Krišna, Dieva Augstākā Personība četrdesmitā nodaļa

null

Četrdesmitā nodaļa

Krišnas ierašanās Mathurā

Kamēr Akrūra skaitīja lūgšanas Dieva Augstākajai Personībai, Kungs pazuda viņa skatam gluži kā prasmīgs aktieris, kas pārģērbjas un pieņem savu sākotnējo izskatu. Kad višnu-mūrti vairs nebija redzams, Akrūra izbrida krastā. Vēl aizvien nevarēdams attapties, viņš pabeidza rituālus un gāja uz karieti, kurā sēdēja Balarāma un Krišna. Krišna jautāja, kas noticis. Vai Akrūra gaisā vai ūdenī redzējis kaut ko brīnumainu? Akrūra teica: «Mans dārgais Kungs! Visi šīs pasaules brīnumi, vienalga, vai tie parādās gaisā vai ūdenī, vai uz zemes, patiesībā izpaužas Tavā Visuma veidolā. Ja es esmu redzējis Tevi, vai tad ir kāds brīnums, ko es vēl neesmu redzējis?» Šie vārdi apstiprina Vēdās teikto, ka cilvēks, kurš zina Krišnu, zina visu, un tas, kurš redzējis Krišnu, ir redzējis visu, arī pašus lielākos brīnumus. «Mans dārgais Kungs,» turpināja Akrūra, «nevar būt nekā brīnumaināka par Tavu pārpasaulīgo veidolu. Ja es to esmu redzējis, tad es esmu redzējis visu.»

To pateicis, Akrūra atkal sāka braukt. Pievakarē viņi jau gandrīz bija sasnieguši Mathuru. Visi garāmgājēji, kas redzēja Krišnu un Balarāmu, nevarēja vien noskatīties uz brāļiem. Pārējie Vrindāvanas iedzīvotāji, kurus vadīja Nanda un Upananda, bija gājuši cauri mežiem un pāri upēm un jau gaidīja Krišnas un Balarāmas ierašanos Mathurā. Piebraukuši pie Mathuras vārtiem, Krišna un Balarāma izkāpa no karietes un paspieda Akrūram roku. Krišna teica: «Vari braukt mājās, jo mēs ieiesim pilsētā vēlāk, kopā ar biedriem.» Akrūra atbildēja: «Mans dārgais Kungs! Es nevaru iebraukt Mathurā viens, atstājot Tevi uz ceļa. Es esmu uzticējis sevi Tev un esmu Tavs kalps. Lūdzu, neej prom no manis! Esi tik labs un nāc man līdzi kopā ar savu vecāko brāli un ganu zēniem. Svētiet manu māju! Mans dārgais Kungs, ja Tu nāksi, tad Tavu lotospēdu putekļi būs manai mājai vislielākā svētība. Ūdens, kas rodas no Tavu lotospēdu sviedriem un ko sauc par Gangu, šķīsta ikvienu, arī senčus, uguns dievu un pārējos padievus. Bali Mahārādža kļuva slavens ar to, ka nomazgāja Tavas lotospēdas, un visi viņa radinieki, pieskaroties Gangas ūdenim, sasniedza debesu planētu. Pats Bali Mahārādža baudīja visas materiālās bagātības, bet vēlāk sasniedza visaugstāko atbrīvi. Gangas ūdens ne tikai šķīsta trīs pasaules, bet arī tek pār Kunga Šivas galvu. Ak, visu kungu visaugstākais Kungs! Ak, Visuma saimniek! Es pazemīgi noliecos Tavā priekšā.»

Dieva Augstākā Personība Krišna atbildēja: «Akrūra, Es kopā ar savu vecāko brāli Balarāmu noteikti atnākšu pie tevis, bet tikai pēc tam, kad būšu nogalinājis visus Jadu dinastijai naidīgos dēmonus. Tā Es iepriecināšu visus savus radiniekus.» Uzklausījis Dieva Augstākās Personības teikto, Akrūra mazliet noskuma, taču nevarēja nepaklausīt. Viņš iebrauca Mathurā, pavēstīja Kamsam par Krišnas ierašanos un tad devās uz mājām.

Kad Akrūra bija aizbraucis, Kungs Krišna, Balarāma un ganu zēni iegāja Mathurā, lai apskatītos pilsētu. Viņi redzēja, ka Mathuras vārti ir darināti no vislabākā marmora un ļoti skaisti uzbūvēti, bet durvis ir no tīra zelta. Visapkārt bija krāšņi augļu dārzi un parki, bet visai pilsētai apkārt bija lielgabali, lai tajā nevarētu iebrukt ienaidnieks. Viņi redzēja, ka visi krustojumi ir izrotāti ar zeltu. Bija daudz bagāto ļaužu namu, kas bija celti tik saskanīgi, it kā tos būtu veidojis viens arhitekts. Nami bija izgreznoti, un apkārt tiem bija augļu un puķu dārzi. Gaiteņi un verandas bija izrotāti ar zīda aizkariem un dārgakmeņu un pērļu izšuvumiem. Gar balkonu logiem dūdodami staigāja baloži un pāvi. Visi graudu veikali bija izrotāti ar dažādiem ziediem un vītnēm, svaigām zālēm, narcisēm un rozēm. Pie namu durvīm stāvēja ūdens trauki, bet apkārt bija izšļakstīts ūdens, kas bija sajaukts ar jogurtu, sandalkoka pastu un ziedlapiņām. Vēl durvis greznoja dažāda lieluma gaismekļi. Virs visām durvīm bija arī svaigas mango lapas un zīda vītnes.

Kad ļaudis uzzināja par Krišnas, Balarāmas un ganu zēnu ierašanos Mathurā, tie sapulcējas, bet sievietes un meitenes uzkāpa uz namu jumtiem. Visi ar lielu nepacietību bija gaidījuši Krišnas un Balarāmas ierašanos, un sievietes, steigdamās ieraudzīt Krišnu un Balarāmu, pat nepaguva kārtīgi uzposties. Dažas no viņām uzvilka drēbes nepareizi, citas paguva nokrāsot tikai vienu sejas pusi, citām zvaniņi bija aplikti tikai ap vienas kājas potīti vai arī tām bija tikai viens auskars. Tā lielā steigā, nepaguvušas kārtīgi izrotāties, viņas uzkāpa uz jumtiem, lai paskatītos uz Krišnu. Dažas no sievietēm bija ēdušas pusdienas, bet, padzirdot par Krišnas un Balarāmas ierašanos, viņas visu pameta un steidzās paskatīties uz brāļiem. Dažas bija mazgājušās un nebija paguvušas nomazgāties līdz galam, citas bija zīdījušas bērnus un pametušas tos, lai varētu raudzīties uz Krišnu un Balarāmu. Kungs Krišna gāja lēni un smaidīja, tūlīt nolaupīdams visu Mathuras sieviešu sirdis. Laimes dievietes vīra gaita bija cēla kā karaliskā ziloņa solis. Mathuras sievietes jau sen bija dzirdējušas par Krišnu un Balarāmu un par Viņu neparastajām īpašībām, tāpēc ļoti vēlējās redzēt brāļus. Bet tagad, kad Krišna un Balarāma, mīļi smaidot, gāja pa ielu, sieviešu priekam nebija robežu. Redzot brāļus savām acīm, viņas Tos ieslēdza sirdī un apskāva ar visu savu mīlestību. Ekstāzē viņām cēlās stāvus mati. Sievietes bija dzirdējušas par Krišnu, bet nekad nebija To redzējušas, un tagad viņu vēlmes bija piepildījušās. Laimīgās Mathuras sievietes stāvēja uz piļu jumtiem, apbērdamas Krišnu un Balarāmu ar ziediem. Kad brāļi gāja pa ielām, Viņus sagaidīt iznāca arī visi apkaimes brāhmani ap puķēm un sandala ūdens traukiem rokās. Mathuras iedzīvotāji sāka viens otram stāstīt par Vrindāvanas ļaužu cildenajiem un dievbijīgajiem darbiem. Viņi brīnījās, cik gan daudz dievbijīgu darbu iepriekšējās dzīvēs ir paveikuši Vrindāvanas gani, ka viņi ik dienas var skatīties uz ganiņiem Krišnu un Balarāmu.

Ejot pa ielu, Krišna un Balarāma ieraudzīja drēbju krāsotāju un mazgātāju. Krišna lūdza, lai viņš Tiem iedod skaistas drēbes, un apsolīja, ka, dāvājot vislabāk nokrāsotās drēbes, veļas mazgātājs gūs daudz laimes un veiksmes. Krišna nebija ubags, un Viņam arī netrūka drēbju, taču jauneklis ar savu lūgumu norādīja, ka ikvienam jābūt gatavam dot Kungam visu, ko Viņš vēlas. Tāds ir Krišnas apziņas mērķis.

Veļas mazgātājs diemžēl izrādījās Kamsas kalps un nespēja novērtēt Kunga Krišnas, Dieva Augstākās Personības, lūgumu. Lūk, pie kā noved slikta sabiedrība. Viņš būtu varējis tūlīt atdot drēbes Dieva Augstākajai Personībai, kas tam apsolīja vislielāko laimi, taču, būdams Kamsas kalps, šis grēcīgais dēmons nespēja izpildīt Krišnas lūgumu. Viņš nevis priecājās, bet ļoti sadusmojās un atteica: «Kā Tu drīksti prasīt drēbes, kas domātas valdniekam?» Tad veļas mazgātājs pamācīja Krišnu un Balarāmu: «Mani dārgie zēni! Citreiz vairs neesiet tik bezkaunīgi un neprasiet to, kas pieder valdniekam, citādi apsardzes vīri Jūs sodīs. Viņi Jūs sagūstīs, un tad Jums klāsies slikti. Es pats esmu redzējis tādus gadījumus. Ja kāds nelikumīgi cenšas izmantot valdnieka īpašumus, tad viņš saņem bargu sodu.»

To dzirdot, Kungs Krišna, Dēvakī dēls, ļoti sadusmojās un cirta veļas mazgātājam ar plaukstas virspusi tādu pļauku, ka tā galva noripoja no pleciem. Veļas mazgātājs nokrita zemē miris. Tādā veidā Kungs apstiprināja Brahma-samhitā teikto, ka jebkurš Viņa loceklis var darīt visu, ko Krišna vēlas. Krišna bez zobena, ar roku nocirta veļas mazgātājam galvu. Tas ir pierādījums, ka Visaugstais Kungs ir visvarens. Ja Krišna vēlas kaut ko paveikt, tad Viņam nav vajadzīga palīdzība.

Pēc šī šausmīgā notikuma veļas mazgātāja strādnieki tūlīt aizbēga, pamezdami visas drēbes. Krišna un Balarāma apģērbās, kā Viņiem patika, un pārējās drēbes atdeva ganu zēniem, kas arī apģērbās kā gribēja. Viss pārējais palika turpat. Tad Viņi devās tālāk. Tai brīdī pie brāļiem pienāca kāds drēbnieks bhakta un, izmantodams iespēju Viņiem pakalpot, vēl vairāk uzposa Krišnu un Balarāmu. Tagad Krišna un Balarāma izskatījās gluži kā divi ziloņi — viens melns, otrs balts —, kas izrotāti svētkiem. Krišna bija ļoti apmierināts ar drēbnieka darbu un deva viņam sārūpja-mukti svētību, kas nozīmē, ka drēbnieks pēc aiziešanas no šī ķermeņa iegūs tādu veidolu, kāds ir Vaikunthas planētu četrroku Nārājanam. Vēl Krišna teica, ka drēbnieks visu mūžu labi pelnīs un varēs apmierināt jutekļus. Ar šo notikumu Krišna parādīja, ka Krišnas apziņas bhaktām netrūkst materiālas baudas un jutekļu apmierināšanas. Viņiem ir visas iespējas, bet pēc nāves tie var pacelties uz Vaikunthalokas garīgajām planētām vai uz Krišnaloku, Goloka Vrindāvanu.

Skaisti apģērbušies, Krišna un Balarāma gāja pie puķu tirgotāja Sudāmas. Kad brāļi pienāca pie tirgotāja mājas, viņš tūlīt iznāca Tiem pretī un dziļā bhakti nometās pie zemes. Sudāma nosēdināja Krišnu un Balarāmu goda vietā un lūdza palīgu, lai tas atnes ziedus un beteļriekstus ar čandanas pastu. Kungs bija ļoti priecīgs par to, kā puķu tirgotājs Viņu sagaida.

Sudāma godināja Kungu ar pazemīgām lūgšanām: «Mans dārgais Kungs! Es domāju, ka ar Tavu atnākšanu visi mani senči un tie, kurus es godinu, ir ieguvuši laimi un atbrīvi. Mans dārgais Kungs, Tu esi visu šīs kosmiskās izpausmes cēloņu augstākais cēlonis, un par svētību Zemes iedzīvotājiem Tu esi atnācis kopā ar savu pilnīgo daļu, lai aizsargātu bhaktas un iznīcinātu dēmonus. Tu esi vienlīdz labs draugs visām dzīvajām būtnēm; Tu esi Virsdvēsele, un Tu nešķiro būtnes draugos un ienaidniekos. Tomēr Tu ar prieku īpaši atalgo savus bhaktas, kas Tev kalpo. Mans Kungs! Lūdzu, esi tik labs un saki, ko Tu vēlies. Es esmu Tavs mūžīgais kalps. Ja Tu man atļausi kaut ko paveikt Tavā labā, tad man tā būs liela svētība.» Puķu tirgotājs Sudāma savā sirdī ļoti priecājās, ka pie viņa atnākuši Krišna un Balarāma. Viņš no dažādiem ziediem savēra divas ārkārtīgi skaistas ziedu vītnes un pasniedza tās Kungam. Krišna un Balarāma bija ļoti priecīgi par Sudāmas patieso kalpošanu. Krišna aizvien ir gatavs dot svētības dvēselēm, kas uzticējušas sevi Viņam. Kungs jautāja puķu tirgotājam, kādu svētību tas vēlas, un Sudāma lūdza, lai viņš vienmēr varētu garīgi kalpot un tādā veidā darīt labu visām dzīvajām būtnēm. Šis piemērs skaidri parāda, ka Kunga bhakta, kurš apzinās Krišnu, nedrīkst apmierināties tikai ar savu attīstību garīgajā kalpošanā. Viņam jāvēlas strādāt citu labad. Tieši tā darīja seši Vrindāvanas Gosvāmī. Tāpēc lūgšanā par viņiem teikts: lokānām hita-kārinau. «Vaišnavi jeb Kunga bhaktas nav savtīgi.» Ja viņi saņem no Dieva Augstākās Personības kādu svētību, tie vēlas to dot visiem. Tā ir vislielākā palīdzība cilvēkiem. Ļoti apmierināts ar puķu tirgotāju, Kungs Krišna ne tikai svētīja viņu ar visu, ko tas vēlējās, bet arī deva viņam materiālās bagātības, labklājību ģimenē, garu mūžu un visu pārējo, ko vien Sudāma varēja vēlēties šajā materiālajā pasaulē.

Tā beidzas Bhaktivēdāntas skaidrojums grāmatas «Krišna» četrdesmitajai nodaļai «Krišnas ierašanās Mathurā».


Tālāk: 41. nodaļa

Saturs Bibliotēka