Krišna, Dieva Augstākā Personība devītā nodaļa

null

Devītā nodaļa

Māmiņa Jašoda
sasien Kungu Krišnu

Reiz Jašodas kalpone bija aizņemta dažādos mājas darbos, tāpēc Jašoda pati ķērās pie sviesta kulšanas. Strādādama viņa dziedāja par Krišnas bērnības spēlēm un ar prieku domāja par dēlu.

Cieši apsējusi sārī, Jašoda, strādādama abām rokām, no visa spēka kūla sviestu, un mīlestībā pret dēlu viņai no krūtīm ritēja piens. Rokassprādzes šķindēja, un auskari šūpojās līdzi auguma kustībai. Jašodai uz sejas bija sviedru lāses, un matos iepītie ziedi bira zemē. Šai brīdī pie māmiņas atnāca mazais Krišna. Viņš bija izsalcis un, mīlēdams māmiņu, gribēja, lai tā pārtrauc darbu. Vispirms vajadzēja pabarot bērnu, sviesta kulšana varēja pagaidīt.

Māmiņa Jašoda paņēma Krišnu klēpī un ielika Viņam mutē krūts galu. Krišna ēda pienu, un Jašoda smaidīdama priecājās pa bērna skaisto sejiņu. Te pēkšņi piens, kas vārījās uz plīts, sāka iet pāri. Jašoda nolika Krišnu un piesteidzās pie plīts. Krišna par to ļoti saniknojās. Viņa lūpas un acis aiz dusmām kļuva sarkanas. Viņš, sakodis zobus, paņēma akmeni un saplēsa sviesta trauku. Tad Krišna paņēma sviestu, viltus asarām acīs noslēpās un sāka to ēst.

Pa to laiku Jašoda, tikusi galā ar pienu, gribēja atkal ķerties pie sviesta kulšanas. Viņa redzēja, ka jogurta trauks ir sasists. Nekur nemanīdama puiku, Jašoda saprata, ka tas ir Viņa nedarbs. Jašoda pasmaidīja un nodomāja: «Ir gan gudrs bērns! Viņš ir sasitis trauku un, baidīdamies no soda, aizbēdzis.» Palūkojusies apkārt, viņa ieraudzīja, ka Krišna sēž uz lielas apgāztas koka piestas. No krūzes, kas bija uzkārta pie griestiem, Viņš vilka ārā sviestu un deva to pērtiķiem. Jašoda redzēja, ka Krišna tramīgi skatās uz visām pusēm, zinādams, ka dara nedarbus. Kamēr Krišna tā rīkojās, Jašoda no mugurpuses pielavījās Viņam pavisam tuvu, bet Krišna, ieraugot māmiņu ar žagaru rokās, tūlīt norausās no piestas un bailēs metās prom. Māmiņa Jašoda dzenāja Krišnu pa visiem stūriem, cenzdamās noķert Dieva Augstāko Personību, kurai savā meditācijā nespēj tuvoties pat diženi jogi. Citiem vārdiem sakot, Dieva Augstākā Personība Krišna, kuru nespēj notvert ne jogi, ne prātnieki, spēlējās gluži kā mazs bērns par prieku tādai diženai bhaktai kā māmiņa Jašoda. Māmiņai Jašodai bija tievs viduklis un smagas krūtis, tāpēc viņai nemaz nebija viegli noķert veiklo bērnu. Viņa skrēja pakaļ Krišnam, cik vien ātri varēja; mati atrisa, un visi ziedi izbira pa zemi. Jašoda jau sāka piekust, tomēr viņai izdevās noķert mazo nerātni. Krišna savilka lūpu uz raudāšanu. Ar rokām Viņš berzēja acis, kuras bija nokrāsotas ar melnu skropstu tušu. Paskatījies uz mātes bargo seju, Krišna sāka tramīgi lūkoties uz visām pusēm. Māmiņa Jašoda negribēja, lai Krišna pārāk nobīstas, un vēlējās Viņu nomierināt.

Gribēdama savam bērnam tikai labu, māmiņa Jašoda nodomāja: «Ja Krišna sāks no manis baidīties, tad Dievs zina, kas ar Viņu notiks.» Tad viņa aizmeta žagaru un gribēja sasiet Krišnas rokas ar kādu auklu. Jašoda nesaprata, ka patiesībā viņa nespēj sasiet Dieva Augstāko Personību. Viņa domāja par Krišnu kā par savu bērnu un neapjauta Viņa bezgalīgos spēkus. Krišnam nav ne iekšpuses, ne ārpuses, ne sākuma, ne gala. Viņš ir neierobežots un visucaurstrāvojošs. Patiesi, Viņš ir visa kosmiskā izpausme. Tomēr māmiņa Jašoda uzskatīja Krišnu par savu bērnu. Lai gan Kungs nav sasniedzams ar jutekļiem, Jašoda gribēja Viņu piesiet pie koka piestas. Bet tad viņa redzēja, ka aukla ir kādu pussprīdi par īsu. Jašoda paņēma vēl citas auklas un sasēja tās kopā, taču arī tad tās bija par īsu. Tad Jašoda salasīja visas auklas, kādas vien mājā bija atrodamas, un sasēja tās vienu otrai galā, taču beigās atkal pietrūka pussprīža. Māmiņa Jašoda smaidīja, taču nekādi nevarēja saprast, kā tas iespējams.

Cenšoties sasiet dēlu, Jašoda piekusa. Viņa bija nosvīdusi, un matos ievītie ziedi nobira zemē. Tad Kungs apžēlojās par māmiņas grūto darbu un bija ar mieru, ka Viņu sasien. Krišna, pieņēmis bērna izskatu, Jašodas mājā spēlēja savas spēles. Protams, neviens nevar valdīt pār Dieva Augstāko Personību. Tīrs bhakta uztic sevi Dieva Kunga lotospēdām, un Kungs var viņu aizsargāt vai iznīcināt. Taču bhakta nekad neaizmirst, ka ir uzticējis sevi. Gluži tāpat Dievs Kungs bauda pārpasaulīgu prieku, uzticot sevi bhaktas aizsardzībai. Mēs redzam, kā Krišna pakļāvās savai māmiņai Jašodai.

Krišna saviem bhaktām ir augstākais visu veidu atbrīves devējs, bet tādu svētību, kāda bija dota māmiņai Jašoda, nebija saņēmis pat Kungs Brahma, Kungs Šiva vai laimes dieviete.

Dieva Augstāko Personību, ko sauc par Jašodas un Nandas Mahārādžas dēlu, nespēj pilnībā iepazīt ne jogi, ne prātotāji, bet bhaktas var viegli sasniegt Viņu. Jogi un prātotāji nespēj arī apzināties, ka Kungs ir augstākais prieka avots.

Sasējusi nerātno dēlu, māmiņa Jašoda atkal ķērās pie mājas darbiem. Krišna, kurš bija piesiets pie koka piestas, redzēja savā priekšā divus ardžunas kokus. Visaugstākais prieka avots Kungs Šrī Krišna sāka domāt: «Vispirms māmiņa Jašoda Mani kārtīgi nepabaroja, un tāpēc Es sasitu jogurta trauku un žēlsirdīgi izdalīju sviestu pērtiķiem. Bet tagad viņa ir piesējusi Mani pie koka piestas. Nu Es izdarīšu vēl lielākas blēņas.» Krišna izdomāja, ka abi milzīgie ardžunas koki ir jānogāž.

Par abiem ardžunas kokiem ir īpašs stāsts. Iepriekšējā dzīvē viņi bija cilvēki, padieva Kuvēras dēli, kurus sauca par Nalakūvaru un Manigrīvu. Viņiem par laimi Kungs tos ieraudzīja. Nalakūvaru un Manigrīvu bija nolādējis diženais gudrais Nārada, lai tie saņemtu visaugstāko svētību un redzētu Kungu Krišnu. Nārada brāļus nolādēja un reizē arī svētīja tāpēc, ka reibumā tie bija pilnīgi aizmirsušies. Tas pavēstīts nākamajā nodaļā.

Tā beidzas Bhaktivēdāntas skaidrojums grāmatas «Krišna» devītajai nodaļai «Māmiņa Jašoda sasien Kungu Krišnu».


Tālāk: 10. nodaļa

Saturs Bibliotēka