Krišna, Dieva Augstākā Personība četrdesmit pirmā nodaļa

null

Četrdesmit pirmā nodaļa

Krišna ziedošanas
laukumā salauž loku

Izgājuši no puķu tirgotavas, Krišna un Balarāma ieraudzīja, ka pa ielu ar sandalkoka pastas trauku rokā iet jauna sieviete ar kupri mugurā. Krišna ir visa prieka avots, un, vēlēdamies iepriecināt savus pavadoņus, Viņš nolēma pajokot. Krišna teica: «Ak, slaidā skaistule, kas tu esi? Saki, kam tu nes šo sandalkoka pastu? Vislabāk būtu, ja tu dotu šo pastu Man, jo tas tev noteikti atnestu laimi.» Krišna ir Dieva Augstākā Personība, un Viņš par kupraino sievieti zināja visu. Ar savu jautājumu Viņš norādīja, ka nav jēgas kalpot dēmonam: labāk ir kalpot Krišnam un Balarāmam un tūlīt saņemt kalpošanas augļus.

Sieviete atbildēja Krišnam: «Mans dārgais Šjāmasundara, skaistais melnīgsnējais zēn! Tu droši vien zini, ka es esmu Kamsas kalpone. Es katru dienu viņam nesu sandalkoka pastu. Valdniekam tas ļoti patīk, bet tagad es redzu, ka es ar šo pastu vislabāk varētu pakalpot Jums abiem.» Krišnas un Balarāmas skaistuma, vārdu, smaidu, skatienu un pārējās darbības savaldzināta, kuprainā sieviete ar lielu prieku un bhakti sāka ziest sandalkoka pastu uz brāļu augumiem. Abi pārpasaulīgie brāļi bija ļoti pievilcīgi ar savu skaisto ādas krāsu un brīnišķīgi ietērpti krāsainās drēbēs. Viņu augumu augšdaļa jau tāpat bija ļoti skaista, bet, kad kuprainā sieviete apzieda brāļus ar sandalkoka pastu, Viņi kļuva vēl skaistāki. Krišna bija ļoti priecīgs par sievietes kalpošanu un domāja, kā viņu atalgot. Citiem vārdiem sakot, lai Krišnas apziņas bhakta pievērstu sev Kunga uzmanību, viņam ir jākalpo ar lielu mīlestību un bhakti. Krišnu nevar iepriecināt ne ar ko citu, kā tikai ar pārpasaulīgu, mīlestības pilnu kalpošanu. Krišna padomāja, tad ar kāju piespieda pie zemes kuprītes pēdas, palika rādītājpirkstus sievietei zem zoda un izstiepa viņu taisnu. Kuprīte vienā mirklī pārvērtās par daiļu meiteni ar platiem gurniem, slaidu vidukli un skaisti veidotām krūtīm. Kuprainā sieviete bija iepriecinājusi Krišnu ar savu kalpošanu, un Krišna bija viņai pieskāries ar savām rokām, tāpēc tā kļuva par ārkārtīgi skaistu meiteni. Šis notikums parāda, ka bhakta ar kalpošanu Krišnam tūlīt paceļas visaugstākajā stāvoklī. Garīgā kalpošana ir tik varena, ka ikviens, kurš to uzsāk, iegūst visas dievišķās īpašības. Kuprīte piesaistīja Krišnu nevis ar savu skaistumu, bet ar kalpošanu, un tādā veidā viņa tūlīt kļuva par ļoti skaistu sievieti. Tam, kurš vēlas apzināties Krišnu, nav jābūt apveltītam ar labām īpašībām vai skaistumu, bet pati Krišnas apziņa un kalpošana Krišnam viņu padara tikumīgu un skaistu.

Kad sieviete, pateicoties Krišnas žēlastībai, bija kļuvusi par daiļu meiteni, viņa gluži dabiski jutās liela Krišnas parādniece, un viņai arī ļoti iepatikās Krišna. Meitene satvēra Kungu aiz apmetņa un smaidīdama teica, ka ir iemīlējusies Krišnā. Viņa aizmirsa, ka atrodas uz ielas un turpat blakus stāv Krišnas vecākais brālis un draugi.

Meitene vaļsirdīgi teica: «Mans dārgais varoni! Es nevaru Tevi šeit atstāt. Tev ir jānāk pie manis. Es esmu ļoti pieķērusies Tavam skaistumam un vēlos Tevi labi uzņemt savās mājās, jo Tu esi labākais no vīriešiem. Lūdzu, esi man žēlīgs!» Citiem vārdiem sakot, meitene teica, lai Krišna nāk pie viņas uz mājām un apmierina tās iekāri. Krišna, protams, mazliet nokaunējās, jo blakus stāvēja Viņa vecākais brālis Balarāma, taču Viņš redzēja meitenes vienkāršumu un mīlestību un tikai pasmaidīja par tās vārdiem. Skatīdamies uz saviem draugiem, ganu zēniem, Viņš atbildēja: «Mana dārgā skaistule! Es ļoti priecājos par tavu ielūgumu un, padarījis savu darbu, noteikti vēlēšos aiziet pie tevis. Tik skaista meitene kā tu ir vienīgais prieks tādam cilvēkam kā Man, jo Es esmu projām no mājām un neesmu precējies. Tu vari būt laba draudzene un atbrīvot Mūs no visiem uztraukumiem.» Tā Krišna ar mīļiem vārdiem apmierināja meiteni. Tad Viņš no tās atvadījās un sāka iet uz tirgu, kur pilsētas iedzīvotāji bija sagatavojušies sagaidīt Kungu ar dažādām dāvanām, it īpaši ar beteļriekstiem, puķēm un sandalkoka pastu.

Tirgotāji godināja Krišnu un Balarāmu ar lielu cieņu. Kad Krišna gāja pa ielu, apkārtējo namu sievietes nāca paraudzīties uz Viņu, un dažas jaunākās meitenes, Krišnas skaistuma savaldzinātas, gandrīz zaudēja samaņu. Viņu mati atrisa, drēbes kļuva vaļīgas un jaunavas pavisam aizmirsa, kur tās atrodas.

Pēc tam Krišna jautāja pilsētas iedzīvotājiem, kur notiks ziedošanas ceremonija. Kamsa rīkoja ziedošanu, ko sauc par Dhanur-jagju, un tai par godu blakus ziedošanas altārim bija nolikts liels loks. Loks bija tik milzīgs un brīnumains, ka atgādināja debesu varavīksni. Apkārt ziedošanas laukumam stāvēja daudzie Kamsas noliktie sargi. Krišna un Balarāma gāja pie loka, un sargi teica, lai tie apstājas, bet Krišna nemaz neklausījās, izlauzās cauri apsardzei un paņēma lielo loku kreisajā rokā. Visu ļaužu acu priekšā Viņš uzsēja lokam stiegru, atvilka to un pārlauza loku uz pusēm, gluži kā zilonis pārlauž laukā augošu cukurniedri. Nu visi redzēja, cik Krišna ir stiprs. Loks salūza ar milzīgi troksni, kas noskanēja pa visu zemi un debesīm, un Kamsa to dzirdēja. Uzzinot, kas noticis, viņš sāka baidīties par savu dzīvību. Galvenais sargs, kas visu notikušo redzēja, ārkārtīgi sadusmojās. Viņš pavēlēja sargiem ņemt ieročus un metās virsū Krišnam kliegdams: «Sagūstiet Viņu! Sagūstiet Viņu! Nogaliniet Viņu! Nogaliniet Viņu!» Krišna un Balarāma bija ielenkti no visām pusēm. Redzot uzbrūkošos sargus, brāļi sadusmojās un, paņēmuši salauztā loka puses, sāka viņus sist. Pa to laiku Kamsa aizsūtīja sargiem palīgā papildspēkus, bet Krišna un Balarāma uzveica un nogalināja arī tos.

Kad cīņa bija beigusies, Krišna vairs negāja tālāk ziedošanas laukumā, bet izgāja pa vārtiem un devās uz nometni. Pa ceļam Viņš ar lielu patiku apskatīja dažādas Mathuras vietas. Redzot Krišnas darbību un brīnumaino varonību, Mathuras iedzīvotāji sāka domāt, vai brāļi nav padievi, kas ieradušies Mathurā. Viņi nevarēja vien nobrīnīties par Krišnu un Balarāmu. Abi brāļi bezrūpīgi staigāja pa ielām, nemaz nebēdājot par to, ko tiem varētu nodarīt Kamsa.

Kad pienāca vakars, Krišna kopā ar Balarāmu un ganu zēniem devās uz pilsētas nomali, kur bija atstāti pajūgi. Krišna un Balarāma bija pavēstījuši Kamsam par savu ierašanos un likuši saprast, kādas briesmas to sagaida nākamajā dienā ziedošanas laukumā.

Kad Krišna un Balarāma no Vrindāvanas aizbrauca uz Mathuru, Vrindāvanas iedzīvotāji domāja, cik ļoti ir paveicies Mathuras iedzīvotājiem, kuri varēs skatīt brīnumskaisto Krišnu, ko godina Viņa tīrie bhaktas un laimes dievietes. Vrindāvanas iedzīvotāju domas patiešām piepildījās, jo Mathuras iedzīvotāji, redzot Krišnu, guva pilnīgu apmierinājumu.

Kad Krišna atgriezās nometnē, kalpi nomazgāja Viņa lotospēdas, ērti apsēdināja Viņu un pasniedza Kungam pienu un garšīgus ēdienus. Paēdis vakariņas un pārdomājis nākamās dienas darbus, Krišna devās pie miera. Tā Viņš pavadīja nakti.

Turpretī Kamsa, uzzinot, ka Krišna salauzis brīnumaino loku, kā arī nogalinājis sargu un kareivjus, sāka pamazām apjaust Dieva Augstākās Personības spēku. Kamsa saprata, ka ir ieradies astotais Dēvakī dēls un ka viņam tagad neizbēgami draud nāve. Domājot par nāvi, Kamsa nevarēja nomierināties visu nakti. Viņš redzēja daudzas ļaunas zīmes un saprata, ka Krišna un Balarāma, kas bija ieradušies pilsētā, ir viņa nāves vēstneši. Gan miegā, gan nomodā Kamsam rādījās ļaunas zīmes. Skatoties spogulī, viņš vairs nevarēja ieraudzīt savu galvu, lai gan tā joprojām bija uz pleciem. Palūkojoties uz debesīm, katra zvaigzne izskatījās kā divas. Kamsam šķita, ka viņa ēnā ir caurumi un ausīs visu laiku kaut kas sīc. Likās, ka koki ir no zelta. Kamsa vairs nespēja saskatīt savu pēdu nospiedumus putekļos vai dubļos. Sapnī viņš redzēja dažādus spokus, kas brauca ēzeļa vilktos ratos. Vēl Kamsa sapņoja, ka kāds dod viņam indi un viņš to dzer. Kamsa sapnī redzēja, ka viņš iet kails ar ziedu vītni ap kaklu un noziež visu ķermeni ar eļļu. Kamsa gan miegā, gan nomodā redzēja dažādas zīmes, kas nepārprotami liecināja par nāvi un lielā uztraukumā viņš naktī nevarēja aizmigt. Kad nakts bija pagājusi, Kamsa steidzās rīkot laušanās sacīkstes.

Cīņas laukums bija kārtīgi noslaucīts un izrotāts ar karogiem, vītnēm un ziediem, un timpānu skaņa vēstīja par sacensību sākumu. Paaugstinājums bija ļoti skaisti izrotāts ar vimpeļiem un karogiem. Cienījamiem ļaudīm — valdniekiem, brāhmaniem un kšatrijiem — bija iekārtotas īpašas sēdvietas, un valdnieki sēdēja troņos. Visbeidzot dažādu ministru un sekretāru pavadībā ieradās Kamsa un apsēdās uz īpaša paaugstinājuma. Lai gan Kamsam apkārt sēdēja visi valdības locekļi, bailēs viņam sirds nepārtraukti sitās. Acīm redzot, nāve ir ļauna arī pret tik vareniem cilvēkiem kā Kamsa. Kad atnāk nāve, tā neskatās uz cilvēka augsto stāvokli.

Kad visi bija ieradušies, laukumā iesoļoja cīkstoņi, lai rādītu skatītājiem savu prasmi. Viņiem bija skaistas drēbes un rotājumi. Daži slavenākie no cīkstoņiem bija Čānūra, Muštika, Šala, Kūta un Tošala. Skanēja mūzika, un spēkavīri jutās pacilāti. Kamsa sagaidīja arī visus cienījamos Vrindāvanas ganus, kurus vadīja Nanda. Pasnieguši Kamsam līdzatvesto pienu un citus labumus, gani apsēdās uz īpaša paaugstinājuma turpat blakus valdniekam.

Tā beidzas Bhaktivēdāntas skaidrojums grāmatas «Krišna» četrdesmit pirmajai nodaļai «Krišna ziedošanas laukumā salauž loku».


Tālāk: 42. nodaļa

Saturs Bibliotēka