Krišna, Dieva Augstākā Personība desmitā nodaļa

null

Desmitā nodaļa

Nalakūvaras un
Manigrīvas atbrīvošana

Šajā nodaļā pastāstīts, kā diženais gudrais Nārada nolādēja Nalakūvaru un Manigrīvu un kā Krišna, izpildot visusvētīgo Nāradas vēlmi, brāļus atbrīvoja.

Abi varenie padievi Nalakūvara un Manigrīva bija padievu dārgumu glabātāja Kuvēras dēli. Kuvēra bija dižens Kunga Šivas bhakta, un ar viņa žēlastību tam piederēja neizmērojami dārgumi. Bagāta cilvēka dēli bieži vien aizraujas ar vīnu un sievietēm, un tas pats arī notika ar Kuvēras dēliem. Reiz abi padievi, meklēdami izpriecas, iegāja Kunga Šivas dārzā, kas atradās Kailāsas apgabalā, Mandākinī Gangas krastā. Viņi daudz dzēra un smaržīgo puķu dārzā klausījās daiļu meiteņu saldās dziesmas. Pilnīgi apreibuši, jaunekļi iebrida Gangā, kas bija ziedošu lotosu pilna, un sāka draiskoties ar meitenēm gluži kā ziloņu tēviņi, kas spēlējas ar ziloņmātēm.

Kad viņi tā priecājās, pie upes pienāca diženais gudrais Nārada. Viņš saprata, ka Nalakūvara un Manigrīva ir tik ļoti apreibuši, ka pat neredz viņu. Meitenes, kas bija skaidrākā prātā nekā abi padievi, tūlīt nokaunējās par to, ka diženais gudrais Nārada redz viņas kailas, un sāka ātri ģērbties. Turpretī abi Kuvēras dēli savā reibumā nepazina Nāradu un pat neapsedza savu kailumu. Redzēdams, cik abi padievi ir pagrimuši, Nārada savā bezcēloņu žēlastībā vēlēja viņiem labu un tos nolādēja.

Diženais gudrais apžēlojās par brāļiem, tāpēc gribēja, lai viņi izbeigtu viltus baudas, apreibināšanos un izpriecas ar jaunām meitenēm, un vēlējās, lai tie redzētu Kungu Krišnu vaigu vaigā. Nārada izdomāja šādu lāstu. Viņš teica, ka pieķeršanās materiālajām baudām rodas no pārmērīgām kaislībām. Kad cilvēks materiālajā pasaulē saņem materiālas bagātības, viņš parasti pieķeras vīnam, sievietēm un azarta spēlēm. Materiāli pārtikuši cilvēki lepojas ar savām bagātībām, zaudē žēlsirdību un lopkautuvēs nogalina dzīvniekus. Sevi viņi uzskata par nemirstīgiem. Šie nejēgas aizmirst dabas likumus un pastāvīgi domā par ķermeni. Tie aizmirst, ka materiālais ķermenis, pat ja tas nonācis ļoti augstā stāvoklī, līdz pat padievu stāvoklim, galu galā pārvēršas pīšļos. Un, lai kādi arī būtu ārējie dzīves apstākļi, ķermenī iekšā ir tikai izkārnījumi, urīns un dažādi tārpi. Materiālisti ir nenovīdīgi, un viņi vardarbīgi izturas pret citu būtņu ķermeņiem, tāpēc tie nespēj izprast augstāko dzīves mērķi, un šīs neziņas dēļ nākamajā dzīvē parasti nonāk briesmīgos apstākļos. Tādi nejēgas visdažādākajos veidos grēko, taču šis ķermenis ir laicīgs, un viņi pat nepadomā, vai tas patiešām viņiem pieder. Parasti uzskata, ka ķermenis pieder tiem, kas to baro. Tādā gadījumā var jautāt, vai ķermenis pieder cilvēkam pašam vai arī saimniekam, kuram šis cilvēks kalpo. Vergu saimnieks apgalvo, ka vergu ķermeņi pieder viņam, jo viņš tos baro. Bet varbūt ķermenis pieder tēvam, kas dod tā sēklu, vai arī mātei, kuras klēpī tas izaug.

Nejēgas visdažādākajos veidos grēko, jo maldīgi pielīdzina materiālo ķermeni sev. Taču cilvēkam jābūt saprātīgam un jāapzinās, kam šis ķermenis pieder. Nesaprātīgie sava ķermeņa uzturēšanai nogalina dzīvniekus, bet nemaz nepadomā, vai ķermenis pieder viņiem pašiem vai arī tēviem, mātēm un vectēviem no mātes puses. Reizēm tēvs izprecina meitu ar domu, ka meitas dēls būs viņa dēls. Ķermenis var piederēt arī kādam stiprākam cilvēkam, kas liek tam darboties savā labā. Verga ķermenis reizēm tiek pārdots saimniekam, jo tiek uzskatīts, ka tas viņam piederēs. Un mūža beigās ķermenis pieder ugunij, jo tas tiek atdots ugunij un sadedzināts pelnos, vai arī ķermenis tiek izmests uz ielas par barību suņiem un maitu putniem.

Tāpēc pirms cilvēks dažādos veidos grēko, lai uzturētu ķermeni, viņam jāsaprot, kam tas pieder. Ir secināts, ka ķermeni galu galā ir radījusi materiālā daba un beigās tas saplūst ar materiālo dabu, tāpēc jāsaprot, ka ķermenis pieder materiālajai dabai. Nevajag maldīgi uzskatīt sevi par ķermeņa īpašnieku. Bet kāda gan jēga nogalināt, lai uzturētu viltus īpašumu? Kāpēc jānogalina nevainīgie dzīvnieki, lai uzturētu ķermeni?

Kad cilvēku apreibinājis bagātības radītais viltus lepnums, tad morāle viņam nerūp, un viņš nodarbojas ar dzeršanu, dzimumdzīvi un dzīvnieku nogalināšanu. Šai ziņā nabadzīgs cilvēks bieži vien atrodas labākā stāvoklī, jo domā par sevi saistībā ar citiem ķermeņiem. Nabadzīgs cilvēks parasti nevēlas darīt sāpes citiem, jo pats zina, kas ir sāpes. Tādēļ diženais gudrais Nārada nolēma, ka padieviem Nalakūvaram un Manigrīvam, kurus tik ļoti pārņēmis viltus lepnums, jādod tādi apstākļi, kuros nav bagātības.

Cilvēks, kuram klājas grūti, nenovēl to pašu citiem. Prātīgs cilvēks, kurš dzīvo nabadzībā, negrib, lai šādā stāvoklī nonāktu pārējie. Bieži gadās tā, ka cilvēks, kurš bijis ļoti nabadzīgs un ar laiku kļuvis bagāts, mūža nogalē dibina kādu labdarības organizāciju, lai palīdzētu nabadzīgajiem. Vārdu sakot, nabadzīgs cilvēks jūt līdzi citu sāpēm. Viņš reti kad ir uzpūtīgs un lepns, un viņš var atbrīvoties no visām kaislībām. Viņš ir apmierināts ar visu, ko dod Dievs.

Dzīve nabadzībā ir askēze. Tāpēc Vēdu kultūrā brāhmani, kā likums, dzīvoja ļoti vienkārši, lai izvairītos no viltus lepnuma, ko rada materiālā bagātība. Šis lepnums ir liels šķērslis garīgajā attīstībā. Nabadzīgs cilvēks nevar pārlieku daudz ēst un kļūt resns, tādēļ arī viņa jutekļi nav īpaši satraukti, un viņš nekļūst vardarbīgs.

Vēl nabadzīgajiem ir tāda priekšrocība, ka svētie var viegli atnākt pie viņiem un palīdzēt. Bagāts cilvēks kuru katru neielaiž savās mājās, un tāpēc tur netiek arī svētie. Vēdu iekārtā svētie lūdza dāvanas, un tas viņiem bija iegansts, lai apciemotu ģimenes cilvēkus. Ģimenes cilvēki parasti ir aizmirsuši garīgo attīstību, jo ļoti aizņemti ar ģimenes lietām, un svētu cilvēku sabiedrība viņiem sniedz lielu labumu. Ļoti iespējams, ka nabadzīgs cilvēks, pateicoties šādai sabiedrībai, iegūs atbrīvi. Kāds gan labums, ja cilvēks ir lepns un bagāts, bet netiekas ar svētiem cilvēkiem un Dieva Augstākās Personības bhaktām?

Diženais gudrais Nārada secināja, ka viņa pienākums ir sagādāt šiem padieviem tādus apstākļus, kuros viņi nevarētu lepoties ar materiālo godu un bagātību. Nārada bija žēlsirdīgs un vēlējās viņus glābt no pagrimuma. Brāļi atradās tumsībā, tāpēc nespēja savaldīt jutekļus un bija pieķērušies dzimumdzīvei. Tādai svētai personībai kā Nārada ir jāglābj ļaudis, kas nonākuši tik nožēlojamā stāvoklī. Dzīvnieki nespēj apjēgt, ka viņi ir kaili. Taču Kuvēra bija padievu dārgumu glabātājs, ļoti atbildīga personība. Nalakūvara un Manigrīva bija viņa dēli. Tomēr tie bija kļuvuši tik dzīvnieciski un bezatbildīgi, ka reibuma dēļ neievēroja savu kailumu. Ķermeņa apakšējās daļas apklāšana ir civilizācijas princips, un, ja vīrieši vai sievietes to aizmirst, tad viņi ir pagrimuši. Tāpēc Nārada nolēma, ka vislabākais sods brāļiem būtu, ja tie kļūtu par nekustīgām dzīvajām būtnēm — kokiem. Daba izveidojusi kokus nekustīgus. Lai gan tos klāj neziņa, viņi nespēj izdarīt neko ļaunu. Diženais gudrais Nārada domāja, ka labi būtu, ja brāļi, ar viņa žēlastību kļūstot par kokiem, saglabātu savu atmiņu un zinātu, kādēļ sodīti. Dzīvā būtne, kas pārgājusi citā ķermenī, parasti aizmirst savu iepriekšējo mūžu, taču īpašos gadījumos, kā tas notika ar Nalakūvaru un Manigrīvu, ar Dieva žēlastību tā visu atceras.

Gudrais Nārada nosprieda, ka abiem padieviem uz simts padievu gadiem jākļūst par kokiem, un pēc tam tiem ar viņa bezcēloņu žēlastību būs laime vaigu vaigā skatīt Dieva Augstāko Personību. Pēc tam brāļi atkal varēs atgriezties pie padieviem un kļūs par diženiem Dieva Kunga bhaktām.

Tad viedais Nārada atgriezās savās mājās Nārājanāšramā, bet abi padievi pārvērtās par diviem blakus augošiem ardžunas kokiem. Nārada ar savu bezcēloņu žēlastību deva abiem brāļiem iespēju atrasties Nandas pagalmā un vaigu vaigā redzēt Kungu Krišnu.

Mazais Krišna, kas bija piesiets pie koka piestas, lēnām rāpoja uz abu koku pusi, lai piepildītu sava diženā bhaktas Nāradas pareģojumu. Kungs Krišna zināja, ka Nārada ir varens bhakta un ka abi ardžunas koki, kas atrodas Viņa priekšā, īstenībā ir Kuvēras dēli. Krišna domāja: «Tagad Es piepildīšu diženā bhaktas Nāradas vārdus.» Viņš izrāpoja starp abiem kokiem, bet lielā koka piesta, kas vilkās pa zemi Viņam līdzi, iesprūda. To izmantodams, Kungs Krišna parāva auklu, turklāt ar tādu spēku, ka abi koki ar lielu troksni, zariem lūstot, nogāzās zemē. No tiem iznāca divas diženas personības, kuras mirdzēja līdzīgi uguns liesmām. Viņiem parādoties, viss apkārt kļuva gaišs un skaists. Abi šķīstītie brāļi tūlīt pienāca pie mazā Krišnas, pazemīgi nometās Viņa priekšā pie zemes un teica lūgšanu.

«Dārgais Kungs Krišna! Tu esi sākotnējā Dieva Personība, visu mistisko spēku valdnieks. Mācītie brāhmani labi zina, ka šī kosmiskā izpausme ir Tavu spēju izvērsums un ka tā reizēm ir izpausta, bet reizēm neizpausta. Tu esi sākotnējais, kas dzīvajām būtnēm dod dzīvību, ķermeni un jutekļus. Tu esi mūžīgais Dievs, Kungs Višnu, kas visu caurstrāvo un ir mūžīgais visa vadītājs. Tu esi kosmiskās izpausmes pirmavots, un šī izpausme darbojas triju materiālās dabas īpašību — skaidrības, kaislību un neziņas — varā. Tu esi Virsdvēsele visās dažādajās dzīvajās būtnēs, un Tu labi zini, kas notiek viņu prātos un ķermeņos. Tāpēc Tu esi visu dzīvo būtņu darbības augstākais vadītājs. Tu atrodies starp tiem, kas pakļauti materiālās dabas īpašību burvībai, taču Tevi šo īpašību sārņi neskar. Neviens, kas atrodas materiālo īpašību varā, nespēj saprast Tavas pārpasaulīgās īpašības, kas ir pastāvējušas jau pirms radīšanas. Tāpēc Tevi sauc par Augstāko Brahmanu, kuru vienmēr godina paša Brahmana iekšējās spējas. Materiālajā pasaulē Tevi var iepazīt tikai no Taviem dažādajiem avatāriem. Lai gan Tu pieņem dažādus ķermeņus, tie nav daļa no materiālās pasaules. Tajos vienmēr ir dažādas pārpasaulīgas spējas: bezgalīga bagātība, spēks, skaistums, slava, gudrība un atsacīšanās. Materiālajā esamībā ķermenis atšķiras no tā īpašnieka, bet Tu ierodies savā sākotnējā garīgajā ķermenī, tāpēc Tev šādas atšķirības nav. Kad Tu atnāc, Tava neparastā darbība norāda, ka Tu esi Dieva Augstākā Personība. Tik neparastus darbus nespēj paveikt neviens, kas atrodas materiālajā esamībā. Tu esi šī Dieva Augstākā Personība, kas tagad atnākusi, lai liktu dzīvajām būtnēm dzimt, mirt vai iegūt atbrīvi, un līdz ar Tevi ieradušies visi pilnīgie izvērsumi. Tu ikvienam vari dot jebkuru svētību. Ak, Kungs! Ak, visas laimes un skaidrības avots, mēs pazemīgi noliecamies Tavā priekšā. Tu esi visucaurstrāvojošā Dieva Augstākā Personība, miera avots un valdnieka Jadu dinastijas augstākā personība. Ak, Kungs! Mūsu tēvs, padievs Kuvēra, ir Tavs kalps. Arī diženais gudrais Nārada ir Tavs kalps. Un tikai ar viņu žēlastību mēs tagad varam Tevi redzēt. Tādēļ mēs lūdzam, lai mēs vienmēr varētu pārpasaulīgā mīlestībā kalpot Tev, runājot tikai par Tavu godību un klausoties stāstus par Tavu pārpasaulīgo darbību. Lai mūsu rokas un visi pārējie locekļi kalpo Tev. Lai mūsu prāti vienmēr ir vērsti uz Tavām lotospēdām, un lai mūsu galvas vienmēr noliecas Tava visucaurstrāvojošā Visuma veidola priekšā.»

Kad Nalakūvara un Manigrīva bija pabeiguši lūgšanas, mazais Kungs Krišna, Gokulas saimnieks un īpašnieks, kuru Jašoda ar auklām bija piesējusi pie koka piestas, pasmaidīja un sacīja: «Es jau zināju, ka Mans diženais bhakta, gudrais Nārada, ar savu bezcēloņu žēlastību izglāba jūs no pagrimuma, jo jūs, dzīvodami padievu ģimenē, bijāt kļuvuši lepni par savu neparasto skaistumu un bagātību. Jūs jau bijāt ceļā uz elli, bet viņš jūs atpestīja. To Es jau zinu. Jums ir ļoti paveicies, jo saņēmāt ne tikai Nāradas lāstu, bet arī redzējāt gudro. Ja kādam nejauši izdodas ieraudzīt tādu diženu svēto kā Nāradu, kurš vienmēr ir mierīgs un žēlsirdīgs pret visiem, tad šī saistītā dvēsele tūlīt iegūst atbrīvi. Ja cilvēks atrodas saules gaismā, tad tumsa viņam vairs netraucē redzēt. Tāpēc, ak, Nalakūvara un Manigrīva, jūsu mūžs nu ir veiksmīgs, jo esat ieguvuši ekstāzes pilnu mīlestību pret Mani. Šī ir jūsu pēdējā dzīve materiālajā esamībā. Jūs varat atgriezties uz debesu planētu pie sava tēva, un, saglabājot garīgās kalpošanas attieksmi, jūs iegūsiet atbrīvi jau šajā dzīvē.»

Pēc tam abi padievi godbijīgi apgāja apkārt Kungam daudzas reizes, atkal un atkal noliekdamies Viņa priekšā, un tad devās prom, bet Kungs palika piesiets pie koka piestas.

Tā beidzas Bhaktivēdāntas skaidrojums grāmatas «Krišna» desmitajai nodaļai «Nalakūvaras un Manigrīvas atbrīvošana».


Tālāk: 11. nodaļa

Saturs Bibliotēka