildīšana, kas palīdz attīstīties Krišnas apziņā, ir tikai laika un spēku izniekošana. Brāhmani runāja savā starpā: «Krišnas ārējā enerģija ir tik spēcīga, ka tā var maldināt pat vislielāko jogu mistisķi. Lai gan mēs esam prasmīgi brāhmani un tiekam uzskatīti par visu sabiedrības daļu skolotājiem, arī mūs ir maldinājusi ārējā enerģija. Cik ļoti paveicies šīm sievietēm, kas ar tādu mīlestību veltījušas savu mūžu Dieva Augstākajai Personībai Krišnam! Viņas tik viegli atteicās no ģimenes saitēm, ko parasti ir ļoti grūti izdarīt. Ģimenes dzīve ir kā tumša aka, kurā nepārtraukti turpinās materiālās ciešanas.»

Sievietes parasti ir vienkāršas un sirsnīgas, un viņas var viegli pieņemt Krišnas apziņu. Izkopušas mīlestību uz Krišnu, viņas bez grūtībām var atbrīvoties no maijas važām, ar kurām smagi jācīnās tā saucamajiem inteliģentajiem un mācītajiem cilvēkiem. Saskaņā ar Vēdu norādījumiem, sievietēm nav atļauts saņemt iesvētību ar svēto auklu, kas ir šķīstīšanās ceremonija; viņām nav atļauts dzīvot kā brahmačārinī garīgā skolotāja āšramā, nav ieteikts ievērot stingru disciplīnu, kā arī viņas nav lielas sevis apzināšanās filozofijas pratējas. Pēc savas dabas sievietes nav īpaši tīras, kā arī nav īpaši pieķērušās svētīgai darbībai. «Bet cik brīnumaini, ka viņas ir izkopušas pārpasaulīgu mīlestību uz Krišnu, visu mistisko jogu Kungu!» izsaucās brāhmani. «Ar savu stingro ticību un mīlestību uz Krišnu viņas pārspējušas mūs visus, lai gan mēs tiekam uzskatīti par visu šķīstīšanās ceremoniju pratējiem. Pārlieka pieķeršanās materiālistiskajam dzīves veidam mums likusi aizmirst, kas ir mērķis. Ganu zēni mums atgādināja par Krišnu un Balarāmu, taču mēs bijām nevērīgi. Dieva Augstākā Personība savā žēlastībā droši vien pajokoja, atsūtīdams draugus prasīt mums ēdienu. Vai gan citādi Kungs būtu viņus sūtījis? Krišna būtu varējis apmierināt zēnu izsalkumu ar savu vēlmi vien.»

Ja kāds dzird, ka Krišna gana govis, lai varētu dzīvot, un tāpēc uzskata, ka Viņš nav sevī pilns, vai arī, ja kāds domā, ka Krišna patiešām bijis izsalcis, un šaubās par to, vai Viņš var iztikt bez ēšanas, tad šim cilvēkam jāņem vērā, ka Krišnam pastāvīgi kalpo laimes dieviete. Tādā veidā viņa var apvaldīt savu nemierīgo dabu. Tādos Vēdu rakstos kā Brahma-samhitā teikts, ka Krišnam Viņa mājvietā ar dziļu godbijību kalpo ne tikai viena laimes dieviete vien, bet daudzi dieviešu tūkstoši. Tāpēc ir maldīgi domāt, ka Krišna brāhmaniem lūdza ēdienu. Patiesībā Viņš tādā veidā parādīja, cik svētīgi pieņemt Kungu ar tīru garīgo kalpošanu. Viss, kas nepieciešams vēdiskajām ceremonijām, kā piemērota vieta, atbilstošs laiks, dažādi rituāla priekšmeti, Vēdu himnas, priesteris, kas spēj veikt ziedošanas ceremoniju, uguns, padievi, ziedošanas veicējs un reliģiskie principi, ir domāti, lai saprastu Krišnu, jo Krišna ir Dieva Augstākā Personība. Viņš ir Visaugstais Kungs Višnu un visu mistisko jogu Kungs.

«Krišna ir atnācis kā bērns Jadu dinastijā, un mēs savā muļķībā nesapratām, ka Viņš ir Dieva Augstākā Personība,» teica brāhmani. «Bet no otras puses mums ļoti jālepojas ar savām sievām, kas izkopušas tīru pārpasaulīgu kalpošanu Dievam Kungam par spīti visai mūsu pretestībai. Tādēļ pazemīgi nolieksimies pie Kunga Krišnas lotospēdām. Viņa maldinātājas enerģijas, maijas, ietekmēti, mēs esam iegrimuši auglīgā darbībā. Tāpēc mēs lūdzam, lai Kungs ir tik labs un piedod mums, jo mūs savaldzinājusi Viņa ārējā enerģija. Nezinot Krišnas pārpasaulīgo slavu, mēs neesam pakļāvušies Viņa gribai.»

Brāhmani nožēloja savus grēkus. Viņi gribēja aiziet un noliekties Krišnas priekšā, taču baidījās no Kamsas. Citiem vārdiem sakot, ja cilvēks nav šķīstījies ar garīgo kalpošanu, tad viņam ir ļoti grūti pilnībā uzticēt sevi Dieva Personībai. Brāhmani un viņu sievas ir ļoti labs piemērs. Brāhmanu sievas bija iedvesmojusi tīra garīgā kalpošana, tāpēc viņas neņēma vērā nekādus šķēršļus. Tās tūlīt gāja pie Krišnas. Turpretī brāhmani, kas galu galā bija apjēguši Dieva Kunga stāvokli un nožēloja savus grēkus, tomēr baidījās no valdnieka Kamsas, jo bija pārāk pieķērušies auglīgai darbībai.

Tā beidzas Bhaktivēdāntas skaidrojums grāmatas «Krišna» divdesmit trešajai nodaļai «Krišna svētī brāhmanu sievas».


Tālāk: 24. nodaļa

Saturs Bibliotēka