Krišna, Dieva Augstākā Personība divdesmit devītā nodaļa

null

Divdesmit devītā nodaļa

Rāsas deja: ievads

Šrīmad Bhāgavatamā teikts, ka rāsas deja notika šaratas gadalaika pilnmēness naktī. No iepriekšējās nodaļās teiktā var saprast, ka Govardhana-pūdžas svētki tika rīkoti pēc Kārtikas jauna mēness nakts, un pēc tam notika Bhrātridvitījas ceremonija; tad Indra kļuva dusmīgs un uzsūtīja Vrindāvanai lietu, stipru vēju un krusu, un Kungs Krišna turēja Govardhanas kalnu septiņas dienas līdz devītajai augoša mēness dienai. Pēc tam desmitajā dienā Vrindāvanas iedzīvotāji runāja par Krišnas brīnumaino darbību, bet nākamajā dienā Nanda Mahārādža ievēroja Ēkādašī. Dvādašī dienā Nanda Mahārādža gāja mazgāties uz Gangu, kur viņu sagūstīja Varunas kalpi. Pēc tam Nandu atbrīvoja Kungs Krišna. Tad Nandam Mahārādžam un citiem ganiem tika parādītas garīgās debesis.

Tā pagāja šaratas gadalaika pilnmēness nakts. Āšvinas pilnmēness nakti sauc par šarat-pūrnimu. No Šrīmad Bhāgavatamā teiktā var saprast, ka Krišnam pirms rāsas dejas ar gopī vajadzēja gaidīt šādu nakti vēl vienu gadu. Septiņu gadu vecumā Krišna pacēla Govardhanas kalnu. Tāpēc rāsas deja notika, kad Viņam bija astoņi gadi.

Ja teātra aktieris dejo kopā ar daudzām dejotājām, tad saskaņā ar Vēdu rakstiem to sauc par rāsas deju. Redzot, ka pienākusi šaratas gadalaika pilnmēness nakts, Krišna izrotājās ar dažādiem šī gadalaika ziediem, it īpaši ar smaržīgajām malikas puķēm. Viņš atcerējās, ka gopī lūgušas dievietei Kātjājanī, lai Krišna kļūtu par viņu vīru. Krišna domāja, ka šaratas gadalaika pilnmēness nakts ir vislabākā, lai dejotu ar gopī. Tādā veidā viņas varētu piepildīt savu vēlmi iegūt Krišnu par vīru.

Šajā sakarībā Šrīmad Bhāgavatamā minēti vārdi «bhagavān api». Tas nozīmē, ka Krišna ir Dieva Augstākā Personība, un Viņam nav nekas jāvēlas, jo Kungam pilnībā pieder sešas varenības. Tomēr Viņš vēlējās baudīt gopī sabiedrību. Vārdi «bhagavān api» norāda, ka Krišnas deja atšķiras no parastas jaunu puišu un meiteņu dejas. Šrīmad Bhāgavatamā teikts: jogamājām upāšritah, tas ir, deja ar gopī notika nevis mahāmaijas, bet jogamaijas līmenī. Kad jauni puiši dejo ar meitenēm materiālajā pasaulē, tas notiek mahāmaijas jeb ārējās enerģijas ietekmē. Krišnas rāsas deja ar gopī notiek jogamaijas līmenī. Kā teikts «Čaitanja-čaritāmritā», jogamaija atšķiras no mahāmaijas tāpat, kā zelts atšķiras no dzelzs. No metalurģijas viedokļa gan zelts, gan dzelzs ir metāli, taču tie pilnīgi atšķiras pēc savām īpašībām. Gluži tāpat, lai gan Kunga Krišnas rāsas deja ar gopī atgādina parastu zēnu un meiteņu deju, pēc savas būtības tā ir pilnīgi citāda. Šo atšķirību spēj novērtēt diženi vaišnavi, jo viņi redz, ar ko mīlestība uz Krišnu atšķiras no iekāres.

Mahāmaijas līmenī cilvēki dejo, lai apmierinātu jutekļus. Bet, kad Krišna, spēlējot flautu, aicināja uz deju gopī, viņas ātri steidzās pie Kunga, jo pārpasaulīgi vēlējās iepriecināt Viņu. «Čaitanja-čaritāmritas» autors Krišnadāsa Kavirādža Gosvāmī paskaidro, ka iekāre nozīmē jutekļu apmierināšanu, un mīlestība arī ir jutekļu apmierināšana, tikai Krišnas labad. Citiem vārdiem sakot, ja cilvēks darbojas savu jutekļu apmierināšanai, tad tā ir materiāla darbība, bet, ja viņš darbojas, lai iepriecinātu Krišnu, tad tā ir garīga darbība. Gan vienā, gan otrā līmenī notiek jutekļu apmierināšana, taču garīgajā līmenī tiek apmierināti Dieva Augstākās Personības Krišnas jutekļi, turpretī materiālajā līmenī jutekļus cenšas apmierināt pats darītājs. Piemēram, ja materiālajā līmenī cilvēks kalpo saimniekam, viņš cenšas apmierināt nevis saimnieku, bet gan sevi. Viņš nekalpotu, ja par to nesaņemtu algu. Tas nozīmē, ka cilvēks kādam kalpo tikai tāpēc, lai apmierinātu savus jutekļus. Garīgajā līmenī cilvēks kalpo Dieva Augstākajai Personībai, nesaņemot nekādu algu, un turpina kalpošanu jebkādos apstākļos. Tāda ir atšķirība starp Krišnas apziņu un materiālo apziņu.

Cik var saprast, Krišna baudīja rāsas deju ar gopī, kad Viņam bija astoņi gadi. Daudzas no gopī bija jau precētas, jo Indijā it īpaši tajā laikā meitenes izgāja pie vīra ļoti agri. Ir pat daudz gadījumu, ka meitene divpadsmit gadu vecumā dzemdē bērnu. Tātad visas gopī, kas bija gribējušas, lai Krišna kļūtu par viņu vīru, jau bija apprecējušās. Tajā pat laikā viņas joprojām cerēja, ka Krišna kļūs par viņu vīru. Krišna bija viņu mīļākais, tāpēc Krišnas attiecības ar gopī sauc par parakīja-rasu. Ja precēts vīrietis mīl kādu citu sievieti vai sieva mīl kādu citu vīrieti, tad tā ir parakīja-rasa.

Patiesībā Krišna ir visu būtņu vīrs, jo Viņš ir augstākais baudītājs. Gopī gribēja, lai Krišna kļūtu par viņu vīru, taču Krišna nevarēja apprecēties ar visām gopī. Bet, tā kā viņām bija dabiska tieksme pieņemt Krišnu par savu augstāko vīru, gopī un Krišnas attiecības sauc par parakīja-rasu. Parakīja-rasa mūžīgi pastāv Goloka Vrindāvanā, garīgajās debesīs, kur nav iespējams piesārņojums, kas raksturo parakīja-rasu materiālajā pasaulē. Materiālās pasaules parakīja-rasa ir nosodāma, turpretī garīgajā valstībā šī rasa ir augstākās attiecības starp Krišnu un gopī. Pastāv arī daudzas citas attiecības ar Krišnu: kunga un kalpa attiecības, draugu attiecības, vecāku un dēla attiecības un mīlētāju attiecības. No visām šīm rasām parakīja-rasa tiek uzskatīta par visaugstāko.

Materiālā pasaule ir izkropļots garīgās valstības atspulgs; tā ir kā koka atspulgs ūdenī, kurā galotne attēlojas par pašu zemāko daļu. Arī parakīja-rasa, izkropļotā veidā atspoguļojoties materiālajā pasaulē, kļūst ļoti zema. Tāpēc cilvēki, kas atdarina Krišnas rāsas deju ar gopī, bauda tikai izkropļoto un zemo pārpasaulīgās parakīja-rasas atspulgu. Materiālajā pasaulē nav iespējams baudīt pārpasaulīgo parakīja-rasu. Šrīmad Bhāgavatamā teikts, ka parakīja-rasu nedrīkst atdarināt pat sapnī vai domās. Ja kāds to dara, tad viņš dzer visnāvīgāko indi.

Kad Krišna, augstākais baudītājs, vēlējās baudīt gopī sabiedrību šaratas gadalaika pilnmēness naktī, debesīs visā savā krāšņumā parādījās zvaigžņu valdnieks mēness. Šaratas gadalaika pilnmēness nakts ir visskaistākā nakts gadā. Indijā ir liels piemineklis, ko sauc par Tadžmahalu. Tas atrodas Agras pilsētā Utarpradēšas pavalstī un ir celts no vislabākā marmora. Šaratas gadalaika pilnmēness naktī uz Tadžmahalu brauc daudz ārzemnieku, lai apskatītu šo pieminekli mēness gaismā. Tātad šī pilnmēness nakts ar savu skaistumu ir slavena vēl mūsdienās.

Kad austrumu pamalē uzlēca pilns mēness, viss kļuva sārts, un likās, ka debesis ir iekrāsotas ar sarkano kunkumu. Kad vīrs pēc ilga laika atgriežas mājās, viņš izrotā sievas seju ar sarkano kunkumu. Gluži tāpat ilgi gaidītais šaratas gadalaika mēness izrotāja austrumu pamali.

Kad parādījās mēness, Krišnam vēl vairāk gribējās dejot ar gopī. Mežos ziedēja smaržīgas puķes. Gaiss bija spirdzinošs un valdīja svētku noskaņa. Kungs Krišna sāka spēlēt flautu, un šī skaņa apbūra gopī visā Vrindāvanā. Flautas mūziku vēl tūkstoškārt skaistāku padarīja uzlecošais mēness, sarkanā pamale, mierīgā un spirdzinošā gaisotne un ziedošās puķes. Gopī jau pēc savas dabas bija ļoti pieķērušās Krišnas skaistumam, un, izdzirdot Viņa flautu, tās nepārvarami vēlējās apmierināt Krišnas jutekļus.

Izdzirdējušas flautas skaņu, gopī tūlīt pameta visus darbus un steidzās pie Krišnas. Skrienot viņu auskari šūpojās šurpu turpu. Gopī steidzās uz vietu, ko sauc par Vamšīvatu. Dažas no viņām bija slaukušas govis, bet, pametušas darbu pusdarītu, nu steidzās pie Krišnas. Viena no gopī bija tikko ielējusi pienu katlā un uzlikusi to uz plīts vārīties, taču, nedomājot par to, ka piens var pāriet pāri, viņa tūlīt aizsteidzās pie Krišnas. Dažas no gopī zīdīja savus bērnus, citas dalīja ēdienu ģimenes locekļiem, taču visas tūlīt pameta savus darbus un skrēja uz vietu, kur Krišna spēlēja flautu. Dažas no gopī bija kalpojušas saviem vīriem, citas bija ēdušas, taču, aizmirsdamas par vīriem un ēšanu, viņas tūlīt aizsteidzās projām. Dažas no gopī bija gribējušas izrotāt seju ar kosmētiku un skaisti apģērbties, taču viņas tik ļoti gribēja satikt Krišnu, ka nepaspēja ne nokrāsoties, ne apģērbties, kā nākas. Meitenes bija krāsojušās lielā steigā, un dažām gopī pat drēbes bija uzvilktas otrādi.

Kad gopī steidzās projām no mājām, viņu vīri, brāļi un tēvi bija ļoti pārsteigti, uzzinot, uz kurieni viņas tā skrien. Gopī bija jaunas meitenes, un par viņām gādāja vīri, vecākie brāļi vai tēvi. Visi šie aizgādņi aizliedza tām iet pie Krišnas, bet meitenes neklausīja. Ja cilvēks piesaistās Krišnam un pilnīgi apzinās Krišnu, tad viņam vairs nerūp pasaulīgie pienākumi, pat ja tie ir ļoti steidzami. Krišnas apziņa ir tik varena, ka tā atbrīvo no visām materiālajām darbībām. Šrīla Rūpa Gosvāmī ir uzrakstījis ļoti skaistu pantu, kurā viena gopī dod padomu otrai: «Mana dārgā draudzene! Ja tu vēlies baudīt materiālo sabiedrību, draudzību un mīlestību, tad, lūdzu, neej pie tā smaidošā zēna Govindas, kurš stāv Jamunas krastā un spēlē flautu un kura lūpas apgaismo pilna mēness stari.» Šrīla Rūpa Gosvāmī netieši norāda, ka cilvēks, kuru savaldzinājis brīnišķīgais Krišnas smaids, pilnīgi zaudē piesaistību materiālajām baudām. Pēc tā var noteikt attīstību Krišnas apziņā. Jo vairāk cilvēks ir pilnveidojas Krišnas apziņā, jo mazāk viņam jādomā par materiālo darbību un savu jutekļu apmierināšanu.

Dažas no gopī vīri patiešām nepalaida pie Krišnas, ar varu ieslēgdami tās istabā. Nevarēdamas aiziet pie Krišnas, šīs gopī aizvērtām acīm meditēja uz Viņa pārpasaulīgo veidolu. Krišnas veidols jau bija viņām prātā. Tas nozīmē, ka šīs gopī bija visdiženāko jogu līmenī; Bhagavad-gītā teikts, ka cilvēks, kurš ar mīlestību un ticību savā sirdī pastāvīgi domā par Krišnu, tiek uzskatīts par visaugstāko no jogiem. Īstenībā jogs vērš savu prātu uz Kunga Višnu veidolu. Lūk, kas ir joga. Krišna ir visu višnu-tatvu sākotnējais veidols. Gopī nevarēja pašas aiziet pie Krišnas, tāpēc sāka meditēt uz Viņu kā pilnīgi jogi.

Dzīvās būtnes, kas saistītas materiālajā esamībā, par savu darbību saņem divējādus augļus. Tās dzīvās būtnes, kas pastāvīgi iegrimušas grēcīgā darbībā, saņem ciešanas, bet tās, kas aizņemtas dievbijīgā darbībā, saņem materiālās baudas. Jebkurā gadījumā, vai tās būtu materiālās ciešanas vai materiālās baudas, baudītājs vai cietējs ir materiālās dabas saistīts.

Krišnas pavadones gopī, kas atnāk tur, kur ierodas Krišna, pieder dažādām grupām. Lielākā daļa gopī ir mūžīgas Krišnas pavadones. Kā teikts Brahma-samhitā: ānanda-čin-maja-rasa-pratibhāvitābhih. «Garīgajā valstībā Krišnas pavadoņi, it īpaši gopī, ir Kunga Krišnas prieka spējas izpausmes.» Tie ir Šrīmatī Rādhārānī izvērsumi. Bet, kad Krišna atklāj savas pārpasaulīgās spēles materiālās pasaules Visumos, tad ar Viņu kopā ir ne tikai mūžīgie pavadoņi, bet arī tie, kas paceļas līdz šim līmenim no materiālās pasaules. Tās gopī, kuras pievienojās Krišnas spēlēm materiālajā pasaulē, nāca no parastu cilvēku līmeņa. Ja viņas agrāk bija saistījusi auglīga darbība, tad ar pastāvīgu meditāciju uz Krišnu tās bija pilnībā atbrīvojušās no karmas sekām. Ja gopī neredzēja Krišnu, tās ar sāpēm sirdī ilgojās pēc Viņa un tādā veidā pilnīgi atbrīvojās no grēku sekām. Šī pārpasaulīgā mīlestība uz Krišnu stāvēja pāri visām materiālās auglīgās darbības sekām. Vienalga, vai darbība ir dievbijīga vai grēcīga, tā liek saistītajai dvēselei dzimt un mirt, taču gopī, meditējot uz Krišnu, pacēlās pāri abiem šiem darbības veidiem, šķīstījās un nonāca tādā pašā līmenī kā gopī, kuras bija izvērsušās no Krišnas prieka spējas. Gopī, kuras vērsa savu prātu uz Krišnu, domājot par Viņu kā par savu mīļāko, pilnībā atbrīvojās no materiālās dabas auglīgo seku sārņiem, un dažas no tām tūlīt pameta savus materiālos ķermeņus, kas bija triju materiālās dabas īpašību radīti.

Mahārādža Parīkšits klausījās, ko Šukadēva Gosvāmī stāsta par gopī, kuras bija atnākušas pie Krišnas uz rāsas deju. Dzirdot, ka dažas no gopī, vienkārši domājot par Krišnu kā par savu mīļāko, atbrīvojušās no visiem materiālās dzimšanas un nāves sārņiem, viņš teica: «Gopī nezināja, ka Krišna ir Dieva Augstākā Personība. Viņas uzskatīja Krišnu par skaistu puisi un savu mīļāko. Kā gan iespējams atbrīvoties no materiālās sasaistības, domājot par mīļāko?» Šai gadījumā jāņem vērā, ka Krišna pēc īpašībām neatšķiras no parastajām dzīvajām būtnēm. Parastās dzīvās būtnes, kas ir neatņemamas Krišnas daļiņas, arī ir Brahmans, bet Krišna ir Visaugstākais — Parabrahmans. Ja bhakta var atbrīvoties no materiālajiem sārņiem, vienkārši domājot par Krišnu, tad kāpēc pārējie, domājot par citām personībām, neiegūst atbrīvi? Visas dzīvās būtnes ir Brahmans. Tad kāpēc gan, domājot par vīru vai dēlu, vai vispār par jebkuru dzīvo būtni, nav iespējams atbrīvoties no materiālās dabas sārņiem? Tas ir ļoti svarīgs jautājums, jo ateisti vienmēr atdarina Krišnu. Šajā Kali-jugas laikmetā ir daudz neliešu, kuri uzskata sevi par tikpat diženiem kā Krišna un krāpj ļaudis, stāstot, ka domāt par viņiem ir tas pats, kas domāt par Krišnu. Mahārādža Parīkšits saprata, cik bīstamā stāvolī atrodas dēmonisko viltvāržu aklie sekotāji, un tāpēc uzdeva šo jautājumu. Laimīgā kārtā tas ir iekļauts Šrīmad Bhāgavatamā, brīdinot nevainīgos ļaudis, ka domāt par parastu cilvēku nav tas pats, kas domāt par Krišnu.

Īstenībā pat domāšana par padieviem nevar tikt salīdzināta ar domāšanu par Krišnu. Vaišnava-tantrā brīdināts, ka tas, kurš pielīdzina Višnu, Nārājanu vai Krišnu padieviem, ir pāsanda jeb nelietis. Uzklausījis Mahārādžas Parīkšita jautājumu, Šukadēva Gosvāmī teica: «Mans dārgais valdniek, atbilde uz tavu jautājumu tika dota jau iepriekš.»

Mahārādža Parīkšits vēlējās visu noskaidrot, un garīgais skolotājs viņam gudri atbildēja: «Kādēļ tu atkal jautā to, kas reiz jau ticis izstāstīts? Kāpēc tu esi tik aizmāršīgs?» Garīgais skolotājs pēc sava stāvokļa vienmēr ir augstāks pa mācekli un var mācekli norāt. Šukadēva Gosvāmī zināja, ka Mahārādža Parīkšits ir uzdevis jautājumu nevis sevis dēļ, bet, lai brīdinātu nevainīgos ļaudis, kuri var iedomāties, ka citas personības ir līdzvērtīgas Krišnam.

Tad Šukadēva Gosvāmī atgādināja Mahārādžam Parīkšitam, kā Krišna ir devis atbrīvi Šišupālam. Šišupāla pastāvīgi neieredzēja Krišnu, un tādēļ Krišna viņu nogalināja. Tā kā Krišna ir Dieva Augstākā Personība, Šišupāla ieguva atbrīvi, vienkārši redzot Viņu. Ja naidīgs cilvēks, vēršot savu prātu uz Krišnu, var iegūt atbrīvi, tad ko lai saka par gopī, kuras Krišnam ir ļoti dārgas un kuras ar mīlestību pastāvīgi domā par Viņu? Starp draugiem un ienaidniekiem taču jābūt kaut kādai atšķirībai. Ja Krišnas ienaidnieki varēja atbrīvoties no materiālajiem sārņiem un saplūst ar Visaugstāko, tad arī Viņa dārgie draugi, kā gopī, tiek atbrīvoti un sasniedz Kungu.

Turklāt Bhagavad-gītā Krišna ir nosaukts par Hrišīkēšu. Arī Šukadēva Gosvāmī norādīja, ka Krišna ir Hrišīkēša, Virsdvēsele, turpretī parasts cilvēks ir saistītā dvēsele, ko klāj materiālais ķermenis. Krišna neatšķiras no sava ķermeņa, jo Viņš ir Hrišīkēša. Tas, kurš uzskata Krišnas ķermeni un Viņu pašu par atšķirīgiem, ir pilnīgs nejēga. Krišna ir Hrišīkēša un Adhokšadža. Mahārādža Parīkšits min šos divus vārdus. Hrišīkēša ir Virsdvēsele, bet Adhokšadža ir Dieva Augstākā Personība, kas stāv pāri materiālajai dabai. Kungs savā bezcēloņu žēlastībā atnāk tāds, kāds Viņš ir, lai dotu svētību parastajām dzīvajām būtnēm. Diemžēl nejēgas kļūdaini uzskata Viņu par kārtējo parasto personību, tā gatavodami sev ceļu uz elli. Šukadēva Gosvāmī vēlreiz apstiprināja, ka Krišna ir Dieva Augstākā Personība. Viņš ir neiznīcināms, neizmērojams un brīvs no jebkādiem materiālajiem sārņiem.

Šukadēva Gosvāmī turpināja stāstīt Mahārādžam Parīkšitam, ka Krišna nav parasta personība. Viņš ir Dieva Augstākā Personība, kurai ir pilnīgi visas garīgās īpašības. Savā bezcēloņu žēlastībā Kungs ierodas materiālajā pasaulē, un atnākot Viņš vienmēr atklājas tāds, kāds Viņš ir. Tas apstiprināts arī Bhagavad-gītā, kur Kungs norāda, ka Viņš ierodas ar savu garīgo spēju. Krišna nav pakļauts materiālajai spējai. Viņš valda pār materiālo spēju. Bhagavad-gītā teikts, ka materiālā spēja darbojas Viņa vadībā. Arī Brahma-samhitā apstiprināts, ka materiālā spēja, ko sauc par Durgu, darbojas gluži kā ēna. Secinājums ir tāds, ka cilvēks, kurš tā vai citādi piesaistās vai pieķeras Krišnam vai nu tāpēc, ka Krišna ir skaists, apveltīts ar labām īpašībām, bagāts, slavens, stiprs, zinošs un spējīgs no visa atsacīties, vai arī cilvēku pamudina iekāre, dusmas, bailes, pieķeršanās un draudzība, viņš noteikti iegūst atbrīvi no materiālajiem sārņiem.

Arī Bhagavad-gītas astoņpadsmitajā nodaļā Kungs norāda, ka tas, kurš sludina Krišnas apziņu, Viņam ir ļoti dārgs. Sludinot tīru Krišnas apziņu, ir jāsastopas ar daudzām grūtībām. Reizēm sludinātājs tiek ievainots vai pat nogalināts. Tās visas ir lielas askēzes Krišnas labad. Tādēļ Krišna norāda, ka sludinātāji Viņam ir ļoti, ļoti dārgi. Ja Krišnas ienaidnieki var iegūt atbrīvi, vēršot savu prātu uz Kungu, tad ko lai saka par tiem, kuri Krišnam ir tik dārgi? Ir jāsecina, ka tie, kas pasaulē sludina Krišnas apziņu, noteikti jebkuros apstākļos iegūst atbrīvi. Tomēr paši sludinātāji nekad nedomā par atbrīvi, jo tie, kas darbojas Krišnas apziņā jeb garīgi kalpo, patiesībā jau ir sasnieguši atbrīvi. Tāpēc Šukadēva Gosvāmī teica, lai valdnieks Parīkšits nekad nešaubās par to, ka cilvēks, kurš pieķēries Krišnam, noteikti sasniedz atbrīvi no materiālajām važām, jo Krišna ir visu mistisko spēju pārpasaulīgais valdnieks.

Kad gopī, kā tas jau tika aprakstīts, atnāca pie Krišnas, Viņš tās laipni sagaidīja un tajā pat laikā ar saviem vārdiem lika viņām zaudēt visas cerības. Krišna ir visizcilākais runātājs; Viņš ir Bhagavad-gītas teicējs. Kungs var runāt par visaugstākajiem filozofijas jautājumiem, politiku, ekonomiku — pilnīgi visu. Un Viņš runāja arī ar gopī, kuras Viņam bija tik ļoti dārgas. Krišna gribēja savaldzināt gopī ar saviem vārdiem, tāpēc teica: «Ak, Vrindāvanas sievietes! Jūs esat ļoti veiksmīgas un ļoti dārgas Man. Es ļoti priecājos, ka jūs esat atnākušas šurp, un ceru, ka Vrindāvanā viss ir labi. Tagad, lūdzu, sakiet, ar ko Es varu jums pakalpo? Kādēļ jūs esat atnākušas uz šejieni nakts vidū? Lūdzu, apsēdieties un sakiet, ko lai Es daru jūsu labad?»

Gopī bija atnākušas pie Krišnas, lai baudītu Viņa sabiedrību — dejotu ar Krišnu, apskautu un skūpstītu Viņu, un, kad Krišna sagaidīja gopī tik oficiāli un pieklājīgi, viņas bija pārsteigtas. Krišna runāja ar gopī kā ar svešām sievietēm, tāpēc viņas saskatījās, smaidīja un klausījās, ko Krišna sacīs tālāk. Krišna to redzēja un teica: «Manas dārgās draudzenes, tagad ir nakts vidus, un mežā ir ļoti bīstami. Apkārt staigā plēsīgi džungļu zvēri — tīģeri, lāči, šakāļi un vilki —, un jums draud briesmas. Šeit nevar atrast nevienu drošu vietu. Visur, kur vien cilvēks iet, ložņā zvēri, meklēdami laupījumu. Nākdamas šurp nakts melnumā, jūs esat spērušas ļoti bīstamu soli. Lūdzu, tūlīt ejiet atpakaļ!»

Gopī joprojām smaidīja, un Krišna teica: «Jūs esat ļoti skaistas. Un jums ir tik brīnišķīgi slaidi vidukļi.» Visas gopī patiešām bija ārkārtīgi skaistas. Ir teikts, ka viņas bija sumadhjamas; sievietes skaistums tiek vērtēts pēc tā, cik slaids ir viņas viduklis.

Krišna gribēja meitenēm pateikt, ka viņas vēl nav pieaugušas un viņām vajadzīga aizsardzība. Tas, ka gopī bija gājušas pie Krišnas nakts tumsā, nebija īpaši prātīgi. Vēl Krišna norādīja, ka Viņš pats ir pavisam jauns un arī gopī ir jaunas meitenes. «Nav labi, ka jaunas meitenes un puiši pa nakti paliek kopā.» Dzirdot šo padomu, gopī neizskatījās īpaši priecīgas, tāpēc Krišna to pašu atkārtoja vēlreiz citādā veidā.

«Manas dārgās draudzenes! Es redzu, ka jūs esat aizgājušas no mājām bez atļaujas, un domāju, ka jūsu mātes, tēvi, vecākie brāļi un pat dēli, nemaz jau nerunājot par vīriem, ļoti raizējas par jums. Kamēr jūs esat šeit, viņi noteikti ir ļoti uztraukušies un izmeklējušies jūs pa malu malām. Tāpēc nevilcinieties. Ejiet atpakaļ un nomieriniet viņus.»

Dzirdot šo padomu, gopī jau kļuva dusmīgas un sāka skatīties uz meža pusi. Mežs bija ļoti skaists, jo pār to lija gaiši mēness stari, un pāri ziedošajām puķēm pūta lēns vējš, viegli kustinot koku lapas. Krišna izmantoja to, ka gopī sākušas lūkoties uz mežu un teica: «Jūs laikam esat atnākušas paskatīties, cik brīnišķīgs ir Vrindāvanas mežs šajā naktī, bet nu pietiek priecāties. Laiks iet mājās. Es zinu, ka jūs esat ļoti tikumīgas sievietes, tāpēc tagad, apskatījušās brīnišķīgos Vrindāvanas mežus, jūs varat iet atpakaļ un uzticīgi kalpot saviem vīriem. Lai gan jūs esat pavisam jaunas, dažām no jums jau ir bērni. Jūs esat pametušas mājās zīdaiņus, un viņi droši vien raud. Ejiet un pabarojiet viņus ar pienu. Es arī saprotu, ka jūs ļoti mīlat Mani, un ar šīm pārpasaulīgajām jūtām esat atnākušas šurp, dzirdot, kā Es spēlēju flautu. Tas, ka jūs Mani mīlat, ir ļoti jauki, jo Es esmu Dieva Augstākā Personība. Visas dzīvās būtnes ir Manas neatņemamās daļiņas, un tās gluži dabiski mīl Mani. Es ļoti pateicos par jūsu mīlestību, tā ir ļoti laba, taču tagad ejiet mājās. Vēl Es gribu jums paskaidrot, ka tikumīgai sievietei uzticīga kalpošana vīram ir augstākais reliģijas princips. Sievietei jābūt ne tika šķīstai un uzticīgai vīram, bet arī labi jāizturas pret vīra draugiem, jāklausa vīra tēvs un māte un jābūt sirsnīgai pret vīra jaunākajiem brāļiem. Un, pats galvenais, sievietei jārūpējas par bērniem.»

Tādā veidā Krišna izskaidroja sievietes pienākumus. Vēl Viņš uzsvēra, cik svarīgi kalpot vīram: «Pat ja vīrs nav ar teicamu raksturu, bagāts vai veiksmīgs, pat ja vīrs ir vecs, nespējīgs un pastāvīgi slims, lai kādā stāvoklī vīrs arī būtu, sieviete nedrīkst no viņa šķirties, ja tā patiešām vēlas pēc aiziešanas no šī ķermeņa nonākt uz augstākajām planētām. Turklāt no sabiedrības viedokļa ir ļoti neglīti, ja sieviete kļūst neuzticīga un dodas meklēt citu vīrieti. Ja sieviete tā rīkojas, viņa nevar nonākt uz debesu planētām un pagrimst. Precēta sieviete nedrīkst meklēt sev mīļāko, jo Vēdu dzīves principi to neatļauj. Ja jūs uzskatāt, ka esat Man ļoti pieķērušās un gribat būt kopā ar Mani, tad Es jums iesaku necensties pašām baudīt Mani. Labāk ejiet mājās, runājiet par Mani, domājiet par Mani un tādā veidā, pastāvīgi atceroties Mani un daudzinot Manu vārdu, jūs noteikti pacelsieties garīgā līmenī. Nav nekādas vajadzības stāvēt Man blakus. Lūdzu, ejiet mājās!»

Minētais Dieva Augstākās Personības norādījums gopī nebūt nav sarkastisks. Godīgām sievietēm šādi norādījumi jāuzņem ļoti nopietni. Dieva Augstākā Personība īpaši uzsver, cik svarīga ir sievietes šķīstība. Tādēļ visām sievietēm, kuras nopietni vēlas sasniegt augstāku dzīvi, jāseko šim principam. Krišna ir visu dzīvo būtņu mīlestības mērķis. Iemīlot Krišnu, cilvēks paceļas pāri visiem Vēdu norādījumiem. Gopī to spēja, jo viņas skatīja Krišnu vaigu vaigā. Taču to nespēj neviena sieviete, kas atrodas saistītā stāvoklī. Diemžēl ir tādi nelieši, kas, atdarinot Krišnas attiecības ar gopī un sekojot monisma jeb vienības filozofijai, sauc sevi par Krišnu. Viņi bezatbildīgi izmanto rāsa-līlu, lai pavedinātu daudz nevainīgu sieviešu un garīgās apzināšanās vārdā maldinātu tās. Kungs Krišna brīdina, ka tas, kas iespējams gopī, nav iespējams parastām sievietēm. Sieviete var būt ļoti augsti pilnveidojusies Krišnas apziņā, bet viņa nedrīkst ļauties, lai to pavedina viltvārdis, kurš sauc sevi par Krišnu. Sievietei jādarbojas ar bhakti, jādaudzina Krišnas vārds un jāmeditē uz Kungu, kā tas šeit ieteikts. Nevajag sekot sahadžijiem jeb tā saucamajiem bhaktām, kuri uz visu raugās ļoti nenopietni.

Kad Krišna tā runāja, gopī kļuva ļoti bēdīgas un sāka zaudēt cerības baudīt rāsas deju ar Krišnu. Gopī raizējās, un aiz bēdām viņu elpa kļuva smaga. Tās vairs neskatījās uz Krišnu, bet nodūra galvu un ar kāju pirkstiem uz zemes kaut ko zīmēja. Pār vaigiem tām ritēja lielas asaras, kas no sejas aizskaloja kosmētiku, pilēja uz krūtīm, sajaucās ar kunkumu un krita zemē. Gopī stāvēja bez valodas, nespēdamas neko pateikt Krišnam, un varēja redzēt, cik ļoti viņām sāp sirds.

Gopī nebija parastas sievietes. Būtībā viņas bija tādā pašā līmenī kā Krišna. Gopī ir mūžīgās Kunga pavadones. Kā teikts Brahma-samhitā, viņas ir Krišnas prieka spējas izvērsumi, un tās kā šī spēja neatšķiras no Viņa. Gopī bija izmisušas, taču negribēja teikt Krišnam neko sliktu. Tomēr Krišnu par nelaipnajiem vārdiem vajadzēja norāt, un gopī drebošā balsī sāka runāt. Gopī negribēja teikt Krišnam neko sliktu, jo ļoti mīlēja Viņu. Gopī sirdīs bija tikai un vienīgi Krišna. Viņas bija pilnīgi uzticējušas sevi Kungam. Dzirdot Krišnas nelaipnos vārdus, meitenes centās atbildēt, bet tikai asaras ritēja viņām no acīm. Beidzot tās ierunājās.

«Krišna,» teica gopī, «Tu esi ļoti ļauns! Nevajag tā runāt. Mēs esam pilnībā uzticējušas sevi Tev. Lūdzu, pieņem mūs un nesaki vairs tādus vārdus! Protams, Tu esi Dieva Augstākā Personība un vari darīt visu, ko vēlies, bet Tev neklājas būt tik ļaunam. Mēs esam atnākušas pie Tevis, atstājot visu, lai rastu patvērumu pie Tavām lotospēdām. Mēs zinām, ka Tu esi pilnīgi neatkarīgs un vari darīt visu, ko vēlies, taču lūdzam — neatraidi mūs. Mēs esam Tavas bhaktas. Tev mūs jāpieņem tā, kā Kungs Nārājana pieņem savus bhaktas. Kungam Nārājanam ir daudz bhaktu, kas Viņu godina, lai iegūtu atbrīvi, un Kungs to dod. Kā gan Tu mūs vari atraidīt, ja Tavas lotospēdas ir mūsu vienīgais patvērums?»

«Dārgais Krišna,» turpināja gopī. «Tu esi augstākais skolotājs. Par to nav nekādu šaubu. Tavi norādījumi, ka sievietēm jābūt uzticīgām saviem vīriem, žēlsirdīgām pret bērniem, jārūpējas par mājas lietām un jāklausa vecākie ģimenes locekļi, protams, saskan ar šāstrām. Bet mēs zinām arī to, ka cilvēks var pilnībā ievērot visus šāstru norādījumus, pieņemot Tavu lotospēdu patvērumu. Mēs mīlam savus vīrus, draugus, ģimenes locekļus un bērnus, tikai pateicoties Tev, jo Tu esi visu dzīvo būtņu Virsdvēsele. Ja nav Tevis, tad viss zaudē jēgu. Kad Tu atstāj ķermeni, tad ķermenis tūlīt nomirst, un saskaņā ar šāstru norādījumiem tas nekavējoties jāiemet upē vai jāsadedzina, tāpēc Tu galu galā esi visdārgākais šajā pasaulē. Ja mēs ticam Tev un mīlam Tevi, tad nevaram zaudēt ne vīrus, ne draugus, ne dēlus, ne meitas. Ja sieviete Tevi pieņem par augstāko vīru, tad viņa savu vīru nekad nezaudē, atšķirībā no tā, kā tas notiek ķermeniskajā dzīves izpratnē. Ja mēs Tevi pieņemam par savu augstāko vīru, tad nevar būt ne runas par šķiršanos vai palikšanu atraitnēs. Tu esi mūžīgais vīrs, mūžīgais dēls, mūžīgais draugs un mūžīgais saimnieks, un tas, kurš nonāk saskarsmē ar Tevi, ir mūžam laimīgs. Tā kā Tu esi visu reliģijas principu skolotājs, vispirms jāgodina Tavas lotospēdas. Šāstrās teikts: āčārja-upāsanā. «Pats pirmais ir Tavu lotospēdu godināšana.» Turklāt, kā teikts Bhagavad-gītā, Tu esi vienīgais baudītājs, vienīgais īpašnieks un vienīgais draugs. Tādēļ mēs esam atnākušas pie Tevis, pametot visus tā saucamos draugus, sabiedrību un mīlestību, un tagad Tu esi mūsu baudītājs. Mēs vēlamies, lai Tu mūs baudītu mūžīgi. Esi mūsu īpašnieks, jo tās ir Tavas dabiskās tiesības, un esi mūsu augstākais draugs, jo tas ir gluži dabiski! Mēs vēlamies Tevi apskaut, jo Tu esi augstākais mīlestības mērķis.»

Tad gopī uzrunāja lotosacaino Krišnu: «Lūdzu, nesagrauj mūsu ilgi lolotās vēlmes iegūt Tevi par vīru! Jebkurš saprātīgs cilvēks, kas vēl sev labu, vērš visu savu mīlestības tieksmi uz Tevi. Tie, kurus maldinājusi ārējā enerģija un kas vēlas būt apmierināti ar nepareiziem priekšstatiem, cenšas gūt baudu neatkarīgi no Tevis. Tā saucamie vīri, draugi, dēli, meitas, tēvi un mātes rada tika materiālas ciešanas. Ne tā dēvētais tēvs, ne māte, ne vīrs, ne dēls, ne meita, ne draugs materiālajā pasaulē nevienu nepadara laimīgu. Lai gan tēvam un mātei būtu jāsargā bērni, ir tik daudz bērnu, kuriem nav ēdiena un patvēruma. Ir daudz labu ārstu, bet, kad slimnieks mirst, neviens ārsts vairs nevar viņu atdzīvināt. Ir tik daudz aizsardzības līdzekļu, bet, ja cilvēkam lemts iet bojā, tad nekāda aizsardzība vairs nepalīdz, un bez Tavas aizsardzības visi tā saucamie sargātāji atnes tikai pastāvīgas ciešanas. Tāpēc mēs lūdzam Tevi, visu kungu Kungs, nesagrauj mūsu ilgi loloto vēlmi iegūt Tevi par savu augstāko vīru.

Dārgais Krišna! Mēs, sievietes, protams, esam apmierinātas, darbojoties ģimenē, bet Tu esi nozadzis mūsu sirdis. Mēs vairs nevaram tās veltīt ģimenei. Tu mums atkal un atkal saki, lai ejam mājās, un tas ir ļoti labs norādījums, bet mēs diemžēl nespējam atstāt šo vietu. Mūsu kājas nespēj spert ne soli prom no Tavām lotospēdām. Pat ja pēc Tava lūguma mēs atgrieztos mājās, ko mēs tur darītu? Bez Tevis mēs vairs nespējam darboties. Mēs nevaram visu sirdi veltīt ģimenei, kā tas pieklājas sievietēm, jo mūsu sirdī deg cita mīlestība. Dārgais Krišna, esi tik labs un apdzēs šo uguni ar savu brīnišķīgo smaidu un pārpasaulīgo skaņu, kas plūst no Tavām lūpām! Ja Tu mums nedosi šo svētību, mēs sadegsim atšķirtības ugunī. Mēs domāsim par Tevi un Tavu skaistumu un tūlīt aiziesim no ķermeņa. Mēs domājam, ka tādā veidā varēsim būt pie Tavām lotospēdām nākamajā dzīvē. Dārgais Krišna, ja Tu saki, ka, aizejot mājās pie saviem vīriem, mēs apmierināsim savas mīlestības tieksmes uguni, tad zini, ka tas vairs nav iespējams. Tu jau reiz esi baudījis mūs mežā un skāris mūsu krūtis, un mums tāpat kā laimes dievietēm, kuras Tu baudi Vaikunthalokās, tā ir liela svētība. Mēs esam sajutušas šo pārpasaulīgo baudu, tāpēc negribam iet ne pie viena cita, kā tikai pie Tevis, lai apmierinātu savu iekāri. Dārgais Krišna! Padievi allaž godina laimes dievietes lotospēdas, lai gan pati laimes dieviete Vaikunthā vienmēr ir uz Tavām krūtīm. Viņa ir paveikusi lielas askēzes, lai varētu rast patvērumu pie Tavām lotospēdām, uz kurām vienmēr ir tulasī lapas. Tavas lotospēdas ir īstenais Tavu kalpu patvērums, un laimes dieviete, kurai vajadzētu būt uz Tavām krūtīm, nolaižas un godina Tavas lotospēdas. Mēs esam atradušas savu vietu putekļos pie Tavām lotospēdām. Lūdzu, neatraidi mūs, jo mēs esam pilnīgi uzticējušas sevi Tev!

Dārgais Krišna! Tevi sauc par Hari. Tu atņem ciešanas visām dzīvajām būtnēm, it īpaši tām, kuras, atstājušas mājas un ģimeni un pilnīgi pievērsušās Tev. Mēs atstājām savas mājas ar cerību, ka pilnīgi veltīsim savu mūžu, lai kalpotu Tev. Mēs lūdzam tikai kalpošanu. Mēs neprasām, lai Tu mūs pieņemtu par savām sievām. Pieņem mūs par savām kalponēm. Tu esi Dieva Augstākā Personība un Tev patīk baudīt parakīja-rasu, Tu esi izslavēts par pārpasaulīgo sieviešu mednieku, tādēļ mēs esam atnākušas apmierināt Tavas pārpasaulīgās vēlmes. Mēs gribam gūt apmierinājumu arī pašas, jo, skatoties uz Tavu smaidošo seju, mūs ir pārņēmusi iekāre. Nākdamas pie Tevis, mēs esam uzposušās un izrotājušās, bet, kamēr Tu mūs neapskausi, mūsu skaistumam joprojām kaut kā trūks. Tu esi Augstākā Personība un, papildinot mūs kā puruša-bhūšana jeb vīrišķais rotājums, Tu piešķirsi mūsu izskatam pilnību.

Dārgais Krišna! Mūs ir savaldzinājusi Tava tilaka, auskari, Tava skaistā seja, matu cirtas un brīnumainais smaids. Mums ļoti patīk arī Tavas rokas, ar kurām Tu aizsargā tos, kas uzticējuši sevi Tev. Mums arī ļoti patīk Tavas krūtis, kurām mīl pieglausties laimes dieviete, taču mēs negribam ieņemt viņas vietu. Mēs būsim apmierinātas, ja varēsim būt Tavas kalpones. Bet, ja Tu apgalvo, ka mēs pārkāpjam laulību, tad saki, vai visās trijās pasaulēs ir kāda sieviete, kuru nevaldzina Tavs skaistums un ritmiskās dziesmas, kas plūst no Tavas pārpasaulīgās flautas? Attiecībā pret Tevi šajās trijās pasaulēs nav atšķirības starp vīrieti un sievieti, jo gan vīrieši, gan sievietes pieder robežspējai, ko sauc par prakriti. Īstenībā neviens nav baudītājs jeb vīrietis, jo visi ir domāti Tavai baudai. Visās šajās pasaulēs nav nevienas sievietes, kura, pieķeroties Tev, nenoietu no šķīstības ceļa, jo Tu ar savu cildeno skaistumu apbur ne tikai vīriešus un sievietes, bet arī govis, putnus, zvērus un pat kokus, augļus un ziedus — pilnīgi visu. Ko tad lai saka par mums? Taču ir skaidri zināms, ka, tāpat kā Kungs Višnu vienmēr aizsargā padievus no dēmoniem, Tu esi atnācis uz Vrindāvanu, lai aizsargātu tās iedzīvotājus no visām ciešanām. Ak, dārgais cietēju draugs, esi tik labs un uzliec savu plaukstu uz mūsu degošajām krūtīm, noglāsti mūsu galvas, jo mēs esam uzticējušas sevi Tev, kļūstot par Tavām mūžīgajām kalponēm. Nebaidies, ka Tavas lotosiem līdzīgās plaukstas, pieskaroties mūsu degošajām krūtīm, varētu sadegt pelnos. Tu jutīsi nevis sāpes, bet prieku, tāpat kā maigais un smalkais lotosa zieds bauda karstos saules starus.»

Uzklausot gopī kvēlos lūgumus, Krišna, Dieva Augstākā Personība, pasmaidīja. Lai gan Kungs ir sevī pilns, Viņš apžēlojās par gopī un, izpildot viņu vēlmes, sāka apmīļot un skūpstīt meitenes. Kad Krišna smaidot lūkojās gopī sejās, viņas kļuva vēl simtkārt skaistākas. Krišna starp gopī izskatījās gluži kā pilns mēness, kuram apkārt ir miljoniem mirdzošu zvaigžņu. Tad Dieva Augstākā Personība, kuram ap kaklu bija daudzkrāsaina ziedu vītne, kopā ar simtiem gopī sāka iet pa Vrindāvanas mežu, reizēm dziedot pats un reizēm — kopā ar gopī. Tā viņi nonāca vēsajā un smilšainajā Jamunas krastā, kur ziedēja lilijas un lotosi. Šajā pārpasaulīgajā gaisotnē Krišna un gopī sāka viens otru mīlēt. Staigājot pa Jamunas krastu, Krišna reizēm aplika roku ap gopī galvu, krūtīm vai vidukli, knaibīja viņas un jokoja, skatījās uz viņām un smējās, un gopī atbildēja ar to pašu. Pēc katra Krišnas pieskāriena gopī vēl vairāk kāroja Viņu apskaut. Tā viņi baudīja mīlestības spēles. Gopī bija saņēmušas Dieva Augstākās Personības žēlastību, jo baudīja Viņa sabiedrību bez jebkādas pasaulīgas dzimumtieksmes.

Taču drīz vien gopī kļuva ļoti lepnas un domāja, ka viņas ir vislaimīgākās sievietes pasaulē, jo var būt kopā ar Krišnu. Kungs Krišna, kuru sauc par Kēšavu, tūlīt to ievēroja un savā bezcēloņu žēlastībā, palīdzot gopī atbrīvoties no viltus lepnuma, tūlīt viņas pameta, tā parādot savu atsacīšanās pilnību. Dieva Augstākajai Personībai vienmēr ir sešas varenības, un šajā gadījumā atklājās Viņa atsacīšanās spēja. Tas parāda, ka Krišna pilnīgi nekam nav pieķēries. Viņš aizvien ir sevī pilns un nav atkarīgs ne no kā. Tāds ir līmenis, kurā notiek pārpasaulīgās spēles.

Tā beidzas Bhaktivēdāntas skaidrojums grāmatas «Krišna» divdesmit devītajai nodaļai «Rāsas deja: ievads».


Tālāk: 30. nodaļa

Saturs Bibliotēka