Krišna, Dieva Augstākā Personība divdesmit piektā nodaļa

null

Divdesmit piektā nodaļa

Postošais lietus Vrindāvanā

Kad Indra saprata, ka Krišna pārtraucis Vrindāvanas ganu rīkoto ziedošanu, viņš ļoti sadusmojās un izgāza savas dusmas uz Nandas Mahārādžas vadītajiem Vrindāvanas iedzīvotājiem, lai gan labi zināja, ka Krišna pats viņus sargā. Indra valda pār dažādiem mākoņiem, un viņš izsauca sāmvartakas mākoni. Šis mākonis tiek izmantots, kad jāiznīcina visa kosmiskā izpausme. Indra pavēlēja sāmvartakam doties uz Vrindāvanu un visu appludināt. Indra gluži kā dēmons uzskatīja sevi par visvareno augstāko personību. Kad dēmoni kļūst ļoti vareni, viņi izaicina augstāko vadītāju — Dieva Personību. Lai gan Indra nebija dēmons, viņš ļoti lepojās ar savu materiālo stāvokli un gribēja mēroties spēkiem ar pašu augstāko vadītāju. Vismaz tai laikā viņš domāja, ka ir tikpat varens kā Krišna. Indra teica: «Tikai paskatieties, cik nekaunīgi kļuvuši Vrindāvanas iedzīvotāji! Viņi mitinās mežā, tomēr, sava drauga Krišnas, parasta cilvēka, sakūdīti, uzdrīkstas izaicināt padievus.»

Krišna Bhagavad-gītā norāda, ka padievu godinātāji nav īpaši saprātīgi. Vēl Viņš paziņo, ka cilvēkam jāatsakās no visiem godināšanas veidiem un jāpievēršas Krišnas apziņai. Tas, ka Krišna sadusmoja Indru un pēc tam sodīja viņu, ir skaidrs norādījums bhaktām, ka tiem, kas darbojas Krišnas apziņā, nav vajadzības godināt nevienu padievu, pat ja padievs kļūst dusmīgs. Krišna pilnībā aizsargā savus bhaktas, un bhaktām visādā ziņā jāpaļaujas uz Krišnas žēlastību.

Indra lādējās par Vrindāvanas iedzīvotāju rīcību un teica: «Vrindāvanas iedzīvotāji ir izaicinājuši padievus, un par to viņi cietīs materiālajā esamībā. Neziedojot padieviem, viņi nespēs tikt pāri materiālo ciešanu okeānam.» Vēl Indra paziņoja: «Šie Vrindāvanas gani ir paklausījuši pļāpīgajam zēnam Krišnam un aizmirsuši manu varenību. Krišna ir mazs bērns, un, noticēdami bērnam, viņi ir sadusmojuši mani.» Indra pavēlēja sāmvartakas mākonim doties uz Vrindāvanu un sagraut tās labklājību. «Vrindāvanas iedzīvotāji,» teica Indra, «sākuši pārlieku lepoties ar savu materiālo bagātību un kopā ar savu mazo draugu Krišnu jūtas ļoti droši. Krišna domā, ka Viņš ļoti daudz zina, bet patiesībā Viņš ir mazs pļāpa, kas neko nesaprot no kosmiskās kārtības. Vrindāvanas iedzīvotāji ir ņēmuši Krišnu par pilnu, tāpēc viņi jāsoda, un es jau esmu pavēlējis, lai sāmvartakas mākonis dodas uz Vrindāvanu un visu appludina. Ganiem kopā ar visām govīm jāiet bojā.»

Šeit norādīts, ka ciemos un laukos ļaužu labklājībai jābūt atkarīgai no govīm. Ja nav govju, ļaudis zaudē visas savas bagātības. Sāmvartaka un pārējie mākoņi, saņēmuši valdnieka Indras pavēli, ļoti nobijās. Bet valdnieks Indra viņiem teica: «Ejiet pa priekšu, un es uz sava ziloņa kopā ar stiprām vētrām jūs pavadīšu. Lai sodītu Vrindāvanas iedzīvotājus, es izmantošu visu savu spēku.»

Paklausot valdnieka Indras pavēlei, briesmīgie mākoņi ieradās Vrindāvanā un lēja ūdeni aumaļām, bez pārtraukuma. Visu laiku spēra zibens, rībēja pērkons, pūta stiprs vējš un lija. No debesīm bira asi krusas graudi, un gāzās veseli ūdens stabi. Mākoņi pamazām pārklāja visu Vrindāvanu ar ūdeni, un nevarēja vairs atšķirt, kur ir paugurs un kur ir ieleja. Stāvoklis kļuva draudošs it īpaši dzīvniekiem. Pūta stiprs vējš, un visi Vrindāvanas iemītnieki drebēja no briesmīgā aukstuma. Nevarēdami nekur atrast glābiņu, viņi devās pie Govindas, lai meklētu patvērumu pie Viņa lotospēdām. Ļoti bēdīgas izskatījās govis. Tās noliektām galvām, slēpdamas teliņus zem vēdera, gāja pie Dieva Augstākās Personības, lai rastu patvērumu pie Viņa lotospēdām. Visi Vrindāvanas iedzīvotāji sāka lūgt Kungu Krišnu: «Dārgais Krišna,» viņi teica. «Tu esi visvarens un ļoti mīli savus bhaktas. Lūdzu, pasargā mūs no Indras dusmām!»

Krišna uzklausīja lūgšanu un arī saprata, ka Indra, kurš nav ticis godināts ar ziedošanas ceremoniju, pavisam nelaikā uzsūtījis Vrindāvanai lietu, briesmīgu krusu un stiprus vējus. Krišna zināja, ka Indra tādā veidā pauž dusmas. Tāpēc Viņš secināja: «Šis padievs sevi uzskata par visaugstāko un rāda savu lielo spēku, bet Es viņam parādīšu, kas Es esmu, un likšu saprast, ka viņš nav neatkarīgs Visuma vadītājs. Es esmu Kungs pār visu, un Es atbrīvošu Indru no viltus lepnuma, ko izraisījusi varas apziņa. Padievi ir Mani bhaktas, un tāpēc tie nevar aizmirst, ka Es esmu visaugstākais, bet tā vai citādi Indru ir apreibinājusi materiālā vara, un viņš aiz lepnuma ir zaudējis saprašanu. Es viņu atbrīvošu no viltus lepnuma. Es aizsargāšu savus tīros Vrindāvanas bhaktas, kas pilnīgi atkarīgi no Manas žēlastības un kurus Es esmu uzņēmies aizstāvēt. Es viņus izglābšu ar savām mistiskajām spējām.»

To visu pārdomājis, Kungs Krišna ar vienu roku pacēla Govardhanas kalnu, gluži kā bērns paceļ no zemes sēni. Paveicis šo pārpasaulīgo darbu, Viņš uzrunāja savus bhaktas: «Mani dārgie brāļi, Mans tēti, mīļie Vrindāvanas iedzīvotāji, jūs bez bailēm varat nākt zem Govardhanas kalna lietussarga. Nāciet droši un nebaidieties, ka tas varētu izkrist Man no rokām. Stiprais lietus un vējš jums ir sagādājuši tik daudz ciešanu, tāpēc Es esmu pacēlis šo kalnu, kas jūs aizsargās gluži kā milzīgs lietussargs. Manuprāt, jums vairs nekas nedraudēs. Nāciet ar visiem lopiem un esiet laimīgi zem šī lielā lietussarga.» Tā Kungs Krišna pārliecināja Vrindāvanas iedzīvotājus, un tie, ņemot līdzi visu savu mantību un lopus, pagāja zem kalna, kur viņi varēja justies droši.

Vrindāvanas iedzīvotāji kopā ar visiem lopiem dzīvoja zem kalna veselu nedēļu, un viņus nemocīja ne izsalkums, ne slāpes, ne arī kādas citas neērtības. Visi bija pārsteigti, redzot, kā Krišna ar kreisās rokas mazo pirkstiņu tur kalnu. Arī debesu valdnieks Indra, redzēdams Krišnas neparastās mistiskās spējas, bija satriekts un nezināja vairs ko darīt. Viņš sasauca kopā visus mākoņus un teica, lai tie iet projām. Debesis atkal kļuva skaidras, parādījās saule, un stiprais vējš pārstāja pūst. Tad Krišna, Dieva Augstākā Personība, Govardhanas kalna cēlājs, teica: «Dārgie gani! Tagad jūs kopā ar sievām, bērniem, govīm un visu savu mantību varat iet, jo viss ir beidzies. Plūdu vairs nav, un ūdens upē ir nokrities.»

Vīri salika mantas ratos un lēnām devās projām, ņemot līdzi govis un visu pārējo. Kad zem Govardhanas kalna neviens vairs nebija, Kungs Krišna to lēnām nolaida agrākajā vietā. Viss bija padarīts. Vrindāvanas iedzīvotāji nāca pie Krišnas un ar lielu sajūsmu apskāva Viņu. Gopī, kuras ļoti mīlēja Krišnu, deva Kungam rūgušpienu, kas bija pietecējis ar asarām, un nepārtraukti svētīja puisēnu. Arī māmiņa Jašoda, māmiņa Rohinī, Nanda un Balarāma, kurš ir visstiprākais no stiprākajiem, viens pēc otra apskāva Krišnu un dziļā mīlestībā svētīja Viņu atkal un atkal. Dažādi debesu padievi no tādām planētu sistēmām kā Sidhalokas, Gandharvalokas un Čāranalokas dziļā apmierinājumā kaisīja pār zemi ziedus un pūta gliemežnīcas. Skanēja bungas, un, dievišķu jūtu iedvesmoti, Gandharvalokas iemītnieki Kungam par prieku sāka spēlēt tamburus. Pēc šī notikuma Dieva Augstākā Personība kopā ar saviem dārgajiem draugiem un lopiem atgriezās mājās. Gopī kā parasti sāka apdziedāt Kunga Krišnas spēles, un šīs slavas dziesmas skanēja ļoti izjusti, jo gopī dziedāja no sirds.

Tā beidzas Bhaktivēdāntas skaidrojums grāmatas «Krišna» divdesmit piektajai nodaļai «Postošais lietus Vrindāvanā».


Tālāk: 26. nodaļa

Saturs Bibliotēka