Krišna, Dieva Augstākā Personība divdesmit sestā nodaļa

null

Divdesmit sestā nodaļa

Brīnišķīgais Krišna

Neko daudz nezinot par Krišnu, Dieva Augstāko Personību, un Viņa neparasto garīgo varenību, vientiesīgie ganu zēni un Vrindāvanas vīrieši sāka runāt par Krišnas brīnumaino darbību, kurā Viņam nespēj līdzināties neviens cilvēks.

Kāds no Vrindāvanas iedzīvotājiem teica: «Dārgie draugi, Krišna veic tik brīnumainus darbus. Kā tas var būt, ka pie mums Vrindāvanā dzīvo tik neparasts zēns? Tas ir kaut kas neaptverams. Tikai iedomājieties! Viņam ir tikai septiņi gadi. Kā Viņš varēja pacelt Govardhanas kalnu un turēt to vienā rokā, gluži kā ziloņu valdnieks tur lotosziedu? Pacelt lotosu zilonim ir tīrais nieks, un arī Krišna pacēla Govardhanas kalnu bez mazākās piepūles. Kad Viņš vēl bija zīdainis un gandrīz vēl neredzēja, Viņš nogalināja lielo dēmonieti Pūtanu. Ēzdams tai no krūts pienu, Krišna izsūca arī viņas dzīvības dvašu. Krišna nogalināja dēmonieti Pūtanu gluži tāpat, kā mūžīgais laiks nogalina dzīvo būtni. Kad Krišnam bija tikai trīs mēneši, Viņš bija nolikts gulēt zem rokas ratiņiem. Gribēdams pienu, Viņš sāka raudāt un spārdīties ar kājiņām. Un no Viņa mazo pēdiņu sitieniem rati salūza gabalos. Kad Krišnam bija viens gadiņš, Viņu aiznesa viesuļa dēmons Trināvarta, un, lai gan Krišna bija pacelts augstu gaisā, Viņš uzkārās dēmonam kaklā un piespieda to nokrist zemē un nosisties. Reiz, kad Krišna bija zadzis sviestu, māmiņa Viņu piesēja pie koka piestas, bet zēns, vilkdams piestu pa zemi, nogāza divus jamala-ardžunas kokus. Citreiz, kad Krišna kopā ar vecāko brāli Balarāmu mežā ganīja teliņus, parādījās dēmons Bakāsura, bet Krišna paņēma to aiz knābja un pārplēsa uz pusēm. Kad starp teliņiem ielavījās Vatsāsura, kas gribēja nogalināt Krišnu, puisēns tūlīt pamanīja dēmonu, nogalināja viņu un uzsvieda kokā. Kad Krišna kopā ar brāli Balarāmu iegāja Tālavanas mežā, zēniem uzbruka dēmons ēzeļa izskatā, ko sauca par Dhēnukāsuru, bet Balarāma viņu tūlīt nogalināja, saķerot to aiz pakaļkājām un uzsviežot palmas galotnē. Dhēnukāsuru pavadīja vēl citi dēmoni, kuriem arī bija ēzeļu izskats, taču tie visi tika nogalināti, un Tālavanas mežā atkal varēja ieiet dzīvnieki un Vrindāvanas iedzīvotāji. Kad starp ganu zēniem ielavījās Pralambāsura, Krišna visu sarīkoja tā, lai Balarāma dēmonu nogalinātu. Pēc tam Krišna izglāba savus draugus un govis no briesmīga meža ugunsgrēka, kā arī sodīja čūsku Kāliju, kas dzīvoja ezerā blakus Jamunai, un piespieda čūsku atstāt Jamunas upi. Kopš tā laika Jamunas ūdens vairs nav indīgs.»

Kāds cits Nandas Mahārādžas draugs teica: «Mēs nesaprotam, kāpēc tik ļoti mīlam tavu dēlu Krišnu. Mēs nespētu Viņu aizmirst, pat ja to gribētu. Kas mums liek Viņu tik dziļi un dabiski mīlēt? Cik tas ir brīnumaini! No vienas puses Viņš ir tikai septiņgadīgs zēns, bet no otras puses Viņš pavisam viegli paceļ milzīgo Govardhanas kalnu. Ak, Nanda Mahārādža! Mēs pat nezinām: tavs dēls Krišna droši vien ir kāds no padieviem! Viņš noteikti nav parasts bērns. Varbūt Viņš ir Dieva Augstākā Personība.»

Noklausījies Vrindāvanas ganu uzslavas, valdnieks Nanda sacīja: «Dārgie draugi, es jums varu atbildēt tikai ar Gargamuni vārdiem. Tie varbūt izklīdinās jūsu šaubas. Kad Gargamuni atnāca rīkot vārda došanas ceremoniju, viņš teica, ka šis zēns ierodas dažādos laikos ar dažādu ādas krāsu. Šoreiz Viņš ir atnācis uz Vrindāvanu ar tumšu ādas krāsu un Viņu sauc par Krišnu. Pirms tam Viņš bijis balts, tad — sarkans un tad — dzeltens. Vēl Gargamuni sacīja, ka šis zēns reiz bijis Vasudēvas bērns, un ikviens, kas zina par Viņa agrāko dzimšanu, sauc zēnu par Vāsudēvu. Gargamuni teica, ka īstenībā manam dēlam ir daudz dažādu vārdu atbilstoši Viņa dažādajām īpašībām un darbībai. Gargāčārja pavēstīja, ka šis zēns manai ģimenei būs liela svētība un ka Viņš dos pārpasaulīgu svētlaimi visiem Vrindāvanas ganiem un govīm. Lai kādās grūtībās mēs arī nonāktu, ar šī bērna žēlastību mēs viegli tās pārvarēsim. Vēl Gargamuni teica, ka agrāk šis zēns ir izglābis pasauli no nekārtībām un ka Viņš izglābis visus godīgos ļaudis no bezgožu rokām. Vēl Gargamuni teica, ka ikviens, kuram ir bijusi laime pieķerties šim puisēnam Krišnam, nekad netiek pārspēts un viņu nekad neuzvarēs ienaidnieks. Šis zēns ir gluži kā Kungs Višnu, kas vienmēr nostājas padievu pusē, un tāpēc tos nekad nesakauj dēmoni. Beigās Gargāčārja pateica, ka mans bērns pārpasaulīgā skaistumā, īpašībās, darbībā, ietekmē un bagātībā būs gluži kā Višnu, un tāpēc mums nav ko brīnīties par Viņa neparastajiem darbiem. To izstāstījis, Gargāčārja atgriezās mājās, un kopš tā laika mēs pastāvīgi redzam, cik brīnumaini šis bērns darbojas. Pēc tā, ko teica Gargāčārja, es domāju, ka zēns ir pats Nārājana vai arī Nārājanas pilnīgā daļa.»

Uzmanīgi noklausījušies Nandas Mahārādžas stāstījumu par to, ko Gargāčārja teicis par Krišnu, gani varēja labāk novērtēt Krišnas brīnumaino darbību un ļoti priecājās. Gani sāka slavēt Nandu Mahārādžu, jo viņa vārdi bija izklīdinājuši to šaubas par Krišnu. Gani teica: «Lai mīļais, skaistais un žēlsirdīgais Krišna mūs aizsargā! Kad dusmīgais Indra Vrindāvanai uzsūtīja lietus gāzes, krusu un briesmīgu vēju, Krišna tūlīt apžēlojās par mums un izglāba gan mūs, gan arī mūsu ģimenes, govis un mantu. Krišna pacēla Govardhanas kalnu, gluži tāpat kā mazs bērns paceļ sēni. Tas bija tik brīnumaini! Lai Viņa žēlastības pilnais skatiens aizvien pavada mūs un mūsu govis! Lai valda miers un brīnumainais Krišna mūs sargā!»

Tā beidzas Bhaktivēdāntas skaidrojums grāmatas «Krišna» divdesmit sestajai nodaļai «Brīnumainais Krišna».


Tālāk: 27. nodaļa

Saturs Bibliotēka