Krišna, Dieva Augstākā Personība četrdesmit sestā nodaļa

null

Četrdesmit sestā nodaļa

Krišnas vēstījums gopī

Kad gopī ieraudzīja Udhavu, kurš pēc izskata bija ārkārtīgi līdzīgs Krišnam, viņas saprata, ka Udhava ir dižens Krišnas bhakta. Viņam bija garas rokas, bet acis atgādināja lotosa ziedlapiņas. Udhavam mugurā bija dzeltenas drēbes, un ap kaklu — lotosziedu vītne. Viņa seja bija ārkārtīgi skaista. Udhava bija sasniedzis sārūpjas atbrīvi, un Viņa augums izskatījās gandrīz kā Krišnas augums. Kad Krišna bija projām, gopī uzskatīja par savu pienākumu no rītiem apciemot māmiņu Jašodu. Viņas zināja, ka Nanda Mahārādža un māmiņa Jašoda ļoti bēdājas, un tāpēc viņas katru dienu vispirms nāca godbijīgi sveicināt viscienījamākās Vrindāvanas personības. Redzot Krišnas draugus, Nanda un Jašoda atcerējās pašu Krišnu un bija ļoti apmierināti, bet gopī savukārt priecājās, redzot Nandu un Jašodu.

Skatoties uz Udhavu, kurš pat pēc izskata atgādināja Krišnu, gopī domāja, ka viņš noteikti ir dvēsele, kas sevi pilnīgi uzticējusi Dieva Augstākajai Personībai. Viņas domāja: «Kas ir šis jauneklis, kurš izskatās gluži kā Krišna? Viņam ir tādas pašas lotosa ziedlapiņu acis, smails deguns, brīnišķīga seja, un viņš tieši tāpat smaida. Viņš tik ļoti atgādina Krišnu, Šjāmasundaru, skaisto melnīgsnējo zēnu. Viņš pat ir apģērbies gluži kā Krišna. No kurienes viņš ir atbraucis? Un kas ir tā laimīgā meitene, kas viņu apprecējusi?» Tā gopī runāja savā starpā. Viņas vēlējās kaut ko vairāk uzzināt par Udhavu, un, būdamas vienkāršas lauku meitenes, sanāca viņam apkārt.

Sapratušas, ka Udhava atbraucis ar vēstīm no Krišnas, gopī kļuva ļoti priecīgas, aizveda viņu uz mierīgāku vietu un apsēdināja. Meitenes gribēja ar viņu brīvi parunāt, lai neviens cits netraucētu. Gopī pazemīgi sveicināja Udhavu un pieklājīgi sacīja: «Mēs zinām, ka tu esi ļoti tuvs Krišnam un ka Krišna tevi tāpēc ir atsūtījis uz Vrindāvanu, lai mierinātu tēvu un māti. Pieķeršanās ģimenei ir ļoti stipra. Par diženi gudrie, kas pieņēmuši atsacīšanās dzīves kārtu, nespēj pamest ģimenes locekļus. Tāpēc Krišna ir tevi atsūtījis pie sava tēva un mātes, jo nekā cita Vrindāvanā Viņam nav. Tagad Viņš ir pilsētā. Kāpēc lai Viņš vēl domātu par Vrindāvanas ciemu un govju ganībām? Tam vairs nav nekādas jēgas, jo tagad Viņš ir pilsētnieks.

Protams, Krišnam tagad nav nekāda sakara ar tiem, kas nav Viņa ģimenes locekļi. Draudzība ar citiem turpinās tikai tik ilgi, kamēr no tās var gūt kādu labumu sev; citādi kāda gan vajadzība apgrūtināt sevi ar svešiem cilvēkiem, it īpaši ar precētām sievām? Krišnam viņas vajadzīgas tikai tikmēr, kamēr Viņš grib apmierināt jutekļus. Krišna ir kā kamene, kas meklē puķes tikai tik ilgi, kamēr tai vajadzīgs medus. Gluži dabīgi un saprotami, ka prostitūtai nav vajadzīgs mīļākais, kurš zaudējis naudu. Gluži tāpat, ja pilsoņi redz, ka valdība nespēj tos pilnībā aizsargāt, viņi atstāj valsti. Skolnieks, kas ieguvis izglītību, aiziet no skolas un skolotājiem. Priesteris, saņēmis no godinātāja atalgojumu, pamet viņu. Kad augļu laiks ir pagājis, putniem koki vairs neinteresē. Viesis, kādās mājās paēdis, aiziet no turienes. Kad mežam pāri gājis ugunsgrēks un nav vairs zaļas zāles, brieži un citi dzīvnieki to pamet. Un tāpat vīrietis, papriecājies ar savu draudzeni, pārtrauc ar viņu jebkādas attiecības.» Tādā veidā gopī, minēdamas daudzas līdzības, netieši pārmeta Krišnam.

Udhava saprata, ka Vrindāvanas gopī ir pilnīgi gremdējušās domās par Krišnu un Viņa bērnības spēlēm. Runādamas ar Udhavu par Krišnu, viņas aizmirsa visus darbus, pilnīgi aizmirsās pašas un domāja par Krišnu aizvien vairāk un vairāk.

Viena no gopī, Šrīmatī Rādhārānī, bija Krišnam vistuvākā un, iegrimusi atmiņās par Krišnu, Viņa sāka runāt ar kameni, kas lidoja apkārt, cenzdamās pieskarties Šrīmatī Rādhārānī lotospēdām. Kamēr kāda cita gopī sarunājās ar īsto Krišnas vēstnesi Udhavu, Šrīmatī Rādhārānī, iedomādamās, ka kamene ir atnesusi vēstis no Krišnas, tai teica: «Kamenīt, tev patīk dzert medu no puķēm, un tāpēc tu esi kļuvusi par Krišnas vēstnesi, jo Viņš jau ir tāds pats kā tu. Es redzu tavās spalviņās iebirušu sarkanās kunkumas pūderi, kas palicis uz Krišnas ziedu vītnes no kādas Manas sāncenses krūtīm, kuras Viņš spiedis sev klāt. Tu esi ļoti lepna, jo esi pieskārusies šai ziedu vītnei, un tavas spalviņas kļuvušas sarkanīgas. Tu esi atlidojusi šurp un atnesusi vēstis, tu gribi pieskarties Manām pēdām. Bet, dārgā kamenīt, Es tevi brīdinu, nepieskaries Man! Es negribu dzirdēt nekādas vēstis no Tava neuzticīgā saimnieka. Tev nevar ticēt tāpat kā Viņam.» Varbūt Šrīmatī Rādhārānī uzrunāja kameni ar tādu izsmieklu, lai norātu ziņnesi Udhavu. Šrīmatī Rādhārānī netieši saskatīja Udhavā ne tikai ārēju, bet arī iekšēju līdzību ar Krišnu. Tādā veidā Viņa norādīja, ka Udhava ir tikpat neuzticams kā pats Krišna. Šrīmatī Rādhārānī gribēja pateikt, kāpēc nav apmierināta ar Krišna un Viņa vēstnesi.

Rādhārānī uzrunāja kameni: «Tavs saimnieks Krišna ir tieši tāds pats kā tu. Tu nolaidies uz viena zieda, paņem mazliet medus un tūlīt pārlaidies uz citu ziedu, lai nobaudītu arī tā medu. Tu esi tieši tāda pati kā Krišna. Viņš Man vienreiz ļāva pagaršot savas lūpas, bet pēc tam atstāja mūs pavisam. Es arī zinu, ka laimes dieviete Lakšmī, kura vienmēr atrodas lotoszieda vidū, pastāvīgi kalpo Krišnam. Bet Es nesaprotu, ar ko Krišna viņu tik ļoti savaldzinājis, kāpēc viņa ir tā pieķērusies Krišnam, labi zinot, kāds Viņš patiesībā ir? Mēs gan esam saprātīgākas nekā šī laimes dieviete. Mēs vairs neļausim, lai mūs piekrāpj Krišna vai Viņa vēstnesis.»

Kā norāda zinātāji, laimes dieviete Lakšmī ir Šrīmatī Rādhārānī pakļautais izvērsums. Kā Krišnam ir daudzi višnu-mūrti izvērsumi, tā Viņa prieka spējai Rādhārānī ir neskaitāmi laimes dieviešu izvērsumi. Tāpēc laimes dieviete Lakšmīdžī vienmēr alkst pacelties gopī līmenī.

Šrīmatī Rādhārānī turpināja: «Ak, muļķa kamene, tu centies Mani iepriecināt un saņemt atalgojumu, dziedot par Krišnas slavu, bet no tā nekas neiznāks. Mums nekas vairs nepieder. Mēs esam aizgājušas no mājām un ģimenēm. Mēs ļoti labi pazīstam Krišnu, labāk nekā tu. Viss, ko tu par Viņu stāstīsi, mums jau ir sen zināms. Krišna tagad dzīvo pilsētā, un Viņu sauc par Ardžunas draugu. Viņam ir daudz jaunu draudzeņu, kuras, bez šaubām, ir ļoti laimīgas kopā ar Viņu. Krišna ir apmierinājis meiteņu mīlestību, kas degusi viņu krūtīs, un tagad tās ir laimīgas. Ja tu lidosi uz turieni un slavināsi Krišnu, tad viņas ar prieku tevi atalgos. Tu centies Mani nomierināt ar glaimiem un esi noliekusi galvu pie Manām pēdām, bet Es zinu, ka tā ir tikai viltība. Tu nes vēstis no vislielākā krāpnieka Krišnas. Tāpēc, lūdzu, ej prom!

Es saprotu, ka tu ļoti labi māki apvienot tos, kas šķīrušies, tomēr Man jāsaka, ka nevaru uzticēties ne tev, ne tavam saimniekam Krišnam. Tikai Krišnas dēļ mēs pametām savas ģimenes, vīrus, bērnus un radus, bet Viņš pat neuzskata sevi par mūsu parādnieku. Ar Viņu mēs tikai esam palikušas zaudētājās. Vai tu domā, ka Viņam vairs var ticēt? Mēs zinām, ka Krišna nespēj ilgi iztikt bez jaunām sievietēm. Tāds nu Viņš ir. Mathurā Viņam klājas grūtāk, jo Viņš vairs neatrodas ciemā starp lētticīgām ganu meitenēm. Tagad Viņš ir aristokrātiskā sabiedrībā, un Viņam noteikti ir daudz grūtāk sadraudzēties ar jaunavām. Tu varbūt esi atlidojusi, lai pierunātu mūs doties uz Mathuru. Bet kādēļ gan mums tas būtu jādara? Krišna spēj savaldzināt jebkuru meiteni ne tikai Vrindāvanā vai Mathurā, bet pat visā Visumā. Viņa brīnumaini apburošais smaids ir tik jauks un Viņa uzacu kustības ir tik skaistas, ka Viņa dēļ prātu zaudēs jebkura sieviete gan no debesu planētām, gan no vidējām un zemākajām planētām. Arī Mahā-Lakšmī, visaugstākā no laimes dievietēm, vēlas Viņam pakalpot. Kas gan esam mēs, salīdzinājumā ar visām šim Visuma sievietēm? Mēs neesam gandrīz nekas.

Krišna sevi sauc par ļoti augstsirdīgu, un Viņu slavē diženi gudrie. Viņš varētu pilnībā atklāt savas labās īpašības, ja būtu žēlsirdīgs pret mums, jo Viņš mūs ir saminis un pametis. Ak, nabaga vēstnese! Tu esi tikai nesaprātīga Viņa kalpone. Tu neko daudz nezini par Krišnu, nezini, cik nepateicīgs un cietsirdīgs Viņš ir bijis ne vien šajā dzīvē, bet arī iepriekšējās dzīvēs. Mēs to visu uzzinājām no vecmāmiņas Paurnamāsī. Viņa pastāstīja, ka iepriekšējā dzīvē Krišna bija dzimis kšatriju ģimenē un Viņu sauca par Rāmačandru. Toreiz Viņš nogalināja sava drauga ienaidnieku Vālī nevis tā, kā pieklājas kšatrijam, bet kā mednieks. Mednieks noslēpjas drošā vietā un tad nogalina dzīvnieku, nestājoties tam pretī atklātā cīņā. Kšatrija gods prasīja, lai Kungs Rāmačandra atklāti cīnītos ar Vālī, bet, paklausot savam draugam, Rāma nošāva Vālī, pats slēpdamies aiz koka. Tā Viņš atkāpās no kšatriju reliģiskajiem principiem. Viņš arī bija tik ļoti pieķēries skaistajai Sītai, ka padarīja Rāvana māsu Šūrpanakhu par neglītu sievieti, nocērtot viņi degunu un ausis. Šūrpanakha nāca pie Rāmas, meklējot tuvību, un Rāmam kā kšatrijam vajadzēja viņu apmierināt. Taču Rāma bija tik atkarīgs no savas sievas un nespēja aizmirst Sītā-dēvī, ka gaužām izkropļoja Šūrpanakhu. Vēl pirms tam Viņš piedzima par brāhmanu zēnu Vāmanadēvu un lūdza dāvanas Bali Mahārādžam. Bali Mahārādža bija tik augstsirdīgs, ka atdeva Vāmanadēvam visu, kas viņam piederēja, tomēr Krišna Vāmanadēvas izskatā bija tik nepateicīgs, ka sagūstīja viņu gluži kā kraukli un lika tam nolaisties Pātālas valstībā. Mēs zinām par Krišnu visu, arī to, cik Viņš ir nepateicīgs. Tomēr mums ir ļoti grūti. Lai gan Viņš ir tik ļauns un cietsirdīgs, mēs nespējam nerunāt par Viņu. Arī diženi gudrie un svētie pastāvīgi runā par Viņu. Mēs, Vrindāvanas gopī, vairs negribam draudzēties ar šo tumšo zēnu, taču nesaprotam, kā gan spēsim Viņu aizmirst un nerunāt par Viņa darbiem.»

Krišna ir absolūts, tāpēc Viņa tā saucamie sliktie darbi ir tikpat patīkami kā labie darbi. Svētās personības un tādi diženi bhaktas kā gopī nespēj atteikties no Krišnas nekādos apstākļos. Tāpēc Kungs Čaitanja lūgšanā saka: «Krišna, Tu esi visāda ziņā brīvs un neatkarīgs. Tu vari mani apskaut, un Tu vari mani samīt, kā pats vēlies. Tu vari neparādīties manā priekšā visu mūžu un salauzt manu sirdi, tomēr Tu esi vienīgais, ko mīlu.»

«Es domāju,» turpināja Šrīmatī Rādhārānī, «ka nevienam nevajag klausīties par Krišnu, jo, līdzko ausīs iekļūst viens Viņa pārpasaulīgās darbības nektāra piliens, cilvēks tūlīt paceļas pāri piesaistības un nepatikas pretstatiem. Tad, pilnīgi atbrīvojies no materiālās piesaistības sārņiem, viņš pamet pieķeršanos materiālajai pasaulei, ģimenei, mājai, sievai, bērniem un visam, kas materiālā ziņā ikvienam ir tik dārgs. Zaudējis visus materiālos īpašumus, cilvēks padara nelaimīgus gan radiniekus, gan sevi pašu. Tad viņš klejo pa pasauli, meklēdams Krišnu, gluži kā putns un ubago, lai varētu iztikt. Ir ļoti grūti patiešām saprast Krišnu, Viņa vārdu, īpašības, veidolu, spēles, svītu un visu, kas ar Viņu saistīts.»

Šrīmatī Rādhārānī turpināja runāt ar melno Krišnas ziņnesi: «Lūdzu, neko vairs nestāsti par Krišnu! Labāk parunāsim par kaut ko citu. Mūsu liktenis ir jau izlemts, jo mēs esam kā meža lāsumainās briežu mātes, kuras ar brīnumjauku mūziku savaldzinājis mednieks. Arī mūs ar saviem mīļajiem vārdiem ir apbūris Krišna, un mēs atkal un atkal domājam par Viņa mirdzošajiem nagiem. Mēs aizvien vairāk un vairāk kārojam būt kopā ar Krišnu, tāpēc, lūdzu, nerunāsim vairs par Viņu!»

Tas, ka Rādhārānī runāja ar vēstnesi kameni, rāja Krišnu un tajā pat laikā nespēja pārtraukt runāšanu par Viņu, liecina par augstāko pārpasaulīgo ekstāzi, ko sauc par mahā-bhāvu. Mahā-bhāva var izpausties tikai tādās personībās kā Rādhārānī un Viņas biedrenēs. Diženi āčārjas, kā Šrīla Rūpa Gosvāmī un Višvanātha Čakravartī Thākurs, ir izpētījuši Šrīmatī Rādhārānī mahā-bhāvā teiktos vārdus un aprakstījuši dažādas noskaņas, kā udghūrnu jeb apjukumu un džalpa-pratidžalpu jeb runāšanu dažādos veidos. Rādhārānī izturēšanās liecina par udžvalu jeb spožāko Dieva mīlestības dārgakmeni. Kamēr Rādhārānī runāja, kamene lidinājās apkārt un pēkšņi vairs nebija redzama. Rādhārānī ārkārtīgi pārdzīvoja atšķirtību no Krišnas un, runājot ar kameni, Viņa nonāca ekstāzē. Bet, kad kamene aizlidoja, Rādhārānī gandrīz vai zaudēja prātu, domādama, ka ziņu nesēja kamene varbūt ir aizlidojusi pie Krišnas, lai pastāstītu visu, ko Viņa runājusi. «Krišna ļoti bēdāsies, to dzirdot,» Viņa domāja. Tad Rādhārānī pārņēma jauna, citāda ekstāze.

Pa to laiku kamene, kas lidinājās šurpu un turpu, atkal pielidoja pie Rādhārānī. Šrīmatī Rādhika nodomāja: «Krišna aizvien ir labs pret Mani. Par spīti tam, ka ziņnese atstāstīja Viņam Manus dusmīgos vārdus, Krišna ir atkal atsūtījis pie Manis šo kameni, lai vestu Mani pie sevis.» Šoreiz Šrīmatī Rādhārānī ļoti centās nepateikt neko sliktu par Krišnu: «Sveicināta Mana dārgā draudzene,» Viņa teica. «Krišna ir tik labs, ka atsūtījis tevi atkal. Krišna ir tik mīļš, ka par spīti Maniem sliktajiem vārdiem Viņš ir atsūtījis tevi atpakaļ. Dārgā draudzene, lūdz Man visu, ko vien vēlies. Man nekā nebūs žēl, jo tu esi tik laba pret Mani. Tu esi atlidojusi, lai aizvestu Mani pie Krišnas, jo Viņš nevar atbraukt šurp. Viņam Mathurā ir daudz draudzeņu. Ak, sīkā radībiņa, vai tad tu vari Mani aizvest uz turieni? Kā gan tu Man palīdzēsi satikt Krišnu, ja Viņš tur atpūšas kopā ar laimes dievieti un spiež viņu pie savām krūtīm? Nekas. Aizmirsīsim to visu. Es nebraukšu uz turieni un nesūtīšu tevi. Lūdzu, pastāstī, kā Krišnam Mathurā klājas. Vai Viņš vēl atceras savu audžutēvu Nandu Mahārādžu, savu mīļo māmiņu Jašodu, savus draugus ganiņus un mūs, gopī, nabaga draudzenes? Es esmu pārliecināta, ka Viņš reizēm dzied par mums. Mēs bijām Viņa kalpones un kalpojām bez maksas. Vai varētu notikt tā, ka Krišna atgrieztos un apskautu mūs ar savām rokām? Tām aizvien bija aguru smarža. Lūdzu, pajautā Krišnam to visu!»

Udhava stāvēja turpat blakus un dzirdēja, ka Rādhārānī runā par Krišnu, gandrīz vai zaudēdama prātu. Viņš bija ārkārtīgi pārsteigts, ka gopī pastāvīgi domāja par Krišnu un atradās augstākajā mahā-bhāvas mīlestības ekstāzē. Udhava bija atvedis vēstuli no Krišnas un gribēja to pasniegt, lai nomierinātu gopī. Viņš teica: «Manas dārgās gopī, jūsu mūža sūtība ir piepildīta. Jūs esat brīnišķīgas Dieva Augstākās Personības bhaktas un esat pelnījušas, lai jūs godina visu veidu ļaudis. Jūs jāgodā visām trijām pasaulēm, jo jūs pastāvīgi gremdējaties domās par Vāsudēvu, Krišnu. Visas dievbijīgās darbības un rituāli, kā dāvanu došana, stingra sekošana solījumiem un askēzes, ziedojumu uguns iedegšana, ir vērsta uz Viņu. Viņa dēļ tiek skaitītas dažādas mantras, lasītas Vēdas, savaldīti jutekļi un prāts tiek vērsts meditācijā. Tie ir daži no paņēmieniem, kā var apzināties sevi un sasniegt dzīves pilnību. Bet īstenībā tas viss domāts, lai apzinātos Krišnu un mīlestības pilnā, pārpasaulīgā kalpošanā savienotos ar Dieva Augstāko Personību. Tāds ir arī pēdējais Bhagavad-gītas norādījums; lai gan Bhagavad-gītā aprakstīti dažādi sevis apzināšanās paņēmieni, beigās Krišna iesaka atteikties no visa un vienkārši uzticēt sevi Viņam. Visi citi ceļi domāti, lai cilvēks galu galā iemācītos uzticēt sevi Krišnas lotospēdām. Vēl Bhagavad-gītā teikts, ka šo sevis uzticēšanās ceļu pabeidz tas, kurš ir patiesīgs un daudzas dzīves ir nodarbojies ar sevis apzināšanos, apgūstot gudrības un veicot askēzes.

Tā kā gopī savā dzīvē atklāja šādu askēžu pilnību, Udhava, redzot viņu pārpasaulīgumu, bija pilnībā apmierināts. Viņš turpināja: «Manas dārgās gopī, jūs esat sasniegušas tādu attieksmi pret Krišnu, kādu ļoti grūti sasniegt pat diženiem gudrajiem un svētajiem. Jūs esat pacēlušās līdz dzīves augstākajai pilnībai. Tā ir liela svētība, ka jūs esat pievērsušas savus prātus Krišnam un nolēmušas, ka Krišna ir vienīgais, kas jums vajadzīgs. Jūs esat pametušas savas ģimenes, mājas, radiniekus, vīrus un bērnus Dieva Personības labad. Jūsu prāti pilnībā gremdējas Krišnā, Augstākajā Dvēselē, tāpēc jūsos gluži dabiski ir atmodusies augstākā mīlestība. Es esmu ļoti laimīgs, ka ar jūsu žēlastību tagad varu jūs redzēt.»

Kad Udhava bija pateicis, ka viņam ir vēstule no Krišnas, gopī vairāk gribēja zināt, kas tajā rakstīts, nekā klausīties slavinājumus. Viņām tie īpaši nepatika. Meitenes alka uzzināt, kādu vēsti Udhava atnesis. Udhava sacīja: «Manas dārgās gopī, es esmu īpaši atsūtīts, lai nodotu šo vēstījumu jums, diženajām un cildenajām bhaktām. Krišna ir atsūtījis tieši mani, jo es esmu Viņa vistuvākais kalps.»

Udhava Krišnas vēstuli gopī nedeva, bet sāka to lasīt pats viņām priekšā. Vēstule bija ļoti nopietna, lai ne tikai gopī, bet arī visi empīriskie filozofi varētu saprast, ka tīra mīlestība uz Dievu savā būtībā ir saistīta ar visām dažādajām Visaugstā Kunga enerģijām. No Vēdām var uzzināt, ka Visaugstajam Kungam ir daudz enerģiju: parāsja šaktir vividhaiva šrūjatē. Gopī bija tuvas Krišnas draudzenes, tāpēc Viņš bija tik ļoti aizkustināts, ka nespēja pat skaidri rakstīt. Udhava, Brihaspati māceklis, bija apveltīts ar ļoti asu saprātu, tāpēc viņš vēstuli nevis atdeva, bet uzskatīja, ka labāk to nolasīt pašam un izskaidrot gopī.

Udhava turpināja: «Lūk, ko raksta Dieva Personība: «Manas dārgās gopī, Manas dārgās draudzenes! Lūdzu, saprotiet, ka mēs nekad, nekur un nekādos apstākļos nevaram būt šķirti, jo Es caurstrāvoju visu!»»

Šī Krišnas īpašība ir izskaidrota Bhagavad-gītā, devītajā un septītajā nodaļā. Krišna savā bezpersoniskajā iezīmē caurstrāvo visu. Viss atrodas Viņā, taču Viņš personiski neatrodas visur. Septītajā nodaļā vēl teikts, ka piecas rupjās pamatvielas (zeme, ūdens, uguns, gaiss un debesis) un trīs smalkās pamatvielas (prāts, saprāts un patības apziņa) ir Viņa zemākās enerģijas. Taču pastāv arī cita, augstāka enerģija, ko sauc par dzīvajām būtnēm. Dzīvās būtnes arī ir tiešas un neatņemamas Krišnas daļiņas. Tādējādi no Krišnas izplūst gan materiālā, gan garīgā enerģija. Viņš pastāvīgi ir saistīts ar visu kā cēlonis un sekas. Ne vien gopī, bet arī visas pārējās dzīvās būtnes vienmēr un visos apstākļos ir nešķirami saistītas ar Krišnu. Tomēr gopī pilnībā apzinās savas attiecības ar Krišnu, bet maijai pakļautās dzīvās būtnes ir aizmirsušas Krišnu un uzskata sevi par atsevišķām, nesaistītām ar Viņu.

Tāpēc mīlestība uz Krišnu jeb Krišnas apziņa ir lietu būtības īstenās izpratnes pilnība. Mūsu prāts nevar būt tukšs. Tas ir pastāvīgi aizņemts ar kaut kādām domām, kuras var būt vērstas tikai uz astoņiem Krišnas enerģijas elementiem. Tas, kurš to filozofiski apzinās, ir īstens gudrais, un viņš uztic sevi Krišnam. Gopī sevī iemieso šo zināšanu pilnības pakāpi. Viņas nav prātotājas. Viņu prāts vienmēr ir vērsts uz Krišnu. Prāts nav nekas cits, kā Krišnas enerģija. Īstenībā ikviens, kas var domāt, just, darboties un vēlēties, nevar tikt šķirts no Krišnas. Pakāpi, kurā cilvēks izprot šīs mūžīgās attiecības, sauc par Krišnas apziņu. Slimības stāvoklī, kurā cilvēks nespēj izprast savas mūžīgās attiecības ar Krišnu, viņa apziņa ir piesārņota, tas ir, viņš atrodas maijā. Tā kā gopī atrodas tīru pārpasaulīgo zināšanu līmenī, viņu prāts vienmēr ir Krišnas apziņā. Kā uguns nav šķirta no gaisa, tā Krišna nav šķirts no dzīvajām būtnēm. Kad dzīvās būtnes aizmirst Krišnu, viņas vairs neatrodas savā dabiskajā stāvoklī. Kas attiecas uz gopī, viņas pastāvīgi domā par Krišnu un atrodas absolūtajā zināšanu pilnības līmenī. Tā saucamie empīriskie filozofi reizēm uzskata, ka bhakti ceļš domāts nesaprātīgajiem, taču, kamēr šie tā saucamie zinātāji nav pacēlušies bhakti līmenī, viņu zināšanas noteikti ir netīras un nepilnīgas. Būtnes mūžīgās attiecības ar Krišnu patiesībā kļūst pilnīgas, kad būtne atšķirtībā mīl Krišnu. Taču arī tas ir šķietami, jo atšķirtība nepastāv. Gopī nebija pakļautas šķitumam jeb maldiem, tāpēc pat no filozofiskā redzes viedokļa viņas nebija šķirtas no Krišnas.

Kosmiskā izpausme arī nav šķirta no Krišnas. «Nekas nav šķirts no Manis; visa kosmiskā izpausme balstās uz Mani un nav savrupa. Es pastāvēju pirms radīšanas». Tas ir apstiprināts Vēdu rakstos. Pirms radīšanas bija tikai Nārājana. Nebija ne Brahmas, ne Šivas: ēko nārājana āsīn na brahmā na īšānah. Visu kosmisko izpausmi vada trīs materiālās dabas īpašības. Ir teikts, ka Brahma, kaislību iemiesojums, ir radījis šo Visumu, taču Brahma ir pakārtotais radītājs. Sākotnējais radītājs ir Nārājana. To ir apstiprinājis Šankarāčārja: nārājanah paro ‘vjaktāt. Nārājana ir pārpasaulīgs un atrodas ārpus kosmiskās pasaules.

Krišna rada, uztur un iznīcina visu kosmisko izpausmi, izvēršoties dažādos avatāros. Viss ir Krišna, un viss ir atkarīgs no Krišnas, taču Viņš nav uztverams materiālajā enerģijā, ko sauc par maiju jeb maldiem. Taču garīgajā enerģijā Krišnu var sajust uz katra soļa jebkuros apstākļos. Gopī atklāja šo izpratnes pilnību. Krišnu kosmiskā izpausme neskar, lai gan tā ir pilnīgi atkarīga no Viņa, un arī dzīvo būtni šī materiālā saistītā dzīve neskar, lai gan materiālais ķermenis veidojas atkarībā no garīgās esamības. Bhagavad-gītā visa kosmiskā izpausme nosaukta par dzīvo būtņu māti, bet Krišna — par tēvu. Kā tēvs apaugļo māti, ieliekot tās klēpī dzīvo būtni, tā Krišna ieliek materiālās dabas klēpī visas dzīvās būtnes. Būtnes piedzimst dažādos ķermeņos atbilstoši savai auglīgajai darbībai. Tomēr jebkuros apstākļos dzīvā būtne paliek materiālās saistītās dzīves neskarta.

Izpētot savus ķermeņus, mēs varam saprast, kā tas iespējams. Katra ķermeņa darbība notiek tikai tādēļ, ka mijiedarbojas trīs materiālās dabas īpašības. Mēs varam redzēt, ka ķermenī ik mirkli notiek daudzas izmaiņas, taču garīgo dvēseli šīs izmaiņas neskar. Materiālajā dabā būtne nevar ne radīt, ne iznīcināt, ne arī iejaukties materiālās dabas darbībā. Tādējādi dzīvā būtne atrodas materiālā ķermeņa ieslodzījumā un ir saistīta trijos stāvokļos: nomoda stāvoklī, miega stāvoklī un nesamaņas stāvoklī. Prāts darbojas visos trijos stāvokļos; kad dzīvā būtne guļ jeb sapņo, tā var uzskatīt kaut kādu lietu par īstu, bet pamostoties viņa redz, ka tā nav bijusi patiesība. Tādējādi var secināt, ka vienos apstākļos būtne var kaut ko uzskatīt par īstu, bet citos apstākļos — par neīstu. Šos jautājumus pēta empīriskie filozofi jeb sānkhja-jogi. Lai nonāktu pie pareizajiem secinājumiem, sānkhja-jogi uzņemas smagas askēzes. Viņi nodarbojas ar jutekļu savaldīšanu un atsacīšanos.

Visi šie dažādie veidi, kā noteikt dzīves augstāko mērķi, tiek salīdzināti ar upēm. Krišna ir okeāns. Kā upes tek uz okeānu, tā visi centieni iegūt zināšanas ir vērsti uz Krišnu. Kad cilvēks ir pūlējies daudzas dzīves un patiešām sasniedzis Krišnu, tad tā ir pilnība. Bhagavad-gītā Krišna saka: «Ikviens cenšas apzināties Mani, bet tiem, kas iet savu ceļu bez bhakti, jāpārvar lielas grūtības.» Klēšo ‘dhikataras tēšām — nenonākot līdz bhakti, Krišnu nav iespējams saprast.

Gītā stāstīts par trijiem ceļiem: karma-jogu, gjāna-jogu un bhakti-jogu. Tiem, kas pārlieku pieķērušies auglīgai darbībai, ieteikts darboties tā, lai varētu nonākt līdz bhakti. Tiem, kas pieķērušies empīriskās filozofijas sludinātajai bezcerībai, arī ieteikts darboties tā, lai varētu izprast bhakti. Karma-joga atšķiras no parastās karmas, un gjāna-joga atšķiras no parastās gjānas. Galu galā, kā Dievs Kungs norāda Bhagavad-gītā: bhaktjā mām abhidžānāti — Krišnu var izprast vienīgi ar garīgo kalpošanu. Gopī bija sasniegušas garīgās kalpošanas pilnību, jo, izņemot Krišnu, viņām viss bija vienaldzīgs. Tas apstiprināts Vēdās: jasmin ēva vigjātē sarvam ēva vigjātam bhavati. Tas nozīmē, ka iepazīstot Krišnu, cilvēks tūlīt gluži dabiski iegūst arī visas pārējās zināšanas.

Krišna turpināja: «Pārpasaulīgās zināšanas par absolūtu jums vairs nav vajadzīgas, jūs esat Mani mīlējušas jau kopš bērnības.» Zināšanas par Absolūto Patiesību īpaši vajadzīgas tiem, kas vēlas atbrīvoties no materiālās esamības. Bet tas, kurš mīl Krišnu, jau ir sasniedzis atbrīvi. Kā teikts Bhagavad-gītā, ikviens, kas nodarbojas ar tīru garīgo kalpošanu, uzskatāms par pārpasaulīgās atbrīves līmeni sasniegušu. Īstenībā gopī vairs nejuta materiālās esamības ciešanas; viņas jutās šķirtas no Krišnas. Tāpēc Krišna teica: «Manas dārgās gopī, Es jūs esmu atstājis tīšām, lai jūs savā brīnumainajā mīlestībā vēl vairāk pieķertos Man un pastāvīgi meditētu uz Mani.»

Gopī atrodas pilnīgas meditācijas stāvoklī. Jogiem parasti labāk patīk meditēt, nekā garīgi kalpot Dievam Kungam, bet viņi nezina, ka bhakti ir jogas pilnība. Bhagavad-gītā apstiprināts, ka pastāvīga meditācija uz Krišnu, ar ko nodarbojās gopī, ir visaugstākā joga. Krišna ļoti labi pazina sieviešu dabu. Sieviete par savu mīļoto vairāk domā nevis tad, kad viņš ir klāt, bet tad, kad viņš ir projām. Ar gopī piemēru Krišna gribēja parādīt, ka tas, kurš tāpat kā gopī atrodas pastāvīgā transā, noteikti sasniedz Krišnas lotospēdas.

Kungs Čaitanja mācīja ļaudīm vipralambha-sēvas paņēmienu jeb kalpošanu Dieva Augstākajai Personībai atšķirtībā. Arī seši Gosvāmī mācīja, kā godināt Krišnu ar gopī atšķirtības jūtām. Tas ļoti labi atklāts Šrīnivāsāčārjas lūgšanās sešiem Gosvāmī. Šrīnivāsāčārja norāda, ka Gosvāmī pastāvīgi gremdējušies gopī noskaņas pārpasaulīgo jūtu okeānā. Dzīvojot Vrindāvanā, viņi meklēja Krišnu un sauca: «Kur ir Krišna? Kur ir gopī? Kur esi Tu, Šrīmatī Rādhārānī?» Viņi nekad neteica: «Nu mēs esam redzējuši Rādhu un Krišnu un mūsu sūtība ir piepildīta.» Viņu uzdevums vienmēr palika nepabeigts. Viņi nekad nesatika Rādhu un Krišnu. Kad notika rāsas deja, gopī, kuras nevarēja piedalīties rāsa-līlā ar Krišnu, pameta savus ķermeņus, domājot par Viņu. Gremdēšanās Krišnas apziņā ar atšķirtības jūtām ir ātrākais veids, kā sasniegt Krišnas lotospēdas. Krišna ar saviem vārdiem apliecināja gopī atšķirtības jūtu stiprumu. Gopī pašas godināja Krišnu šajā neparastajā veidā un jutās ļoti atvieglotas, uzzinot, ka Krišna ir nevis kaut kur projām, bet gan vienmēr atrodas kopā ar viņām.

Gopī ļoti priecājās par Udhavas vārdiem un teica viņam: «Mēs esam dzirdējušas, ka valdnieks Kamsa, kurš vienmēr sagādāja raizes Jadu dinastijai, nu ir nogalināts. Tā mums ir ļoti laba vēsts. Mēs ceram, ka Jadu dinastijas locekļi Krišnas sabiedrībā ir laimīgi, jo Viņš spēj piepildīt visas savu bhaktu vēlmes. Mans dārgais Udhava, lūdzu, saki, vai Krišna kādreiz iedomājas par mums, dzīvodams Mathurā starp tik daudzām augsti izglītotām labākās sabiedrības meitenēm. Mēs zinām, ka Mathuras sievietes un meitenes nav tādas kā mēs — laucinieces. Viņas ir gudras un skaistas. Krišnam noteikti patīk viņu kautrie smaidi un sievišķīgā iznesība. Mēs lieliski zinām, ka Krišnam vienmēr ir patikušas skaistas sievietes. Liekas, ka nu Viņš ir sapinies Mathuras sieviešu valgos. Mans dārgais Udhava! Lūdzu, saki, vai Krišna, kuram apkārt ir tik daudz sieviešu, kādreiz atceras arī mūs?»

Kāda cita gopī jautāja: «Vai Viņš atceras to nakti, kad ziedēja kumudas puķes, spīdēja mēness un Vrindāvana bija tik skaista. Krišna ar mums dejoja, un visapkārt skanēja potīšu zvaniņi. Toreiz mēs ar Viņu tik jauki runājām. Vai Viņš atceras šo nakti? Mēs to atceramies un ļoti ilgojamies pēc Viņa. Atšķirtība no Krišnas mūs ļoti satrauc un dedzina mūs kā uguns. Vai Viņš domā atgriezties Vrindāvanā un nodzēst šo uguni, kā mākonis ar savu lietu nodzēš meža ugunsgrēku?»

Vēl kāda gopī sacīja: «Krišna ir nogalinājis savu ienaidnieku un ar šo uzvaru ieguvis Kamsas valsti. Varbūt Viņš jau ir apprecējis kāda valdnieka meitu un dzīvo laimīgi kopā ar radiniekiem un draugiem. Kādēļ Viņam vēl būtu jāatgriežas šajā Vrindāvanas ciemā?»

Kāda cita gopī teica: «Krišna ir Dieva Augstākā Personība, laimes dievietes vīrs, un Viņš ir sevī pilns. Mēs, Vrindāvanas meža meitenes, viņam neesam vajadzīgas, un Viņam nav vajadzīgas arī Mathuras pilsētnieces. Viņš ir diženā Virsdvēsele, kurai nav vajadzīgs neviens ne šeit, ne tur.»

Vēl kāda gopī sacīja: «Nav jēgas pat cerēt, ka Krišna atgriezīsies Vrindāvanā. Mums tas ir jāpārdzīvo. Pat diženā prostitūta Pingala teica, ka vilšanās ir vislielākais prieks. Mēs to visu zinām, tomēr nespējam atteikties no cerības, ka Krišna reiz atgriezīsies. Kā var aizmirst sarunu divatā ar Krišnu, uz kura krūtīm vienmēr mīt laimes dieviete par spīti tam, ka Krišnam viņa nav vajadzīga? Dārgais Udhava, Vrindāvana ir upju, mežu un govju zeme. Šeit mēs klausījāmies flautas mūziku, un Krišna ar savu vecāko brāli Šrī Balarāmu līksmoja kopā ar mums. Viss, kas ir apkārt, pastāvīgi liek atcerēties Krišnu un Balarāmu. Uz Vrindāvanas zemes vēl tagad ir nospiedumi no Viņu lotospēdām, pie kurām mīt laimes dieviete, un tādēļ mēs nekad nespējam aizmirst Krišnu.»

Vēl gopī teica, ka Vrindāvanā vēl aizvien valda pārpilnība un laime. Materiālā ziņā nekā netrūka, taču par spīti visiem labumiem meitenes nespēja aizmirst Krišnu un Balarāmu.

«Mēs pastāvīgi atceramies, cik skaists un pievilcīgs bija Krišna: kā Viņš gāja, kā smaidīja un jokoja. Mēs spējam domāt tikai par Krišnu un nekādi nevaram Viņu aizmirst. Mēs Viņu lūdzam un saucam: «Dārgais Kungs, dārgais laimes dievietes vīrs, dārgais Vrindāvanas Kungs, cietēju bhaktu atpestītāj! Mēs slīkstam bēdu okeānā. Tāpēc, lūdzu, atgriezies Vrindāvanā un atpestī mūs no šī nožēlojamā stāvokļa.».»

Labi izpratis gopī pārpasaulīgo neprātu un ilgas pēc Krišnas, Udhava nolēma atkal un atkal stāstīt par Šrī Krišnas spēlēm. Materiālistiski cilvēki pastāvīgi deg materiālo ciešanu liesmās. Gopī dega pārpasaulīgās atšķirtības liesmās, tomēr uguns, kas dedzināja gopī, atšķiras no materiālās pasaules uguns. Gopī pastāvīgi vēlējās būt kopā ar Krišnu, turpretī materiālistiski ļaudis pastāvīgi tiecas pēc materiālām ērtībām.

Višvanātha Čakravartī Thākurs norāda, ka Krišna izglāba ganiņus no meža ugunsgrēka mirklī, kad viņu acis bija aizvērtas. Arī Udhava ieteica gopī glābties no atšķirtības uguns, aizverot acis un no paša sākuma atceroties visu, ko darījis Krišna. Ārēji gopī varēja atsaukt atmiņā Krišnas spēles, klausoties, ko stāsta Udhava, un iekšēji viņas varēja atcerēties šīs spēles pašas. No Udhavas norādījumiem gopī saprata, ka Krišna nav šķirts no viņām. Viņas pastāvīgi domāja par Krišnu, un Krišna Mathurā gluži tāpat domāja par viņām.

Udhavas atvestais vēstījums un norādījumi izglāba gopī no tūlītējas nāves, un gopī bija ļoti pateicīgas par Udhavas doto svētību. Udhava gopī bija gandrīz kā garīgais skolotājs, un viņas savukārt godināja Udhavu gluži tāpat kā Krišnu. Autoritatīvos rakstos norādīts, ka garīgais skolotājs jāgodina tāpat kā Dieva Augstākā Personība, jo viņš ir tuvs Kunga kalps, un diženas autoritātes ir atzinušas, ka garīgais skolotājs ir Krišnas ārējā izpausme. Gopī atbrīvojās no pārpasaulīgās atšķirtības liesmām, apzinoties, ka Krišna ir kopā ar viņām. Iekšēji gopī savā sirdī atcerējās brīžus, ko bija pavadījušas kopā ar Krišnu, un ārēji saprast Krišnu viņām palīdzēja Udhava ar pārliecinošiem norādījumiem.

Dieva Augstākā Personība rakstos nosaukta par adhokšadžu, kas nozīmē, ka Kungs atrodas ārpus materiālo jutekļu uztveres. Un, lai gan Viņš nav uztverams ar materiāliem jutekļiem, Viņš atrodas visu dzīvo būtņu sirdīs. Un tajā pašā laikā kā visucaurstrāvojošais Brahmans Viņš atrodas visur. Visas trīs Absolūtās Patiesības pārpasaulīgās iezīmes (Bhagavānu, Dieva Personību, Paramātmu, vienuviet esošo Virsdvēseli, un visucaurstrāvojošo Brahmanu) var apzināties, lasot par Udhavas tikšanos ar gopī, kas aprakstīta Šrīmad Bhāgavatamā, un izprotot gopī attieksmi.

Šrīnivāsāčārja raksta, ka seši Gosvāmī vienmēr gremdējās domās par gopī darbību. Arī Čaitanja Mahāprabhu ir norādījis, ka gopī parādītais Dieva Augstākās Personības godināšanas paņēmiens ir visaugstākais, un Viņš to ir ieteicis. Arī Šrīla Šukadēva Gosvāmī ir norādījis, ka ikviens, kas no pareizā avota klausās stāstus par gopī attiecībām ar Krišnu un seko priekšrakstiem, paceļas augstākajā garīgās kalpošanas līmenī un spēj atteikties no materiālo baudu iekāres.

Udhava ar saviem norādījumiem bija atvieglojis gopī bēdas, un gopī lūdza, lai viņš paliek Vrindāvanā vēl dažas dienas. Udhava piekrita un palika pie viņām ne tikai vairākas dienas, bet vairākus mēnešus. Viņš stāstīja gopī par Krišna pārpasaulīgo vēstījumu un spēlēm; gopī domāja par Krišnu un jutās tā, it kā Kungs būtu kopā ar viņām. Dzīvodams Vrindāvanā, Udhava sagādāja prieku visiem tās iedzīvotājiem. Sarunās par Krišnas darbiem dienas pagāja kā mirkļi. Vrindāvanas dabiskā gaisotne, Jamunas upe, brīnišķīgie augļu dārzi, Govardhanas kalna alas un ziedošās puķes vēl vairāk iedvesmoja Udhavu stāstīt par Krišnas spēlēm. Udhava sagādāja Vrindāvanas iedzīvotājiem tādu pašu prieku kā Krišna.

Udhavam ļoti patika gopī attieksme, jo viņas bija pilnībā pieķērušās Krišnam, un viņu iedvesmoja gopī tieksme pēc Krišnas. Udhava pazemīgi godināja gopī un sacerēja dziesmas, kurās slavināja viņu pārpasaulīgās īpašības: «No visām dzīvajām būtnēm, kas ir pieņēmušas cilvēka dzīvības veidu, gopī ir visveiksmīgāk paveikušas savu uzdevumu. Viņu domas ir pastāvīgi vērstas uz Krišnas lotospēdām. Arī viedie un svētie cenšas gremdēties meditācijā uz Krišnas lotospēdām, jo Krišna ir pats Mukunda, atbrīves devējs, taču gopī, kas pieņēmušas Kungu ar mīlestību, meditē uz Viņu gluži dabiski un nav atkarīgas ne no kādas jogas. Secinājums ir tāds, ka cilvēkam, kurš sasniedzis gopī līmeni, nav jāpiedzimst par Kungu Brahmu, jāpiedzimst brāhmana ģimenē vai jāsaņem brāhmana iesvētība.»

Šrī Udhava apstiprināja to, ko Kungs Krišna saka Bhagavad-gītā — tas, kurš rod patvērumu pie Krišnas un dara to ar pareizo attieksmi, sasniedz augstāko dzīves mērķi, pat ja viņš ir šūdra vai vēl zemāks. Gopī ir garīgās kalpošanas paraugs visai pasaulei. Sekojot gopī piemēram un pastāvīgi domājot par Krišnu, cilvēks var sasniegt garīgās dzīves augstāko pilnību. Gopī nebija dzimušas augstas kārtas ģimenēs, viņas bija parastas ganes, tomēr izkopa augstāko mīlestību uz Krišnu. Lai apzinātos sevi vai Dievu, nav nepieciešama augstas kārtas izcelšanās. Vajag tikai izkopt ekstātisku mīlestību uz Dievu. Lai sasniegtu Krišnas apziņas pilnību, vajadzīga tikai un vienīgi pastāvīga un mīlestības pilna kalpošana Krišnam, augstākajam nektāram, visa prieka avotam. Krišnas apziņa iedarbojas tāpat kā nektārs, neatkarīgi no tā, vai cilvēks par to domā vai ne. Krišnas apziņas iedarbība vienādi izpaužas visur, neatkarīgi no tā, kā un kur cilvēks ir piedzimis. Krišna dod savu svētību ikvienam, kas pieņem Krišnas apziņu, un par to nav jāšaubās. Neskatoties uz to, ka gopī bija dzimušas ganu ģimenēs, viņas saņēma augstāko svētību, kādu nespēja sasniegt pati laimes dieviete, nemaz jau nerunājot par debesu iemītniekiem, lai gan debesu sieviešu augumiem ir lotosziedu smarža. Gopī bija tik veiksmīgas, ka rāsa-līlas laikā viņas apskāva un skūpstīja pats Krišna. Kaut ko tādu nespēj sasniegt neviena sieviete visas trijās pasaulēs, vienīgi gopī.

Udhava saprata, cik augstā līmenī atrodas gopī, un gribēja nomesties pie zemes, lai kaisītu sev uz galvas viņu lotospēdu putekļus. Tomēr Udhava neuzdrīkstējās lūgt gopī šādu svētību; viņas droši vien nebūtu ar mieru. Tāpēc Udhava vēlējās kļūt par mazu zāles kušķīti, kas aug Vrindāvanā, lai gopī, pašas to nemanot, atstātu viņam uz galvas savu pēdu putekļus.

Gopī bija tik ļoti pieķērušās Krišnam, ka, izdzirdot Kunga flautas skaņas, viņas tūlīt pameta mājas, ģimenes, bērnus, aizmirsa godu un sievišķīgo kautrību un steidzās pie Krišnas. Viņas nemanīja, vai skrien pa ceļu vai cauri džungļiem, un uz zāles stiebriņiem palika putekļi no viņu pēdām. Udhava neuzdrīkstējās likt gopī pēdu putekļus sev uz galvas šajā dzīvē un cerēja kādreiz piedzimt par mazu zāles kušķīti, lai varētu saņemt gopī pēdu putekļu svētību.

Udhava saprata, cik neparasti veiksmīgas ir gopī, kas ir atbrīvojušās no visiem materiālajiem sārņiem, uzliekot uz savām augstajām un skaistajām krūtīm Krišnas lotospēdas, kuras godina ne tikai laimes dieviete, bet arī tādi diženi padievi kā Brahma un Kungs Šiva, un uz kurām savā sirdī meditē lieli jogi. Tādēļ Udhava vēlējās, lai viņš spētu vienmēr lūgt gopī lotospēdu putekļu svētību. Gopī dziesmas par Kunga Krišnas pārpasaulīgajām spēlēm ir izslavētas visās trijās pasaulēs.

Pavadījis Vrindāvanā vairākus mēnešus, Udhava gribēja atgriezties pie Krišnas un lūdza, lai Nanda Mahārādža un Jašoda atļauj viņam braukt. Tad viņš vēl satikās ar gopī, atvadījās no viņām un, saņēmis arī gopī atļauju, iekāpa karietē, lai brauktu uz Mathuru.

Kad Udhava jau gribēja doties ceļā, pie viņa atnāca Mahārādža Nanda un Jašoda kopā ar visiem Vrindāvanas iedzīvotājiem, lai pateiktu viņam ardievas un dāvātu dažādas vērtīgas lietas par piemiņu no Vrindāvanas. Pavadītāji ļoti mīlēja Krišnu, un viņiem acīs bija asaras. Visi gribēja no Udhavas saņemt kādu svētību. Vrindāvanas iedzīvotāji vēlējās mūžam atcerēties slavenos Krišnas darbus un gribēja, lai viņu prāti vienmēr būtu vērsti uz Krišnas lotospēdām, mute vienmēr cildinātu Krišnu un augums noliektos Krišnas priekšā. Šī Vrindāvanas iedzīvotāju lūgšana norāda uz visaugstāko sevis apzināšanos. Paņēmiens ir ļoti vienkāršs: prāts vienmēr ir jāvērš uz Krišnas lotospēdām, vienmēr jārunā par Krišnu, nenovirzoties uz citiem jautājumiem, un ķermenis pastāvīgi jāizmanto, lai kalpotu Krišnam. Cilvēciskais dzīvības veids īpaši domāts, lai mūžs, iespējas, vārdi un saprāts tiktu izmantoti kalpošanā Kungam. Vienīgi tāda veida darbība var pacelt cilvēku augstākajā pilnības līmenī. To saka visas autoritātes.

Vrindāvanas iedzīvotāji teica: «Saskaņā ar augstākās varas gribu un mūsu darba augļiem, mēs varam piedzimt jebkurā vietā, un, lai kur mēs arī piedzimtu, mēs lūdzam iespēju darboties Krišnas apziņā.» Tīrs Kunga Krišnas bhakta nekad nevēlas nonāk uz debesu planētām vai pat uz Vaikunthas, vai Goloka Vrindāvanas, jo viņš netiecas apmierināt sevi. Tīram bhaktam debesis un elle ir vienādas. Ja nav Krišnas, tad debesis kļūst par elli, bet, ja ir Krišna, tad elle ir debesis. Uzklausījis tīro Vrindāvanas bhaktu mīlestības pilnos cildinājumus, Udhava atgriezās Mathurā pie sava Kunga Krišnas. Pazemīgi noliecies Kunga Krišnas un Balarāmas priekšā, viņš tiem pastāstīja par Vrindāvanas iedzīvotāju brīnumaino bhakti. Tad viņš pasniedza Vrindāvanas iedzīvotāju sūtītās dāvanas Krišnas tēvam Vasudēvam un vectēvam Ugrasēnam.

Tā beidzas Bhaktivēdāntas skaidrojums grāmatas «Krišna» četrdesmit sestajai nodaļai «Krišnas vēstījums gopī».


Tālāk: 47. nodaļa

Saturs Bibliotēka