Krišna, Dieva Augstākā Personība divdesmit ceturtā nodaļa

null

Divdesmit ceturtā nodaļa

Govardhanas
kalna godināšana

Tūlīt pēc gadījuma ar brāhmaniem, kuri bija pārāk aizņemti ar vēdiskajām ziedošanas ceremonijām, Krišna un Balarāma redzēja, ka arī gani gatavojas līdzīgai ziedošanas ceremonijai, lai iepriecinātu debesu valdnieku Indru, kurš gādā zemei lietu. Kā teikts «Čaitanja-čaritāmritā», Krišnas bhakta ir stingri pārliecināts, ka darbība Krišnas apziņā un pārpasaulīga, mīlestības pilna kalpošana Krišnam atbrīvo cilvēku no visiem pārējiem pienākumiem. Tīram Kunga Krišnas bhaktam nav jāveic nekādi Vēdās noteiktie rituāli, Viņam nav nepieciešams godināt nekādus padievus. Ja cilvēks ir Krišnas bhakta, tad tiek uzskatīts, ka viņš jau ir paveicis visus Vēdu rituālus un godinājis padievus. Tikai pildot Vēdu rituālistiskās ceremonijas un godinot padievus, cilvēks nevar izkopt garīgo kalpošanu Krišnam. Bet tas, kurš pilnībā kalpo Kungam, jau ir izpildījis visus Vēdu norādījumus.

Krišna negribēja, ka bhaktas darbojas tādā veidā. Atrazdamies Vrindāvanā, Viņš gribēja redzēt tikai un vienīgi garīgo kalpošanu. Krišna ir viszinošā Dieva Personība, tāpēc Viņš saprata, ka gani gatavo ziedošanas ceremoniju Indram. Taču pieklājības labad Viņš ar dziļu cieņu un pazemību sāka izjautāt vecākos, kā Mahārādžu Nandu.

Krišna tēvam jautāja: «Tēt, vai jūs gatavojaties rīkot lielu ziedošanas ceremoniju? Ko tā dos, un kam tā domāta? Kādā veidā tā notiks? Esi tik labs, pastāsti! Es ļoti gribu zināt, kā viss notiks. Esi tik labs un saki, kam domāta šī ceremonija?» Nanda Mahārādža uz jautājumu nemaz neatbildēja, uzskatot, ka viņa dēls ir par mazu, lai saprastu visu, kas saistīts ar jagju. Taču Krišna uzstāja: «Tēt, augstsirdīgiem un svētiem cilvēkiem nav noslēpumu. Viņi nevienu neuzskata par draugu vai par ienaidnieku un ir atklāti pret visiem. Un pat tiem, kas nav tik augstsirdīgi, nedrīkst būt noslēpumu pret ģimenes locekļiem un draugiem. Kaut ko var slēpt tikai no ienaidniekiem. Tāpēc tev pret Mani nedrīkst būt nekādu noslēpumu. Visi cilvēki nodarbojas ar auglīgu darbību. Daži zina, kas tā par darbību un ko tā dod, citi darbojas, nezinot mērķi un iznākumu. Tas, kurš darbojas ar pilnīgām zināšanām, saņem pilnīgus augļus, bet tas, kuram nav tādu zināšanu, nesaņem tik pilnīgus augļus. Tāpēc, lūdzu, pastāsti, kāds ir šīs ziedošanas ceremonijas nolūks. Vai šī ziedošana notiek saskaņā ar Vēdu norādījumiem, vai arī tā ir tikai tautas paraža? Esi tik labs un pastāsti visu par šo ceremoniju!»

Uzklausījis Krišnas jautājumus, Mahārādža Nanda atbildēja: «Dēliņ, šī ceremonija vairāk vai mazāk kļuvusi par paražu. Lietus līst, pateicoties debesu valdnieka Indras žēlastībai, un mākoņi ir viņa pārstāvji. Lietum mūsu dzīvē ir ļoti liela nozīme, tāpēc mums ir jāpateicas lietus valdniekam Mahārādžam Indram. Tagad mēs gribam iepriecināt valdnieku Indru, jo viņš visžēlīgi ir atsūtījis mākoņus un labi aplaistījis zemi, lai mums būtu laba raža. Ūdens ir ļoti svarīgs. Bez lietus mēs nevaram kopt lopus un audzēt labību. Bez lietus mēs nevaram dzīvot; tas ir vajadzīgs, lai notiktu veiksmīgas reliģiskās ceremonijas, lai būtu saimnieciskais uzplaukums un lai galu galā mēs varētu sasniegt atbrīvi. Tāpēc mēs nevaram atteikties no šīs ceremonijas; bet, ja kāds aiz iekāres, alkatības vai bailēm tomēr neveic šo ceremoniju, tad tas ir kauns.»

To dzirdējis, Dieva Augstākā Personība Krišna sava tēva un visu Vrindāvanas ganu klātbūtnē sāka runāt tā, lai tīšām sadusmotu debesu valdnieku Indru. Krišna ieteica atteikties no ziedošanas. Bija divi iemesli, kāpēc Viņš negribēja, lai notiktu šī Indras iepriecināšanai domātā ceremonija. Pirmkārt, kā teikts Bhagavad-gītā, nav vajadzīgs godināt padievus, tiecoties pēc materiālās pilnveidošanās. Visi augļi, ko dod padievu godināšana, ir laicīgi, un tikai nesaprātīgi cilvēki vēlas kaut ko pārejošu. Otrkārt, visi laicīgie augļi, ko cilvēks saņem, godinot padievus, patiesībā tiek doti ar Dieva Augstākās Personības atļauju. Bhagavad-gītā skaidri teikts: majaiva vihitān hi tān. Visus labumus, kas tiek saņemti no padieviem, patiesībā dod Dieva Augstākā Personība. Bez Dieva Augstākās Personības atļaujas neviens nevar kaut ko otram dot. Taču reizēm padievi materiālās dabas ietekmē kļūst lepni un, uzskatot sevi par visvarenajiem, cenšas aizmirst, ka pār viņiem valda Dieva Augstākā Personība. Šrīmad Bhāgavatamā skaidri norādīts, ka šajā gadījumā Krišna gribēja sadusmot debesu valdnieku Indru. Krišna bija atnācis, lai iznīcinātu dēmonus un aizsargātu bhaktas. Valdnieks Indra, protams, bija bhakta, nevis dēmons, taču viņš bija ļoti lepns, un Krišna gibēja to pārmācīt. Vispirms Viņš centās sadusmot Indru, pārtraucot Indra-pūdžu, kurai gatavojās Vrindāvanas gani.

Tādēļ Krišna sāka runāt tā, it kā Viņš būtu ateists un karma-mīmāmsas filozofijas piekritējs. Šīs filozofijas sekotāji neatzīst Dieva Personību par visaugstāko. Viņi apgalvo, ka cilvēks, kurš labi darbojas, noteikti saņem darba augļus, un, pat ja ir kāds Dievs, kas cilvēkam tos piešķir, nav nekādas vajadzības Viņu godināt, jo, kamēr cilvēks nestrādā, Dievs viņam nevar dot nekādus augļus. Šie filozofi apgalvo, ka ļaudīm nevis jāgodina padievi vai Dievs, bet vairāk uzmanības jāpievērš saviem pienākumiem, un tad darbam būs labi augļi. Kungs Krišna sāka runāt ar tēvu saskaņā ar šiem karma-mīmāmsas filozofijas principiem. «Tēt, Es domāju, ka jums nav vajadzības godināt kādu padievu, lai veiksmīgi varētu padarīt lauku darbus. Visas dzīvās būtnes atrodas šajā pasaulē atbilstoši agrākajai karmai un aiziet no dzīves, ņemot līdzi pašreizējo karmu. Būtnes piedzimst dažādos dzīvības veidos atbilstoši savai agrākajai darbībai, un nākamā dzimšana ir atkarīga no darbības šajā dzīvē. Dažādu veidu materiālā laime un ciešanas, dzīves ērtības un neērtības ir augļi dažādu veidu darbībai, kas paveikta iepriekšējā vai šajā dzīvē.»

Nanda Mahārādža un citi vecākie iebilda, ka, neiepriecinot valdošo dievību, nav iespējams gūt labus augļus un ar materiālu darbību vien nepietiek. Tā tas patiešām ir. Piemēram, dažreiz par spīti vislabākajai ārstēšanai un ārstiem slimnieks nomirst. Tāpēc var secināt, ka laba ārstēšana un labs ārsts paši par sevi nav slimnieka izveseļošanās cēloņi, galu galā to nosaka Dieva Augstākā Personība. Līdzīgi, tēva un mātes rūpes par bērnu nav bērna ērtību cēlonis. Reizēm par spīti visām vecāku pūlēm bērni aiziet neceļos vai nomirst. Tāpēc materiālie cēloņi paši par sevi vēl nerada sekas. Vajadzīga Dieva Augstākās Personības atļauja. Nanda Mahārādža aizstāvēja uzskatu, ka veiksme lauksaimniecībā ir atkarīga no Indras, tāpēc lietus devējs ir jāiepriecina. Kungs Krišna šo uzskatu atspēkoja, norādot, ka padievi dod augļus tikai tiem, kas izpildījuši savus noliktos pienākumus. Padievi nespēj dot neko labu tam, kurš nav paveicis noliktos pienākumus. Tāpēc padievi ir atkarīgi no pienākumu izpildes un galu galā nenosaka, kurš saņems labus augļus.

«Mīļais tēti, nav nekādas vajadzības apmierināt padievu Indru,» teica Kungs Krišna. «Ikvienam jāsaņem savas darbības augļi. Mēs redzam, ka ikviens darbojas saskaņā ar savām dabiskajām tieksmēm, un atbilstoši savām tieksmēm visas dzīvās būtnes — gan cilvēki, gan padievi — iegūst savus darbības augļus. Tikai savas dažādās darbības dēļ dzīvās būtnes iegūst labākus vai sliktākus ķermeņus, uzskata citus par ienaidniekiem, draugiem vai ir vienādas pret visiem. Pienākumi rūpīgi jāpilda saskaņā ar dabiskajām tieksmēm, un nedrīkst novirzīt uzmanību uz dažādu padievu godināšanu. Padievi būs apmierināti ar pareizu pienākumu izpildi, tāpēc nav vajadzības viņus godināt. Labāk kārtīgi pildīsim savus noliktos pienākumus. Īstenībā neviens nevar būt laimīgs, ja viņš pareizi neveic savu nolikto pienākumu. Tas, kurš nepilda pienākumus, kā nākas, tiek salīdzināts ar vieglas uzvedības sievieti. Brāhmanu noliktais pienākums ir Vēdu apgūšana; kšatrijiem jeb karaliskajai kārtai jāaizsargā valsts iedzīvotāji; vaišju kopienai jānodarbojas ar lauksaimniecību, tirdzniecību un govju aizsardzību; bet šūdrām ir jākalpo augstākajām kārtām: brāhmaniem, kšatrijiem un vaišjām. Mēs piederam vaišju kopienai, un mūsu īstais pienākums ir nodarboties ar lauksaimniecību, tirgoties ar lauksaimniecības ražojumiem, aizsargāt govis vai nodarboties ar augļošanu.»

Krišna uzskatīja sevi par vaišju, jo Nanda Mahārādža aizsargāja daudzas govis un Krišna par tām rūpējās. Viņš nosauca četrus vaišju nodarbošanās veidus: lauksaimniecību, tirdzniecību, govju aizsardzību un augļošanu. Lai gan vaišjas var nodarboties ar jebkuru no šiem darbības veidiem, Vrindāvanas iedzīvotāji lielākoties aizsargāja govis.

Krišna skaidroja tālāk: «Viss šajā kosmiskajā izpausmē notiek triju materiālās dabas īpašību — skaidrības, kaislību un neziņas — varā. Šīs trīs īpašības izraisa radīšanu, uzturēšanu un iznīcināšanu. Mākoni rada kaislību darbība, tāpēc kaislības ir tās, kas izraisa lietu. Un pēc lietus dzīvās būtnes gūst augļus — panākumus lauksaimniecībā. Kāds tam visam sakars ar Indru? Pat ja tu neiepriecināsi Indru, ko viņš varēs izdarīt? No Indras mēs nesaņemam neko īpašu. Pat ja tāds Indra pastāv, viņš lej ūdeni arī okeānā, kur tas nemaz nav vajadzīgs. Tātad lietus līst gan pār okeānu, gan pār zemi, vienalga, vai esam godinājuši Indru vai ne. Kas attiecas uz mums, tad mums nav vajadzības iet uz kādu citu pilsētu, ciemu vai svešu valsti. Pilsētās ir lielas pilis, bet mēs esam apmierināti ar dzīvi Vrindāvanas mežā. Mums ir svarīgs vienīgi Govardhanas kalns un Vrindāvanas mežs, tāpēc Es tevi lūdzu, mīļais tēti, sarīko ziedošanu, ar kuru mēs iepriecinātu vietējos brāhmanus un Govardhanas kalnu. Labāk vispār aizmirsīsim par Indru.»

Uzklausījis Krišnas vārdus, Nanda Mahārādža atbildēja: «Dēliņ, ja Tu gribi, es sarīkošu atsevišķu ziedošanu, kas būs veltīta vietējiem brāhmaniem un Govardhanas kalnam. Bet tagad ļauj man paveikt Indra-jagju.»

Bet Krišna iebilda: «Tēt, labāk nekavējies. Govardhanas kalnam un vietējiem brāhmaniem veltītā ziedošana aizņems daudz laika. Labāk visu, ko tu esi sagatavojis Indra-jagjai, tūlīt izmanto, lai iepriecinātu Govardhanas kalnu un vietējos brāhmanus.»

Galu galā Mahārādža Nanda piekāpās. Tad gani jautāja Krišnam, kā Viņš vēlas šo jagju rīkot, un Krišna teica: «No graudiem un gī, kas sagādāti jagjai, pagatavojiet dažādus jaukus ēdienus — rīsus, dālu, halavu, pakoras, purī —, kā arī dažādu veidu piena ēdienus, kā saldos rīsus, rabrī, saldās bumbiņas, sandēšu, rasagulu un ladu un ielūdziet mācītos brāhmanus, kas varētu skaitīt Vēdu himnas un piedāvāt ziedojumus ugunij. Brāhmaniem ir jādāvina visu veidu graudi. Tad izrotājiet un labi pabarojiet govis. Pēc tam dodiet brāhmaniem naudu. Kas attiecas uz zemākajiem dzīvniekiem, kā suņiem, un zemākās kārtas cilvēkiem, kā čandāliem jeb piektajai kārtai, kas tiek uzskatīti par nepieskaramajiem, arī viņi labi jāpabaro ar prasādu. Kad govis būs labi pabarotas ar svaigu zāli, tūlīt ir jāsāk ziedošana, ko sauc par Govardhana-pūdžu. Šī ziedošana ļoti iepriecinās Mani.»

Ar šiem vārdiem Kungs Krišna gandrīz pilnībā aprakstīja vaišju saimniekošanas veidu. Visām cilvēku sabiedrības daļām, kā arī dzīvniekiem — govīm, suņiem, kazām utt. — ir sava nozīme. Ikvienam ir jāsadarbojas ar pārējiem, lai nestu svētību visai sabiedrībai, kurā ietilpst ne tikai kustīgās būtnes, bet arī viss nekustīgais, kā kalni un zeme. Vaišju kopienas īpašais uzdevums ir gādāt par sabiedrības saimniecisko attīstību, audzējot graudus, aizsargājot govis, pārvadājot ēdienu, kad vajadzīgs, un nodarbojoties ar naudas lietām.

No šiem Krišnas vārdiem mēs uzzinām, ka suņus un kaķus, kas tagad kļuvuši tik svarīgi, nedrīkst pamest novārtā, tomēr govju aizsardzība ir daudz svarīgāka nekā suņu un kaķu aizsardzība. Vēl Krišna norāda, ka augstākajām kārtām jārūpējas arī par čandāliem jeb nepieskaramajiem. Svarīgi ir visi, taču daži par sabiedrības attīstību atbild tieši, turpretī citi tikai netieši. Tomēr, ja pastāv Krišnas apziņa, tad tiek gādāts par visu būtņu labklājību.

Ziedošanas ceremonija, ko sauc par Govardhana-pūdžu, tiek rīkota arī Krišnas apziņas kustībā. Kungs Čaitanja ir norādījis, ka, tā kā mums ir jāgodina Krišna, godināma ir arī Viņa zeme Vrindāvana un Govardhanas kalns. To apstiprinot, Kungs Krišna teica, ka Govardhana-pūdža ir tas pats, kas Viņa godināšana. Kopš tā laika Govardhana-pūdža tiek rīkota ik gadus, un to sauc par Anakūtu. Visos tempļos Vrindāvanā un ārpus Vrindāvanas šajā dienā tiek gatavoti milzīgi ēdiena daudzumi, un ēdiens pēc tam tiek izdalīts ļaudīm. Reizēm tas tiek mests pūlī, un ļaudis ar lielu prieku lasa to pat no zemes. Tas nozīmē, ka Krišnam piedāvātā prasāda nekad nekļūst netīra, pat ja tā nokrīt zemē. Tāpēc cilvēki to ar lielu apmierinājumu lasa un ēd.

Tāpēc Dieva Augstākā Personība Krišna teica, lai gani pārtrauc Indra-jagju un sāk Govardhana-pūdžu. Krišna gribēja sodīt Indru, kurš ļoti lepojās ar to, ka ir augstākais debesu planētu valdnieks. Vienkāršie un godīgie gani, kurus vadīja Nanda Mahārādža, uzklausīja Krišnas ieteikumu un darīja visu tieši tā, kā Viņš bija norādījis. Tie godināja Govardhanu un apgāja kalnam apkārt. (Tāpat kā pirmajā Govardhana-pūdžā Vrindāvanas iedzīvotāji arī mūsdienās uzpošas, sapulcējas pie Govardhanas kalna, lai to godinātu, un iet kalnam apkārt, dzenot pa priekšu govis.) Nanda Mahārādža un gani, sekojot Kunga Krišnas norādījumam, uzaicināja mācītos brāhmanus un sāka godināt Govardhanas kalnu ar Vēdu himnām un prasādas piedāvāšanu. Visi Vrindāvanas iedzīvotāji sanāca kopā, izgreznoja govis un pabaroja tās ar zāli. Dzīdami govis pa priekšu, viņi apgāja Govardhanas kalnam apkārt. Gopī, skaisti uzposušās, sēdēja vēršu vilktos ratos un apdziedāja Krišnas spēļu godību. Sanākušie brāhmani bija priesteri Govardhana-pūdžā, un viņi deva savu svētību ganiem un to sievām gopī. Kad ceremonija bija beigusies, Krišna pieņēma milzīgu pārpasaulīgu veidolu un paziņoja Vrindāvanas iedzīvotājiem, ka Viņš ir pats Govardhanas kalns. Viņš to darīja tāpēc, lai bhaktas zinātu, ka Govardhanas kalns neatšķiras no paša Krišnas. Tad Krišna sāka ēst visus piedāvātos ēdienus. Ļaudis joprojām godina Govardhanas kalnu kā pašu Krišnu, un diženi bhaktas ņem Govardhanas kalna akmeņus un godina tos tieši tāpat kā Krišnas Dievību tempļos. Tāpēc bhaktas lasa nelielus Govardhana kalna akmeņus un oļus, lai godinātu tos savās mājās, jo šī godināšana ir tas pats, kas Dievības godināšana. Tas Krišnas veidols, kas baudīja piedāvātos ēdienus, bija pilnīgi atsevišķs, un pats Krišna kopā ar pārējiem Vrindāvanas iedzīvotājiem pazemīgi noliecās šīs Dievības, kā arī Govardhanas kalna priekšā. Tad Krišna paziņoja: «Paskatieties! Govardhanas kalns ir pieņēmis šo milzīgo veidolu un, baudīdams visu piedāvāto, svēta mūs.» Vēl Krišna teica: «Tas, kurš negodinās Govardhanas kalnu tā, kā Es esmu mācījis, nebūs laimīgs. Govardhanā dzīvo daudz čūsku, un tie, kas neveiks nolikto Govardhana-pūdžu, mirs no šo čūsku kodieniem. Visiem Vrindāvanas iedzīvotājiem, kas vēl labu govīm un grib būt laimīgi paši, jāgodina Govardhanas kalns tā, kā Es to esmu norādījis.»

Rīkojot Govardhana-pūdžas ceremoniju, Vrindāvanas iedzīvotāji sekoja Vasudēvas dēla Krišnas norādījumiem un pēc ziedošanas atgriezās mājās.

Tā beidzas Bhaktivēdāntas skaidrojums grāmatas «Krišna» divdesmit ceturtajai nodaļai «Govardhanas kalna godināšana».


Tālāk: 25. nodaļa

Saturs Bibliotēka