Krišna, Dieva Augstākā Personība četrdesmit trešā nodaļa

null

Četrdesmit trešā nodaļa

Kamsas nogalināšana

Kad Kamsas cīkstoņi bija izteikuši savu gribu, Dieva Augstākā Personība, Madhu nogalinātājs, stājās pretī Čānūram, un Kungs Balarāma, Rohinī dēls, stājās pretī Muštikam. Krišna un Čānūna, kā arī Balarāma un Muštika satvēra viens otru aiz rokām, kājām un sāka lauzties, lai redzētu, kurš būs uzvarētājs. Pretinieki cīnījās ar plaukstām, stilbiem, galvām, krūtīm un sita viens otru. Cīņa kļuva aizvien karstāka, pretinieki viens otru grūda, ķēra, meta zemē, uzbruka no priekšas, no aizmugures un izmantoja dažādus tvērienus. Cīkstoņi iekarsa aizvien vairāk un vairāk. Viņi viens otru cēla gaisā, vilka un grūda, lauzās ar rokām un ar kājām, rādīdami visaugstāko meistarību un visiem spēkiem cenzdamies uzveikt pretinieku.

Tomēr skatītāji nebija īpaši apmierināti, jo cīņa likās nevienlīdzīga. Krišna un Balarāma bija tikai zēni, turpretī cīkstoņi Čānūra un Muštika — milzu vīri ar akmenscietiem muskuļiem. Daudzi no skatītājiem, juzdami līdzi Krišnam un Balarāmam, sāka runāt: «Dārgie draugi, puišiem draud briesmas.» Kāds teica: «Un tāda nevienlīdzīga cīņa notiek valdnieka acu priekšā!» Skatītāji bija zaudējuši visu prieku. Viņi nespēja atbalstīt cīņu starp stipro un vājo. «Čānūra un Muštika ir kā zibeņi, viņi ir stipri kā milzu kalni, bet Krišna un Balarāma ir jauni un maigi zēni. Te vairs nav nekāda taisnīguma. Tie, kam ir kaut kāda cilvēciska izpratne, nespēj noskatīties šai negodīgajā cīņā. Ja kāds skatās šo cīkstēšanos, tad viņš nav īpaši izglītots; tāpēc vienalga, vai skatītāji runā vai cieš klusu, viņiem nāksies saņemt grēku sekas.» «Bet mani dārgie draugi,» teica kāds cits. «Paskatieties uz Krišnas seju! Viņš, ķerot savu pretinieku, ir nosvīdis, un Krišnas seja izskatās kā lotosa zieds ar ūdens lāsītēm. Vai redzat, cik skaista kļuvusi Kunga Balarāmas seja? No grūtas cīņas ar Muštiku Viņa vaigi kļuvuši sārti.»

Sanākušās sievietes savā starpā runāja: «Dārgās draudzenes! Tikai iedomājieties, kā paveicies Vrindāvanas zemei, kur atrodas pati Dieva Augstākā Personība. Kungu Krišnu vienmēr grezno ziedu vītnes, un Viņš kopā ar savu brāli Balarāmu gana govis. Krišnam blakus aizvien ir ganu zēni, un Viņš spēlē sava pārpasaulīgo flautu. Vrindāvanas iedzīvotāji ir tik laimīgi, jo viņi pastāvīgi var raudzīties uz Krišnas un Balarāmas lotospēdām, kuras pielūdz tādi diženi padievi kā Kungs Šiva un Brahma, kā arī laimes dieviete. Mēs nespējam iedomāties, cik daudz dievbijīgu darbu paveikušas Vradžabhūmi jaunavas, ka viņas var baudīt Dieva Augstākās Personības sabiedrību un priecāties par Viņa pārpasaulīgā auguma nesalīdzināmo skaistumu. Dieva Kunga skaistums ir nepārspējams, un neviens nevar Viņam līdzināties mirdzumā. Krišnā un Balarāmā ir visas varenības: bagātība, spēks, skaistums, slava, zināšanas un atsacīšanās spēja. Gopī ir tik laimīgas, jo viņas var redzēt Krišnu un domāt par Viņu augu dienu un nakti, sākot ar pašu rītu, kad viņas slauc govis, loba rīsus vai kuļ sviestu. Tīrot māju un mazgājot grīdu, viņas vienmēr gremdējas domās par Krišnu.»

Gopī ir vislabākais piemērs, kā cilvēks var darboties Krišnas apziņā, pat ja viņam ir dažādi materiālie pienākumi. To, kurš pastāvīgi gremdējas domās par Krišnu, materiālās darbības sārņi neskar. Tāpēc gopī atrodas pilnīgā transā, samādhī, jeb mistisko spēku augstākās pilnības pakāpē. Bhagavad-gītā apstiprināts, ka tas, kurš pastāvīgi domā par Krišnu, ir augstākais no visiem jogiem. «Mana dārgā draudzene,» viena sieviete teica otrai. «Mums jāatzīst, ka gopī darbība ir visaugstākā dievbijība; kā gan citādi viņām būtu iespēja redzēt Krišnu gan no rīta, kad Viņš kopā ar draugiem dzen ganībās govis, gan vakaros, kad Viņš atgriežas? Gopī pavisam bieži var priecāties par to, kā Krišna spēlē flautu un brīnumjauki smaida.»

Kad Kungs Krišna, visu dzīvo būtņu Virsdvēsele, saprata, ka sievietes par Viņu raizējas, Viņš nolēma vairs neturpināt cīņu un tūlīt nogalināt cīkstoņus. Arī Krišnas un Balarāmas vecāki — Nanda Mahārādža, Jašoda, Vasudēva un Dēvakī — bija ļoti uztraukušies, jo nezināja, ka viņu bērni ir bezgala spēcīgi. Kungs Balarāma lauzās ar cīkstoni Muštiku, gluži tāpat kā Krišna, Dieva Augstākā Personība — ar Čānūru. Kungs Krišna šķietamās dusmās trīs reizes iesita Čānūram ar dūri, un diženais cīkstonis par lielu pārsteigumu skatītājiem sagrīļojās. Tad Čānūra, izmantodams pēdējo iespēju, gluži kā vanags uzbruka Krišnam un trieca abas dūres pret Krišnas krūtīm, taču Kungam šis sitiens nebija sāpīgāks kā zilonim sitiens ar puķu vītni. Krišna tūlīt satvēra Čānūras rokas un sāka griezt pretinieku sev apkārt, un Čānūra zaudēja dzīvību. Tad Krišna viņu nosvieda zemē. Cīkstonis nokrita zemē gluži kā Indras karogs, un visi viņa skaistie rotājumi tagad gulēja putekļos.

Muštika iesita Balarāmam, un Balarāma ar lielu spēku sita viņam pretī. Cīkstonis sāka drebēt un vemt asinis. Lielās sāpēs viņš izlaida garu un nokrita gluži kā vētras izgāzts koks. Kad Čānūra un Muštika bija nogalināti, arēnā iznāca cīkstonis Kūta. Kungs Balarāma tūlīt saķēra viņu aiz kreisās rokas un, gluži kā spēlēdamies, nogalināja. Tad iznāca cīkstonis vārdā Šala, un Krišna ar kājas spērienu sašķaidīja viņam galvu. Gluži tāpat tika nogalināts arī Tošala. Kad Krišna un Balarāma bija tikuši galā ar lielākajiem spēkavīriem, pārējie cīkstoņi bailēs par savu dzīvību metās bēgt. Tad ap Krišnu un Balarāmu sanāca ganu zēni un lielā priekā apsveica brāļus. Skanēja bungas, zēni runāja par Balarāmas un Krišnas uzvaru, un skanēja ap brāļu potītēm apliktie zvaniņi.

Visi sanākušie ļaudis lielā sajūsmā aplaudēja, un viņu priekam nebija gala. Līksmes pārņemtie brāhmani slavēja Krišnu un Balarāmu. Tikai Kamsa bija drūms — viņš neaplaudēja un nesvētīja Krišnu. Kamsa pavēlēja, lai muzikanti pārtrauc par godu Krišnas uzvarai sist bungas. Viņš ļoti bēdājās, ka cīkstoņi ir vai nu nogalināti, vai aizbēguši. Tad Kamsa saviem draugiem teica: «Es pavēlu abus šos Vasudēvas dēlus tūlīt izraidīt no Mathuras. Ganu zēniem, kas Viņus pavada, jāatņem viss, kas tiem ir. Nanda Mahārādža tūlīt jāapcietina un par visām viņa viltībām jānogalina. Nekavējoties jānonāvē arī nelietīgais Vasudēva. Jāmirst arī manam tēvam Ugrasēnam, kurš aizvien ir atbalstījis ienaidniekus.»

Izdzirdējis Kamsas vārdus, Kungs Krišna ļoti sadusmojās un nepagāja ne mirklis, kad Viņš jau bija pārlecis pāri valdnieka Kamsas garajiem sargiem. Kamsa bija gatavs cīnīties ar Krišnu, jo viņš jau no paša sākumā zināja, ka viņam jāmirst no Krišnas rokas. Viņš izrāva no maksts zobenu, pacēla vairogu un gatavojās atbildēt uz Krišnas izaicinājumu. Kamēr Kamsa vicināja zobenu, visvarenais Kungs Krišna ar milzīgu spēku sagrāba valdnieku. Dieva Augstākā Personība, kas ir visas pasaules patvērums un no kura lotosnabas izpaužas viss Visums, notrieca zemē valdnieka kroni un satvēra Kamsu aiz garajiem matiem. Tad Krišna izcēla Kamsu no troņa, aizvilka līdz cīņas paaugstinājumam un nosvieda zemē. Pēc tam Krišna uzsēdās Kamsam uz krūtīm un sita viņu, līdz tas zaudēja dzīvības spēku.

Lai pārliecinātu savus vecākus, ka Kamsa ir miris, Kungs Krišna viņu vilka pa zemi, gluži kā lauva velk nogalinātu ziloni. Kad ļaudis to redzēja, sacēlās liels troksnis. Bija dzirdami gan prieka saucieni, gan žēlabas. Kamsa jau kopš tās dienas, kad tika pavēstīts, ka astotais Dēvakī dēls viņu nogalinās, bija nepārtraukti domājis par Krišnu, kuram rokā ir disks. Nāves baiļu pārņemts, Kamsa domāja par Krišnu augu dienu un nakti bez apstājas: gan ēdot, gan ejot, gan elpojot. Tā viņš gluži dabiski saņēma atbrīves svētību. Bhagavad-gītā teikts: sadā tad-bhāva-bhāvitah — cilvēka ākamā dzīve veidojas atbilstoši domām, kurās viņš pastāvīgi gremdējas. Kamsa domāja par Krišnu, kura rokās ir disks, nepārtraukti, un tas nozīmē, ka viņš gremdējās domās par Nārājanu, kurš tur disku, gliemežnīcu, lotosu un vāli.

Kā norāda autoritātes, Kamsa pēc nāves sasniedza sārūpja-mukti, tas ir, viņš ieguva Nārājanas (Višnu) veidolu. Uz Vaikunthas planētām visām būtnēm ir tāds pats izskats kā Nārājanam. Kamsa pēc nāves ieguva atbrīvi un nonāca Vaikunthalokā. No šī piemēra mēs varam saprast, ka pat tas, kurš domā par Dieva Augstāko Personību kā par ienaidnieku, saņem atbrīvi vai nonāk uz Vaikunthas planētas. Ko tad lai saka par tīriem bhaktām, kuri pastāvīgi gremdējas labvēlīgās domās par Krišnu? Pat Krišnas ienaidnieks saņem atbrīvi un nonāk bezpersoniskajā brahmadžoti. Tā kā Dieva Augstākā Personība ir visādā ziņā laba, ikviens, kas domā par Kungu — vienalga, vai kā par draugu vai kā par ienaidnieku — saņem atbrīvi. Tomēr bhaktas atbrīve atšķiras no ienaidnieka atbrīves. Ienaidnieks parasti saņem sājudžas atbrīvi, bet reizēm — sārūpjas atbrīvi.

Kamsam bija astoņi jaunākie brāļi, kurus vadīja Kanka, un, uzzinājuši par sava vecākā brāļa nāvi, tie visi kopā lielās dusmās metās virsū Krišnam, lai Viņu nogalinātu. Kamsa un viņa brāļi bija Krišnas tēvoči no mātes puses, jo viņu māsa bija Krišnas māte Dēvakī. Krišna bija nogalinājis Kamsu, savu tēvoci no mātes puses, un tas ir pretrunā ar Vēdu norādījumiem. Lai gan Krišna nav atkarīgs no Vēdu norādījumiem, Viņš tos pārkāpj tikai tad, kad nav citas izejas. Kamsu varēja nogalināt vienīgi Krišna, bet astoņu Kamsas brāļu nogalināšanu uzņēmās Balarāma. Lai gan Balarāmas māte Rohinī bija Vasudēvas sieva, viņa nebija Kamsas māsa. Balarāma tūlīt paņēma pirmo ieroci, kas gadījās pie rokas (visticamāk, ka tas bija ziloņa ilknis, ko Viņš bija nesis), un vienu pēc otra nogalināja visus astoņus brāļus, gluži kā lauva nogalina briežus. Tādējādi Krišna un Balarāma apliecināja, ka Dieva Augstākā Personība ierodas, lai aizsargātu dievbijīgos un nogalinātu bezdievīgos dēmonus, kuri aizvien ir padievu ienaidnieki.

Augstāko planētu padievi, sveicot Krišnu un Balarāmu, kaisīja ziedus. Starp padieviem bija arī tādas varenas personības kā Kungs Brahma un Šiva, un visi gavilēja par Kamsas nāvi. Skanēja bungas, no debesīm bira ziedi un padievu sievas līksmi dejoja.

Kamsas un viņa astoņu brāļu sievas bēdās par vīru pēkšņo nāvi sita sev pa galvu un raudāja bez apstājas. Skaļi vaimanājot un apskaujot savu vīru augumus, viņas uzrunāja mirušos: «Ak, mīļais, tu biji tik labs un aizsargāji mūs visus! Bet tagad, pēc tavas nāves, mirusi esmu arī es, miruši ir bērni, un mūsu nams ir tukšs. Es vairs neizskatos skaista. Tava nāve aptumšojusi visus svētīgos notikumus, kā loka ziedošanas rituālu. Mans dārgais vīrs, tu slikti izturējies pret nevainīgiem cilvēkiem, tāpēc tev ir atņemta dzīvība. Tam bija neizbēgami jānotiek, jo cilvēku, kurš sagādā ciešanas nevainīgām būtnēm, soda dabas likumi. Es zinu, ka Kungs Krišna ir Dieva Augstākā Personība. Viņš ir augstākais saimnieks un visa augstākais baudītājs, tapēc tas, kurš neņem Viņu vērā, nevar būt laimīgs un galu galā mirst, kā tas ir noticis ar tevi.»

Krišna ļoti mīlēja savas mātes brāļu sievas un, cik vien spēja, centās tās mierināt. Tika izpildīti pēcnāves rituāli, kurus arī vadīja Krišna, jo Viņš bija mirušo prinču māsasdēls. Tūlīt pēc tam Krišna un Balarāma atbrīvoja savu tēvu Vasudēvu un māti Dēvakī, kuri atradās Kamsa gūstā. Krišna un Balarāma nometās pie vecāku pēdām un godināja tos ar lūgšanām. Krišnas dēļ Vasudēva un Dēvakī bija tik daudz izcietuši — Kamsa viņiem bija sagādājis ļoti daudz raižu. Dēvakī un Vasudēva pilnībā apzinājās, ka Krišna ir Dieva Augstākā Personība, tāpēc, lai gan Krišna pieskārās viņu pēdām, noliecās pie zemes un teica lūgšanas, vecāki Viņu neapskāva, bet tikai stāvēja un klausījās Dieva Augstākās Personības vārdus. Lai gan Vasudēva un Dēvakī bija Krišnas vecāki, viņi vienmēr apzinājās, ka Krišna ir pats Kungs.

Tā beidzas Bhaktivēdāntas skaidrojums grāmatas «Krišna» četrdesmit trešajai nodaļai «Kamsas nogalināšana».


Tālāk: 44. nodaļa

Saturs Bibliotēka