Krišna, Dieva Augstākā Personība četrdesmit piektā nodaļa

null

Četrdesmit piektā nodaļa

Udhava ierodas Vrindāvanā

Nanda Mahārādža atgriezās Vrindāvanā bez Krišnas un Balarāmas. Viņu pavadīja tika ganu zēni un vecākie gani. Gopī, māmiņai Jašodai, Šrīmatī Rādhārānī un pārējiem Vrindāvanas iedzīvotājiem tas bija ļoti aizkustinošs brīdis. Daudzi bhaktas ir centušies izskaidrot Krišnas aizbraukšanu no Vrindāvanas, jo, kā norāda zinātāji, Dieva Augstākā Personība Krišna nesper ne soli ārpus Vrindāvanas. Viņš vienmēr uzturas tur. Zinoši bhaktas norāda, ka patiesībā Krišna nebija atstājis Vrindāvanu; Viņš atgriezās mājās kopā ar Nandu Mahārādžu, kā bija solījis.

Kad Akrūra karietē veda Krišnu uz Mathuru un gopī aizšķērsoja ceļu, Krišna viņām apsolīja, ka tikai paveiks savus darbus Mathurā un tūlīt atgriezīsies. Krišna teica, lai gopī nepārdzīvo, un tā nomierināja viņas. Tomēr, kad Krišna neatgriezās kopā ar Nandu Mahārādžu, likās, ka Viņš vai nu ir piekrāpis gopī, vai arī nav spējis izpildīt savu solījumu. Taču zinoši bhaktas norāda, ka Krišna nav krāpis un nav lauzis solījumu. Krišna savā sākotnējā veidolā atgriezās kopā ar Nandu Mahārādžu un palika pie gopī un māmiņas Jašodas savā bhavas izvērsumā. Mathurā palikušie Krišna un Balarāma bija nevis sākotnējie veidoli, bet gan Vāsudēvas un Sankaršanas izvērsumi. Īstenais Krišna un Balarāma bija Vrindāvanā savā bhavas izpausmē, turpretī Mathurā Viņi atradās kā prabhavas un vaibhavas izvērsumi. Tāds ir augstas pakāpes bhaktu viedoklis. Kad Nanda Mahārādža gatavojās atgriezties Vrindāvanā, viņš runāja ar Krišnu un Balarāmu un jautāja, vai zēni varēs dzīvot vieni, bez audžutēva. Galu galā viņi tomēr nolēma šķirties.

Vasudēva un Dēvakī, Krišnas un Balarāmas īstie vecāki, gribēja, lai zēni paliek pie viņiem, jo Kamsa bija miris. Kamsas dzīves laikā Krišnu un Balarāmu Vrindāvanā sargāja Nanda Mahārādža, bet nu tēvs un māte, protams, vēlējās, lai Krišna un Balarāma paliktu pie viņiem, it īpaši, lai tie varētu paveikt šķīstīšanas ceremoniju, kurā tiek dota svētā aukla. Vēl viņi gribēja dot zēniem labu izglītību, jo tas ir tēva pienākums. Bija jāņem vērā arī tas, ka Kamsas draugi, kas dzīvoja ārpus Mathuras, gatavojās uzbrukt pilsētai. Arī tādēļ Krišnam vajadzēja palikt. Krišna negribēja, lai Vrindāvanas mieru traucētu tādi ienaidnieki kā Dantavakra un Džarāsandha. Ja Viņš aizbrauktu uz Vrindāvanu, tad šie ienaidnieki ne vien uzbruktu Mathurai, bet arī rīkotu karagājienu pret Vrindāvanu un sagādātu raizes tās mierīgajiem iedzīvotājiem. Tāpēc Krišna nolēma palikt Mathurā, bet Nanda Mahārādža devās atpakaļ uz Vrindāvanu. Lai gan Vrindāvanas iedzīvotāji jutās šķirti no Krišnas, Viņš vienmēr bija kopā ar tiem savā līlā jeb spēlēs, dodot viņiem neaptveramu laimi.

Tā kā Krišna bija aizbraucis no Vrindāvanas uz Mathuru, Vrindāvanas iedzīvotāji, it īpaši māmiņa Jašoda, Nanda Mahārādža, Šrīmatī Rādhārānī, gopī un ganu zēni, domāja par Krišnu uz katra soļa. Viņi atcerējās: «Kā Krišna spēlējās, kā Viņš pūta savu flautu! Krišna ar mums jokoja, Krišna mūs apskāva.» To sauc par līlā-smaranu, un šo paņēmienu, kā būt kopā ar Krišnu, diženi bhaktas iesaka visvairāk; Kungs Čaitanja, atrazdamies Purī, baudīja Krišnas sabiedrību līlā-smaranas veidā. Tie, kas atrodas augstākajā garīgās kalpošanas stāvoklī un ekstāzē, var būt kopā ar Krišnu vienmēr, atceroties Viņa spēles. Šrīla Višvanātha Čakravartī Thākurs mums ir devis pārpasaulīgu darbu «Krišna-bhāvanāmrita», kas ir pilna Krišnas spēļu aprakstu. Bhaktas var gremdēties domās par Krišnu, lasot šādas grāmatas. Jebkura grāmata par krišna-līlu, pat šī grāmata «Krišna» un mūsu «Kunga Čaitanjas mācība», īstenībā ir mierinājums bhaktām, kas pārdzīvo atšķirtību no Krišnas.

To, ka Krišna un Balarāma neatgriezās Vrindāvanā, var paskaidrot šādi. Viņi nelauza savu solījumu būt atpakaļ, un Viņi arī nebija projām no Vrindāvanas, taču Viņu klātbūtne bija nepieciešama Mathurā.

Šai laikā pie Krišnas no Dvārakas ieradās Viņa brālēns Udhava. Udhava bija Vasudēvas brāļadēls, viņš bija gandrīz vienā vecumā ar Krišnu un pēc izskata bija ļoti līdzīgs Krišnam. Atgriezies no skolotāja mājām, Krišna ar lielu prieku ieraudzīja, ka ieradies Viņa dārgais draugs Udhava. Krišna gribēja, lai Udhava aizbrauktu uz Vrindāvanu, kuras iedzīvotāji tik ļoti pārdzīvoja atšķirtību no Krišnas, un mierinātu viņus.

Kā teikts Bhagavad-gītā: jē jathā mām prapadjantē — Krišna atbild uz būtņu jūtām. Tas notiek atbilstoši attīstībai garīgajā kalpošanā. Gopī ilgojās pēc Krišnas augu dienu un nakti. Arī Krišna pastāvīgi domāja par gopī, māmiņu Jašodu, Nandu Mahārādžu un Vrindāvanas iedzīvotājiem. Lai gan Krišna šķietami bija projām, Viņš zināja Vrindāvanas iedzīvotāju pārpasaulīgās bēdas un tāpēc gribēja, lai Udhava tūlīt dodas uz Vrindāvanu un mierina viņus.

Udhava ir nosaukts par izcilāko personību Vrišni dinastijā, gandrīz tikpat izcilu kā Krišna. Viņš bija tuvs Šrī Krišnas draugs, un viņa tiešais skolotājs bija Brihaspati — debesu planētu skolotājs un priesteris, tāpēc Udhava lēmumos bija ļoti saprātīgs un gudrs. Saprāta ziņā Udhava bija ļoti apdāvināts. Krišna ļoti mīlēja savu draugu Udhavu un gribēja, lai viņš dodas uz Vrindāvanu un mācītos ārkārtīgi augsto, ekstāzes pilno garīgo kalpošanu, ar ko nodarbojās Vrindāvanas iedzīvotāji. Pat ja cilvēkam ir lieliska materiālā izglītība un viņš ir tiešs Brihaspati skolnieks, tam vienalga jāmācās no Vrindāvanas iedzīvotājiem un gopī augstākās Krišnas mīlestības māksla. Tas, ka Krišna aizsūtīja Udhavu uz Vrindāvanu, lai nodotu Vrindāvanas iedzīvotājiem vēstījumu un mierinātu viņus, Udhavam bija īpaša svētība.

Kungu Krišnu vēl sauc par Hari jeb «to, kurš atņem visas ciešanas dvēselei, kas uzticējusi sevi Viņam». Kungs Čaitanja norāda, ka nav un nevar būt nekāda cita tik augsta godināšanas veida kā gopī attieksme. Krišna nespēja būt mierīgs, kad gopī bēdājās, tāpēc Viņš sarunā ar Udhavu ļoti pieklājīgi lūdza to doties uz Vrindāvanu. Paspiedis Udhavam roku, Krišna sacīja: «Mans dārgais un dižciltīgais draugs Udhava, lūdzu, tūlīt dodies ceļā uz Vrindāvanu un pacenties nomierināt Manu tēvu Nandu Mahārādžu, māmiņu Jašodā-dēvī un gopī. Viņi bēdājas tā, it kā tiem būtu uzbrukusi briesmīga slimība. Ej un nodod viņiem Manu vēstījumu. Es ceru, ka tas kaut daļēji palīdzēs. Gopī vienmēr gremdējas domās par Mani. Viņas Man veltījušas savu ķermeni, vēlmes, dzīvi un dvēseli. Es raizējos ne tikai par gopī, bet par ikvienu, kurš Manis dēļ atsakās no sabiedrības, draudzības, mīlestības un ērtībām. Aizsargāt tādus cildenus bhaktas ir Mans pienākums. Gopī Man ir visdārgākās. Atšķirtība no Manis viņām sagādā tādu izmisumu, ka tās ir gatavas mirt. Vienīgais, kas uztur viņās dzīvību, ir cerība, ka Es drīz atgriezīšos.»

Uzklausījis Kunga Krišnas lūgumu, Udhava tūlīt sēdās karietē, lai aizvestu vēstījumu uz Gokulu. Vrindāvanā viņš ieradās, kad rietēja saule un govis atgriezās no ganībām, saceļot lielus putekļu mākoņus, kuru dēļ Udhavas kariete nemaz nebija redzama. Udhava redzēja, ka buļļi dzenas pakaļ govīm, bet govis pilniem tesmeņiem meklē teliņus, lai tos pabarotu. Baltās govis un teliņi skraidīja pa visu Gokulu, un varēja arī dzirdēt, kā govis tiek slauktas. Vrindāvanas dzīvojamās mājas bija izrotātas un sagatavotas, lai godinātu Saules dievu, uguns dievu un sagaidītu viesus, govis, brāhmanus un padievus. Katrā mājā dega svētīga uguns un smaržkociņi. Vrindāvanā bija daudz puķu dārzu, dūca bites un dziedāja putni. Ezeros starp lotosziediem peldēja pīles un gulbji.

Udhava iegāja Nandas Mahārādžas mājā un tika sagaidīts kā paša Vāsudēvas pārstāvis. Nanda Mahārādža viņu apsēdināja, tad apsēdās pats un jautāja, kādas vēstis sūta Krišna, Balarāma un pārējie ģimenes locekļi, kas atrodas Mathurā. Nanda saprata, ka Udhava ir tuvs Krišnas draugs un tāpēc noteikti ir atvedis kādas labas vēstis. «Mans dārgais Udhava,» sacīja Nanda Mahārādža. «Kā klājas manam draugam Vasudēvam? Tagad viņš vairs neatrodas Kamsas cietumā un ir kopā ar saviem draugiem un bērniem — Krišnu un Balarāmu. Viņš laikam ir ļoti laimīgs. Lūdzu, pastāsti par viņu! Mēs arī ļoti priecājamies, ka beidzot ir nogalināts grēcīgais dēmons Kamsa. Viņš vienmēr ienīda Jadu ģimeni, savus draugus un radiniekus, bet par saviem grēkiem viņš ir miris, un miruši arī viņa brāļi.

Saki, vai Krišna piemin savu tēvu un māti, savus Vrindāvanas draugus un biedrus? Vai Viņš atceras savas govis, gopī, Govardhanas kalnu un Vrindāvanas ganības? Vai arī Viņš to visu ir aizmirsis? Vai Viņš kādreiz atgriezīsies pie saviem draugiem un radiem, un vai mēs vēl redzēsim Viņa skaisto seju, smailo degunu un lotosu acis? Mēs atceramies, kā Viņš mūs izglāba no meža ugunsgrēka, no lielās čūskas Kālijas, kas dzīvoja Jamunā, un no daudziem citiem dēmoniem un vienmēr domājam, cik gan pateicības mēs esam Viņam parādā par to, ka Viņš mūs aizsargāja dažādās briesmās. Mans dārgais Udhava, kad mēs atminamies Krišnas skaisto seju un acis, Viņa darbus šeit, Vrindāvanā, tad, jūtu pārņemti, nespējam vairs pakustēties. Mēs domājam tikai par Krišnu, Viņa smaidu un skatienu. Kad mēs aizejam uz Jamunas krastu, Vrindāvanas ezeriem, Govardhanas kalnu vai ganībām, tad redzam, ka Krišnas pēdu nospiedumi vēl aizvien rotā zemi. Mēs atceramies, ka Viņš vienmēr gāja uz šīm vietām un spēlējās tur. Kad mūsu prātā parādās Krišna, mēs tūlīt iegrimstam domās par Viņu.

Tādēļ mums liekas, ka Krišna un Balarāma ir galvenie debesu padievi, kas atnākuši pie mums parastu zēnu izskatā ar noteiktu sūtību. To pareģoja arī Gargamuni, kad viņš sastādīja Krišnas horoskopu. Ja Krišna nebūtu dižena personība, tad kā gan Viņš varētu nogalināt Kamsu, kuram bija desmittūkstoš ziloņu spēks? Turklāt Kamsam taču bija ārkārtīgi stipri cīkstoņi, kā arī milzu zilonis Kuvalajāpīda. Krišna nogalināja ziloni un dēmonus gluži kā lauva, kas nogalina parastus dzīvniekus. Cik brīnumaini, ka Krišna ar vienu roku pacēla lielo un smago loku, kas bija taisīts no triju palmu stumbriem, un pavisam ātri to pārlauza! Cik brīnumaini, ka septiņas dienas pēc kārtas Viņš vienā rokā turēja Govardhanas kalnu! Cik brīnumaini, ka Viņš nogalināja tādus dēmonus kā Pralambāsuru. Dhēnukāsuru, Arištāsuru, Trināvartu un Bakāsuru! Tie bija tik stipri, ka pat debesu planētu padievi baidījās no viņiem, bet Krišna tos pieveica pavisam viegli.»

Nanda Mahārādža stāstīja Udhavam par Krišnas neparastajiem darbiem un drīz vien, atmiņu pārņemts, vairs nespēja parunāt. Māmiņa Jašoda sēdēja vīram blakus, klausījās par Krišnas spēlēm un neteica ne vārda. Viņa tikai raudāja, un piens ritēja tai no krūtīm. Redzot, cik ļoti Mahārādža Nanda un Jašoda iegrimuši atmiņās par Krišnu, Dieva Augstāko Personību, un sajūtot, cik ļoti tie Viņu mīl, arī Udhava bija dziļu jūtu pārņemts un teica: «Mana dārgā māmiņa Jašoda un Nanda Mahārādža, jūs esat viscienījamākie no visiem cilvēkiem, jo tikai jūs varat meditēt tādā pārpasaulīgā ekstāzē.»

Udhava turpināja: «Gan Balarāma, gan Krišna ir sākotnējās Dieva Personības, no kurām izplūst kosmiskā izpausme. Viņi ir galvenie no visām personībām. Viņi abi ir darbīgie materiālās pasaules cēloņi. Materiālo dabu vada purušas avatāri, kas pakļauti Krišnam un Balarāmam. Ar savu daļējo izpausmi Viņi ieiet visu dzīvo būtņu sirdīs. No Viņiem nāk visas zināšanas un visa aizmiršana.» Tas ir apstiprināts Bhagavad-gītas piecpadsmitajā nodaļā: «Es atrodos visu dzīvo būtņu sirdīs un dodu atmiņu un aizmiršanu. Es esmu sākotnējais Vēdāntas sastādītājs, un Es esmu īstenais Vēdu zinātājs.» Udhava turpināja: «Ja cilvēks nāves brīdī spēj kaut uz mirkli vērst savu tīro prātu uz Krišnu, viņš var atstāt materiālo ķermeni un atgūt savu sākotnējo garīgo veidolu, kas ir mirdzošs kā saule. Kas tādā veidā aiziet no dzīves, tas tūlīt nonāk garīgajā valstībā Vaikunthā.»

To ir iespējams sasniegt ar Krišnas apziņas praksi. Ja mēs nodarbosimies ar Krišnas apziņas praksi šajā ķermenī, kamēr esam veseli un ar veselu prātu, un daudzināsim svēto Harē Krišnas mahā-mantru, tad mums arī nāves brīdī būs visas iespējas vērst savu prātu uz Krišnu. Ja mēs to darīsim, tad tā neapšaubāmi būs mūža pilnība. Bet, ja pastāvīgi gremdēsimies domās par auglīgu darbību, kas vērsta uz materiālajām baudām, tad arī nāves brīdī gluži dabiski domāsim par šādu darbību un atkal būsim spiesti saņemt materiālus, saistītus ķermeņus un dzīvot triju veidu materiālās esamības ciešanās. Tādēļ Vrindāvanas iedzīvotāji, gan Nanda Mahārādža, gan Jašoda, gan gopī, pastāvīgi gremdējās Krišnas apziņā. Ja mēs kaut mazliet spētu sekot viņu piemēram, tad mūsu mūžs vainagotos panākumiem un mēs varētu ieiet garīgajā valstībā Vaikunthā.

«Dārgā māmiņa Jašoda un Nanda Mahārādža,» turpināja Udhava. «Tā jūs pilnībā esat vērsuši savus prātus tikai un vienīgi uz Dieva Augstāko Personību Nārājanu Viņa pārpasaulīgajā veidolā, kas ir bezpersoniskā Brahmana cēlonis. Brahmana gaisma ir tikai Nārājanas ķermeņa starojums. Jūs pastāvīgi gremdējaties ekstāzes pilnās domās par Krišnu un Balarāmu, un vai tad ir vēl kas augstāks? Es atvedu no Krišnas vēsti, ka Viņš jums par prieku drīz atgriezīsies Vrindāvanā. Krišna apsolīja atbraukt, kad Viņš būs pabeidzis darbus Mathurā. Šo solījumu Viņš noteikti izpildīs. Tāpēc es lūdzu jūs, ak, vislabākie no veiksmīgajiem, nebēdājaties, ka Krišna vēl ir projām.

Jūs jau esat kopā ar Viņu augu dienu un nakti. Tomēr Viņš pavisam drīz atbrauks pie jums. Īstenībā Krišna atrodas visur, visu būtņu sirdīs, tāpat kā uguns atrodas kokā. Krišna ir Virsdvēsele, tāpēc neviens nav Viņa ienaidnieks vai draugs, neviens nav Viņam līdzīgs, zemāks par Viņu vai augstāks par Viņu. Kungam patiesībā nav tēva, mātes, brāļa vai radinieku, jo Viņam nav vajadzīga sabiedrība, draudzība un mīlestība. Viņam nav materiāla ķermeņa. Viņš nekad neierodas un nepiedzimst kā parasts cilvēks. Agrākā darbība Viņam neliek piedzimt augstākos vai zemākos dzīvo būtņu veidos, kā tas notiek ar parastajām dzīvajām būtnēm. Kungs atnāk ar savu iekšējo spēju, lai aizsargātu bhaktas. Krišnu nekad neietekmē materiālās dabas īpašības, bet, kad Viņš atnāk uz materiālo pasauli, Viņa darbība atgādina parastas, materiālas dabas burvībai pakļautas būtnes darbību. Patiesībā Krišna ir materiālās pasaules pārvaldnieks, un materiālās dabas īpašības Viņu neskar. Viņš rada, uztur un iznīcina visu kosmisko izpausmi. Mums tikai liekas, ka Krišna un Balarāma ir parastas cilvēciskas būtnes, tāpat kā noreibušam cilvēkam liekas, ka pasaule ap viņu griežas. Dieva Personība nevienam nav dēls; īstenībā Viņš ir visu tēvs, māte un augstākais valdnieks. Par to nav nekādu šaubu. Ne tas, ko mēs jūtam, ne tas, ko mēs nejūtam, ne tas, kas jau pastāv vai nepastāv, vai tas, kas pastāvēs nākotnē, ne tas, kas ir ļoti mazs vai ļoti liels, nepastāv ārpus Dieva Augstākās Personības. Viss atrodas Viņā, taču viss izpaustais Viņu neskar.»

Tā Nanda un Udhava sarunājās par Krišnu visu nakti. No rīta gopī iededza gaismekļus, izšļakstīja sviestu, kas bija sajaukts ar jogurtu, un sagatavojās rīta āratī. Pēc mangala-āratī viņas no jogurta sāka kult sviestu. Gopī strādāja, un sveču uguns gaismā viņu rotas izskatījās īpaši skaistas. Kustējās kuļamās nūjas, sieviešu rokas, auskari, sprādzes un krūtis. Sarkanīgais kunkumas pūderis padarīja viņu sejas līdzīgas mirdzošai rīta saulei. Gopī kūla sviestu, apdziedāja Krišnas slavu, un šīs skaņas, saplūzdamas kopā, pacēlās debesīs un visu šķīstīja. Pēc saullēkta gopī kā parasti devās pie Nandas Mahārādžas un Jašodas, lai pazemīgi sveicinātu viņus, bet ieraudzījušas pie mājas durvīm Udhavas zelta karieti, viņas viena otrai jautāja: «Kas tā par karieti, un kam tā pieder?» Dažas domāja, ka varbūt atgriezies Akrūra, kurš aizveda Krišnu. Akrūra ganēm ne īpaši patika, jo viņš, kalpojot Kamsam, bija aizvedis Krišnu uz Mathuru. Gopī sāka domāt, ka Akrūra atbraucis vēlreiz, lai atkal izdarītu kaut ko ļaunu. Bet tad viņas nosprieda: «Bez sava augstākā valdnieka Krišnas mēs esam tikai nedzīvi ķermeņi? Ko gan šiem nedzīvajiem ķermeņiem vēl var padarīt.» Kamēr gopī tā sarunājās, Udhava, pabeidzis mazgāties un noskaitījis rīta lūgšanas, iznāca no mājas.

Tā beidzas Bhaktivēdāntas skaidrojums grāmatas «Krišna» četrdesmit piektajai nodaļai «Udhava ierodas Vrindāvanā».


Tālāk: 46. nodaļa

Saturs Bibliotēka