Krišna, Dieva Augstākā Personība ceturtā nodaļa

null

Ceturtā nodaļa

Kamsa uzsāk vajāšanu

Kad Vasudēva bija aizvēris visus vārtus un durvis, sargi pamodās un dzirdēja, kā raud jaundzimušais bērns. Kamsa gaidīja vēsti par bērna dzimšanu, un sargi tūlīt steidzās pie viņa un pastāstīja jaunumus. Kamsa uzlēca no gultas un iesaucās: «Ir piedzimusi mana ļaunā nāve!» Sajuzdams nāves tuvošanos, Kamsa apjuka, un viņam mati sacēlās stāvus. Viņš tūlīt devās uz vietu, kur bija piedzimis bērns.

Redzēdama brāļa tuvošanos, Dēvakī pazemīgi lūdza Kamsu: «Dārgais brāli, esi tik labs, nenogalini manu meitenīti. Es apsolu, ka viņa kļūs par tava dēla sievu, tāpēc pasaudzē viņu. Neviena meitene tevi nenogalinās. Tāds bija pareģojums. Tev jāmirst no zēna rokas, tāpēc, lūdzu, nenogalini viņu. Dārgais brāli, tu esi nogalinājis tik daudzus manus jaundzimušos, kuri mirdzēja kā pati saule, bet tā nav tava vaina. Nogalināt manus bērnus tev bija ieteikuši dēmoniskie draugi. Es lūdzu, apžēlojies par šo meitenīti. Lai viņa dzīvo kā mūsu meita!»

Kamsa bija ļauns un neklausījās savas māsas žēlīgajās lūgšanas. Viņš uzkliedza māsai, sagrāba jaundzimušo bērnu un gribēja to nežēlīgi triekt pret akmeņiem. Tas ir uzskatāms piemērs, kā ļauns brālis pašlabuma dēļ var upurēt visas attiecības. Taču bērns izslīdēja viņam no rokām, pacēlās gaisā un pieņēma Višnu jaunākās māsas astoņroku veidolu. Meitene bija tērpta greznās drēbēs, izrotāta ar ziedu vītnēm un dārglietām. Viņas astoņās rokās bija loks, šķēps, bultas, zobens, gliemežnīca, disks, vāle un vairogs.

Ieraudzīdami bērnu (kas patiesībā bija dieviete Durga), visi padievi no dažādām planētām, kā Sidhalokas, Čāranalokas, Gandharvalokas, Apsaralokas, Kinaralokas un Uragalokas, godināja viņu ar dāvanām un lūgšanām. Dieviete no augšas uzrunāja Kamsu: «Nelieti, kā gan tu vari mani nogalināt? Bērns, kas tevi nonāvēs, ir jau piedzimis pirms manis un atrodas kaut kur šajā pasaulē. Neesi tik ļauns pret savu nabaga māsu.» Pēc šīs parādīšanās dieviete Durga kļuva pazīstama visā pasaulē ar dažādiem vārdiem.

To dzirdot, Kamsa pārbijās. Apžēlodamies par Vasudēvu un Dēvakī, viņš tūlīt atbrīvoja tos no važām un ļoti pieklājīgi sacīja: «Mana dārgā māsa un svaini, nogalinot jūsu bērnus, es esmu uzvedies kā dēmons. Es biju pilnīgi aizmirsis mūsu tuvās attiecības. Es nezinu, kas mani par to sagaida. Iespējams, ka es nonākšu ellē, kas domāta brāhmanu slepkavām. Visvairāk es brīnos par to, ka nepiepildījās debesu pareģojums. Acīmredzot melo ne tikai cilvēki, bet arī debesu iemītnieki. Ticēdams viņiem, es esmu nogalinājis savas māsas bērnus un pastrādājis daudzus grēkus. Dārgais Vasudēva un Dēvakī, jūs esat diženas dvēseles. Es nevaru jums dot nekādas pamācības, tomēr lūdzu jūs nebēdāties par bērnu nāvi. Pār mums visiem valda augstāka vara, un tā mums neļauj palikt kopā. Laika gaitā mēs esam spiesti šķirties no draugiem un radiniekiem, taču mums skaidri jāapzinās, ka pēc dažādo materiālo ķermeņu nāves dvēsele joprojām paliek neskarta. Piemēram, no zemes māliem tiek veidoti daudzi trauki, un ar laiku tie saplīst. Bet tam par spīti zeme aizvien paliek nemainīga. Gluži tāpat dažādos apstākļos tiek izveidoti un iznīcināti dvēseles ķermeņi, bet pati garīgā dvēsele pastāv mūžīgi. Tāpēc nav par ko bēdāties. Ikvienam jāsaprot, ka materiālais ķermenis atšķiras no garīgās dvēseles, un, kas nav to apjēdzis, tam noteikti nākas pārceļot no viena ķermeņa otrā. Dārgā māsa Dēvakī, tu esi tik mīļa un laba. Lūdzu, piedod man! Nebēdājies par savu bērnu nāvi, pie kuras es esmu vainīgs. Patiesībā to neizdarīju es, jo tā bija lēmis liktenis. Cilvēkam jādarbojas saskaņā ar likteņa gribu, pat ja viņš to nevēlas. Ļaudis maldīgi uzskata, ka līdz ar ķermeni nomirst arī patība, vai domā, ka dzīvo būtni ir iespējams nogalināt. Visi šie aplamie priekšstati liek būtnēm pieņemt materiālās esamības apstākļus. Citiem vārdiem sakot, kamēr cilvēks nav stingri pārliecināts par dvēseles mūžīgumu, viņam nākas būt par nogalinātāju un nogalināto. Dārgā māsa Dēvakī un svaini Vasudēva, esiet tik labi un piedodiet manus briesmu darbus, kas bija vērsti pret jums. Es esmu tik zemisks, bet jūs — tik augstsirdīgi, tāpēc, lūdzu, esiet žēlīgi pret mani un piedodiet man!»

Kad Kamsa runāja ar svaini un māsu, viņam pār vaigiem ritēja asaras, un viņš nometās pie Vasudēvas un Dēvakī pēdām. Kamsa, kurš bija centies nogalināt Durgā-dēvī, ticēdams viņas vārdiem, tūlīt atbrīvoja savu svaini un māsu. Viņš pats savām rokām atslēdza dzelzs važas un izturējās kā mīlošs radinieks.

Redzot, ka brālis nožēlo grēkus, arī Dēvakī nomierinājās un aizmirsa Kamsas nežēlības pret bērniem. Arī Vasudēva, nepieminēdams pagātni, smaidīja un teica savam svainim Kamsam: «Mans laimīgais svaini! Tas, ko tu teici par materiālo ķermeni un dvēseli, ir pilnīgi pareizi. Visas dzīvās būtnes ir dzimušas neziņā, uzskatot materiālo ķermeni par sevi. Šo dzīves priekšstatu ir radījusi neziņa, un, balstoties uz šo neziņu, mēs radām naidu vai draudzību. Skumjas, līksme, bailes, naids, alkatība, maldi un neprāts ir dažādas mūsu materiālistiskā dzīves priekšstata iezīmes. Kas atrodas tādas ietekmes varā, tas naidojas tikai materiālā ķermeņa dēļ. Tādā veidā darbodamies, mēs aizmirstam savas mūžīgās attiecības ar Dieva Augstāko Personību.»

Izmantojot Kamsas labvēlību, Vasudēva viņam pavēstīja, ka arī Kamsas ateistisko darbību izraisījis šis maldīgais priekšstats par dzīvi, t.i., materiālā ķermeņa uzskatīšana par sevi. Kad Vasudēva tādā veidā izglītoja Kamsu, Kamsa bija ļoti priecīgs un vairs nejutās tik vainīgs par māsas dēlu nogalināšanu. Saņēmis māsas Dēvakī un svaiņa Vasudēvas atļauju, viņš atvieglots atgriezās mājās.

Taču nākamajā dienā Kamsa sasauca visus padomniekus un izstāstīja tiem iepriekšējās nakts notikumus. Visi Kamsas padomnieki bija dēmoni un mūžīgi padievu ienaidnieki, tāpēc šīs vēstis viņus ļoti nomāca. Lai gan padomnieki nebija īpaši pieredzējuši un mācīti, viņi deva Kamsam šādus norādījumus: «Dārgais kungs, nogalināsim visus bērnus, kas pēdējo desmit dienu laikā dzimuši visās pilsētās, valstīs, ciemos un ganībās. Nogalināsim visus bez izņēmuma. Ja rīkosimies nežēlīgi, tad padievi mums neko nevarēs padarīt. Viņi aizvien baidās no cīņas ar mums, un, pat ja tie vēlēsies mūs aizturēt, viņi to neuzdrīkstēsies. Tava loka spēks ir neizmērojams, tādēļ padievi baidās no tevis. Tik tiešām, mēs paši esam redzējuši, ka tu vienmēr esi stājies viņiem pretī un kapājis tos ar bultām, bet viņi, glābjot savu dzīvību, ir bēguši uz visām pusēm. Daudzi no padieviem nav spējuši cīnīties ar tevi un tūlīt padevušies, attinot savus turbānus un karogus. Ar saliktām rokām viņi ir lūguši žēlastību un teikuši: «Mans kungs! Mēs baidāmies no tava spēka. Lūdzu, atbrīvo mūs no šīs briesmīgās cīņas!» Mēs daudzas reizes esam redzējuši, ka tu esi apžēlojies par šādiem pretiniekiem, kad tie baiļu pilni salauztiem lokiem, bultām un kaujas ratiem ir aizmirsuši par karošanu un nav spējuši cīnīties ar tevi. Tādēļ īstenībā mums nav ko baidīties no šiem padieviem. Miera laikā un ārpus kara lauka tie sauc sevi par diženiem cīnītājiem, taču kaujā viņiem nav ne prasmes, ne militārā spēka. Lai gan Kungs Višnu, Kungs Šiva un Kungs Brahma vienmēr ir gatavi palīdzēt Indras vadītajiem padieviem, mums nav ko baidīties no viņiem. Kas attiecas uz Kungu Višnu, Viņš jau ir noslēpies visu dzīvo būtņu sirdīs un nevar iznākt ārā. Kas attiecas uz Kungu Šivu, tad viņš ir atteicies no jebkādas darbības un aizgājis uz mežu. Un Kungs Brahma vienmēr nodarbojas ar dažādām askēzēm un meditāciju. Par Indru vispār nav ko runāt. Tava spēka priekšā viņš ir kā zāles stiebriņš. Tāpēc tev nav jābaidās no visiem šiem padieviem, taču mēs arī nedrīkstam neņemt viņus vērā, jo padievi ir mūsu zvērinātie ienaidnieki. Mums jābūt uzmanīgiem un jāaizsargājas, lai iznīdētu viņus ar visām saknēm. Mums ir jākalpo tev un vienmēr jābūt gataviem pildīt tavu gribu.

Ja ķermenī ir kāda slimība, pret ko cilvēks izturas nevērīgi, tad tā kļūst neārstējama. Gluži tāpat, ja cilvēks nedomā par jutekļu savaldīšanu un ļauj tiem vaļu, tad tie kļūst gandrīz nevaldāmi. Tāpēc mums vienmēr ļoti jāuzmanās no padieviem, citādi viņi kļūs pārlieku stipri un nepakļaujami. Padievu spēka avots ir Kungs Višnu, jo visu reliģijas principu galamērķis ir Viņa apmierināšana. Vēdu norādījumi, brāhmani, govis, askēzes, ziedošanas, labdarība un bagātību izdalīšana domāta, lai iepriecinātu Kungu Višnu. Tāpēc mums tūlīt jāsāk nogalināt visus brāhmanus, kas atbild par Vēdu zināšanām, kā arī gudros, kas atbild par ziedošanas rituāliem. Mums ir jānokauj visas govis, kas dod ziedošanām nepieciešamo sviestu. Lūdzu, atļauj mums nogalināt visas šīs radības!»

Brāhmani, govis, Vēdu zināšanas, askēze, patiesīgums, jutekļu un prāta savaldīšana, ticība, devība, pacietība un ziedošana patiesībā ir Kunga Višnu pārpasaulīgā ķermeņa locekļi. Kungs Višnu atrodas ikviena sirdī un vada visus padievus, arī Kungu Šivu un Kungu Brahmu. «Tāpēc, lai nogalinātu Kungu Višnu, mums jāsāk vajāt viedie un brāhmani,» sacīja ministri.

Saņēmis dēmonisko ministru padomu, Kamsa, kurš jau no paša sākuma bija vislielākais nelietis un atradās mūžīgā, visu aprijošā laika važās, nolēma vajāt brāhmanus un vaišnavus. Viņš pavēlēja, lai dēmoni sāk vajāt svētos, un tad iegāja savā mājā. Visi Kamsas sekotāji atradās kaislību ietekmē un neziņas maldinājumā, tāpēc viņi nemitīgi naidojās ar svētajiem. Taču šāda darbība tikai saīsina mūžu. Dēmoni to vēl tikai paātrināja un piesauca drīzu nāvi. Svētu cilvēku vajāšana izraisa ne tikai priekšlaicīgu nāvi, bet šī darbība ir tik liels apvainojums, ka darītājs pakāpeniski zaudē skaistumu, slavu un reliģijas principus, kā arī nevar nonākt uz augstākajām planētām. Dažādu prātu sagudrojumu vadīti, dēmoni zaudē jebkādu labklājību. Apvainojums pret bhaktu un brāhmanu lotospēdām ir lielāks par Dieva Augstākās Personības lotospēdu apvainojumu. Tādā veidā bezdievīga civilizācija kļūst par visu nelaimju avotu.

Tā beidzas Bhaktivēdāntas skaidrojums grāmatas «Krišna» ceturtajai nodaļai «Kamsa uzsāk vajāšanu».


Tālāk: 5. nodaļa

Saturs Bibliotēka