Krišna, Dieva Augstākā Personība četrdesmit ceturtā nodaļa

null

Četrdesmit ceturtā nodaļa

Krišna izglābj
sava skolotāja dēlu

Kad Kungs Krišna ieraudzīja, ka Vasudēva un Dēvakī stāv Viņa priekšā cieņas pilni, Viņš tūlīt izvērsa savu jogamaiju, lai vecāki varētu izturēties pret Viņu un Balarāmu kā pret bērniem. Materiālajā pasaulē attiecības starp tēvu, māti un bērniem dažādos dzīvo būtņu veidos rodas maldinātājas enerģijas ietekmē, un tāpat jogamaijas ietekmē bhakta var izturēties pret Dieva Augstāko Personību kā pret savu bērnu. Izpaudis jogamaiju, visizcilākais Sātvatu dinastijas pēctecis Krišna kopā ar savu vecāko brāli Balarāmu godbijīgi un pazemīgi uzrunāja Vasudēvu un Dēvakī: «Mans dārgais tēvs! Mana dārgā māte! Lai gan jūs vienmēr esat raizējušies par Mums un centušies aizsargāt Mūsu dzīvību, jūs neesat varējuši priecāties par Mums kā par saviem zīdainīšiem, puisēniem un jaunekļiem.» Krišna netiešā veidā slavēja savu audžutēvu Nandu Mahārādžu un audžumāti Jašodu, kuri patiešām varēja baudīt Krišnas un Balarāmas bērnības rotaļas. Daba iekārtojusi tā, ka iemiesotās dzīvās būtnes bērnība vecākiem sagādā lielu prieku. Arī dzīvnieku valstībā vecāki ļoti mīl savus bērnus un ļoti rūpējas par tiem. Vasudēva un Dēvakī vienmēr bija raizējušies par savu dēlu Krišnas un Balarāmas drošību. Tieši tāpēc Krišna tūlīt pēc ierašanās šajā pasaulē tika aiznests uz citām mājām. Arī Balarāma tika pārnests no Dēvakī klēpja uz Rohinī klēpi.

Vasudēva un Dēvakī pastāvīgi domāja, kā aizsargāt Krišnu un Balarāmu, un nevarēja priecāties par Viņu bērnības rotaļām. Krišna teica: «Diemžēl liktenis ir bijis tāds, ka Mēs neesam varējuši dzīvot pie saviem vecākiem un baudīt bērnības priekus mājās. Mans dārgais tēvs, Mana dārgā māmiņ! Cilvēks nespēj samaksāt savu parādu vecākiem, no kuriem viņš ir saņēmis ķermeni. Caur ķermeni būtne saņem visus materiālās esamības labumus. Kā norāda Vēdas, cilvēka veidols būtnei dod iespēju paveikt visus reliģiskos rituālus, piepildīt visas vēlmes un iegūt visas bagātības. Un vienīgi cilvēka veidolā ir visas iespējas atbrīvoties no materiālās esamības. Ķermeni ir radījuši tēvs un māte kopīgi. Ikvienam cilvēkam jābūt pateicīgam vecākiem un jāsaprot, ka viņš nespēj atlīdzināt parādu par vecāku rūpēm. Ja pieaudzis dēls necenšas ar darbiem vai bagātību iepriecināt savus vecākus, tad nāves valdnieks viņu noteikti soda un liek tam ēst paša miesu. Ja cilvēks spēj aizsargāt nevarīgus vecākus, šķīstu sievu, bērnus, garīgo skolotāju, brāhmanus un citus, kas no viņa atkarīgi, bet to nedara, tad viņš pat dzīves laikā uzskatāms par mirušu. Mans dārgais tēvs, māmiņ, jūs vienmēr esat centušies Mūs aizsargāt, taču Mēs diemžēl neesam varējuši jums kalpot. Līdz šim mēs esam tikai šķieduši savu laiku; apstākļi ir bijuši tādi, ka Mēs neesam varējuši jums kalpot. Māte un tēvs, lūdzu, piedodiet Mūsu grēkus!»

Kad Dieva Augstākā Personība nevainīga zēna izskatā teica mīļus vārdus, Vasudēva un Dēvakī, vecāku mīlestības pārņemti, lielā priekā Viņu apskāva. Viņi pat nespēja parunāt un atbildēt Krišnam. Tēvam un mātei nepārtraukti no acīm bira asaras, un Viņi klusēdami apmīļoja savus dēlus.

Nomierinājis tēvu un māti, Dieva Augstākā Personība, Dēvakī mīļotais dēls, piegāja pie sava vectēva Ugrasēnas un paziņoja, ka no šī brīža Ugrasēna būs Jadu valsts valdnieks. Kamsa bija sagrābis Jadu troni ar varu un iemetis īsto valdnieku — savu tēvu — cietumā. Taču pēc Kamsas nāves Ugrasēna tika atbrīvots un atgriezās Jadu valsts tronī. Cik var saprast, tajā laikā Indijas rietumu daļā bija daudz mazu valstiņu, pār kurām valdīja Jadu dinastija, Andhakas dinastija, Vrišni dinastija un Bhodžas dinastija. Mahārādža Ugrasēna piederēja Bhodžas dinastijai; tāpēc Krišna netieši paziņoja, ka Bhodžas dinastijas valdnieks būs imperators arī pār citām mazajām valstiņām. Krišna ar nolūku lūdza Mahārādžu Ugrasēnu kļūt par imperatoru, jo Viņš bija Ugrasēnas pavalstnieks. Ar vārdu «pradža» apzīmē gan pēcnācējus, gan valsts pilsoņus, un Krišna bija pradža gan kā Mahārādžas Ugrasēnas mazdēls, gan kā Jadu dinastijas loceklis, tāpēc Viņš pats atzina Mahārādžu Ugrasēnu par valdnieku. Krišna Ugrasēnam teica: «Jadu dinastijas valdniekus ir nolādējis Jajāti, tādēļ viņi necentīsies ieņemt troni. Mēs ar prieku tev kalposim, pilnībā sadarbosimies ar tevi, un tas padarīs tavu stāvokli vēl cildenāku un drošāku. Citu dinastiju valdnieki bez kavēšanās maksās tev meslus. Mēs tevi aizsargāsim, un tevi godinās pat debesu planētu padievi. Mans dārgais vectēv, bailēs no Mana nelaiķa tēvoča Kamsas visi Jadu, Vrišni, Andhakas, Madhu, Dašārhas un Kukuras dinastiju valdnieki bija ļoti noraizējušies un satraukti. Lūdzu, nomierini viņus un gādā, lai tie justos droši. Tad visā valstī būs miers.»

Visi apkārtējo valstu valdnieki bailēs no Kamsas bija pametuši savas mājas un pārcēlušies uz tālām vietām. Pēc Kamsas nāves un Ugrasēnas atgriešanās tronī kaimiņu valstu valdniekiem tika pasniegtas dažādas dāvanas, sagādātas ērtības, un viņi varēja atgriezties savās mājās. Politiskie jautājumi bija nokārtoti, un Mathuras iedzīvotāji nu varēja dzīvot savā pilsētā, Krišnas un Balarāmas stipro roku aizsargāti. Pateicoties Krišnam un Balarāmam, arī valdība bija laba, un Mathuras iedzīvotāji bija pilnīgi apmierināti; visas viņu materiālās vēlmes un vajadzības bija piepildītas. Ik dienas tie vaigu vaigā redzēja Krišnu un Balarāmu un drīz vien aizmirsa materiālās ciešanas. Tiklīdz Krišna un Balarāma, skaisti apģērbti, smaidoši un zinātkāri iznāca uz ielas, ļaudis, redzot pašu Mukundu, juta neaptveramu, mīlestības pilnu prieku. Mukunda ir tas, kurš var dot atbrīvi un pārpasaulīgu svētlaimi. Krišnas klātbūtnei bija tāds spēks, ka pat vecākie cilvēki, pastāvīgi redzot Kungu, kļuva stipri un darbīgi kā jaunieši.

Tā kā Krišna un Balarāma dzīvoja Mathurā, tur uzturējās arī Nanda Mahārādža un Jašoda. Tomēr pēc kāda laika viņi vēlējās atgriezties Vrindāvanā. Krišna un Balarāma aizgāja pie vecākiem, dziļā mīlestībā apskāva Nandu un Jašodu, un Krišna teica: «Mans dārgais tēvs un māmiņ, lai gan Es esmu piedzimis Vasudēvam un Dēvakī, jūs esat bijuši Mani īstie vecāki, jo visu laiku jau no pašas mazotnes dziļā mīlestībā esat audzinājuši Mūs ar Balarāmu. Jūs esat mīlējuši Mūs tā, kā neviens nemīl pat savus bērnus. Jūs patiešām esat Mūsu īstie vecāki, jo Mēs bijām pamesti gluži kā bāreņi, bet jūs par Mums gādājāt kā par pašu bērniem. Mūsu īstais tēvs un māte, apstākļu spiesti, Mūs pameta, bet jūs Mūs aizsargājāt. Mans dārgais tēvs un māmiņ, Es zinu, ka jums būs skumji vieniem pašiem braukt uz Vrindāvanu un atstāt Mūs šeit, taču varat būt droši, ka Es atgriezīšos Vrindāvanā, kad būšu kādu laiku padzīvojis pie saviem īstajiem vecākiem Vasudēvas un Dēvakī, iepriecinājis vectēvu un citus ģimenes locekļus.» Teikuši mīļus vārdus, Krišna un Balarāma apdāvināja Nandu un Jašodu ar drēbēm, rotājumiem un skaistiem traukiem. Brāļi gādāja, lai apmierināti būtu gan vecāki, gan draugi un kaimiņi, kas kopā ar Viņiem bija atbraukuši no Vrindāvanas uz Mathuru. Nanda Mahārādža tēva mīlestībā apraudājās, apskāva savus zēnus un tad kopā ar ganiem devās ceļā uz Vrindāvanu.

Pēc tam Vasudēva sarīkoja rituālu, kurā iesvētīja savu dēlu ar svēto auklu. Šādu iesvētību vēl sauc par otro dzimšanu, un tā ir jāiziet visām sabiedrības augstākajām kārtām. Vasudēva ataicināja savu ģimenes priesteri un mācītos brāhmanus, kuri atbilstoši priekšrakstiem iesvētīja Krišnu un Balarāmu ar svētajām auklām. Ceremonijas laikā Vasudēva apdāvināja brāhmanus ar rotām un govīm, kas bija izgreznotas ar zīda audumiem un zeltu. Kad Krišna un Balarāma bija tikko piedzimuši, Vasudēva brāhmaniem gribēja dāvināt govis, taču viņš atradās Kamsas cietumā un varēja to izdarīt tikai savā prātā. Tagad, kad Kamsa bija miris, Vasudēva patiešām izdalīja brāhmaniem govis. Tad Krišna un Balarāma saņēma svēto auklu un atkārtoja Gājatrī mantru. Gājatrī mantra tiek dota mācekļiem pēc svētās auklas ceremonijas, un Krišna ar Balarāmu kārtīgi veica pienākumus, kas saistīti ar šīs mantras skaitīšanu. Ikvienam, kas atkārto šo mantru, jāievēro noteikti principi un jāpilda solījumi. Lai gan Balarāma un Krišna ir pārpasaulīgas personības, Viņi stingri sekoja vadošajiem norādījumiem. Abus brāļus iesvētīja Viņu ģimenes priesteris Gargāčārja, kuru parasti sauc par Gargamuni, Jadu dinastijas āčārju. Vēdiskajā kultūrā katrai cienījamai ģimenei ir āčārja jeb garīgais skolotājs. Tas, kurš nav iesvētīts un mācījies pie āčārjas, netiek uzskatīts par augstas kultūras cilvēku. Tāpēc ir teikts, ka tas, kurš ir vērsies pie āčārjas, patiešām ir iemantojis pilnīgas zināšanas. Kungs Krišna un Balarāma ir Dieva Augstākā Personība, visas izglītības un zināšanu valdnieks. Viņiem nebija vajadzības pieņemt garīgo skolotāju jeb āčārju. Tomēr, lai mācītu parastos ļaudis, arī Viņi pieņēma garīgo skolotāju, kurš dod iespēju pilnveidoties garīgajās zināšanās.

Ir tāda paraža, ka pēc Gājatrī mantras iesvētības māceklis kādu laiku dzīvo nevis mājās, bet pie āčārjas un mācās garīgās dzīves pamatus. Šai laikā viņš pazemīgi kalpo garīgajam skolotājam. Māceklim jeb brahmačārī, kas dzīvo pie āčārjas, jāievēro daudzi likumi un ierobežojumi, un Kungs Krišna un Balarāma, dzīvojot pie sava garīgā skolotāja Sāndīpani Muni, viņa āšramā Ziemeļindijā, stingri ievēroja visus šos principus. Kā norāda svētie raksti, garīgais skolotājs jāciena un jāgodā tāpat kā Dieva Augstākā Personība. Krišna un Balarāma uzticīgi un kārtīgi ievēroja šos principus un brahmačarjas noteikumus. Tā Viņi iepriecināja garīgo skolotāju, kurš mācīja Tiem Vēdu gudrības. Sāndīpani Muni bija ļoti apmierināts un mācīja zēniem vissarežģītākos jautājumus, kas apskatīti gan pašās Vēdās, gan tādos papildrakstos kā Upanišadās. Tā kā Krišna un Balarāma bija kšatriji, Viņiem tika īpaši mācīta kara zinātne, politika un ētika. Politikā ir sešas zināšanu daļas: kā līgt mieru, kā cīnīties, kā mierināt, kā skaldīt un valdīt, kā dot patvērumu u.c. Visi šie jautājumi tika pilnībā izskaidroti Krišnam un Balarāmam, un zēni tos apguva.

Okeāns ir upju ūdens avots, jo no okeāna iztvaiko ūdens, kas veido mākoni. Mākonis lej lietu pār zemi, un tad šis ūdens pa upēm atgriežas okeānā. Gluži tāpat Krišna un Balarāma, Dieva Augstākā Personība, ir visu zināšanu avots, bet, tā kā Viņi tēloja parastus zēnus, tie rādīja piemēru, ka ikvienam jāsaņem zināšanas no pareizā avota. Tapēc arī Krišna un Balarāma saņēma zināšanas no garīgā skolotāja.

Krišna un Balarāma apguva visas mākslas un zinātnes ļoti ātri. Skolotājam vajadzēja tikai vienreiz pateikt, un zēni visu jau bija sapratuši. Sešdesmit četrās diennaktīs brāļi iemācījās visas cilvēku sabiedrībā nepieciešamās mākslas un zinātnes. Krišna un Balarāma augu dienu klausījās, ko mācīja skolotājs, un vakarā Viņi jau bija apguvuši kārtējo zināšanu nozari.

Vispirms brāļi mācījās dziedāt, sacerēt dziesmas un pazīt dažādas melodijas. Viņi uzzināja, kādi uzsvari un pantmēri ir ieteicami un kādi nav ieteicami. Krišna un Balarāma mācījās dziedāt dažādos ritmos un melodijās un kā uz dažādām bungām spēlēt pavadījumu. Viņi iemācījās dejot atkarībā no ritma, melodijas un dziesmas. Vēl brāļi iemācījās rakstīt lugas, apguva dažādus zīmēšanas veidus, sākot ar vienkāršo tautas mākslu līdz pat augstākajam pilnības līmenim. Brāļi iemācījās uzlikt tilaku un zīmēt uz pieres un vaigiem dažādus punktus. Tad Viņi iemācījās ar šķidru rīsu un miltu pastu gleznot uz grīdas dažādas zīmes, kas tiek plaši izmantotas dažādās svētīgās ceremonijās gan mājās, gan templī. Brāļi iemācījās ar ziediem izgreznot guļas vietu un izrotāt apģērbu un lapas ar krāsainiem zīmējumiem. Vēl Viņi iemācījās rotājumos ielikt dārgakmeņus. Krišna un Balarāma arī iemācījās spēlēt mūziku ar traukiem, kuros ieliets noteikts ūdens daudzums. Sitot pa šādiem traukiem, rodas dažādas skaņas, kas veido skaistu melodiju. Vēl Viņi iemācījās šļakstīties ar ūdeni, peldoties kopā ar draugiem upē vai ezerā. Brāļi iemācījās gatavot puķu rotājumus. Šādus rotājumus vēl mūsdienās vasaras laikā var redzēt dažādos Vrindāvanas tempļos. Šo mākslu sauc par phula-bādi. Ar ziediem tiek pilnībā izgreznots paaugstinājums, tronis, sienas un griesti, un pašā vidū tiek izveidota neliela smaržīgu puķu strūklaka. Šie puķu rotājumi vasaras karstumā ir labs atspirdzinājums.

Krišna un Balarāma apguva dažādus matu kārtošanas veidus un dažādus paņēmienus, kā uzlikt kroni. Vēl Viņi iemācījās iekārtot teātra skatuvi, ietērpt aktierus, izgreznot viņus, aizliekot tiem aiz auss ziedus, un padarīt kādu vietu smaržīgu, šļakstot ūdeni un sandalkoka pastu. Vēl brāļi iemācījās burvju mākslu. Vienu no burvju mākslām sauc par bahu-rūpī. Tas, kurš to apguvis, var apģērbties tā, ka viņu nepazīst pat draugs. Vēl Krišna un Balarāma iemācījās pagatavot dzērienus, kas vajadzīgi dažādās reizēs, uzzināja visu par sīrupiem, garšām un dažādu vielu reibinošo iedarbību. Viņi iemācījās arī dažādos veidos šūt, izšūt, kā arī dancināt ar auklām vadāmas lelles. Viņi iemācījās stīgot dažādus mūzikas instrumentus, kā vīnu, sitaru, ēsaradžu un tamburu, lai tie labi skanētu. Tad Viņi mācījās uzdot un minēt mīklas. Viņi iemācījās lasīt grāmatas, no kurām pat nejēga var ātri apgūt alfabētu un rakstīšanu. Tad Viņi iemācījās sagatavot teātra uzvedumus. Vēl brāļi iemācījās risināt krustvārdu mīklas, aizpildot tukšās vietas, līdz izveidojas veseli vārdi.

Krišna un Balarāma apguva arī piktogrāfisko rakstību, kas joprojām tiek lietota dažās pasaules valstīs. Doma tiek attēlota ar zīmējumiem, piemēram, cilvēka un mājas attēls norāda, ka cilvēks iet mājās. Krišna un Balarāma apguva arī arhitektūru un uzzināja, kā ceļamas dzīvojamās mājas. Viņi iemācījās pēc mirdzuma un krāsas pazīt vērtīgus dārgakmeņus. Pēc tam Viņi iemācījās iestrādāt dārgakmeņus zeltā un sudrabā. Viņi apguva arī augsnes mācību un uzzināja, kā atrast minerālus. Mūsdienās šī zinātne ir ļoti specializēta, bet agrākajos laikos to prata arī parastie ļaudis. Zēni iemācījās pazīt zāles un augus un izmantot tos ārstēšanā. Viņi apguva augu sugu mācību un iemācījās krustot augus un kokus, lai iegūtu dažādu veidu augļus. Brāļi uzzināja, kā apmācāmi cīņas gaiļi un auni. Pēc tam brāļi uzzināja, kā iemācīt papagaiļiem runāt un atbildēt uz cilvēku jautājumiem.

Krišna un Balarāma apguva praktisko psiholoģiju — kā citus ietekmēt un likt tiem darboties saskaņā ar savām vēlmēm. Reizēm to sauc par hipnotizēšanu. Viņi iemācījās mazgāt, dažādos veidos krāsot un cirtot matus. Viņi iemācījās pateikt, kas ir rakstīts grāmatā, nemaz neredzot šo grāmatu. Viņi iemācījās pateikt, kas ir noslēpts cita cilvēka dūrē. Reizēm šo mākslu mēģina atdarināt bērni, taču viņiem tas īpaši labi neizdodas. Viens bērns kaut ko paslēpj saujā un jautā otram: «Vai tu zini, kas tur ir?» Bet otrais cenšas uzminēt, lai gan patiesībā viņš nemaz to nezina. Taču pastāv veids, kā tiešām saprast un pateikt, kas atrodas otra cilvēka saujā.

Krišna un Balarāma iemācījās runāt un saprast dažādu valstu valodas. Viņi apguva ne tikai cilvēku valodas; Krišna varēja runāt pat ar dzīvniekiem un putniem. Tas apliecināts Gosvāmī sastādītajos vaišnavu rakstos. Tad brāļi iemācījās no puķēm pagatavot ratus un gaisa kuģus. Rāmājanā teikts, ka Rāmačandra pēc uzvaras pār Rāvanu no Lankas uz Bhārata-varšu aizlidoja ar pušpa-rathu jeb ziedu kuģi. Tad Krišna iemācījās pēc zīmēm pareģot notikumus. Grāmatā, ko sauc par «Khanārvačanu», aprakstītas labas un ļaunas zīmes. Ja cilvēks, izejot no mājas, ierauga kādu, kurš nes trauku ar ūdeni, tad tā ir ļoti laba zīme. Bet, ja garāmgājējs nes tukšu trauku, tad tas nevēsta ne par ko labu. Līdzīgi, ja tiek slaukta govs un blakus stāv teliņš, tad tā ir laba zīme. Tas, kurš saprot šīs zīmes, var pareģot turpmākos notikumus, un Krišna apguva šo zinātni. Vēl Krišna iemācījās sastādīt mātrikas. Mātrika ir kvadrāts, kurā līmeniski un stateniski var ierakstīt pa trijiem burtiem un kopā iznāk deviņi burti. Ir dažādu veidu mātrikas, kas paredzētas dažādiem mērķiem.

Krišna iemācījās apstrādāt dārgakmeņus, piemēram, dimantus, Viņš iemācījās arī uzdot jautājumus un atbildēt, prātā sacerot dzeju. Vēl Viņš apguva fizisko savienojumu darbības un pretdarbības zinātni. Viņš iemācījās arī nolasīt citu cilvēku domas un apmierināt vēlmes. Piepildīt vēlmes var būt ļoti grūti; un, ja vēlme ir nesaprātīga un nepiepildāma, tad to var savaldīt un apmierināt. Tā ir māksla. Šādā veidā cilvēks var savaldīt dzimumdziņu, kas var rasties pat brahmačārī dzīves laikā. Tas, kurš pārvalda šo mākslu, var padarīt par draugu pat niknāko ienaidnieku vai arī novirzīt kāda fiziskā elementa tiešo darbību uz citu pusi.

Kungs Krišna un Balarāma, kuriem ir visas zināšanas, parādīja pilnīgu izpratni visās minētajās mākslās un zinātnēs. Pēc tam Viņi teica, ka vēlas pakalpot savam skolotājam un ir gatavi dot viņam visu, ko tas vēlas. Mācekļa dāvanu skolotājam vai garīgajam skolotājam sauc par guru-dakšinu. Ir svarīgi, lai skolnieks pateicībā par zināšanām — gan materiālajām, gan arī garīgajām — iepriecinātu savu skolotāju. Kad Krišna un Balarāma teica, ka vēlas skolotājam pakalpot, Sāndīpani Muni nodomāja, ka būtu labi lūgt Viņiem kaut ko tādu, ko nevar dot neviens parasts skolnieks. Viņš parunāja ar savu sievu, kura arī bija redzējusi Krišnas un Balarāmas neparastās spējas un noprata, ka zēni ir Dieva Augstākā Personība. Sāndīpani Muni un viņa sieva nolēma lūgt Krišnam un Balarāmam atdot dēlu, kurš bija noslīcis okeānā netālu no krasta Prabhāsa-kšētrā.

Uzzinājuši par skolotāja dēla nāvi, Krišna un Balarāma tūlīt iekāpa karietē un brauca uz okeānu. Nonākuši okeāna krastā, Viņi lūdza, lai okeāna valdošā dievība atdotu skolotāja dēlu. Okeāna dievība tūlīt iznāca Kunga priekšā un pazemīgi noliecās pie Viņa pēdām.

Kungs sacīja: «Pirms kāda laika tu ļāvi noslīkt Mūsu skolotāja dēlam. Es tev pavēlu atdot viņu.»

Okeāna dievība atbildēja: «Īstenībā zēnu paņēmu nevis es, bet gan dēmons Pančadžana. Viņš mīt okeāna dzelmē un ir pieņēmis gliemežnīcas izskatu. Dēmons ir aprijis Tava skolotāja dēlu, un puisēns droši vien atrodas viņam vēderā.»

To uzzinājis, Krišna ienira dzelmē, noķēra dēmonu Pančadžanu un uz vietas to nogalināja, taču dēmona vēderā skolotāja dēla nebija, tāpēc Viņš paņēma mirušā dēmona ķermeni, kam bija gliemežnīcas izskats, un atgriezās karietē, kas stāvēja Prabhāsakšētras krastā. No turienes Viņš devās uz Samjamanī, kur dzīvo nāves valdnieks Jamarādža. Ieradies tur kopā ar savu vecāko brāli Balarāmu, ko sauca arī par Halājudhu, Krišna pūta savu gliemežnīcu.

Sadzirdējis gliemežnīcas skaņu, Jamarādža ieradās un sagaidīja Šrī Krišnu ar pazemīgiem sveicieniem. Jamarādža saprata, kas ir Krišna un Balarāma, un tāpēc bija tūlīt gatavs Viņiem pakalpot. Krišna bija ieradies uz Zemi parasta cilvēka izskatā, taču īstenībā Krišna un Balarāma ir Virsdvēsele visu dzīvo būtņu sirdīs. Viņi ir pats Višnu, bet tēlo parastus zēnus. Kad Jamarādža jautāja, ko Kungs vēlas, Šrī Krišna lūdza atdot skolotāja dēlu, kas savas darbības dēļ bija nonācis pie Jamarādžas. «Ņemot vērā Manu augstāko gribu,» sacīja Krišna, «tev tūlīt jāatdod Mana skolotāja dēls.»

Jamarādža atdeva zēnu Dieva Augstākajai Personībai, un Krišna ar Balarāmu atveda viņu pie tēva. Brāļi jautāja, vai skolotājs vēlas vēl kaut ko, bet Sāndīpani Muni atbildēja: «Mani dārgie dēli! Jūs jau esat izdarījuši pietiekami daudz. Es esmu pilnīgi apmierināts. Ko gan vēl var gribēt cilvēks, ja viņam ir tādi mācekļi kā Jūs? Mani dārgie zēni, tagad Jūs varat iet mājās. Jūsu darbi mūžam tiks slavēti visā pasaulē. Jūs stāvat pāri visām svētībām, tomēr mans pienākums ir Jūs svētīt. Tāpēc es novēlu, lai viss, ko jūs runātu, būtu mūžam svaigs tāpat kā Vēdu norādījumi. Zināšanas, ko Jūs mācīsiet, godās ne tikai šajā Visumā un šajā laikmetā, bet gan visās vietās un laikos, un Jūsu mācība kļūs aizvien jaunāka un svarīgāka.» Pateicoties skolotāja svētībai, Kunga Krišnas Bhagavad-gīta iegūst aizvien jaunu un jaunu nozīmi, un tā ir slavena ne tikai šajā Visumā, bet arī uz citām planētām un citos Visumos.

Paklausot skolotāja gribai, Krišna un Balarāma tūlīt sēdās karietē un devās mājās. Viņi brauca ar vēja ātrumu un pērkona dārdoņu. Mathuras iedzīvotāji nebija redzējuši Krišnu un Balarāmu ilgu laiku un ļoti priecājās par Viņu atgriešanos. Viņi bija laimīgi gluži kā cilvēks, kurš atguvis savu zaudēto īpašumu.

Tā beidzas Bhaktivēdāntas skaidrojums grāmatas «Krišna» četrdesmit ceturtajai nodaļai «Krišna izglābj sava skolotāja dēlu».


Tālāk: 45. nodaļa

Saturs Bibliotēka