Krišna, Dieva Augstākā Personība četrdesmit otrā nodaļa

null

Četrdesmit otrā nodaļa

Ziloņa Kuvalajāpīdas
nogalināšana

Krišna un Balarāma nomazgājās, padarīja pārējos rīta darbus un dzirdēja, ka cīņas laukumā jau skan timpāni. Brāļi tūlīt sagatavojās, lai ietu skatīties sacensības. Kad Krišna un Balarāma pienāca pie arēnas vārtiem, Viņi tur ieraudzīja milzīgo ziloni Kuvalajāpīdu un uzraugu. Uzraugs bija tīšām nostādījis ziloni vārtu priekšā, lai neļautu brāļiem ieiet. Krišna saprata, ar kādu nolūku tas ir darīts, un savilka ciešāk jostu, lai varētu cīnīties. Tad Viņš ļoti nopietni pērkonīgā balsī uzrunāja uzraugu: «Tu, nelieti, dod Man ceļu! Ja tu Mani nelaidīsi, Es aizsūtīšu tevi un tavu ziloni uz nāves mājām.»

Apvainotais sargs ļoti sadusmojās un, kā jau tas iepriekš bija iecerēts, lika, lai zilonis uzbrūk Krišnam. Zilonis metās virsū Kungam gluži kā pati nāve un centās Viņu satvert ar snuķi, bet Krišna veikli izvairījās un turējās zilonim aiz muguras. Zilonis nespēja redzēt tālāk par savu degungalu, un Krišna slēpās aiz viņa kājām. Zilonis centās satvert Krišnu ar snuķi, bet Krišna atkal veikli izvairījās, aizskrēja viņam aiz muguras un saķēra to aiz astes. Krišna ar milzīgu spēku sāka vilkt ziloni un aizvilka to divdesmit piecus loka garumus tālu, gluži kā Garuda, kas stiepj nelielu čūsku. Krišna raustīja ziloni aiz astes pa labi, pa kreisi, šurpu, turpu, tāpat kā bērnībā Viņš bija raustījis aiz astes teliņus. Pēc tam Krišna apgāja zilonim apkārt, kārtīgi to iepļaukāja un atkal slēpdamies aizskrēja viņam aiz muguras. Tad Krišna nometās pie zemes starp ziloņa kājām. Kuvalajāpīda centās Viņu satvert, bet Krišna nometās zilonim ceļā, un Kuvalajāpīda nokrita. Tad Krišna uzlēca kājās, bet zilonis, domādams, ka Krišna joprojām guļ zemē, centās nodurt Viņu ar savu ilkni, taču trāpīja zemē. Lai gan zilonis bija nomocījies un nikns, sargs, kas sēdēja tam virsū, centās satracināt Kuvalajāpīdu vēl vairāk. Tad zilonis kā neprātīgs metās Krišnam virsū. Tikko Kuvalajāpīda bija pietiekami tuvu, Krišna saķēra viņu aiz snuķa un norāva zemē. Kad zilonis un sargs bija nokrituši, Krišna uzlēca uz Kuvalajāpīdas muguras, salauza to un nogalināja arī sargu. Kad cīņa bija galā, Krišna sev uz pleca uzlika ziloņa ilkni. Krišna, kuru rotāja sviedru lāsītes un ziloņa asins pilieni, bija ļoti priecīgs un sāka iet uz sacensību laukumu. Kungs Balarāma sev uz pleca uzlika otru ziloņa ilkni. Tā brāļi kopā ar draugiem ieradās sacensību vietā.

Kad Krišna kopā ar Balarāmu un draugiem ienāca cīņas laukumā, dažādi cilvēki atkarībā no savām attiecībām (rasas) ar Krišnu redzēja Viņu dažādi. No Krišnas izplūst viss prieks un visu veidu rasas — gan labvēlīgās, gan nelabvēlīgās. Cīkstoņiem Viņš likās kā zibens, parastie ļaudis uz Viņu raudzījās kā uz visskaistāko personību. Sievietes Viņā saskatīja vispievilcīgāko vīrieti, pašu Amoru, un tūlīt Viņā iemīlējās. Gani raudzījās uz Krišnu kā uz savu radinieku, kas atbraucis no tā paša Vrindāvanas ciema. Valdnieki kšatriji Krišnā saskatīja visstiprāko valdītāju. Krišnas vecākiem Nandai un Jašodai Viņš bija mīļš bērns. Bhodžas dinastijas valdniekam Kamsam Krišna likās kā pati nāve. Nesaprātīgie domāja, ka Krišna ir nevarīgs. Jogi Viņā saskatīja Virsdvēseli. Vrišni dinastijas locekļiem Krišna bija to visslavenākais pēcnācējs. Tā, dažādos veidos uzlūkots, Krišna kopā ar Balarāmu un draugiem ienāca cīņas laukumā. Kamsa jau zināja, ka Krišna ir nogalinājis ziloni Kuvalajāpīdu, tāpēc vairs nešaubījās, ka Viņš ir grūti uzveicams pretinieks. Kamsa ļoti baidījās. Krišnam un Balarāmam bija garas rokas. Viņi bija skaisti apģērbti un ļoti patika sanākušajiem ļaudīm. Brāļi izskatījās kā aktieri, kas uznākuši uz skatuves, un visi pievērsa savu uzmanību Viņiem.

Kad Mathuras iedzīvotāji redzēja Krišnu, Dieva Augstāko Personību, viņi bija ļoti priecīgi un skatījās Viņam sejā tā, it kā dzertu un nevarētu atdzerties debesu nektāru. Skatīšanās uz Krišnu sagādāja tik daudz prieka, ka ļaudis ne tikai ar acīm dzēra Viņa skaistuma nektāru, bet arī ieelpoja Viņa auguma smaržu un baudīja Tā garšu, apskaujot Krišnu un Balarāmu abām rokām. Ļaudis sāka savā starpā runāt par abiem pārpasaulīgajiem brāļiem. Viņi jau sen bija dzirdējuši par Krišnas un Balarāmas skaistumu un darbību, bet nu tie varēja skatīt brāļus vaigu vaigā. Viņi domāja, ka Krišna un Balarāma ir Vrindāvanā atnākušās Dieva Augstākās Personības Nārājanas pilnīgie avatāri.

Mathuras iedzīvotāji runāja par Krišnas spēlēm, par to, kā Viņš ir piedzimis Vasudēvam, pēc tam aiznests uz Gokulu, nodots Nandas Mahārādžas un viņa sievas gādībā, kā arī par to, kas noticis pirms Krišnas ierašanās Mathurā. Ļaudis runāja par dēmonietes Pūtanas nogalināšanu un viesuļu dēmona Trināvartas nonāvēšanu. Viņi atcerējās, kā Krišna atpestīja dvīņubrāļus, kuri bija kļuvuši par jamala-ardžunas kokiem. Mathuras iedzīvotāji runāja: «Krišna un Balarāma Vrindāvanā ir nogalinājuši Šankhāsuru, Kēšī, Dhēnukāsuru un daudzus citus dēmonus. Krišna ir izglābis Vrindāvanas ganus no briesmīga ugunsgrēka. Viņš ir sodījis čūsku Kāliju, kas dzīvoja Jamunā, un atbrīvojis debesu valdnieku Indru no viltus lepnuma. Krišna ir turējis milzīgo Govardhanas kalnu vienā rokā septiņas dienas pēc kārtas un izglābis Gokulas iedzīvotājus no nepārtraukta lietus un vētras.» Mathuras iedzīvotāji atcerējās arī citus jaukus notikumus: «Vrindāvanas jaunavām tik ļoti patika Krišnas skaistums un darbošanās kopā ar Viņu, ka tās pilnīgi aizmirsa materiālās esamības mērķi. Skatoties uz Krišnu un domājot par Viņu, gopī aizmirsa visu materiālo nogurumu.» Mathuras iedzīvotāji runāja par Jadu dinastiju un sprieda, ka, pateicoties Krišnas atnākšanai šajā dzimtā, Jadu ir visslavenākā ģimene Visumā. Tad Mathuras iedzīvotāji sāka runāt par Balarāmu. Viņi stāstīja par Balarāmas brīnišķīgajām lotosa ziedlapiņu acīm un teica: «Šis zēns ir nogalinājis dēmonu Pralambu, kā arī daudzus citus dēmonus.» Kamēr ļaudis runāja par Krišnas un Balarāmas darbību, ieskanējās mūzikas instrumenti, kas vēstīja par sacensību sākumu.

Ar Krišnu un Balarāmu sāka runāt slavenais cīkstonis Čānūra. Viņš teica: «Dārgie Krišna un Balarāma, mēs esam dzirdējuši par Jūsu agrākajiem darbiem. Jūs esat lieli varoņi, un tāpēc valdnieks ir uzaicinājis Jūs šurp. Mēs esam dzirdējuši, ka Jūsu rokas ir ļoti stipras. Valdnieks un visi sanākušie ļaudis vēlas redzēt Jūsu cīņas māku. Valsts pilsonim jābūt paklausīgam un jāiepriecina valdnieks. Kas tā darbojas, tas saņem visu veidu svētību. Bet tas, kurš nav paklausīgs, cieš no valdnieka dusmām. Jūs esat ganu zēni, un mēs esam dzirdējuši, ka Jums, ganot mežā govis, paticis lauzties. Tādēļ mēs vēlamies, lai Jūs piedalītos sacīkstēs par prieku viesiem, ļaudīm un valdniekam.»

Krišna tūlīt saprata, ko Čānūra vēlas, un sagatavojās cīņai ar viņu. Tomēr saskaņā ar laiku un apstākļiem Krišna teica: «Tu esi Bhodžas valdnieka pavalstnieks, un tu dzīvo džungļos. Arī Mēs netieši esam viņa pavalstnieki, tādēļ cenšamies, cik vien iespējams, viņu iepriecināt. Tas, ka valdnieks piedāvā Mums cīkstēties, protams, ir liels pagodinājums, taču patiesībā Mēs esam parasti zēni. Mēs kopā ar citiem sava vecuma zēniem reizēm spēlējamies Vrindāvanas mežā. Mūsuprāt, ir labi cīnīties tiem, kas vecumā un spēkā ir līdzīgi, taču skatītājiem diez vai patiks, ka Mēs stājamies pretī tādiem diženiem cīkstoņiem kā jūs. Tas būtu pretrunā ar viņu reliģiskajiem principiem.» Krišna tādā veidā norādīja, ka slavenajiem un spēcīgajiem cīkstoņiem nevajadzētu aicināt uz cīņu Krišnu un Balarāmu.

Čānūra atbildēja: «Mans dārgais Krišna! Cik mēs saprotam, Tu neesi ne bērns, ne jaunietis. Tu tāpat kā Tavs vecākais brālis Balarāma stāvi pāri visiem. Tu jau esi nogalinājis ziloni Kuvalajāpīdu, kurš varēja stāties pretī daudziem tūkstošiem citu ziloņu. Tu esi viņu nogalinājis tik brīnumainā veidā. Ar savu spēku Tu vari stāties pretī mūsu visstiprākajiem cīkstoņiem. Tādēļ es gribu cīnīties ar Tevi, un Tavs vecākais brālis Balarāma lai cīnās ar Muštiku.»

Tā beidzas Bhaktivēdāntas skaidrojums grāmatas «Krišna» četrdesmit otrajai nodaļai «Ziloņa Kuvalajāpīdas nogalināšana».


Tālāk: 43. nodaļa

Saturs Bibliotēka