Krišna, Dieva Augstākā Personība divdesmit astotā nodaļa

null

Divdesmit astotā nodaļa

Krišna atbrīvo Mahārādžu
Nandu no Varunas gūsta

Kad notika Govardhanas ceremonija, bija jauns mēness. Pēc tam septiņas dienas lija valdnieka Indras uzsūtītais lietus, zemi kapāja krusa, un pūta stiprs vējš. Kad bija pagājušas deviņas augošā mēness dienas un pienāca desmitā diena, valdnieks Indra godināja Kungu Krišnu, un viss bija labi beidzies. Pēc tam, vienpadsmitajā pilna mēness dienā bija Ēkādašī. Mahārādža Nanda visu dienu gavēja, un Dvādašī, nākamajā dienā pēc Ēkādašī, viņš agri no rīta devās uz Jamunas upi mazgāties. Mahārādža Nanda iebrida dziļi ūdenī, un tur viņu tūlīt satvēra viens no Varunadēvas kalpiem. Tad Mahārādža Nanda tika aizvests pie padieva Varunas un apsūdzēts par to, ka mazgājies upē nepareizā laikā. Saskaņā ar astronomiskajiem aprēķiniem šis laiks tika uzskatīts par dēmonisku. Patiesībā Mahārādža Nanda gribēja nomazgāties Jamunā agri no rīta, pirms saules lēkta, taču atnāca uz upi pārāk agri un sāka mazgāties nelabvēlīgā laikā. Tāpēc viņš tika sagūstīts.

Kad Varunas kalpi bija aizveduši Mahārādžu Nandu, viņa pavadoņi sāka skaļi saukt Krišnu un Balarāmu. Krišna un Balarāma tūlīt saprata, kas noticis ar Mahārādžu Nandu, un steidzās uz Varunas mājvietu, lai Nandu aizsargātu. Vrindāvanas iedzīvotājiem, kas bija tīri Dieva Kunga bhaktas, nebija cita patvēruma, kā vienīgi Dieva Augstākā Personība, un tie gluži dabiski sauca palīgā Viņu gluži kā bērni, kuriem vecāki ir vienīgie sargātāji. Padievs Varuna sagaidīja Kungu Krišnu un Balarāmu ar dziļu cieņu un teica: «Mans dārgais Kungs! Pateicoties Tev, šajā mirklī piepildījusies mana mūža vislielākā vēlme. Lai gan man pieder visi ūdeņu dārgumi, es zinu, ka ar tiem dzīvē vien nepietiek, bet tagad, redzot Jūs, es esmu sasniedzis mūža pilnību, jo man vairs nebūs jāpieņem materiālais ķermenis. Tāpēc, ak, Kungs, Dieva Augstākā Personība, Augstākais Brahman un visa Virsdvēsele, es pazemīgi noliecos Tavā priekšā. Tu esi augstākā pārpasaulīgā personība, un materiālā daba nespēj Tevi ietekmēt. Es ļoti atvainojos, ka mani kalpi savā muļķībā, nesaprotot, kas ir jādara un kas nav jādara, ir sagūstījuši Tavu tēvu Mahārādžu Nandu. Es lūdzu, piedod manu kalpu apvainojumu. Es domāju, ka tas viss ir noticis pēc Tavas gribas, lai Tu savā žēlastībā varētu atnākt pie manis. Mans dārgais Kungs Krišna, Govinda, saudzē mani! Lūk, Tavs tēvs! Ved viņu atpakaļ!»

Tādā veidā Kungs Krišna, Dieva Augstākā Personība, izglāba savu tēvu un atveda viņu atpakaļ pie draugiem. Visi ļoti priecājās. Mahārādža Nanda bija ļoti pārsteigts par to, ka bagātais padievs bija izturējies pret Krišnu ar tādu cieņu. Nanda par to nevarēja vien nobrīnīties un sāka visu stāstīt draugiem un radiniekiem.

Īstenībā, lai gan Krišnas darbība bija tik neparasta, Mahārādža Nanda un māmiņa Jašoda nespēja iedomāties, ka viņu mīļotais bērns ir Dieva Augstākā Personība. Tādēļ arī Mahārādža Nanda nevarēja atzīt, ka Varuna godinājis Krišnu tāpēc, ka Krišna ir Dieva Augstākā Personība; viņš domāja, ka Krišna ir tik brīnišķīgs bērns, tāpēc To godā pat Varuna. Mahārādžas Nandas draugi, gani, ļoti gribēja uzzināt, vai Krišna patiešām ir Dieva Augstākā Personība un vai Viņš dos tiem atbrīvi. Kamēr gani savā starpā tā runāja, Krišna saprata viņu vēlēšanos, un, lai ganiem nebūtu jāšaubās, Viņš tiem parādīja garīgās debesis. Materiālās pasaules ļaudis parasti smagi strādā un nezina, ka pastāv cita valstība un citas debesis, ko sauc par garīgajām debesīm un kurās dzīve ir mūžīga, svētlaimes un zināšanu pilna. Kā teikts Bhagavad-gītā, tas, kas atgriežas garīgajās debesīs, nekad vairs nenonāk nāves un ciešanu pilnajā materiālajā pasaulē.

Krišna, Dieva Augstākā Personība, vienmēr ļoti vēlas, lai saistītās dvēseles uzzinātu, ka ļoti tālu, viņpus materiālajām debesīm, atrodas garīgās debesis, kas stāv pāri neskaitāmajiem materiālās enerģijas kopumā radītajiem Visumiem. Krišna, protams, ir labs pret visām saistītajām dvēselēm, bet, kā teikts Bhagavad-gītā, Viņš īpaši mīl savus bhaktas. Izdzirdējis ganu jautājumus, Krišna tūlīt iedomājās, ka Viņa Vrindāvanas bhaktām vajadzētu pavēstīt par garīgajām debesīm un Vaikunthas planētām. Visas materiālās pasaules saistītās dvēseles atrodas neziņas tumsībā. Tas nozīmē, ka visas saistītās dvēseles dzīvo ar ķermenisku izpratni.

Ikviens uzskata sevi par daļu no šīs materiālās pasaules, un visas būtnes dažādajos dzīvības veidos darbojas šādā neziņā. Katra ķermeniskā veida darbības sauc par karmu jeb auglīgu darbošanos. Visas ķermeniskā priekšstata saistītās dvēseles darbojas saskaņā ar savu ķermeņa veidu. Šī darbība rada sasaistību arī turpmākajā dzīvē. Būtnes visai maz zina par garīgo valstību, tādēļ parasti neuzsāk garīgo darbošanos, ko sauc par bhakti-jogu. Tie, kas veiksmīgi nodarbojušies ar bhakti-jogu, pēc ķermeņa nāves dodas tieši uz garīgo valstību un nonāk uz kādas no Vaikunthas planētām. Visi Vrindāvanas iedzīvotāji ir tīri bhaktas. Pēc aiziešanas no ķermeņa viņi nonāk Krišnalokā, kas ir vēl augstāka par Vaikunthalokām. Patiesībā tie, kas vienmēr darbojas Krišnas apziņā un sasnieguši tīras garīgās kalpošanas briedumu, pēc nāves saņem iespēju būt kopā ar Krišnu kādā no materiālās pasaules Visumiem. Krišnas spēles notiek nepārtraukti vai nu šajā, vai kādā citā Visumā. Kā saule iet pāri zemei, tā krišna-līla jeb Krišnas pārpasaulīgā atnākšana un spēles nepārtraukti iet cauri Visumiem. Nobrieduši bhaktas, kas pilnībā darbojas Krišnas apziņā, tūlīt pāriet uz to Visumu, kurā ierodas Krišna. Tur viņi saņem pirmo iespēju būt kopā ar Krišnu personiski un tieši. Tad viņi turpina mācīties, kā tas kļūst skaidrs no vrindāvana-līlas uz šīs planētas. Krišna atklāja Vrindāvanas iedzīvotājiem īsteno priekšstatu par Vaikunthas planētām, lai viņi varētu zināt, kur nonāks.

Tā Krišna parādīja mūžīgās, vienmēr pastāvošās garīgās debesis, kas ir bezgalīgas un zināšanu pilnas. Materiālajā pasaulē pastāv dažādu līmeņu veidoli, un zināšanas izpaužas atbilstoši līmeņiem. Piemēram, bērna ķermenī zināšanas neparādās tādā mērā kā pieauguša cilvēka ķermenī. Dažādu līmeņu dzīvās būtnes ir visur: starp ūdens iemītniekiem, augiem, rāpuļiem un kukaiņiem, putniem un zvēriem, kā arī civilizētajiem un necivilizētajiem cilvēkiem. Augstāki par cilvēkiem ir padievi, čāranas, sidhas utt. līdz pat Kungam Brahmam, kas dzīvo uz Brahmalokas, un arī šiem padieviem ir dažādu līmeņu zināšanas. Bet ārpus šīs materiālās pasaules — Vaikunthas debesīs — ikviens ir zināšanu pilns. Uz Vaikunthas planētām vai uz Krišnalokas visas dzīvās būtnes kalpo Dievam Kungam.

Kā teikts Bhagavad-gītā, pilnīgas zināšanas ir zināšanas par to, ka Krišna ir Dieva Augstākā Personība. Vēl Bhagavad-gītā un Vēdās ir teikts, ka brahmadžoti jeb garīgajās debesīs nav vajadzīga ne saules gaisma, ne mēness gaisma vai kāda mākslīga gaisma. Visas šīs planētas spīd pašas un ir mūžīgas. Brahmadžoti jeb garīgajās debesīs nevar būt runas par radīšanu vai iznīcināšanu. Bhagavad-gīta arī apstiprina, ka aiz materiālajām debesīm atrodas vēl citas, mūžīgas un garīgas, debesis, kur viss ir pastāvīgs. Zināšanas par garīgajām debesīm var saņemt tikai no viedajiem un svētajiem, kas jau pacēlušies pāri triju materiālās dabas īpašību ietekmei. Kamēr cilvēks vēl pastāvīgi neatrodas šai pārpasaulīgajā līmenī, viņš nespēj izprast garīgo dabu.

Tāpēc ir ieteicams nodarboties ar bhakti-jogu un divdesmit četras stundas diennaktī apzināties Krišnu. Šajā stāvoklī cilvēku neskar materiālās dabas īpašības. Tas, kurš apzinās Krišnu, var viegli saprast garīgo debesu un Vaikunthalokas dabu. Tāpēc arī Vrindāvanas iedzīvotāji, kas vienmēr darbojās Krišnas apziņā, varēja viegli saprast pārpasaulīgo Vaikunthaloku dabu.

Krišna aizveda Mahārādžu Nandu un visus ganus pie ezera, kur vēlāk Akrūram tika parādītas Vaikunthas planētas. Gani nomazgājās un ieraudzīja īsto Vaikunthaloku dabu. Mahārādža Nanda un gani, skatījuši garīgās debesis un Vaikunthalokas, brīnumainā svētlaimē nāca ārā no ūdens un redzēja Krišnu, kurš tika godināts ar lieliskām lūgšanām.

Tā beidzas Bhaktivēdāntas saidrojums grāmatas «Krišna» divdesmit astotajai nodaļai «Krišna atbrīvo Mahārādžu Nandu no Varunas gūsta».


Tālāk: 29. nodaļa

Saturs Bibliotēka